Rakstošo žurnālistu palaišana «ēterā» nekad nav bijusi sevišķi laba ideja. Pat ne uz mirkli. Mums vēl no aizpagājušās nedēļas ir dzīvā atmiņā palicis tas moments no pēdējām Valsts prezidenta vēlēšanu tiešraidēm sabiedriskajā televīzijā, kad Baiba Rulle un viņas [i]ļoooti[/i] nospriegotā poga nonāca pie [i]ančoru[/i] galda.

(Uz viņas auguma pārlieku sīciņais un caurspīdīgi baltais blūzes paskata izstrādājums tā vien draudēja atsprāgt ēterā un—nedod dievs—vēl sabojāt kameru, padarot Gestes & Co vadīto LTV tiešraidi no Saeimas nama par otru radio pārraidi. Tobrīd likās, ka tā poga, pateicoties vienīgi skatītāju piesauktajiem dieva vārdiem, turas savā vietā un mēs līdz ar to—uzmanīgi savējās—kā piekalti televizoru ekrāniem gaidot lielo intrigu. Jācer, ka Baibai Rullei diena beidzās labi. Un nevajadzēja taustīties pēc adatas un diega.)

Bet kas ir ieģērbis Ati Rozentālu? Tik paskatieties uz viņu! Vai tā ir mamma, vai «pusmūža krīze», kas likusi to darīt? Vai arī viņš pats sev to—«aiz laba prāta»—ir nodarījis? Kaut visiespējamāk, ka kāda no Dienas Mediju stilistēm ir pielikusi savu «neganto fejas pārvērtības pirkstu» veidojot šim—vairs ne tik jaunajam žurnālistam—tēlu, protams, pat aizmirstot no brillēm nokasīt zīmola uzlīmes. Vai varbūt šie briļļu rāmji ir domāti nešanai atpakaļ uz bodi, un ar dokumentāliem redakcijas garantijas apliecinājumiem ir vien uz pāris stundām aizlienēti no optikas veikala? Tik daudz jautājumu šeit parādās! (Kaut viens gan ir skaidrs: mamma savu dēlu noteikti saģērbtu labāk.)

Jo «kas mums šoreiz liekas greizi» nav gluži īstais jautājums, ko vaicāt; īstā jautājuma patapinājums šeit būtu—«ar ko mums sākt».

Jaunais pikseļpasaules šovmens Atis savā profila bildē neizskatās tik smieklīgs, cik viņš izskatās nožēlojami un banāli naivs—tā atražojot kārtējo klišeju par to kā būtu jāizskatās ekscentriskam cilvēkam.

„Kā ekscentrisks gejs!” teica Tviterī mana kolēģe, kas apveltīta «ar labu aci». Nodomāju: auč! un vien piebildu, ka atšķirībā no šovmeņa Ata, ekscentriski geji paši sev izvēlas apģērbu, ar ko parādīties «cietsirdīgās sabiedrības» priekšā. Gejiem apģērbs kalpo kā viens no savas identitātes apliecinājumiem un ir viens no veidiem, kā tapt identificējams citu acīs, tur pretī šajā—mehāniski radītajā tēlā neredz personību. Tajā redz pasaules lielāko klišeju sablīvējumu un ne tajā—vislabākajā izpildījumā.

Kāda cita kolēģe, skatoties Ata diskusiju, bija ievērojusi, ka vadītāja jaunais tēls (zilais krekls un vaļā stāvošā žakete) „nespēj apslēpt viņa pilnīgo punci”.

Ak, šīs sievietes! Lai runā pats Atis. „Kad stāstīju vienai savai kolēģei, ka turpmāk publiskos pasākumos parādīšos tauriņā, viņa mani pārprata un nodomāja, ka tas būs tauriņa kostīms—liels, raibs un ar spārniem. Uzzinot, ka tā gluži nebūs, viņa bija vīlusies. Bet tomēr—kāpēc šis runča Leopolda tauriņš?”

Jā, kāpēc šis sarkans tauriņš, kas ir vienā krāsā saskaņots ar zīmuļa kātu, zeķu rombiem un špikermapi un neglābjami raisa vīriešu modes industrijā savilktas uzacis? Jo no kura laika uz vīriešiem attiecas arhaiski banāli sieviešu stila likumi, ka somiņu ir noteikti jāsaskaņo ar kurpju (vai lūpu) krāsu?

„Tas, ko man gribas izdarīt, ir grūti, un nav jau zināms, kā tas izdosies,” savā bloga pieteikumā turpina Atis Rozentāls. „Bet vajag mēģināt. Ne jau es esmu izdomājis veco, labo teicienu, ka ar nopietnu sejas izteiksmi tiek darītas lielākās muļķības.

Hmm, diez vai šajā gadījumā būtu bijusi lielāka muļķība fotokameras priekšā iziet tauriņa kostīmā… bet turpini, turpini Ati!

„Ja gribat, tauriņš ir mana iekšējā brīvība, ar ko nāksies rēķināties katram, kurš piekritīs intervijām un diskusijām pie Ata. Jo, ja mēs šo spēlīti uzsākam, tad nevar būt tabu jautājumu.”

OK, Ati! Pat daudz neieurķējoties visā šajā drēbju ansamblī, man rodas jauni papildjautājumi: kāpēc melnas un cietsirdīgi neglītas ziemas kurpes tiek vilktas pie vasarīgi plāna zilganpelēka uzvalka? Un kāpēc bikšu gali beidzas tur, kur drīkst vien beigties (liliputizētās) Thom Browne uzvalka bikses? Vai ar redakcijas izrakstītajām garantijas apliecinājuma lapām vietējā stiliste nevarēja atrast mūsu jaunajam pikseļpasaules šovmenim Atim ko labāku?

Ja par Ata paskatu nevar parūpēties Dienas Mediju fejas, tad ļaujiet mums palīdzēt—ieteikt vismaz kaut ko! Piemēram, viens no kanonizētās Annas Vintūras līdzcilvēkiem iekš žurnāla Vogue, ir tās Eiropas redaktors Hamišs Bouls, kuru šī redaktore ne reizi vien ir atzinusi par vienu no visvisvis labāk ģērbtākajiem vīriešiem uz šīs planētas (un manai acij izskatās kā vizuāli vislabākais piemērs priekš pašmāju Ata, no kā šo–to mācīties). Viņš nēsā gan tauriņus, gan šlipses. Bet viņa kaislība ir kolekcionēt vintage sieviešu apģērbu. Un viņš ir bijis tik ekstravagants brits, ka astoņdesmito gadu Londonā ir staigājis sieviešu korsetēs un augstpapēžu kurpēs, vismaz kādā Stīvena Meizela fotogrāfijā Hamiša Boula viduklis «ir pieķerts» iekš melnas korsetes. Un, lūk, šādi viņš izskatījās šogad maijā, svinībās par godu Aleksandra Makvīna darbu retrospekcijai. Vai nav gana ekstravaganti: liels, raibs un gluži vai ar «spārniem»!

Ko mēs neiesakām? Mēs galīgi neiesakām izskatīties Atim pēc kārtējā intelektuāļa. Jo tas ir ceļš uz nekurieni! It sevišķi, kopš pagājušās sestdienas, kad iznāca The Wall Street Journal nedēļas nogales izdevums, kurā Henrijs Alens recenzēja kādu «šarlatānu» grāmatu. Tā bija tā diena un tas bija raksts, no kura patapināti uzzinājām, ka intelektuāļiem, bez visiem uh un ah, nevar būt labs orgasms. Tas nekur neder!

Labāk paliec pie tauriņa, bet nekad vairs neļauj sievietēm sevi ģērbt. Tas pagaidām, laikam, arī viss. Turies!