Raksts

Bīstami! Apdraud tīmekli!


Datums:
09. jūnijs, 2009


Autori

Jānis Buholcs


Foto: Ben Lawson

Interneta portāls, privāts tīmekļa žurnāls, wiki veida vietne nav viens un tas pats, un mēģinājumi dažādajiem medijiem noteikt vienotu juridisku statusu raisa bažas par vispārējas kontroles centieniem.

Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas (RAPLM) izstrādātie grozījumi likumā „Par presi un citiem masu informācijas” līdzekļiem, kurā interneta mediji pielīdzināti masu saziņas līdzekļiem, ir mēģinājums atvieglot prettiesiskas informācijas aprites ierobežošanu interneta vidē. Tomēr pašreizējā grozījumu redakcijā netiek nodalīti dažādi mediju veidi, un līdz ar to ir jaušams pieteikums vēlmei kontrolēt un ierobežot interneta vidi arī gadījumos, kad tas nav nepieciešams.

Mediji būs visi

Jaunu tehnoloģiju ienākšanu bieži vien pavada arī varasiestāžu mēģinājumi regulēt un kontrolēt to lietojumu un pieejamību. Internets nav izņēmums, un, tam kļūstot aizvien pieejamākam, var novērot tās pašas vēlmes pēc regulācijas.[ 1 ]

RAPLM izstrādātie likuma grozījumi paredz, ka „par masu informācijas līdzekļiem uzskatāmi arī elektroniskās informācijas līdzekļi (ar reģistrētu vai brīvu lietotāju pieeju), kuri paredzēti informācijas izplatīšanai sabiedrībā, izmantojot publisko elektronisko sakaru tīklu”, un pēc sava satura ir medijs preses likuma izpratnē.[ 2 ] Likums pašreizējā redakcijā par masu informācijas līdzekļiem uzskata periodiskos izdevumus[ 3 ], televīzijas un radio raidījumus, kinohronikas, informācijas aģentūru paziņojumus, audiovizuālus ierakstus, programmas, kas paredzēti publiskai izplatīšanai.[ 4 ]

Grozījumos ir mēģināts aizsargāt arī interneta mediju redaktorus, ja tie sadarbojas ar varasiestādēm un informē tās par prettiesiskas informācijas publicēšanu, ko veikušas personas, kam piešķirta iespēja mediju izmantot savu viedokļu paušanai. Ja medija redaktors attiecīgās iestādes informēs un novērsīs pieeju nepublicējamajai informācijai, viņš pats par šīs informācijas publicēšanu atbildīgs nebūs.

Likuma grozījumi izstrādāti, lai „novērstu tiesiski nepieļaujamas informācijas apriti virtuālajā vidē”. Pašlaik likums aizliedz publicēt valsts noslēpumus vai citu informāciju, kas aicina uz vardarbību un pastāvošās iekārtas gāšanu, propagandē karu, cietsirdību, rasu, nacionālo vai reliģisko pārākumu un neiecietību, kūda uz citu noziegumu izdarīšanu. Nedrīkst publicēt pirmstiesas izmeklēšanas materiālus, personu privāto korespondenci un ziņas par viņu veselības stāvokli, komercnoslēpumus, bērnu pornogrāfiju un materiālus, kas ļauj identificēt nepilngadīga likumpārkāpēja, liecinieka vai prettiesiskas darbības dēļ cietuša bērna personību. Var teikt, ka ir tikai loģiski likuma izpratni par medijiem paplašināt tā, lai neko tādu publicēt nedrīkstētu arī internetā.

Tik tālu viss nudien ir labi, taču problēma slēpjas apstāklī, ka visas tīmekļa vietnes tiek vērtētas pēc vienas izpratnes par to, kas ir medijs juridiskā izpratnē. Mediji netiek šķiroti ne pēc konkrētiem kritērijiem, lai gan kontroles mēģinājumos ir svarīgs nošķīrums, nevis vienādošana.

Kas aizliegts bezsaistē, aizliegts tiešsaistē

Tā kā interneta mediji likumā par presi pašlaik nav pieminēti, tie līdz šim formāli ir baudījuši lielāku brīvību. To noteic kaut vai tas, ka likums neparedz iespēju reģistrēt tīmekļa vietnes, kas pēc savas būtības ir masu saziņas līdzekļi. Skatoties pēc likuma burta, interneta medijiem nav saistošs Krimināllikuma 158. pants, kas paredz atbildību par goda aizskaršanu un neslavas celšanu masu saziņas līdzeklī.

Tomēr nav pamata teikt, ka interneta mediji pie mums būtu kļuvuši par visatļautības zonu, kurā likuma vara nedarbojas. To parādīja kaut vai Viktorijas Makovskas gadījums — par 2007. gadā rakstītām naidīgām atsauksmēm portālā Delfi tika ierosināta krimināllieta, un Rīgas apgabaltiesa nolēma viņu sodīt ar 120 stundu piespiedu darbu.[ 5 ] Tas, ka saziņai tiek izmantots internets, netraucē varasiestādēm piemērot attiecīgus Krimināllikuma pantus — par nacionālā, etniskā un rasu naida izraisīšanu, aicinājumu gāzt valsts varu, aicinājumu uz genocīdu, goda un cieņas aizskaršanu vai citiem noziegumiem. Tas, kas ir aizliegts bezsaistes vidē, ir aizliegts arī internetā.

Diskusijas par nepieciešamību regulēt internetu ir noritējušas jau gadiem, un katru reizi, kad izceļas kāds skandāls, politiskajās aprindās ir dzirdami izteikumi par nepieciešamību pēc interneta vides regulācijas. Tā tas bija 2006. gadā pēc laikraksta Diena eksperimenta ar „pusaudzes Marijas” piedzīvojumiem internetā.[ 6 ] Tā tas bija 2008. gadā, kad Ziemeļvalstu ģimnāzijas skolniecei bija jāmaina mācību iestāde, jo viņa bija kļuvusi par ņirgāšanās un izsmiekla objektu portālā draugiem.lv. Ja neskaita „Marijas” gadījumu, kas bija par pamatu likumdošanas grozījumu iniciatīvai, vairumā gadījumu par problemātisku interneta lietojumu jautājums ir bijis nevis par to, ka pietrūkst likumu, bet gan, ka interneta kultūra un izpratne par to ir zemā līmenī un ka lietotāji sev pieejamo izteiksmes brīvību vienādo ar anonimitāti, kas noved pie visatļautības sajūtas.[ 7 ] Vairums lietotāju nav tehnoloģiski tik ļoti izglītoti, lai interneta vidē mācētu būt patiesi anonīmi, tāpēc dažādiem interneta skandāliem būtu jābūt par mudinājumu nevis pārrakstīt likumus, bet gan vairot cilvēku zināšanas par šo vidi — lai tie zinātu, ka tur, tāpat kā citviet, par likuma pārkāpumiem draud sods.

Nepieciešamība pēc regulācijas atšķiras

Ikviena tīmekļa vietne pēc būtības ir medijs, tomēr cits jautājums, vai ikvienai interneta lapai tādai būtu jābūt arī juridiski, neņemot vērā dažādu mediju veidu nošķīrumu.

Interneta portāli pēc saviem darbības principiem un auditoriju raksturojumiem būtiski neatšķiras no citiem masu saziņas līdzekļiem. Tas, kā lietotāji izmanto sev piešķirto brīvību un kādas pērles vai sēnalas raksta atsauksmēs, portāliem rada papildus grūtības, ar ko tie cīnās. Arī pašlaik portālu redakcija pieskata komentāru saturu un nepieciešamības gadījumā tos dzēš. Izvērtējums par atbilstošām vai neatbilstošām atsauksmēm ir subjektīvs un redaktoram nosūtīta norāde par kādu dzēšamu atsauksmi ne vienmēr garantē, ka tas tā nudien notiks.[ 8 ]

Kad pēc skandāla Ziemeļvalstu ģimnāzijā Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas deputāti runāja par nepieciešamību izstrādāt likumdošanas izmaiņas, bija dzirdami izteikumi, ka „internets ir tāds pats medijs kā citi”. Šī aplamā izpratne ir saglabājusies arī RAPLM izstrādātajos likuma grozījumos. Internets pats nav medijs, internets ir infrastruktūra, kas nodrošina piekļuvi informācijai. Savukārt internetā pieejamie mediji ir dažādi, ar dažādām auditorijām, dažādiem piekļuves līmeņiem un citām specifikām. Interneta portāls, privāts tīmekļa žurnāls (blogs), wiki veida vietne nav viens un tas pats, un mēģinājumi dažādajiem medijiem noteikt vienotu juridisku statusu raisa bažas par vispārējas kontroles centieniem, kas mazina interneta potenciālu demokrātijas procesos[ 9 ] un runas brīvības uzturēšanā.

Interneta vide ir zīmīga ar to, ka lietotājiem sniedz iespējas izplatīt tādu informāciju, ko tie atzīst par subjektīvi svarīgu, un tas viņiem ļauj noraidīt daudz ko no tradicionālo mediju un nacionālās informācijas aprites diktētās dienaskārtības, stila, satura un citām konvencijām. Mūsdienu tīmeklis sniedz iespējas izmantot jaunus saziņas un sadarbības rīkus satura veidošanā un zināšanu koplietošanā, un šo iespēju demokrātiskais spēks ir apstāklī, ka interneta vide tiek regulēta mazāk nekā bezsaistes publiskās komunikācijas vide.

Neregulētība indivīdiem piešķir plašāku izteiksmes brīvību, un to nav pamata atņemt. Riski, kas rodas no tā, ka šī brīvība tiks neatbilstoši izmantota, piemēram, kādā nelielā tīmekļa vietnē, ir mazāki nekā, ja kas tāds notiktu lielā masu saziņas līdzeklī. Indivīdu iespēja veidot medijus un pielāgot tos savām vajadzībām (tās var būt informācijas ieguve un izplatīšana, izklaide, sociālās komunikācijas uzturēšana, psiholoģiska atbalsta sniegšana un saņemšana un citas[ 10 ]) tīmekli padara par būtiski atšķirīgu no tradicionālo mediju vides, kurā masu saziņas līdzekļus veidot ir iespējams tikai tiem, kuriem ir atbilstoši resursi redakciju un infrastruktūras uzturēšanai un kas spēj veidot uz auditoriju orientētu saturu, kas atbilst tās gaidām.

Vēlme visus interneta medijus ieskaitīt vienā kategorijā ir pretrunā šiem principiem. Tas nenozīmē, ka ir normāli interneta medijus izmantot, lai darītu to, ko darīt aizliedz pastāvošā likumdošana. Stāsts ir par ko citu — par mēģinājumiem, neņemot vērā specifiku, internetā lietot to pašu pieeju, kāda ir attiecībā pret tradicionālajiem medijiem. Šāda vienādošana nav pamatota, un mēģinājumi ar likumdošanu regulēt to, ar ko vairumā gadījumu galā tiek paši redaktori un lietotāju kopiena, ir solis nepareizā virzienā. Ierobežojot runas brīvības izpausmes vienīgajā publiskajā vidē, kurā tā var netraucēt citiem un kurā ir iespējas izpausties indivīdiem, problēma risināta netiks, tā būs vien dziļāk paslēpta.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!