Foto: Scott Beale

Laikraksta Diena jaunās vadības personāliju izvēle liek domāt, ka jautājums par žurnālistikas un sabiedrisko attiecību jomu savstarpēju mainīšanu acīmredzot vairs nav modē un nav nepieciešams vismaz formāli izvairīties no šaubu ēnas par slēptām ietekmēm.

Mediju darbiniekiem, kuri ir pametuši žurnālistiku, lai nodarbotos ar kādu citu, pretēju, profesiju, dažkārt izdodas izcīnīt ceļu atpakaļ. Tomēr, lai tā varētu darīt, viņiem ir jāspēj parādīt, ka viņiem nav slēptu un ar darbu medijos nesavienojamu interešu un sakaru. Savukārt laikraksta Diena redakcijas jaunās vadības izvēle ir kā signāls, ka šādi jautājumi Latvijā kļūst aizvien mazāk svarīgi.

Apmaksātie viedokļi

ASV zinātnes jautājumu komentētājs Stīvens Milojs (Steven Milloy) ir kritiski noskaņots pret globālo sasilšanu; skeptisks, ka ozona caurumus izraisa cilvēka darbība; viņš atbalsta plašāku pesticīda DDT lietošanu, lai cīnītos pret malāriju un uzskata, ka pieņēmumi par šīs ķimikālijas negatīvo ietekmi uz vidi un veselību ir pārspīlēti. Katram ir tiesības uz savu viedokli, un it īpaši jau ASV nav retums cilvēki, kas nesteidz atbalstīt evolūcijas teoriju un par maldiem uzskata viedokli, ka cilvēka saimnieciskās darbības dēļ paaugstinās gaisa temperatūra pasaulē. Problēmas sākas, kad izrādās, ka šis vīrs, kurš apšauba pasīvās smēķēšanas kaitīgumu, ir saņēmis naudu no tabakas ražotāja Phillip Morris vai ka laikā, kad viņš cīnās ar globālās sasilšanas teoriju, naftas uzņēmums ExxonMobil naudu pārskaita divām bezpeļņas organizācijām, kas reģistrētas S. Miloja mājā. Savus rakstus S. Milojs publicēja arī FoxNews.com, un, izskanot ziņām par viņa interešu konfliktiem, Fox News paziņoja, ka ziņu kompānijai nav bijis zināms par komentētāja sakariem. Komentārus FoxNews.com S. Milojs vairs neraksta, bet šis medijs, veidojot ziņas par Anglijas klimata zinātnieku e-pastu skandālu, joprojām vaicāja arī S. Miloja viedokli.[1]

Žurnālists Pols Takers (Paul D. Thacker), kurš 2006. gadā S. Miloja gadījumu aprakstīja izdevumā The New Republic,[2] minēja arī citus gadījumus, kad komentētājiem ir bijušas slēptas saites ar naudas devējiem. Bijušā ASV prezidenta Džordža Buša valdība virknei komentētāju bija maksājusi, lai tie savās publikācijās atbalstītu valstības politiku. Piemēram, Dž. Buša valdība 2004. gadā maksāja komentētājam un raidījumu vadītājam Ārmstrongam Viljamsam (Armstrong Williams), lai viņš palīdzētu veidot sabiedrības atbalstu izglītības reformai (No Child Left Behind Act). Ā. Viljamsa uzdevums bija regulāri popularizēt izglītības reformu un iekļaut sabiedrisko attiecību materiālus ar izglītības ministra sacīto. Žurnālista uzpirkšana bija daļa no vienu miljonu dolāru vērtā Izglītības ministrijas līguma ar sabiedrisko attiecību firmu Ketchum par atbalstu reformas popularizēšanas centienos.[3] Lai arī Ā. Viljamss pastāvēja uz to, ka pieņemto likumdošanu atbalstījis pats pēc savas gribas, nevis tāpēc, ka nopirkts, viņš atzina, ka saprot, par ko tiek kritizēts: „Lai arī es neesmu žurnālists — esmu komentētājs — uzskatu, ka man ir jāpakļaujas mediju ētikas standartiem,” viņš 2005. gadā sacīja aģentūrai AP. „Mans spriedums nebija vislabākais iespējamais. Esmu no šī gadījuma mācījies, un vairs tā nedarītu.”[4]

2008. gadā laikraksts New York Times rakstīja par atvaļinātām amerikāņu militārpersonām, kuras mediji regulāri intervējuši kā neatkarīgus ekspertus, lai arī viņi īstenībā strādā Pentagona uzdevumā, kas šādā veidā mēģina pozitīvāk parādīt ar ASV armiju saistītus jautājumus. Valdība bija ieguvusi Trojas zirgus, lai medijos izplatītu sev vēlamas ziņas par ASV karadarbības jautājumiem, savukārt mediji, kuri pie jau zināmajiem ekspertiem vērsās, nezināja par viņu angažētību.[5]

Šie un daudzi citi gadījumi ekstrēmās izpausmēs parāda bīstamību, ja ietekmi medijos iegūst cilvēki, kuriem ir neskaidras vai nedeklarētas saites ar ieinteresētajām pusēm. Turklāt diez vai šo cilvēku attiecībām ar saviem naudas devējiem punkts tiek pielikts tanī brīdī, kad beidzas līgumattiecības. Daži cilvēki medijos kā žurnālisti vai neatkarīgi eksperti var atgriezties pēc kāda laika, bet citi — nekad.

Aiziešana no žurnālistikas un atgriešanās

Par klasisku riska zonu tiek uzskatītas žurnālistu un sabiedrisko attiecību darbinieku mainīšanās ar vietām. Ir pierasts, ka žurnālisti mēdz pāriet darbā sabiedriskajās attiecībās, turpretim atpakaļceļš no sabiedriskajām attiecībām uz žurnālistiku ir sarežģītāks. Izveidotās profesionālās saites rada aizdomas, ka atgriezies žurnālists nespēs kritiski attiekties pret tēmām un organizācijām, kuras viņš vēl nesen ir aizstāvējis, jo par to saņēmis samaksu.

Katrs šādas „atgriešanās” gadījums ir vērtējams atsevišķi[6] — vērtējumu izšķir nozares, ar kurām šis darbinieks ir strādājis vienā lomā un kur turpina darbu citā. Politiķa bijušais preses cilvēks, kurš pēc tam veido raidījumus par vidi, ir pelnījis krietni mazāk pārmetumu, nekā, teiksim, izbijis sabiedrisko attiecību speciālists, kurš drīz pēc tam avīzē sāk rakstīt par tēmu, kurā vēl nesen pārstāvējis vienas puses intereses. Zīmīgi, ka arī ASV bijušā ASV prezidenta Bila Klintona politiskais padomnieks Georgs Stefanopuls (George Stephanopoulos) kopš šīs karjeras beigām telekompānijā ABC vada raidījumus,[7] un politiskā pagātne viņam nav bijis šķērslis. Viļņošanās izraisīja vien ziņas, ka viņš regulāri sazvanās ar saviem draugiem Baltajā namā, bet ABC paziņoja, ka viņu darbinieks nepiedalās stratēģiju izstrādē, un ka ar šiem cilvēkiem runā „kā draugs un avots”.[8]

Arī Latvijā netrūkst piemēru, kad mediju darbinieki maina puses vai pat vienlaikus mēģina sēdēt uz diviem krēsliem — vienlaikus vada raidījumus un mediju treniņus, vai ierunā reklāmas. Tas, ka saistībā ar žurnālistu „atdzimšanas” gadījumiem ir redzami vismaz mēģinājumi tos izvērtēt, apliecina, ka par gluži pašsaprotamu šāda profesiju maiņa vai apvienošana tomēr netiek uzskatīta. (Tanī pašā laikā medijos par politikas ekspertiem dažkārt tiek izvēlēti cilvēki, kuriem ir vai ir bijusi saistība ar noteiktiem politiskiem spēkiem. Speciālisti, kas ir veidojuši politiskās kampaņas vai konsultējuši politiķus, bez šaubām, spēj pateikt daudz ko interesantu, bet uzmanība ir jāpievērš arī viņu iespējamajai ieinteresētībai ar saviem izteikumiem kaut ko panākt.)

Tā tas ir bijis līdz šim, taču laikraksta Diena jaunās vadības personāliju izvēle liek domāt, ka jautājums par žurnālistikas un sabiedrisko attiecību jomu savstarpēju mainīšanu acīmredzot vairs nav modē un nav nepieciešams vismaz formāli izvairīties no šaubu ēnas par slēptām ietekmēm.

Naivie neitralitātes solījumi

Pēc aģentūras LETA arhīva datiem, laikraksta jaunais redaktors Sergejs Ancupovs ir strādājis gan par žurnālistu, gan konsultantu reklāmas, mārketinga un menedžmenta jomā. Viņš ir bijis gan izdevniecības Bizness & Baltija prezidents, gan Augstākās Padomes preses dienesta vadītājs, gan ārlietu ministra Valda Birkava padomnieks, gan izglītības un zinātnes ministra Jura Radzeviča padomnieks mazākumtautību izglītības jautājumos. V. Birkavs ir iekļauts arī S. Ancupova vadītā Nacionālo resursu institūta padomē, un bez viņiem abiem tīmekļa vietnē minēts arī Aivara Borovkova un Mārča Bendika vārds.[9] A. Borovkovs ir viens no „Par labu Latviju” manifesta parakstītājiem. S. Ancupovs publiskajos izteikumos noliedz, ka būtu saistāms ar politiskajiem spēkiem —intervijā Latvijas radio 13. jūlijā viņš pat izteica izbrīnu, ka viņa vārds tiek saistīts ar „Latvijas ceļu” vai apvienību „Par labu Latviju”. Tomēr ir grūti nepamanīt, cik ļoti viņa vadītā Nacionālo resursu institūta viedoklis saskan ar apvienības „Par labu Latviju” idejām.[10]

Dienas redaktora vietnieka Dzintara Zaļūksņa gadījums ir ne mazāk krāšņs. 90. gados viņš ir strādājis vairākos laikrakstos, bet kopš 2001. gada strādājis Rīgas domes Informācijas un sabiedrisko attiecību nodaļā, kur darba gaitas pabeidzis tikai šā gada jūnijā. Kādus secinājumus par sagaidāmajām viņa un Rīgas domes attiecībām pēc nonākšanas laikraksta Diena vadībā lai izdara lasītāji?

S. Ancupovs ir solījis sekot līdzi, lai laikraksts Diena viņa vadībā nebūtu angažēts un lai tajā nebūtu kāda viena politiskā spēka vai konkrētas personas viedokļa dominantes. Viņš vēlas pateikt, ka Diena būs kvalitatīvs izdevums bez politiskajiem favorītiem, turklāt spēs pelnīt. Tomēr S. Ancupovs vai nu neapzinās, vai arī izliekas nezinām, ka ne jau laikraksta politiskā angažētība ir kvalitatīvas žurnālistikas lielā problēma, bet gan šīs angažētības slēpšana.

No kvalitatīva medija politisku neitralitāti prasīt var, taču tam nav tiešas saistības ar medija ietekmi sabiedrībā un dzīvotspēju. Diena Sarmītes Ēlertes laikā savu politisko un ideoloģisko izvēli neslēpa, tā bija labi nolasāma, un ar to varēja rēķināties. Tas bija Dienas rokraksts, Dienas paredzamā nostāja un simpātijas, kas ap sevi pulcē noteiktu auditoriju un noteiktus viedokļu līderus. Turpretim paziņojums, ka Diena tagad būs neitrāla un nepiesliesies nevienam politiskajam spēkam, liek raudzīties skeptiski uz S. Ancupova idejām. Labākajā gadījumā viņš nesaprot, ka ir neiespējami vairāk neatbalstīt tos, kam viņš piekrīt, sliktākajā — slēpj savus nolūkus.

Pelnoša stratēģija pacieš visu

Var piekrist S. Ancupovam, kurš izteicies sacīja, ka S. Ēlertes laikā laikrakstam bija liela ietekme politiskās varas dalīšanā, tomēr nav pamatots viņa apgalvojums, ka šāda prakse demokrātiskā valstī nav pieņemama un ka tā ir mediju vides degradācija. Politiķu kontrolēti mediji nav tas pats, kas mediji, kuriem ir savas politiskās simpātijas un kuri tās atklāti pauž. Putina un Berluskoni mediju sistēma nav tas pats, kas redakcijas viedoklis.

Cits jautājums, ka līdzšinējā Diena nav bijusi ekonomiski dzīvotspējīga. Tas nozīmē, ka tās piedāvājums cilvēkiem nav licies gana pievilcīgs, un tie no avīzes pirkšanas ir atteikušies. Situācijā, kad medijs tā izdevējiem nes zaudējumus, mēģinājumi negatīvo finanšu tendenci mainīt un panākt, ka lasītājiem šis medijs (atkal) ir vajadzīgs, ir atbalstāmi, tomēr pašlaik izskatās, ka Dienas radītie finansiālie zaudējumi vairāk ir aizsegs, lai attaisnotu laikraksta pārkārtojumus un visai neparasto redakcijas vadītāju izvēli. Tomēr šis aizsegs nav tik liels, lai noslēptu, ka medijs, no kura citkārt varētu gaidīt kritisku nostāju par robežu jaukšanu un žurnālistu neadekvātām saitēm, pats šādu praksi normalizē.

___________________

[1] Sk.: FoxNews.com (April 15, 2010). Top climate scientist under fire for ‘exaggerating’ global warming. Fox News. http://www.foxnews.com/scitech/2010/04/15/michael-mann-climategate-global-warming/

Barnes, E. (April 06, 2010). Exclusive: Top climate scientist’s exoneration won’t be the last word. Fox News. http://www.foxnews.com/scitech/2010/04/06/climate-gate-michael-mann/

Barnes, E. (Feb. 5, 2010). Penn state probe into Mann’s wrongdoing a ‘total whitewash’ Fox News. http://www.foxnews.com/scitech/2010/02/05/penn-state-probe-michael-mann-total-whitewash/

[2] Thacker, P. D. (Feb. 6, 2006). Smoked out: Pundit for hire. The New Republic. http://www.tnr.com/article/pundit-hire Labāk salasāma versija lasāma šeit: http://www.bestcyrano.org/thackerSmokedOut2.06.htm

[3] Toppo, G. (Jan. 7, 2005). Education dept. paid commentator to promote law. USA Today. http://www.usatoday.com/news/washington/2005-01-06-williams-whitehouse_x.htm

[4] Associated Press. (Jan. 10, 2005). Columnist dropped by syndicateover Education Dept. payments. Associated Press. http://www.msnbc.msn.com/id/6798618/

[5] Barstow D. (April 20, 2008). Behind TV analysts, Pentagon’s hidden hand. New York Times. http://www.nytimes.com/2008/04/20/us/20generals.html

[6] Arāja, D. (19. janv., 2010). Kad tu neesi tu pats. Politika.lv. http://www.politika.lv/temas/mediju_kritika/kad_tu_neesi_tu_pats/

[7] ABC News. (Nov. 3, 2006). George Stephanopoulos’ biography. ABCNews.com. http://abcnews.go.com/GMA/george-stephanopoulos-good-morning-america-anchor-biography/story?id=133369

[8] Lucas F. (Feb 7. 2009). Stephanopoulos not advising White House on policy, ABC News Says. CNSNews.com. http://www.cnsnews.com/news/article/43225

[9] Nacionālo resursu institūts. Vadība. http://nri.lv/lv/public/leadership?forward=news

[10] Sk. piem.: Ancupovs, S. (3. jūn., 2010). Divas labi noslēptas sensācijas. Nacionālo resursu institūts. http://nri.lv/lv/public/publication/..