Foto: Mike Bitzenhofer
Tuvākajā laikā valdību un Saeimu Latvijā neviens uz rokām nenēsās. Taču tām šodien ir iespējas pieņemt virkni nepopulāru lēmumu, kuru augļi ienāksies tikai pēc ilgāka laika. Tas tad arī būtu solis uz jaunu politiķa atbildības līmeni.
Līdz ar 10. Saeimas sanākšanu Latvijas sabiedrība no jauna ir atvirzījusies politikas skatītāja pozīcijā. Dziedi nu vai raudi, bet jau brāļi Kaudzītes sekojoši aprakstīja pārstāvniecības demokrātiju: „Runas vīriem spēks rokā; ko tie nospriež, tas paliek”. Ko nu runas vīri spriedīs un lems, no šā brīža ir vienīgi viņu pašu ziņā. Spriešanas rezultāti gan nāks pār visu pārējo galvām; taču runas vīru ietekmēšana Latvijā tradicionāli ir grūts uzdevums un visdrīzāk tāds arī paliks.
Neskatoties uz to, varam paraudzīties nākotnē un padomāt par tiem jautājumiem, ar kuriem mūsu runas vīriem iznāks nodarboties nākamos četrus gadus. Bez garas prātošanas ir skaidrs, ka nekāda medusmaize Latvijas valdītājus tuvāko gadu laikā negaida. Būs jādomā, kā griezt budžetu, kā iegrožot emigrāciju, kā uz bēdīgās demogrāfiskās situācijas fona nodrošināt kaut minimālu sabiedrisko pakalpojumu līmeni. Taču šo problēmu risinājumi būs atkarīgi no valdošo nostājas pret četrām principiālām dilemmām, kuras jau izsenis ir raksturīgas mūsu politikai.
Autoritāte vs demokrātisms
Vienotības premjera kandidāts Valdis Dombrovskis pirms vēlēšanām tika pieteikts kā „jauna tipa līderis”, kurš būtu cienīgs nomainīt savu laiku atstrādājušos komjauniešus. Taču, kad Dombrovskis ar savu labo slavu bija ievilcis Saeimā labu daļu jauno parlamentāriešu, izrādījās, ka „jaunā tipa līderim” neviens ij negrasās klausīt. Dombrovskim gan joprojām tiek ļauts sēdēt pie saviem budžeta cipariem — ar tādiem tehniskiem sīkumiem neviens cits īpaši krāmēties negrib. Taču, kad sākas sarunas par koalīcijas partneriem vai amatu sadali, Dombrovskis strauji zaudē jebkuru autoritāti. Apvienības temperamentīgās kundzes sāk dalīt „lāčuka” ādu katra pa savam, un Dombrovskim labākajā gadījumā tiek atvēlēta matriarhāta preses sekretāra loma.
Vaicāti par šās nepievilcīgās ainas cēloņiem, Vienotības ļaudis labprāt atsaucas uz „demokrātiju” — sak’, dziedi vai raudi, šo te bardaku prasot un paredzot demokrātija. Acīmredzot, šie ļaudis ar demokrātiju saprot nevis kopīgu politiskas autoritātes veidošanu, bet gan bezatbildīgu izrādīšanos, kaktu intrigu dzīšanu un pozas rādīšanu. Koalīcijas veidošanas process gan ir lieliska ilustrācija kādai populārai atziņai demokrātijas teorijā: paškontroles trūkums un sīkmanība neizbēgami degradē demokrātijas ideju pilsoņu acīs. Ja agrāk ticību demokrātijai pie mums grāva otkatus alkstoši aizkulišu garanti, tad tagad no viņiem stafeti ir pārņēmuši iedomīgi un kašķīgi „demokrāti”. Laiks rādīs, kas ir labāk.
Tas var patikt vai nepatikt, bet arī demokrātiskā politikā ir nepieciešama autoritāte. Pati demokrātijas ideja teic, ka vislabākā autoritāte ir veidojama demokrātiskā ceļā. Mēs paši izvēlamies sev valdītājus no sev līdzīgiem, un tieši tādēļ klausām un uzticamies viņiem. Taču demokrātija ir iekārta saprātīgiem ļaudīm, kuri atbildīgi piedalās vēlēšanās un ir lojāli pašu vēlētai autoritātei. Pie mums turpretī „demokrātija” reizēm nozīmē licenci katram atsevišķajam politiķim izgāzties kā vecai sētai, intrigot pret saviem kolēģiem, nemitīgi mainīt lēmumus un vēl publiski runāt, ko nu Dievs attiecīgajā mirklī uzliks uz mēles. Diez vai vajadzētu brīnīties, ja arī sabiedrība rīkojas tāpat un savus tikko ievēlētos priekšstāvjus sāk no sirds neieredzēt. Princips te ir tāds pats: es pats par viņiem gan tikko kā vēlēju, taču būtībā nekādu atbildību nenesu. Tādēļ es varu šos it kā „svešos” līderus ignorēt vai bez jebkādām sekām priekš sevis aplamāt. Kā nekā, vairums viņu elektorāta vienalga bija citi cilvēki, kuri, kā zināms, ir neuzticami un nelietīgi — ne tādi, kā es.
Tā tad arī pirmā dilemma: vai Vienotībai 10. Saeimas laikā izdosies saviem spēkiem novērst šo autoritātes vakuumu? Vai arīdzan vara aizplūdīs pie daudz labāk organizētajām oligarhu interesēm, kuras pagātnē ne reizi vien ir apliecinājušas savu pārākumu iepretim rīcībnespējīgiem „demokrātiem”, lai cik liels nebūtu pēdējo skaitliskais pārsvars?
Viendimensijas vs daudzdimensiju patriotisms
10. Saeimas balsojums lielā mērā bija etnisks balsojums: ļaudis lielākoties balsoja pa latviešu — krievu līniju, un arī partijas labprāt izmantoja biedēšanu ar pretējo pusi. Tādēļ jo lielāku izbrīnu radīja mirklis, kad Vienotība nespēja izvēlēties vēlamos koalīcijas partnerus. Laba tiesa apvienības deputātu, kā šķiet, bija gribējuši vispirms ar troksni iebraukt parlamentā, neērtus jautājumus par koalīcijas partneriem atstājot vēlākam laikam, kad mandāts un četru gadu aldziņa jau būs kabatā. Turklāt šeit laikam gan varam vērot nepārprotamu jaunās piecu apgabalu sistēmas trūkumu. Tā provocē veidot plašas apvienības, kuru ietvaros sīkākas partijas slēpj savu ideoloģisko orientāciju līdz pēcvēlēšanu laikam. Ķīvēties ar mandātu kabatā tomēr ir daudz patīkamāk un drošāk, nekā bez mandāta kabatā.
Kad Sabiedrība citai politikai (SCP) izlēma izmantot savu veto pret Nacionālās Apvienības iekļaušanu valdībā, tikai ļoti naivs cilvēks vēl spēja noticēt, ka runa te patiesi ir par principiāliem apsvērumiem. Parastais zirgu mīšanas process, kura ietvaros jebkuram principam ir sava cena, bija jau uzņēmis gaitu, un beidzās tā, kā beidzās. Taču kādu būtisku jautājumu gan gadījās skart Artim Pabrikam (Vienotība), kurš post factum runāja par nacionālistu līdzšinējo „patriotisma monopolu”. Skaidrs, ka paaudžu maiņa labējā flangā ieviesīs savas korekcijas nacionālajos un patriotisma jautājumos. Turklāt galvenā problēma nav tajā, ka dažu jauno deputātu pagātne ir, teiksim, mazliet iebrūnināta. Problēma drīzāk ir tajā, kā uz viņiem reaģēs pārējie politiķi un sabiedriskā doma. Par Visu Latvijai! jaunajiem ļaudīm var domāt daudz ko neglaimojošu. Taču viņiem ideoloģija patiešām kaut ko nozīmē — un tas Latvijas politikā līdz šim nav bijis ierasts. Kaut kā neatceros, ka šo rindu autoram kāds būtu klupis krāgā un prasījis atvainoties tad, kad viņš savulaik tiešā veidā salīdzināja „oranžo” kongresā notiekošo ar PSKP kongresiem, ar dārgo Andri Arnoldoviču dārgā Leonīda Iļjiča vietā.
Citiem vārdiem: patriotisma un nacionālie jautājumi piederēs 10. Saeimas nozīmīgākajiem jautājumiem. Var tikai minēt, vai šī diskusija iegūs kādu plašāku apjomu, vai joprojām paliks tikai vecajā savstarpējas aplamāšanās līmenī starp abu flangu radikāļiem. No vienas puses ir skaidrs, ka latviešu valoda, kultūra un noteikts 20. gadsimta vēstures lasījums būs dominējošas šā diskursa sastāvdaļas. Taču patriotisma tēmai šodien vajadzētu aptvert krietni plašāku jautājumu loku. Piemēram, vai patriotiska attieksme neprasītu, lai Latvija bez iepriekš minētajām vērtībām spētu piedāvāt adekvātus dzīves apstākļus saviem iedzīvotājiem — daudz maz adekvātas sociālās politikas, modernas izglītības un uzņēmējdarbībai labvēlīgas vides formā? Vai tas, ka Latvijā cilvēki vispār vēlas dzīvot, jūtas labi un var attīstīt savas spējas, pati par sevi nav patriotiska vērtība? Un, ja tā tomēr tāda ir, tad vai būtu pareizi nolamāt par tautas ienaidnieku jebkuru, kurš necenšas savu patriotismu reducēt vienīgi uz valodas un vēstures jautājumiem? Reālā politika vienmēr ir kompromiss starp dažādām patriotisma dimensijām. Taču būsim reālisti: līdz šim ļoti vienpusīga izpratne par to, ko nozīmē būt latvietim un Latvijas patriotam, bieži ir kavējusi adekvātu izpratni par citām patriotisma dimensijām — kaut vai par to, lai Latviju masveidā nepamestu tās iedzīvotāji un mūsu valsts piederība Eiropai nebūtu vienīgi ģeogrāfiska. Ja mana Alma mater, Latvijas Universitāte, šodien sasistu savu krājkasīti — sivēntiņu un vēlētos algot par profesoru kādu Nobela prēmijas laureātu, tas nebūtu iespējams, jo šis pēdējais visdrīzāk nerunātu latviešu valodā. Tad varbūt parunāsim vēl par attīstību, zināšanu ekonomiku un konkurētspēju?
Te nu arī otrā dilemma: vai izpratne par Latvijas nacionālajām interesēm joprojām paliks tikai valodas un vēstures jautājumu ielokā, barodamās no koloniālisma pieredzes un naida pret bijušo okupantu? Vai tomēr šī izpratne kļūs atvērtāka nākotnei un Latvijas godpilnai vietai reālajā 21. gadsimta pasaulē?
Konkurence vs monopolisms
Ir vesels lērums labu iemeslu, kuru dēļ var nepatikt apvienība Saskaņas centrs (SC). Par tiem ir vērts satraukties un strīdēties — gan attiecībā uz draudzību ar Единая Россия, gan uz Parex interešu lobēšanu, gan uz pozīciju ekonomikas atveseļošanas jautājumā. Taču arī runas par to, ka SC turēšana ārpus koalīcijas esot nez kāda demokrātijas uzvara un ka šī partija pēc definīcijas būtu sliktāka par jebkuru latviešu oligarhu, sāk izklausīties arvien dīvaināk un nepārliecinošāk. Pieņēmums, ka SC izolācija parlamentā arī turpmāk ir jāpērk par jebkuru cenu, faktiski bloķē jebkādu politisku konkurenci un nodrošina varas monopolu tiem pašiem, kuri to jau izsenis bauda.
Saeimas vēlēšanu rezultāti lieliski apliecina šo tendenci. 10. Saeimā bez SC nav iespējama neviena koalīcija, kurā nebūtu Vienotības. Tas savukārt nozīmē, ka Vienotības izstumšanas gadījumā pie varas teju vai automātiski nonāktu SC kopā ar latviešu oligarhiem — ar visām „toksiskajām” sekām, kuras izrietētu no šādas savienības. No šā scenārija šodien visvairāk baidās Dombrovska atbalstītāji, tādēļ par visām varēm cenšas pielabināt Zaļo un zemnieku savienību (ZZS). Taču šai aritmētikai ir arīdzan cita puse. Pašreizējos apstākļos Vienotība par spīti savai brašajai anti-oligarhu retorikai labprātīgi pakļauj sevi oligarhu šantāžai. Protams, var plēst uz krūtīm kreklu un saukt, ka vēlētājs nepiedos Vienotībai atkāpšanos no principiem nacionālajā jautājumā. Taču nez kādēļ neviens no principiālajiem Vienotības politiķiem neuztraucas par to vēlētāju, kurš priekšvēlēšanu jūklī noticēja šās apvienības solījumiem cīnīties pret valsts izzadzējiem. Vai šim solījumam šodien ir vēl palikusi kaut kapeikas vērtība? Īsi sakot, Vienotība ir sevi nostādījusi nepatīkamas izvēles priekšā, kura tai var izmaksāt ļoti dārgi. Tā vairs nevar noturēt vienā rokā divus arbūzus, antikrievisko un antioligarhisko, un, pēc visa spriežot, agrāk vai vēlāk atzīs atklāti: tas nekas, ka viens otrs te ir nospēris valstij miljardu; galvenais, ka kārtīgs letiņš.
SC iesaistīšana, protams, nav panaceja visām šīm problēmām. Tālu no tā. Velna izdzīšana ar Belcebulu mēdz būt riskanta. Tomēr tā diemžēl ir vienīgā iespēja atjaunot jel kādu konkurenci Latvijas partiju vidū. Līdz šim bariņš stipri sazagušos un galēji nodevīgu „koalīcijas partneru” ir bijuši tik ļoti neaizstājami, ka jebkuras runas par „godīgu politiku” izklausījās, mazākais, dīvaini. Saskaņieši, protams, nāktu valdībā paši ar saviem interešu konfliktiem, savu nekompetenci un savām blēdībām. Taču pati iespēja izvēlēties starp diviem blēžiem Vienotībai noteikti būtu labāka par pašreizējo situāciju, kad viens blēdis „pēc noklusējuma” pilnībā kontrolēs valdības dienaskārtību. Patlaban šis blēdis ir pielaulāts Vienotībai tīri automātiski un drīkst darīt pilnīgi jebko, tajā skaitā nemitīgi cūkoties par Vienotības politiķiem savā kabatas avīzē. Otrs turpretī sēž dziļā populistiskā opozīcijā, ne par ko neatbild, un kaldina revanša plānus sadraudzībā ar pirmo blēdi.
Te tad arī trešā dilemma. Vai centienus veikt būtiskas pārmaiņas Latvijas politikā joprojām bloķēs „neaizstājamo” partneru diktāts? Vai varbūt Latvijas parlamentā reiz tomēr radīsies situācija, kad par iespēju piedalīties koalīcijā būs spiesti sacensties visi simt deputāti?
Reformas vs „humānisms”
Gada atlikusī daļa mums, protams, gatavo īstu asaru ieleju saistībā ar 2011. gada budžetu. Visdrīzāk, jau tuvākajā nākotnē pamatīgi griezieni, likvidācijas un samazinājumi liks mums aizmirst visas tās kaislīgās ideoloģiskās cīņas, kuras vēlēšanu periodā ļāva uz mirkli piemirst skarbo realitāti. Ne mazums būs to, kuri, saņemdami savu jau kuro reizi apgriezto algu, beidzot nospļausies un sāks „taisīt kājas” rietumu virzienā — jo vairāk tādēļ, ka no nākamā gada maija savu darba tirgu atvērs arī Vācija. Sak’, ir jau dzimtene mīļa, bet gluži par brīvprātīgo palikt šodien nevar atļauties pat vislielākais patriots.
Dombrovska jaunā valdība tīri objektīvi nevar novērst šo bēdīgo piedzīvojumu, kurš mūs sagaida nākotnē. Taču, ņemot vērā paša premjera labo reputāciju īsajā laikā pēc vēlēšanām, šis būtu īstais laiks, lai veiktu būtiskas reformas. Latvijas sabiedriskajā sektorā ir vesela virkne jomu, kuras, ilgstoši atrazdamās konkrētu partiju ietekmes sfērā, nav pieredzējušas būtiskas reformas gandrīz vai kopš padomju laikiem. Tas, savukārt, ir novedis pie zemas darba efektivitātes šajā sektorā un tās pārslogotības ar cilvēkiem. Turklāt sabiedriskā sektora nodarbinātības politika ir kalpojusi par sava veida surogātu atbildīgai valsts sociālajai politikai — sak’, cilvēcīgas algas nedosim, bet arī gluži vaļā nelaidīsim. Turēšanās pie šīs tradīcijas, iespējams, šķiet krietni „humānāka” par efektivitāti veicinošām reformām. Taču ilgtermiņā tā ved pie stagnācijas un publisko līdzekļu nesaimnieciska izmantojuma.
Nākamajai valdībai nebūs jāraizējas par pārmērīgu popularitāti — tas nu ir skaidrs. To visdrīzāk apsaukās no visām pusēm — gan no labās, gan no kreisās, gan tie, kas jau ilgi ir šeftējušies pie varas, gan tie, kuri labprāt pie tās nonāktu nākotnē. Tieši tādēļ varētu sagaidīt, ka budžeta griezienus pavadītu vīzija par attiecīgo nozaru ilgtspēju, nevis vēlme saglabāt maksimāli daudz slikti apmaksātu darbavietu. Šādi lēmumi nav un nevar būt vienkārši, un tie noteikti nebūs diez ko humāni. Taču, ja ir jāizšķiras starp ilgstošu anestēziju jau esošajai kaitei un ķirurģisku griezienu nākotnes veselības vārdā, ir daudz iemeslu izvēlēties pēdējo. Tuvākajā laikā valdību un Saeimu Latvijā neviens uz rokām nenēsās, un ko tādu gaidīt būtu diezgan naivi. Taču tām šodien ir iespējas pieņemt virkni nepopulāru lēmumu, kuru augļi ienāksies tikai pēc ilgāka laika. Tas tad arī būtu solis uz jaunu politiķa atbildības līmeni, pēc kura, gluži kā Dons Kihots pēc savas Dulcinejas, joprojām ilgojas sabiedrība.