Foto: bitsorf

Nākotnē, veicot grozījumus Kriminālprocesa likumā, ir būtiski padomāt arī par izlīguma nosacījumu izpildes uzraudzību, ko veic tā iestāde, kur noslēgts izlīgums.

Neapšaubāmi, ir nepieciešams pasargāt jebkuru personu no ciešanām un kaitējuma, kas radies no noziedzīgā nodarījuma. Taču, ja personai nākas ciest no noziedzīga nodarījuma, tad cietušajam ir svarīgi zināt savas tiesības.

Kriminālprocesa likumā ir nostiprinātas kriminālprocesa dalībnieku tiesības un pienākumi, tai skaitā arī cietušā tiesības. No visiem Kriminālprocesa likuma 97.pantā uzskaitītajiem tiesību vispārīgajiem principiem turpinājumā tiks izcelts tikai viens no šiem principiem, proti, cietušajam ir tiesības izlīgt ar personu, kura radījusi viņam kaitējumu, visās procesa stadijās un visos tā veidos. Izlīgumu kriminālprocesā var īstenot pats procesa virzītājs, samierināšanos var veicināt Valsts probācijas dienests, kā arī puses var iesniegt procesa virzītājam notariāli apliecinātu izlīgumu.

Kas ir cietušais?

Pirms pievērsties cietušā tiesību analīzei izlīgumā ar starpnieka palīdzību, ko īsteno Valsts probācijas dienests, noskaidrosim, kas īsti ir cietušais. Kriminālprocesa likuma 95.pantā ir noteikts, ka cietušais kriminālprocesā var būt fiziska vai juridiska persona, kurai ar noziedzīgu nodarījumu radīts kaitējums, proti, morāls aizskārums, fiziskas ciešanas vai mantisks zaudējums, vai, ja persona mirusi, cietušais var būt pārdzīvojušais laulātais, kāds no mirušā augšupejošiem vai lejupejošiem radiniekiem, adoptētājs, pirmās pakāpes sānu līnijas radinieks. Līdzīgu cietušā definīciju sniedz arī Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2012/29/ES (2012. gada 25. oktobris), ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus (turpmāk – direktīva), 2.panta pirmās daļas „a” apakšpunkts, kurā ir noteikts, ka cietušais ir fiziska persona, kurai nodarīts kaitējums, tostarp fizisks, garīgs vai emocionāls kaitējums, vai ekonomiski zaudējumi, ko tieši izraisījis noziedzīgs nodarījums, kā arī tās personas, kuras nāvi ir tieši izraisījis noziedzīgs nodarījums, ģimenes locekļi, kuriem minētās personas nāves rezultātā ir nodarīts kaitējums. Atšķirībā no Kriminālprocesa likuma, direktīva nerunā par cietušo, kas ir juridiska persona.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 96.panta pirmo daļu personu par cietušo atzīst izmeklētājs, prokurors vai izmeklēšanas grupas dalībnieks ar savu lēmumu, ko var uzrakstīt arī rezolūcijas veidā. Tātad ir nepieciešams lēmums no tiesībsargājošo iestāžu darbiniekiem, kuri iepriekš uzskaitīti, lai persona kļūtu par cietušo.

Organizējot un vadot izlīgumu ar starpnieka palīdzību, Valsts probācijas dienests strādā ar informāciju, ko ir saņēmis no procesa virzītāja, tai skaitā arī ar informāciju par cietušo. Lai taisnīgums tiktu atjaunots, Valsts probācijas dienests strādā ar personām, kuras ir reāli cietušas no noziedzīgā nodarījuma. Taču dienesta praksē ir gadījumi, kad procesa virzītājs ir nepareizi atzinis personu par cietušo. No procesa virzītāja tika saņemts pieprasījums organizēt izlīgumu krimināllietā, kurā nepilngadīgam zēnam tika nozagts viņa maks, to izvelkot no mugursomas. Starpnieks, sākot strādāt ar procesa virzītāja atsūtīto informāciju, konstatēja, ka par cietušo šajā krimināllietā nav atzīts šis zēns, kuram reāli tika nodarīts kaitējums, bet gan viņa vecmāmiņa, kas pat nebija klāt, kad tika veikts šis noziedzīgais nodarījums. Šādos gadījumos starpnieks sazinās ar procesa virzītāju un lūdz precizēt šajā noziedzīgajā nodarījumā cietušās personas.

Cietušā tiesības
Lai Valsts probācijas dienesta starpnieks varētu veikt izlīgumu un mēģinātu atjaunot taisnīgumu starp noziedzīgajā nodarījumā iesaistītajām pusēm, izlīguma procesā ir jāpiedalās pašai personai, kurai reāli tika nodarīts kaitējums. Tomēr saskaņā ar Ministru kabineta 2007.gada 4.decembra noteikumu Nr.825 „Kārtība, kādā Valsts probācijas dienests organizē un vada izlīgumu ar starpnieka palīdzību” 37.punktu ir viens izņēmums, kad persona pati personīgi var nepiedalīties izlīguma sēdē – tas ir gadījumos, ja cietušās nepilngadīgās personas likumiskais pārstāvis, starpnieks vai bāriņtiesa uzskata, ka cietušā nepilngadīgās personas piedalīšanās izlīgumā noziedzīga nodarījuma veida vai nepilngadīgās personas vecuma dēļ var kaitēt nepilngadīgās personas psiholoģiskajai attīstībai, izlīgumā piedalās tikai nepilngadīgās personas likumiskais pārstāvis.

Izlīgumā iesaistīto pušu tiesības, tātad arī cietušā tiesības, ir uzskaitītas Ministru kabineta 2007.gada 4.decembra noteikumu Nr.825 „Kārtība, kādā Valsts probācijas dienests organizē un vada izlīgumu ar starpnieka palīdzību” 4.nodaļā. Cietušajam izlīgumā ar starpnieka palīdzību ir tiesības:
– Atteikties no dalības izlīgumā – dalība Valsts probācijas dienesta izlīgumā ar starpnieka palīdzību ir brīvprātīga, un cietušais jebkurā brīdī var atteikties no dalības izlīgumā;
– Pieprasīt īslaicīgu pārtraukumu – reizēm izlīguma sēde ir ļoti emocionāla, tā var būt arī fiziski grūta, ja, piemēram, cietušajam ir veselības problēmas, tāpēc cietušais jebkurā brīdī var palūgt pārtraukumu izlīguma sēdē, vienojoties par šī pārtraukuma ilgumu;
– Lūgt atlikt izlīguma sēdi uz citu datumu – ja vienas sēdes laikā nav iespējams panākt vienošanos vai nav bijusi iespēja uzdot jautājumus un saņemt atbildes no likumpārkāpēja, tad var lūgt atlikt izlīguma sēdi uz citu datumu; tāpat arī var lūgt atlikt izlīguma sēdi, ja nav iespējams ierasties uz jau nolikto izlīguma sēdi;
– Pieprasīt citu starpnieku – ja cietušais apzinās, ka nespēs sastrādāties ar Valsts probācijas dienesta norīkoto starpnieku vai starpnieks jau izlīguma organizēšanas sākumā parāda to, ka nav godīgs, taisnīgs, objektīvs, neitrāls un neizrāda vienādu attieksmi pret iesaistītajām pusēm un nav tolerants pret cietušā vajadzībām izlīgumā, cietušais var pieprasīt, lai Valsts probācijas dienests norīko citu starpnieku;
– Iesaistīt izlīgumā trešās personas – tā kā cietušajam bieži vien vienam ir grūti pārdzīvot satraukumu un izlīguma sēdes laikā ir nepieciešami atbalstītāji, tad cietušais ir tiesīgs pieaicināt trešās personas; protams, lai likumpārkāpēju neatstātu nevienlīdzīgās pozīcijās, arī viņam šādā gadījumā tiek piedāvāta iespēja uzaicināt savus atbalstītājus;
– Savstarpēji vienoties par izlīguma sēdes valodu, ja iesaistītās puses nepārzina valsts valodu – nepieciešamības gadījumā starpniekam ir tiesības tulkot izlīguma sēdes norisi;
– Pieaicināt tulku – starpniekam ir tiesības pieaicināt tulku, ja par to vienojušās iesaistītās puses;
– Iesniegt sūdzību Valsts probācijas dienestā par starpnieka neētisku rīcību vai pienākumu nepildīšanu – šo tiesību var realizēt izlīguma īstenošanas laikā, kā arī pēc izlīguma sēdes; cietušajam ir tiesības iesniegt sūdzību arī gadījumā, ja cietušais ir atteicies no starpnieka, viņa neētiskās vai neprofesionālās darbības dēļ.

Cietušajam ir arī vairākas tiesības, kas saistītas ar izlīguma metodiku. Šīs tiesības ir:
– Pieprasīt no starpnieka, lai tas rūpētos par to, ka likumpārkāpējs izturas pieklājīgi pret cietušo, taču tā kā starpniekam ir jābūt neitrālam, arī cietušajam var aizrādīt par nepieklājīgu attieksmi pret likumpārkāpēju;
– Pieprasīt, lai nodrošina drošu vidi izlīguma sēdei – šī tiesība izriet no starpnieka pienākumiem, un tas ir būtiski, jo bieži vien cietušais nevēlas nedz sēdēt blakus likumpārkāpējam, nedz arī atrasties vienatnē ar likumpārkāpēju;
– Būt informētam par starpnieka tiesībām un pienākumiem, izlīguma mērķi, izlīguma sēdes noteikumiem un kriminālprocesuālajām sekām – cietušajam šo informāciju ir būtiski zināt pirms izlemt par iesaistīšanos izlīguma sēdē; šo informāciju starpniekam ir jāatgādina arī izlīguma sēdes laikā;
– Uz izlīguma sarunu satura aizsardzību un konfidencialitāti no starpnieka puses.
Saskaņā ar iepriekš analizēto, cietušajam ir plašs tiesību loks Valsts probācijas dienesta organizētajā un vadītajā izlīgumā ar starpnieka palīdzību.

Salīdzinot Latvijas normatīvajos aktos nostiprinātās cietušā tiesības izlīguma laikā ar direktīvu, var secināt, ka Latvijas normatīvajos aktos ir viena būtiska nepilnība. Direktīvas 12.pants regulē cietušā tiesības uz aizsardzību atjaunojošās justīcijas pakalpojumu. Mūsu valstī justīcijas pakalpojums tiek realizēts kā izlīgums, taču normatīvajos aktos iztrūkst izlīguma nosacījumu uzraudzības procedūra, ko paredz direktīva. Šī procedūra aizsargātu cietušo un veicinātu likumpārkāpēju izpildīt izlīguma nosacījumus noteiktā termiņā, tādējādi atkārtoti viktimizējot cietušo. Līdz ar to nākotnē, veicot grozījumus Kriminālprocesa likumā, ir būtiski padomāt arī par izlīguma nosacījumu izpildes uzraudzību, ko veic tā iestāde, kur noslēgts izlīgums.

Raksts tapis projektā “Atbalsta sistēma noziegumos cietušajiem – Latvijā un citur”. Projekts īstenots ar Eiropas Komisijas Tiesiskuma ģenerāldirektorāta programmas “Krimināltiesības” atbalstu.