Foto: Eva Ekeblad
Līdzīgi kā tas bija 1929.gada krīzes apstākļos, daudzās Eiropas valstīs autoritārisms vienkārši nāca modē. Latvija noteikti nav politiskās modes noteicēja. Cītīga sekotāja gan.
Jau pēc pāris dienām Nacionālajā teātrī gaidāma muzikālās drāmas Vadonis pirmizrāde. Šo faktu noteikti ir pamanījuši daudz vairāk Latvijas iedzīvotāju nekā parasti pamana pirmizrādes. Viens no cēloņiem — izrādi pavada skandāls, kas vai nu tīši vai netīši vienlaikus uzskatāms arī par labu sabiedrisko attiecību kampaņu. Taču ne jau par skandālu būs šis raksts. Tā uzdevums ir analizēt vadoņa kā ikonas lomu Latvijas sabiedrības apziņā. Un tas varētu būt vēl viens no cēloņiem, kāpēc izrādei pievērsts vairāk uzmanības nekā parasti.
Vadoņa otro atnākšanu gaidot
Libreta autors — pēc citas versijas viens no autoriem — Kaspars Dimiters par darbu saka: „Muzikālo drāmu Vadonis veidoju ar skaidru apziņu, ka tā būs piemineklis vienīgajam latviešu tautas saimniekam Kārlim Ulmanim, kas savai tautai ļāva piedzīvot īstu labklājības un kultūras spozmes laikmetu. Šāda laikmeta mūsu tautai pirms tam nebija un, kā liecina lokālās un globālās norises, nekad arī vairs nebūs. Un vienīgais, kas šo laikmetu mūsu tautai spēja izcīnīt, bija Kārlis Ulmanis. Āmen.”[ 1 ]
Tātad rezumējot — tiek veidots piemineklis „zelta laikmetam”. Šādu laikmetu identificēšana un vēlāka kopēšana tautām, kuras neapmierina viņu pašreizējā situācija, nav nekāds retums. Kārlis Markss XIX gadsimta vidū rakstīja: „Cilvēki paši darina savu vēsturi, bet viņi to darina ne tā, kā viņiem ienāk prātā, nevis pašu izraudzītos, bet gan tieši jau pastāvošos, dotos un no pagātnes mantotos apstākļos. Visu mirušo paaudžu tradīcijas kā lietuvēns nomāc dzīvo prātus.”[ 2 ] Tas ir rakstīts par nostaļģiju franču tautā pēc „labajiem” Napoleona laikiem, kad Francija spēja sev pakļaut lielāko daļu Eiropas. Rezultātā pie varas Francijā nonāca viņa brāļadēls, kura valdīšanas laiks drīzāk raksturojams kā karikatūra par Napoleona Bonaparta laiku.
Piemēri par vēlmi atgriezt bijušos „labos” laikus arī mums tālu nav jāmeklē. 5.Saeimas vēlēšanās Latvijas ceļš (LC) prezidenta amatam izvirzīja Gunāru Meierovicu, kurš bija Pasaules brīvo latviešu apvienības populārākais politiķis Latvijā — aptaujās parādījās kā trešais populārākais Latvijas politiķis vispār[ 3 ]. Viņš šo statusu ieņēma, lielā mērā pateicoties tam, ka bija kādreizējā ārlietu ministra dēls, kā arī Kārļa Ulmaņa krustdēls. Savukārt Latvijas Zemnieku savienība (LZS) mēģināja pārtrumpot piedāvājumu, kā kandidātu izvirzot Kārļa Ulmaņa brāļa dēlu Gunti Ulmani. Lokomotīves, kuru galvenā funkcija bija simbolizēt 18.novembra republiku ar zināmu uzsvaru uz vadonismu, izpelnījās pietiekamu atzinību. Ap 17% no tiem, kas 1995.gadā balsoja par LC, pielika krustiņu blakus Gunāra Meierovica vārdam. Vairāk krustiņu izpelnījās tikai Anatolijs Gorbunovs un Georgs Andrejevs. Savukārt LZS sarakstā pie Gunta Ulmaņa vārda krustiņš parādījās 18% gadījumu. Vairāk krustiņu bija tikai Aivaram Berķim[ 4 ]. Abi minētie — Meierovics un Ulmanis — pēc vēlēšanām arī bija reālākie pretendenti uz prezidenta posteni, bet LC no sava kandidāta atkāpās par labu Guntim Ulmanim politiskā tirgus rezultātā.
Taču, kā atceramies, otrie Ulmaņlaiki maz atgādināja pirmos. Un diez vai Meierovica laiki, ja viņš būtu kļuvis par prezidentu, radikāli atšķirtos no otrajiem Ulmaņlaikiem. Gluži vienkārši demokrātiska pārvaldes sistēma, salīdzinot ar autoritārismu, ievērojami mazina atsevišķas personības lomu politikā. Nu vismaz parlamentāru republiku gadījumā kā Latvijā.
Personību lomas nonivelēšana demokrātiskajās sistēmās nozīmē, ka rezultāts ir prognozējamāks. Struktūras, institūcijas dominē pār ietekmīgāko indivīdu vēlmēm, precīzāk, šīs vēlmes ierobežo. Un, lai panāktu prognozējamu rezultātu, nākas ziedot efektivitāti. Autoritārisms savukārt šo efektivitāti sniedz. Taču tas, kuram par labu šis efekts būs, tiešā veidā atkarīgs no režīma līderiem, vadoņa. Tādējādi vadonis, kam būs misijas apziņa darboties tautas labā, visdrīzāk, to tiešām darīs efektīvāk nekā demokrātiskā sistēmā iespējams. Taču jāņem vērā, ka daudziem vadoņiem šādas misijas apziņas nebūs vai arī viņi darbošanos tautas labā sapratīs kaut kā visai specifiski. Labākais piemērs šai specifiskajai izpratnei, šķiet, ir Pols Pots un viņa agrārā utopija, kuras realizācijas rezultātā gāja bojā aptuveni 21% Kambodžas iedzīvotāju.
Labie Ulmaņlaiki, no skarbajām mūsdienām raugoties
Vai Kārlis Ulmanis mums būtu jāpieskaita tiem ne pārāk daudzajiem autoritārajiem līderiem, kas, Kaspara Dimitera vārdiem runājot, spējis izcīnīt tautai īstu labklājības un kultūras spozmes laikmetu? Nu, vispirms laikam jāsaka, ka sešu gadu periodu diez vai varētu nosaukt par laikmetu. Par laikmetu tas var kļūt, ja valsts iedzīvotājiem savā vēsturē nav citu periodu, ar ko lepoties. Ko gan Ulmanis tik dižu šajos sešos gados izdarīja? Izveda valsti no krīzes? Laikam tomēr ne īsti. Atgūšanās no 1929.gada globālās ekonomiskās krīzes sākās jau pirms 1934.gada.
Tomēr, ja atceramies „tautas lūgšanu”, kas radās, šķiet, vācu okupācijas gados: „Mīļais Dieviņ, atver lūciņ’, nomet Ulmani un cūciņ’”, redzam, ka sapnis ir tieši par labklājību. Ko pasāktu ar cūciņu, ja vācu okupācijas iestādes to nerekvizētu vērmahta vajadzībām, varam iedomāties. Bet ko ar Ulmani? Acīmredzami tas ir simbols. Simbols labai dzīvei. Gluži kā „Bekona eksports”. Tomēr universālāks.
Šim simbolam ir jēga salīdzinājumā. Mēs labi zinām, kas Latvijas vēsturē sekoja pēc Ulmaņlaikiem. Maz ticams, ka režīms, kurš izcēlās ar daudzām pārmērībām, kurā vadonis tika dēvēts par „majestātisko providenci”, „lielo sējēju”, „dubultģēniju”,
„zemes soģi”, „vislielāko Eiropas valstsvīru un oratoru, kuru var salīdzināt tikai ar Jūliju Cēzaru un Oliveru Kromvelu”[ 5 ], kurā vadonis šos titulus akceptēja kā pašsaprotamus, ilgstoši būtu spējis attaisnot savu „providenci”. Tas bija iespējams sešu gadu garumā, veiksmīgi apvienojot visai pārdomātu ekonomisko politiku ar to, ka valsts rāpās laukā no krīzes radītās bedres. Ekonomika, kā zināms, ir cikliska, augšupeja nemēdz būt pastāvīga. Loģisku cikla noslēgumu Ulmaņa režīms vienkārši nepiedzīvoja. Ne jau velti saka, ka māksliniekam vai sportistam jāaiziet tad, kad viņš ir slavas zenītā. Tas, lai arī pašam negribot, Ulmanim izdevās spīdoši.
Taču Ulmaņa režīms vienlaikus sagatavoja augsni staļinismam. Ja cilvēki pierod pie vadoņa institūcijas, tad tālāk jau vadoņus var mainīt gluži kā sestdien atklātajā Aigara Bikšes piepūšamajā skulptūrā Ideālists. Mūsdienu vadoņu cienītāji pie tās varēs doties katru reizi ar jaunu ziedu klēpi ik pēc divām minūtēm, jo šis ir objekts, „kas ik pa divām minūtēm piepūšas un iegūst skulptūras formu, tad atkal noplok, rādot vispārinātu vadoņu celšanos un krišanu”[ 6 ]. Zīmīgs ir arī nosaukums — ideālists — respektīvi, vadonis, kas savu misiju uzņemas ar vislabākajiem nodomiem.
Tātad aptuveni skaidrs, kāpēc Kārlis Ulmanis kā simbols ir „mūžam dzīvs” gluži kā cits no mums zināmajiem vadoņiem. Taču runājot par to, ko tieši Ulmanis simbolizē, vēsturnieks Ilgvars Butulis raksta: „Protams, sakot „Ulmaņa laiki”, tautas vēsturiskā atmiņa tur ir ielikusi daudz vairāk [, neskaitot pārspīlētu nacionālismu — M.B.]: te ir latviešu valoda un kultūra, kārtīgs, kvalitatīvs darbs un pieklājīgs dzīves līmenis, sava valsts un valdība”. Bez tam Ulmanis „veiksmīgi iemiesoja sevī latviešu mentalitātei ja arī ne vienmēr pieņemamu, tad tomēr saprotama, stingra, bet taisnīga un kārtīga latviešu lauku saimnieka tēlu”[ 7 ].
Šķiet, ka tas ir visai daudz — toreiz, pēc tā saucamajiem „partiju laikiem”, sadrumstalotā parlamenta, beidzot bija kāds, kas rūpējās par savu tautu. Un arī šobrīd tas šķiet daudz. Vai daudz mēs spējam atrast piemērotu kandidātu esošo politiķu vidū?
No otras puses tieksme pēc šāda saimnieka. Mums taču savulaik bija pat partija ar šādu nosaukumu, kas apliecina simbola spēku — uzskatāmi parāda to, ka tiek meklēts aizbildnis. Aizbildni, vadoni meklē pavalstnieki, ne jau pilsoņi. Bet no kurienes lai mums šie domājošie, aktīvie pilsoņi rastos? Pavalstnieks drīzāk spēj kļūt par vadoni — tad vienīgi jāmaina loma viņam saprotamā sistēmā — ne par pilsoni, kas nozīmētu fundamentāli izmainīt domāšanu.
Tomēr pats būtiskākais jautājums man šeit šķiet, kā gan Ulmanis spēja panākt to, lai darbs noritētu savas valsts izaugsmes interesēs, ar ko viņš atšķīrās no vairuma citu gan sava laika, gan mūsdienu politiķu. Uzsvaru es vēlētos likt uz sekojošu Ilgvara Butuļa rakstīto frāzi: „K.Ulmanis nenoliedzami bija patriots. Vēl vairāk, Latvija bija un palika viņa dzīves un darba vienīgā jēga un saturs. Latviju Ulmanis mīlēja, loloja un kopa, kā nu prata”[ 8 ]. Tomēr vienu, manuprāt, ārkārtīgi svarīgu lietu vēsturnieks līdz galam nepasaka. Latvijai īsti nebija konkurentu starp tiem, ko Ulmanis būtu mīlējis, lolojis un kopis. Valsts šai ziņā atradās ekskluzīvās pozīcijās. Proti, Ulmanim nebija ģimenes. Jautājumā par viņa seksuālo orientāciju vēsturnieki nav vienisprātis, taču tas šai gadījumā nebūtu svarīgākais, ja nu varbūt Kasparam Dimiteram. Svarīgi ir tas, ka viņam nevajadzēja rūpēties par savas sievas, bērnu labklājību, ko uz pārējās sabiedrības rēķina praktizēja daudzi viņa laika politiķi. Un, protams, ko praktizē arī mūsdienu politiķi.
Tieši šis lomu konflikts nereti ir cēlonis, kāpēc mūsdienu Latvijas politiķi nerūpējas par savu tautu. Nav runa tik daudz par raušanu sev, cik saviem tuvākajiem. Lai gan, protams, to nevajag skaidrot kā primitīvu mikrolīmeņa altruismu uz makrolīmeņa egoisma rēķina. Egoisms darbojas arī mikrolīmenī — kā Torsteina Veblena aprakstītais „skaudīgais salīdzinājums” ar citiem, kas noved pie „pieklājīgā patēriņa” latiņas novietošanas tajā vai citā līmenī. Ne tikai preču un pakalpojumu patēriņa, bet arī ģimenes modeļa konstrukcijas „pieklājīgā patēriņa” līmenī — kādā vecumā vīrietim nepieciešams esošo sievu nomainīt pret jaunāku, kad un cik bērni nepieciešami, lai izskatītos pieklājīgi, cienījami u.tml.
Nepretendēju uz to, ka būtu šo tematu — elites pārstāvju lomu konfliktu starp „labu politiķi”, „ģimenes apgādnieku”, „savā vidē cienītu cilvēku” — pietiekami apskatījis. Taču, manuprāt, tam Latvijas politikas analīzē pievērsts neadekvāti maz uzmanības. Lai arī tieši tas varētu būt viens no pētījumu virzieniem, kas ļautu saprast elites un masu morāles attiecības, konfliktu. Un ļoti ticams, ka te pat nav runa par dažādu morāli, vienīgi par dažādu pozīciju iespējām sniegt to, kas jāsasniedz saskaņā ar esošo morāli, kas ir viena un tā pati vai ļoti tuva gan elites, gan masu līmenī. Proti, tas, ko cilvēki šajā sabiedrībā vēlas sasniegt, visbiežāk atšķiras tikai niansēs. Tādējādi konflikts būtībā ir neizbēgams — uzstādot augstu standartu, būs tikai daži cilvēki, kas spēs sev un savām ģimenēm to nodrošināt, bet pārējie būs neapmierināti, ka viņus nelaiž pie „normālas dzīves”. Kamēr faktiski šādu ”normālu” dzīves līmeni esošo resursu robežās iespējams nodrošināt tikai dažiem. Līdzekļus pārdalot godīgāk, visi saskaņā ar uzstādītajiem standartiem vienkārši būtu vienādi nabagi.
Vai vadonis nāks?
Pētījumu kompānijas Latvijas Fakti februārī veiktajā aptaujā 21% respondentu norādīja, ka, ja Saeima neizpilda Valda Zatlera izvirzīto ultimātu, viņam būtu jārīkojas kā Kārlim Ulmanim 1934.gadā [ 9 ]. Protams, šos rezultātus nevajag uztvert burtiski. Tā vietā jāsaprot, kas aiz šīm atbildēm slēpjas patiesībā. Visdrīzāk te parādās divas domas. Pirmā — kādam kaut kas jādara, un otra — jau iepriekšējās nodaļas virsrakstā minētā — Ulmaņlaiki bija labi. Tātad cilvēki, kas piekrita šai atbildei, līdz kādam brīdim simpatizētu stingram rīcības cilvēkam, kā arī pozitīvi reaģē uz Ulmaņlaiku kā tēla piesaukšanu.
Lai vadonis nāktu, ir nepieciešams arī vadoņu piedāvājums. Harizmātiskās personības, kuras savulaik bijušas Latvijas politiķu popularitātes topa pirmajā rindiņā — Andris Šķēle (TP) un Einars Repše (JL) — vēlāk noslīdējuši ļoti zemu. Protams, viņiem ir saglabājies savs „fanu” pulciņš, taču plašākā sabiedrībā abus uztver kritiski. Tomēr, protams, ja tiešām parādītos klasisks vadonis, tad nekādas kritikas nebūtu — viņa ģēnijs gozētos tautas mīlestības saulē.
Šobrīd prasības pēc vadoņa izskan šur un tur, biežāk nekā iepriekš. Tā, piemēram, Ventspils laikraksta Ventas Balss korespondentei uzņēmējs Agris Buks lappusi garā intervijā saka: „Vienīgais gudrais politiķis, ko Latvijā zinu, ir Lembergs. Un vienīgā iespēja Latvijai izkļūt no šī murga — ar armijas atbalstu ievest Lembergu valdībā un sniegt viņam neierobežotas pilnvaras. Labprātīgi blēži no valdības neaizies”[ 10 ]. Protams, spriedumu līmenis neiztur pat elementāru kritiku. Simptomātiski ir kas cits — šādi viedokļi izskan, un atrodas mediji, kas tos labprāt publicē.
Un kādas gan mums šajos apstākļos ir iespējas tikt pie sava vadoņa? Manuprāt, tomēr ļoti niecīgas. Latvijai kā Eiropas Savienības dalībvalstij nākas sekot standartiem, kuri var būt pilnīgā pretstatā tautas politiskajai kultūrai, tomēr funkcionēt. Detaļās šo jautājumu jau apskatīju pirms nepilna gada publicētajā rakstā „Democratia latviensis un citi zvēri zem mikroskopa”[ 11 ]. Fundamentāli nekas pa šo laiku mainījies nav.
Būtībā saskatu tikai divus variantus, kā mēs varam tikt pie vadoņa. Viens — ignorēt Eiropas neizpratni, pat boikotu — savulaik līdzīgu ir piedzīvojusi Slovākija, Austrija — un tomēr uz kādu brīdi apjūsmot savu vadoni. Visticamāk, ka šāds vadonis nebūtu uz ilgu laiku, bet Latvijai tie izrādītos zaudēti gadi. Mūs vienkārši nesaprastu. Taču apstākļos, kad Latvija ievērojamu daļu savas suverenitātes ir deleģējusi Starptautiskajam Valūtas fondam, šis variants šķiet pavisam neticams.
Otrs variants drīzāk izrietētu no politiskās kultūras normu izmaiņām kādā no lielajām Eiropas Savienības valstīm. Līdzīgi, kā tas bija 1929.gada krīzes apstākļos daudzās Eiropas valstīs — autoritārisms vienkārši nāca modē. Mode, kā zināms, ir mainīga. Arī politiskā. Taču Latvija noteikti nav politiskās modes noteicēja pat reģionālā mērogā. Cītīga sekotāja gan. Šobrīd gan maz kas liecina, ka lielajās Eiropas Savienības valstīs ar vājām demokrātijas tradīcijām — Vācijā, Itālijā, Spānijā — kaut kas varētu fundamentāli mainīties autoritārisma virzienā. Nekur daudz tālāk par Leha Kačinska tipa līdera ievēlēšanu Latvijai aiziet nav iespēju.
Tātad turpināsim vien apjūsmot iepriekšējo vadoni un gaidīt nākamo. Taču nez vai šoreiz būs taisnība sakāmvārdam, ka labs nāk ar gaidīšanu.
* Ojārs Vācietis. Vadoņa augšāmcelšanās. /Ojārs Vācietis. Kopoti raksti. 4.sējums. Rīga, Liesma, 1991. 579.lpp.. Fragments:
Celies, vadoni,
Es esmu dzimis vergs –
Un nekā man nav briesmīgāka
Kā dzīvot bez tevis!
Ar mani var darīt, ko grib,
Mani var vadīt, kur grib,
Bet mani –
Vajaga vadīt!
Es esmu vadāms!
_____________________