Loading

Atslēga bij’ nolauzta... 1

Interneta uzņēmumu un lietotāju plašie protesti pret plānoto pretpirātisma likumdošanu ir jaunās un vecās mediju ekonomikas sadursme.

Pēc plašajām iebildēm ASV Kongresā ir apturēta Tiešsaistes pretpirātisma likumprojekta (Stop Online Piracy Act; SOPA[1] ) un visai līdzīgā Intelektuālā īpašuma aizsardzības likuma (Protect Intellectual Property Act; PIPA[2] ) virzīšana. Savukārt debates par šo likumu jēgu un piedāvātajiem risinājumiem jo spilgti ir parādījušas cīņu starp diviem ietekmīgiem spēlētājiem — izklaides un mediju nozari no vienas puses un interneta pakalpojumu sniedzējiem no otras. Kura pusē nostājas publika, tas arī uzvar, — un kurš tas būs, nav vajadzības minēt.


Zvirbuļi un lielgabali

ASV Kongresā apspriesto autortiesību likumprojektu mērķis ir sniegt satura īpašniekiem plašas iespējas vērsties pret ārvalstu tīmekļa vietnēm, kuru darbībā konstatē intelektuālā īpašuma aizskārumu. Neļaujot izmantot amerikāņu uzņēmumu pakalpojumus, lai saņemtu maksājumus un piedalītos reklāmu tīklos, likums ļautu ierobežot arī to vietņu darbību, kas neatrodas ASV teritorijā. ASV interneta sakaru nodrošinātājiem varētu likt bloķēt šādu vietņu domēna vārdus.

Lielu satraukumu izraisījis tas, ka tīmekļa vietnēm pašām jāuzrauga, lai tajās netiktu publicētas saites uz nelikumīgu saturu. SOPA pieņemšanas gadījumā lielās nepatikšanās nenovēršami iedzīvotos arī tādi interneta milži kā Google un Facebook, no kuriem pirmajam šādu pārkāpumu netrūkst meklēšanas rezultātos, bet otrajam — lietotāju publicētajos materiālos. Šīm vietnēm nav iespēju ar autortiesībām aizsargātu saturu a priori efektīvi filtrēt un dzēst — vismaz tā stāsta viņi paši.

To, kādas autortiesību pārkāpēju medības un vietņu slēgšanas iespējas pavērtos, ironiskā kārtā ir parādījis arī viens no likumprojekta autoriem, kongresmenis Lamārs Smits. Viņš savas tīmekļa vietnes TexansForLamarSmith.com iepriekšējā versijā bija izmantojis fotoattēlu, kuram nebija norādījis autoru, lai arī norāde par autorību ir vienīgā atlīdzība, ko konkrētais fotogrāfs pieprasa par savu darbu izmantošanu.[3] Autortiesību pārkāpumu pieļaut ir ļoti viegli, taču pārliecības, ka autortiesību aizstāvji ar lielgabaliem nešaus pa zvirbuļiem, īsti nav.

Autortiesību pārkāpumu pieļaut ir ļoti viegli, taču pārliecības, ka autortiesību aizstāvji ar lielgabaliem nešaus pa zvirbuļiem, īsti nav.



Jaunais likumprojekts var sniegt plaši interpretējamu un viegli piemērojamu formālu ieganstu, lai viegli varētu apturēt dažādu tīmekļa vietņu darbību. Lai slēgtu visu vietni, vajadzīgs konstatēt tikai atsevišķu autortiesību pārkāpumu. No šejienes daudzi oponenti ir secinājuši, ka likumprojekts faktiski nozīmē tīmekļa cenzūru. Notikušais ar WikiLeaks pērn parādīja, cik liela politiķiem dažkārt ir vēlme bloķēt informācijas avotus[4], un kāds no jaunajiem autortiesību likumprojektiem varētu būt labs rīks šādos centienos. Plaši interpretējami noteikumi un skaidras to piemērošanas kārtības trūkums ir taisnākais ceļš uz varas ļaunprātīgu izmantošanu.


Biznesu strīds

SOPA pieņemšana vienlaikus nozīmētu varasiestāžu lielāku kontroli pār interneta uzņēmumiem un to veidotajām platformām. Tāpēc debates par cīņu pret autortiesību pirātismu vienlaikus ir arī lielo mediju korporāciju cīņa ar lielajām interneta korporācijām.

Tādi uzņēmumi kā Google gūst peļņu, ja cilvēki izmanto to pakalpojumus, lai atrastu un apmainītos ar informāciju. Šī biznesa pieeja konfliktē ar mediju un izklaides nozares ierasto biznesa modeli, kas peļņu savukārt gūst no satura veidošanas. Mediju un izklaides uzņēmumiem pēc iespējas liberālāka attieksme pret autortiesībām nozīmē zaudētu peļņu, tikmēr otriem — vairāk lietotāju mijiedarbības un līdz ar to arī vairāk ienākumu. No interneta korporāciju skatupunkta nav svarīgi, vai runa ir par Holivudā tapušu, vai lietotāju radītu saturu. Kamēr vien tā apritei neliek šķēršļus, feisbuka biznesa modelis nav apdraudēts, tādējādi ir likumsakarīgas no šo uzņēmumu puses izskanējušās iebildes. Turpretim programmatūras izstrādātāju organizācija Business Software Alliance, kuras sastāvā ir arī Microsoft un Apple, no pirātisma cieš, tāpēc sākotnēji SOPA atbalstīja, lai arī pēcāk atzina, ka likumprojektam nepieciešami uzlabojumi.[5]

Publikai šoreiz izdevīgāk ir šķitis nostāties interneta uzņēmumu pusē, jo to argumenti vairāk atbilst valdošajam priekšstatam par to, kā tīmeklim būtu jāattīstās.



Interneta uzņēmumu un arī lietotāju plašie protesti pret plānoto pretpirātisma likumdošanu ir jaunās un vecās mediju ekonomikas sadursme. Jaunā gvarde ar lietotāju atbalstu ir pārliecinoši demonstrējusi savas pozīcijas. Viens no SOPA atbalstītājiem, ASV filmu veidotāju asociācijas (Motion Picture Association of America; MPAA) priekšsēdētājs Kriss Dods to nodēvēja par „varas ļaunprātīgu izmantošanu” un „bīstamu un satraucošu” rīcību, savās korporatīvajās interesēs „sagrozot faktus”, lai ietekmētu savu pakalpojumu lietotāju viedokli.[6] Publikai šoreiz izdevīgāk ir šķitis nostāties interneta uzņēmumu pusē, jo to argumenti vairāk atbilst valdošajam priekšstatam par to, kā tīmeklim būtu jāattīstās.


Silīcija ieleja apgūst politiku

Līdz šim interneta uzņēmumi itin veiksmīgi ir spējuši darboties, politikā neiesaistoties. Kamēr mediju korporācijas ir ieguldījušas milzīgas naudas summas, lai politiskajā telpā lobētu sev izdevīgas likumu normas, interneta uzņēmumi savas bagātības ir krājuši, politiskā atbalsta vietā piesaistot lietotāju miljonus. Tomēr, jo ietekmīgāki un bagātāki šie uzņēmumi kļūst, jo skaidrāk tiem ir bijis jāsaprot, ka viņi ir daļa no spēles. To savulaik visai sāpīgi nācās apjaust Microsoft, kuru 1998. gadā pārsteidza tiesvedība ar ASV varasiestādēm par monopola stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, kā arī Google, kas arī sākotnēji naivi domāja, ka regulatori uzņēmumu liks mierā. Mācoties no kolēģu agrīnajām neveiksmēm, Facebook savu Vašingtonas biroju atvēra jau trīs gadus kopš uzņēmuma izveidošanas, līdz šim uzņēmums jau ir izveidojis divas politiskās rīcības komitejas, kā arī algo savus lobijus.[7] Savu interešu aizstāvībai Google, eBay, Facebook, Amazon, Yahoo! un citi lielie interneta uzņēmumi ir apvienojuši spēkus organizācijā NetCoalition.[8]

Jo ietekmīgāki un bagātāki kļūst interneta uzņēmumi, jo skaidrāk tiem ir bijis jāsaprot, ka viņi ir daļa no spēles.



News Corporation vadītājs Ruperts Mērdoks tviterī paziņojis, ka Google ir pirātisma līderis, kas bez maksas rāda filmas un pelna no reklāmām, ko rāda, piedāvājot svešu saturu. „Nav brīnums, ka viņi iegulda miljonus lobēšanā,” raksta mediju magnāts.[9] Viņš arī izteicies, ka ASV prezidents Baraks Obama, neatbalstot SOPA, nostājies Silīcija ielejas naudasmaisu pusē,[10] radot iespaidu, ka SOPA iestrēgšanā izšķirošas ir bijušas uzņēmumu sponsorētās politikas aizkulišu aktivitātes. Te gan jānorāda, ka naudas daudzums, ko jauno pretpirātisma likumprojektu atbalstīšanā ieguldījušas mediju un izklaides kompānijas, ir četras reizes lielāks par summām, kuras iztērējuši interneta uzņēmumi. 32 likumprojektu atbalstījušie politiķi, no filmu, mūzikas un televīzijas nozaru pārstāvjiem saņēmuši turpat divus miljonus dolāru, savukārt politiķi, kuri ir pret SOPA, no interneta uzņēmumiem saņēmuši „tikai” nedaudz vairāk par pusmiljonu dolāru.[11]

Šoreiz izšķirošā ietekme acīmredzot ir bijusi nevis naudai, bet gan sabiedrības noskaņojumam, par kuru interneta uzņēmumi lieliski prata parūpēties — pagājušajā nedēļā, protestējot pret SOPA, uz vienu dienu darbu pārtrauca vikipēdija un virkne citu tīmekļa vietņu, kā arī daudzi citi uzņēmumi, tajā skaitā Google, parūpējās, lai lietotāji šo problēmjautājumu un arī pašu uzņēmumu redzējumu par SOPA pamanītu. Savukārt novembrī ASV ir Kongresa vēlēšanas, un nebūs daudz kongresmeņu, kuri pašlaik uzdrošināsies atbalstīt tik nepopulāru likumprojektu kā SOPA. Reaģējot uz tīmekļa vietņu protestiem un ar to atbalstu politiķiem nosūtīto vēstuļu daudzumiem, daļa likumprojekta sākotnējo atbalstītāju jau ir publiski paziņojuši par sava viedokļa maiņu.


Maksas saturs un auditorijas vēlmes

Intelektuālā īpašuma aizsardzība ir aktuāls jautājums daudziem, tāpēc opozīciju likumprojektam veido ļoti dažādu uzskatu pārstāvji. Ir tādi, kurus pārliecinājuši Google, Reddit, vikipēdija un citi diskutanti, skaļiem apgalvojumiem piesātinātos pāris teikumos sniedzot likumu principu izklāstu tiem, kuri paši tos ij negrasās lasīt. Ir tādi, kuri likumprojektā saredz mēģinājumus atļaut nepamatoti plašu interneta regulāciju, kas nevis ļaus cīnīties pret pirātismu, bet gan nodrošinās mediju brīvības ierobežošanas iespējas. Ir tādi oponenti, kuri uzskata, ka līdzšinējā autortiesību politika ir negodīga un reformējama un, kamēr šādas reformas nebūs, stingri intelektuālā īpašuma aizsardzības likumi par potenciālu uzbrukuma mērķi var padarīt teju vai ikvienu interneta lietotāju. Un, protams, ir arī tādi, kuri uzskata, ka viņiem vienkārši pienākas bezmaksas filmas un mūzika.

Decentralizētajā tiešsaistes vidē lielāka teikšana pār satura ieguvi un izplatīšanu ir auditorijām — patērētāji paši grib noteikt, kā, kad, kur un par cik vēlēsies iegūt saturu, un tas nenovēršami nozīmē arī līdzšinējo noteikumu un normu pārdefinēšanu. Auditorija vairs nepieņem autortiesību politiku, kurā viņiem ir ierādīta tikai pasīvu un klausīgu patērētāju loma. Varas pozīcijas ir mainījušās, un, līdzšinējā sistēma, kurā visus šos jautājumus noteica satura īpašnieks, brūk kopā.

Kāpēc gan lai patērētāji cienītu satura īpašnieku intereses, ja īpašnieki savus klientus uzskata par zagļiem? Tā vietā, lai nodrošinātu maksātgribošajiem klientiem iespējas ērti un godīgi tikt pie kārotā satura, joprojām tiek likti dažnedažādākie šķēršļi. Ikdienišķs piemērs ir daudzu digitālās mūzikas veikalu noteiktie pircēju ģeogrāfiskie ierobežojumi: ja esi no ASV, laipni lūdzam, bet ja no, teiksim, Latvijas — meklē citu veidu, kā tikt pie kārotā. Šādā veidā satura īpašnieki paši sev šauj kājā.

Auditorija vairs nepieņem autortiesību politiku, kurā viņiem ir ierādīta tikai pasīvu un klausīgu patērētāju loma.



Visefektīvākais risinājums satura izplatības kontroles un atlīdzības gūšanas problēmai būtu tāds, kurš rastos pašā mediju biznesa vidē, nevis tāds, ko ar represīvām metodēm uzspiež varasiestādes, tādējādi mēģinot „iemācīt mīlēt Raini”. Jau pašlaik ir atrodami daudzi komerciāli veiksmes stāsti no māksliniekiem un citiem satura radītājiem, kuru panākumus var skaidrot ar atšķirīgu attieksmi pret savu auditoriju. Spilgts piemērs ir grupa Radiohead, kas, 2007. gadā izdodot albumu In Rainbows, klausītājiem ļāva par to maksāt katram pēc saviem ieskatiem, un vairums pircēju brīvprātīgi maksāja cenu, kādu mūzikas ieraksti maksā veikalos.[12] Arī pašas mūzikas izdevniecības ir pamanījušas, ka internets var būt ērts kanāls, pa kuru auditorijai piedāvāt maksas saturu — to parāda arī iTunes un Amazon mūzikas veikalu vai maksas video vietnes Netflix panākumi. Tāpat ir daudz veiksmīgu piemēru, kuros internets ir izmantots par satura popularizēšanas līdzekli, tādējādi veicinot gan mākslinieka atpazīstamību, kas savukārt veicina gan albumu pārdošanu, gan koncertu apmeklējumu. Turklāt izklaides nozare nez kāpēc kautrīgi klusē, ka, piemēram, ieņēmumi no kinobiļešu tirgošanas pēdējos gados ir konsekventi palielinājušies,[13] nemaz nerunājot par ieņēmumiem, ko paver DVD un Blu-Ray disku tirgošana un satura pārdošana internetā.[14]

Viena pārbaudīti efektīva satura biznesa modeļa, kas darbotos tiešsaistes ērā, pašlaik nav, toties aizvien skaidrāk ir redzams, ka, lai pie dzīvības noturētu vecos satura pārdošanas biznesa modeļus, būs nepieciešama aizvien policejiskāka pieeja. Likums nevar darboties, ja sabiedrības vairākums neuzskata, ka šis likums ir arī morāli pareizs. Taču satura izplatīšanas stingra kontrole kā reiz ir joma, kurā lietotāju gatavība pieņemt spēles noteikumus aizvien vairāk sarūk. Tādēļ satura radītājiem nāksies meklēt un izmēģināt alternatīvus pelnīšanas veidus un jaunas satura piedāvāšanas pieejas.

Tas nekādā ziņā nenozīmē, ka cilvēkiem vajadzētu lepoties, ka viņi nelegāli lejupielādē filmas un mūziku. Arī likumdevējiem un varasiestādēm, protams, nav jāatmet centieni saukt pie atbildības autortiesību pārkāpējus, piemēram, vietnes, kuras izplata sev nepiederošu saturu, turklāt vēl ar to pelna naudu. Autortiesības neapšaubāmi ir vērtība, un tās pastāvēs arī turpmāk, tomēr, lai tās aizsargātu, ir nepieciešama pieeja, kas patiešām spētu darboties. SOPA iestrādātais risinājums, bloķējot nelikumīgo vietņu domēna vārdus, ir viegli apejams, jo joprojām būs pieejama vietnes IP adrese. Jau pašlaik ir pieejams tīmekļa pārlūka Firefox paplašinājums, kas domēna vārdu pārveido tā skaitliskajā ekvivalentā.[15]


Alternatīvas ir, kompromisu nav

Pašlaik ASV darbojas Digitālās tūkstošgades autortiesību likums (Digital Millennium Copyright Act; DMCA), kas platformas īpašniekam uzliek par pienākumu dzēst nelikumīgo saturu, ja tāds ir pamanīts un uz to ir norādīts, tomēr platformas īpašniekiem nav jāatbild par visu, ko lietotāji tajās dara. Tiesa, tas efektīvs ir tikai ASV teritorijā, turklāt pirms 14 gadiem, kad tas tika izstrādāts, autortiesību pārkāpumu ziņā situācija bija krietni citāda nekā pašlaik. Pērn Google no saviem meklēšanas rezultātiem jau izņēma piecus miljonus tīmekļa vietņu, kuras pārkāpj autortiesību likumus,[16] lai arī satura īpašnieki uzskata, ka ar to ir daudz par maz.[17] Pagājušajā nedēļā slēgta tika failu apmaiņas vietne Megaupload, un Jaunzēlandē apcietināts tās dibinātājs Kims Dotkoms kopā ar vēl trim līdzgaitniekiem — viņiem uzrādīta apsūdzība autortiesību pirātismā un naudas atmazgāšanā.[18] 2009. gadā Zviedrijas tiesa par vainīgiem autortiesību pārkāpumos atzina torentu vietnes The Pirate Bay līdzdibinātājus un uzturētājus,[19] taču vietne turpina darboties, un failu nelegālā apmaiņa arī nav kļuvusi sarežģītāka. Šomēnes Lielbritānijas tiesa deva atļauju tiesāšanai ASV izdot studentu Ričardu O’Dvaijeru, kas pārvaldīja tīmekļa vietni TVShack, kurā publicētas saites uz lapām, kur atrodams ar autortiesībām aizsargāts saturs.[20] Šie un daudzi citi gadījumi vienlaikus parāda gan to, ka pret autortiesību pārkāpējiem jau pašlaik ir iespējams cīnīties, gan arī to, ka pārkāpēju ir krietni vairāk nekā varasiestāžu resursu pret viņiem vērsties. SOPA tāpēc piedāvā preventīvu pieeju, liekot interneta pakalpojumu sniedzējiem nodrošināt, ka autortiesību pārkāpējiem ir grūtāk piesaistīt apmeklētājus un pelnīt. Tomēr runga, kura tiktu izsniegta autortiesību aizstāvjiem, varētu trāpīt arī tiem, kuri tik smagu sitienu nav pelnījuši.

Pret autortiesību pārkāpējiem jau pašlaik ir iespējams cīnīties, taču to gan ir krietni vairāk, nekā varasiestāžu resursu pret viņiem vērsties.



Interneta uzņēmumi Twitter, Facebook un Google ir atbalstījuši alternatīvu — Tiešsaistes aizsardzības un digitālās tirdzniecības ieviešanas likumu (Online Protection and Enforcement of Digital Trade Act; OPEN [21]). Arī OPEN paredz finansējuma bloķēšanu tīmekļa vietnēm, kuras veidotas ar mērķi veicināt autortiesību pirātismu vai izplatīt viltotas preses. Atšķirība no SOPA/PIPA ir tāda, ka OPEN nepieprasa interneta pakalpojumu sniedzējiem un tiešsaistes platformām, piemēram, Google neļaut lietotājiem šādas vietnes apmeklēt. Ar autortiesību pirātismu OPEN piedāvā cīnīties, iesaistot nevis Tieslietu ministriju, bet gan Starptautiskās tirdzniecības komisiju, kuras kompetencē pašlaik ir izskatīt sūdzības par negodīgas tirdzniecības praksēm. OPEN paredz, ka šī komisija varētu lemt arī par sodāmo vietņu finansējuma kanālu bloķēšanu. ASV mūzikas ierakstu nozares asociācija (RIAA) gan paziņojusi, ka šāds risinājums to neapmierina, uzsverot, ka OPEN neļaus pret pārkāpumiem vērsties pietiekami operatīvi.[22] Līdz ar to nav sagaidāms, ka šis piedāvājums kļūs par kompromisa risinājumu. Kāds būs risinājums — varbūt šogad uzzināsim.

[1] http://thomas.loc.gov/cgi-bin/query/z?c112:H.R.3261:
[2] http://thomas.loc.gov/cgi-bin/query/z?c112:S.968:
[3] http://www.vice.com/read/lamar-smith-sopa-copyright-whoops
[4] http://www.politika.lv/article/informacijas-kars-ar-wikileaks
[5] http://blog.bsa.org/2011/11/21/sopa-needs-work-to-address-innovation-considerations/
[6] http://mpaa.org/resources/c4c3712a-7b9f-4be8-bd70-25527d5dfad8.pdf
[7] http://www.ft.com/intl/cms/s/2/f426700a-41f5-11e1-a1bf-00144feab49a.html
[8] http://www.netcoalition.com/
[9] https://twitter.com/#!/rupertmurdoch/status/158321072943542272
[10] https://twitter.com/#!/rupertmurdoch/status/158317988284596224
[11] http://www.ft.com/intl/cms/s/2/f426700a-41f5-11e1-a1bf-00144feab49a.html
[12] http://news.bbc.co.uk/2/hi/entertainment/7024130.stm
[13] http://www.mpaa.org/Resources/93bbeb16-0e4d-4b7e-b085-3f41c459f9ac.pdf Skatīt 3. lpp
[14] http://www.hollywoodreporter.com/news/film-industry-led-by-electronic-200881
[15] http://torrentfreak.com/firefox-add-on-bypasses-sopa-dns-blocking-111220/
[16] http://googleblog.blogspot.com/2012/01/dont-censor-web.html
[17] http://www.bbc.co.uk/newsbeat/16274572
[18] http://www.reuters.com/article/2012/01/23/internet-piracy-megaupload-idUSL4E8CN1JH20120123
[19] http://news.bbc.co.uk/2/hi/8003799.stm
[20] http://www.bbc.co.uk/news/uk-england-south-yorkshire-16544335
[21] http://keepthewebopen.com/
[22] http://www.riaa.com/blog.php?content_selector=riaa-news-blog&blog_selector=Case-For-Closing-OPEN-&news_month_filter=1&news_year_filter=2012 (Kustības Anonymous atriebības dēļ vietne var nebūt pieejama.)

Creative_commons Creative Commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu politika.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt politika.lv ar ziedojumu!

Komentāri (1) secība: augoša / dilstoša

Tmp_author
  • Politika.lv iestājas par kvalitatīvu un iecietīgu diskusiju vidi internetā. Politika.lv aicina portāla lasītājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājības normas, nekurināt un neaicināt uz rasu naidu, iztikt bez rupjībām. Politika.lv patur tiesības dzēst aizskarošus komentārus un liegt rakstu komentēšanas iespēju. Deklarācija par cieņu, iecietību un sadarbību interneta telpā
    Tmp_author
    graiksts

    Vai šie jautājumi nebūtu risināmi izsniedzot interneta resursiem licences? Piemēram, kāds sakars Google, Facebook un Draugiem.lv ar nelegālu saturu? Viņi saturu vispār neražo. Viņi ir tikai infrastruktūra, pilsēta, kurā cilvēki dzīvo un apmainās ar informāciju. Ja pilsētnieks stiepj pa ielu zagtu televizoru, vai tad kāds soda ceļu uzturētājus, pilsētas domi vai namu apsaimniekotāju, kura ēkā zaglis dzīvo?

    Atbildēt
    Saistītie raksti
    Kabata_255x203

    Tīmekļa ekonomika 11 Autors:Jānis Buholcs

    PIPA loc.gov

    SOPA loc.gov

    Citi autora darbi
    6220425549_cc19140a63

    Cīņas suņi 10 Autors:Jānis Buholcs

    Tuksums_255x203

    Tīklos sapinušies 0 Autors:Jānis Buholcs