Foto: Old Sarge
Te jau nav runa tikai par tukšu deputāta krēslu kārtējā komisijas sēdē, bet arī par vēstījumu, ko tautas kalpu klusējoša noraudzīšanās notiekošajā sūta sabiedrībai.
Pavisam nesen politiskās traģikomēdijas žanrā blakus jau nedaudz apputējušam Slaktera „Nothing special”[ 1 ] vai Zatlera „Kas es esmu?”[ 2 ] daudzi pievienoja gudrasgalvas.lv interviju ar Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) deputātu Jāni Klaužu. Viņš tajā vaļsirdīgi atzīstas, ka uz Saeimu dodas divas reizes nedēļā, bet citā laikā dara lietderīgākas lietas, un nedz saprot, nedz arī viņu interesē jautājumi, ko skata komisijā, kurā viņš spiests strādāt, jo faktiski jau vēlējies darboties pavisam citā komisijā. Spriežot pēc komentāriem pie šīs ziņas medijos, bez tiem, kas deputātu asi kritizēja, visai liela daļa viņu uzslavēja par atklātību un drosmi pateikt skaļi to, ko daudzi no interneta lietotājiem par Saeimas deputātiem arī domā.
Jāsaka gan, ka J. Klaužs tomēr ir izņēmums 11. Saeimā, jo tās darbības pirmajā pusgadā nav daudz deputātu, kas atļautos ignorēt lielāko daļu komisiju sēžu, kā arī atklāti pateikt, ka vēlētājus pārstāvēs tikai jautājumos, kas interesē viņu pašu. To, ka šīs Saeimas sastāvs tomēr ir kvalitatīvi daudz labāks, parāda arī uzticības kāpums Saeimai. Tas, pēc pēdējiem datiem, ir sasniedzis 20% respondentu uzticību[ 3 ].
Deputāts J. Klaužs 11. Saeimā sevi ar darbu pārāk neapgrūtina. Viņš darbojas divās komisijās — Saimnieciskajā komisijā un Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā. Pirmā gan kopš 2012. gada 1. aprīļa ir likvidēta. J. Klaužs arī nav pieteicies strādāt kādā no apakškomisijām. Pēc interneta vietnes deputatiuzdelnas.lv aprēķiniem, pirmajā pusgadā viņš ir apmeklējis mazāk par pusi jeb 38% komisiju sēžu un starp kavētājiem stabili ieņem pirmo vietu. Kavētāju pirmajā piecniekā bez viņa ir vēl viņa kolēģis no ZZS Rihards Eigims (55%) un trīs Saskaņas centra deputāti: Jānis Ādamsons (55%), Igors Meļņikovs (56%) un Jānis Urbanovičs (61%). No pozīcijas partijām lielākie kavētāji bijuši Reformu partijas deputāts Vjačeslavs Dombrovskis (62%) un Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa (68%) (Vienotība). (Visi dati).
Deputāts medijos skaidrojas, ka komisijas apmeklē reti divu galveno iemeslu dēļ. Pirmkārt, braukāšana no viņa dzīvesvietas — Līvāniem — uz Rīgu izmaksā pārāk dārgi. Otrkārt, komisija, kurā viņu frakcija piespiedusi strādāt, viņu īsti neinteresē, viņš no tajā izskatāmajiem jautājumiem maz ko saprot un arī mācīties nevēlas. Šajā ziņā J. Klaužam var pat pateikties par šo jautājumu aktualizēšanu, jo abās no viņa piesauktajām lietām tiešām būtu nepieciešami uzlabojumi, tāpēc turpmāk rakstā īsi par tiem.
Taisnīgas kompensācijas un atalgojums
Deputātiem pienākas transporta un dzīvojamo telpu īres kompensācija, kuras apjomu nosaka atkarībā no deputāta deklarētās dzīvesvietas, bet piešķir atbilstoši faktiskajiem izdevumiem. J. Klaužs kā savu dzīvesvietu uzrādījis Līvānus un maksimālā kompensācija, ko viņš mēnesī var saņemt, ir 424 latu. Pirmajos piecos mēnešos J. Klaužs kompensācijās kopā saņēmis Ls 1883 (visas deputātu kompensācijas). Deputāta Klauža gadījumā nevarētu teikt, ka būtu vērojama kaut kāda saistība starp viņa aktivitāti Saeimā un, piemēram, saņemtās kompensācijas apjomu attiecīgajā mēnesī, proti, jo vairāk sēdes apmeklējis, jo lielāku kompensāciju saņēmis. Taču daudzu citu deputātu aktivitāte Saeimā ir ievērojami lielāka, lai arī viņu dzīvesvieta ir aptuveni tādā pašā vai vēl lielākā attālumā no Rīgas, toties saņemto kompensāciju apjoms ir līdzīgs tam, ko saņem J. Klaužs (skat. 11.Saeimas deputātu izlases salīdzinājums pa kategorijām).
Ne vien vēlētājiem, bet arī citiem deputātiem varētu būt pamats justies neapmierinātiem, jo par komisiju sēžu kavēšanu netiek piemērotas nekādas sankcijas, tas neietekmē ne deputāta mēnešalgu, ne saņemtās kompensācijas apjomu. Pašreizējā kārtība Saeimā paredz 20% mēnešalgas samazinājumu vien par neattaisnotu plenārsēdes kavēšanu. Līdz 2011. gada sākumam deputātiem par darbu komisijās bija piemaksas, ko daudzi, tajā skaitā arī J. Klaužs, uzskatīja par motivējošu dalībai sēdēs. Šī sistēma bija ačgārna, jo darbs komisijā ir deputāta pienākums nevis papildu darbs, par kura veikšanu jāpiemaksā atsevišķi. Tagad atliek divas izšķiršanās. Pirmā — ieviest stingru uzskaiti, kur deputāti pamato katru komisijas sēdes kavējumu un par neattaisnotu kavējumu tiek piemērota līdzīga kārtība kā plenārsēžu kavēšanas gadījumā. Otrā — atstāt to visu vēlētāju ziņā, lai katrs pats novērtē tautas priekšstāvja darbu Saeimā. Cik noprotams no Saeimas priekšsēdētājas S. Āboltiņas (V) komentāriem medijos, viņa atbalsta otro variantu.
Vienalga, vai tā ir kompensāciju piešķiršanas kārtība vai sēžu apmeklēšanas uzskaite, — lai kāda sistēma Saeimā tiktu ieviesta, tā nekad nebūs „cilvēkdroša”, jo visu izšķirs deputāta godaprāts. Aprīļa beigās TV3 raidījums „Nekā personīga” atklāja, ka Saskaņas centra deputāts J. Urbanovičs vienlaikus atradies divās vietās — izstādē Maskavā un Saeimā, kur „piedalījies” balsojumā[ 4 ]. Savukārt pēc deputatiuzdelnas.lv novērojuma, cits SC deputāts — A.Elksniņš — kopš 2012. gada februāra sācis saņemt dzīvojamo telpu īres kompensāciju 440 latu apmērā. Pēc ievēlēšanas 11. Saeimā deputāts acīmredzami no Rīgas ir pārvācies uz Daugavpili. Vēl kandidējot pēdējās vēlēšanās, turklāt no Kurzemes vēlēšanu apgabala, Centrālajā vēlēšanu komisijā ziņās par sevi viņš norādījis, ka viņa dzīvesvieta ir Rīga. Bet pēc ievēlēšanas Saeimā tās mājas lapā par deputātu atrodamā informācija liecina, ka viņa dzīvesvieta ir Daugavpils. Līdz ar to, viņam pienākas kompensācija par dzīvojamo telpu īri un transporta izdevumiem.
Politikas analīzes un pētnieciskās kapacitātes stiprināšana
J. Klaužs, skaidrojot savu pieeju darbam Saeimā, norāda arī uz citu iemeslu — viņš ir spiests darboties komisijā, no kuras jautājumiem neko nesaprotot un arī nevēloties iedziļināties. No vienas puses, šeit varētu citēt pāris Saeimas Kārtības ruļļa pantus, Saeimas deputāta ētikas kodeksu, deputāta solījuma tekstu, kur tiek runāts par deputāta godprātīgu darbu un Saeimas deputāta pienākuma pildīšanu, — komisiju sēžu apmeklēšana noteikti ietilpst deputāta pienākumos. Tāpat var piesaukt arī deputāta atbildību vēlētāju priekšā — vai tiešām deputāts domā, ka vēlētājus, kuru intereses viņš, kandidējot vēlēšanās, ir solījis pārstāvēt, neinteresē ne šīs valsts drošība, kārtība, aizsardzība, ne korupcijas mazināšana un tiesiskums?
Taču no otras puses, J. Klaužu lielā mērā var saprast, jo patiešām — deputāts nav eksperts itin visos jautājumos. Viņa atzīšanās labi ilustrē vienu ļoti būtisku Latvijas politisko partiju problēmu — to iekšējo vājumu, kapacitātes, pētniecības vai analītiskā atbalsta trūkumu, lai deputāts, neesot jomas eksperts, tomēr spētu kaut vai vispārīgi orientēties jautājumā, pārstāvēt partiju un būt informēts par izskatāmā jautājuma kontekstu, lai varētu pieņemt informētu lēmumu. Būtu labi, ja šādu atbalstu nodrošinātu arī Saeima, parlamentā izveidojot politikas analīzes institūciju, kura veiktu nepieciešamo izpēti kvalitatīvākam likumdošanas darbam. Šobrīd to nodrošina Saeimas Juridiskais birojs, tomēr tas noteikti nav pietiekami[ 5 ]. Patlaban ļoti daudz ko izšķir katra deputāta pašiniciatīva un pašdisciplīna iedziļināties Saeimas darba kārtības jautājumos.
Kādēļ frakcijai Klaužs un kādēļ Klaužam Saeima?
Bēdīgi slavenajā intervijā J. Klaužs tā arī nevarēja atklāti atbildēt, kāpēc viņš palicis Saeimā, ja viņu neapmierina te ierādītā loma un daudz vairāk interesē darbs Līvānos. Pēc intervijas nesekoja arī tas, ko šādā gadījumā būtu loģiski dzirdēt no frakcijas vadības, kurai rūp tās tēls, proti, ka tā stingri nosoda šādu deputāta rīcību un publiski sola darīt visu, lai pildītu vēlēšanu solījumus.
Droši vien nav tā, ka J. Klaužu darbs Saeimā nepavisam nesaistītu. Viņš prot izmantot varas partiju priekšrocības un panākt tiešu vai netiešu atbalstu Līvāniem, kas audzē arī viņa popularitāti reģionā. Šajā ziņā viņam jau ir vērā ņemama pieredze, gan laikā, kad viņš Saeimā pārstāvēja Tautas partiju, gan vēlāk ZZS un tās pārraudzībā nonākušās kapitālsabiedrības[ 6 ]. Vēlēšanu rezultāti arī parāda, ka vēlētāji viņa aktivitātes un „taustāmo labumu” šajā ziņā ir ļoti novērtējuši. 10. Saeimas vēlēšanās Latgales apgabalā no 10.vietas ZZS sarakstā viņš tika ievēlēts kā pirmais. Līdzīgi arī pēdējās vēlēšanās, kad no 3.vietas sarakstā Klaužs 11. Saeimā tika ievēlēts kā pirmais, apsteidzot R. Eigimu un Saeimā neiekļuvušo Staņislavu Šķesteru.
Popularitāte reģionā ir viens no J. Klauža stiprajiem vairogiem, lai viņu neaiztiktu arī frakcijas līderi, kuri labi apzinās, ka jau nākamā gada pašvaldību vēlēšanās J. Klauža popularitāte lieti noderēs. Vēl dažas nedēļas pirms intervijas gudrasgalvas.lv, kad pie deputātiem ar žagariem un diplomiem par sēžu apmeklēšanu viesojās TV3 „Bez Tabu”, ZZS frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis vien nosacīja, ka nezinot, ko J. Klaužs dara laikā, kad nepiedalās komisiju sēdēs. Pieaugušam vīram pašam jāsaprotot, ko darīt, un diezin vai kāds cits viņam [Klaužam] no malas došot padomu. Žurnālista vaicāts par sekām, Brigmanis nosmīnēja: „Es viņam sadošu riktīgi pa dibenu”[ 7 ]. Cits Klauža kolēģis Raimonds Vējonis norādīja, ka viņa ieguldījums Saeimas darbā ir tas, ka “Jānis atbrauc no Latgales ar skaidru viedokli un pasaka pārējiem deputātiem, ko cilvēki domā par Saeimu un valdību.”[ 8 ]
Kā redzam, politiskā karjera pēc šīs deputāta bēdīgi slavenās intervijas nav kardināli mainījusies ne viņam pašam, ne arī tas kaut kā būtu ietekmējis frakcijas darbību. Taču būtu svarīgi, ka šādas intervijas satrauktu Saeimas vadību, pieķertos šiem un vēl daudziem citiem jautājumiem, kas ir vērsti uz Saeimas darba kvalitātes un prestiža uzlabošanu, uz ko Saeimu ir mudinājušas nevalstiskās organizācijas, tostarp arī Delna. Te jau nav runa tikai par tukšu krēslu kārtējā komisijas sēdē, bet arī par visiem citiem resursiem, tautas interešu pārstāvniecību un vēstījumu, ko šāda klusējoša noraudzīšanās sūta sabiedrībai.