Foto: DAnny Nicholson

Daudzi Latvijā ir dzirdējuši par Islandes demokrātisko brīnumstāstu: cilvēki paši izveidojuši sev konstitūciju. Cik daudz šajā stāstā ir mītu un cik – realitātes?

Intervija ar Finuru Magnusonu (Finnur Magnusson)- atbildīgo par tehnoloģiskajiem risinājumiem Islandes Konstitucionālajā Asamblejā un Konstitucionālajā Padomē.

Vai Islandē plaša cilvēku iesaiste lēmumu pieņemšanā vienmēr ir bijusi pašsaprotama?

Ne gluži! Pilsoņu līdzdalība noteikti nebija tik plaša kā dažās citās valstīs. Daži mēģinājumi bija, bet vairāk pilsētu līmenī. Mūsu parlaments iedzīvotāju viedokli sevišķi neņēma vērā .

Kādēļ parlaments pats nestrādāja pie konstitūcijas melnraksta?

Parlaments vairākas reizes mēģināja tikt pie jaunas konstitūcijas. Pēdējos 40 gados tika veidotas komitejas, darba grupas, bet tas nebija veiksmīgi. Daži grozījumi, bet nekā vairāk! Mūsu konstitūcijai ir diezgan stingri tās grozīšanas noteikumi: lai kļūtu par daļu no oficiālās konstitūcijas, grozījumiem ir jāiztur balsojumi divos parlamenta sasaukumos.

No kā nāca iniciatīva – izstrādāt jaunu konstitūciju tik neparastā veidā?

Krīzes laikā mūsu premjerministre [Johanna Sigurdsdottira] un viņas partija vēlējās mainīt konstitūciju un uzstāja uz to, lai tā nāk no tautas. Konsitūcijas tapšanas process sākās ar īpašu notikumu – tūkstotis pēc nejaušības principa atlasītu Islandes iedzīvotāju tika sapulcināti galvaspilsētā, lai kopīgās diskusijās nolemtu – kādai jāizskatās jaunajai konstitūcijai.

Jūsuprāt, vai tik masīvs pasākums tiešām bija vajadzīgs?

Man šķiet, ka tas bija lielisks starts jaunas konstitūcijas veidošanai! Svarīgi arī tas, ka šādi organizēti pasākumi sasaucas ar mūsu sensenām tradīcijām. Piemēram, mūsu pirmo parlamentu – Altingu. Sākotnējā parlamenta darba principi bija līdzīgi – cilvēki kopīgi, sanāksmēs izlēma likumdošanas jautājumus. Arī nesenā pagātnē atrodams labs precedents. Laikā, kad Islandi piemeklēja ekonomiskā krīze, tika organizēta līdzīga prāta vētra. Toreiz sapulcējās nejauši atlasīti cilvēki ar mērķi kopīgi meklēt idejas krīzes pārvarēšanai. Un tas bija veiksmīgs pasākums – idejas bija lieliskas! Līdz ar to – tad, kad parlaments lēma par jaunas konstitūcijas veidošanu, daļa parlamenta deputātu vēlējās, lai jaunā konstitūcija taptu līdzīgā procesā. Īpaši tika piedomāts par sanāksmes organizēšanu. Svarīgi bija, lai šajā sanāksmē būtu pārstāvēta visa Islandes sabiedrība. Dalībniekus atlasīja pēc nejaušības principa tā, lai pēc dzimumu, vecumu, ģeogrāfiskā sadalījuma viņi veidotu Islandes sabiedrības mikromodeli. Viņiem Reikjavikā, Islandes galvaspilsētā, bija jānostrādā vesela diena, apspriežot ieceres jaunajai konstitūcijai. Par darbu katram no viņiem tika samaksāta summa, ko būtu saņēmis parlamenta deputāts par vienu sava darba dienu. Šādi tapa milzums ideju! Mēs pat to organizēšanai izveidojām komplicētu ideju karti (mind map).

Vai bija kāda ideja, formulējums, kas no šīs sanāksmes parādījās konstitūcijas melnraksta beigu versijā?

Cilvēki īpaši vēlējās, lai jaunā konstitūcija būtu rakstīta lasāmā, cilvēkiem saprotamā valodā, lai tajā būtu vairāk tiešās demokrātijas elementu, un tiktu ierakstīts, ka Islandes dabas resursi (public resources) pieder tās tautai. Šīs tautas sniegtās idejas tika “pārmantotas” arī konstitūcijas melnraksta gala versijā.

Kas bija tie cilvēki, kuriem pēc šīs lielās sanāksmes tika uzticēts sagatavot konstitūcijas melnrakstu?

Islandē tika organizētas īpašas vēlēšanas, kurās piedalījās vairāk nekā 500 kandidātu. Lai kandidētu, katram vajadzēja savākt noteiktu skaitu savu atbalstītāju parakstu. Pēc tam cilvēki balsoja vēlēšanās, izmantojot pārceļojošo balsu vēlēšanu metodi (single transferable vote). Tā mēs tikām pie 25 konstitūcijas melnraksta veidotājiem. Taču tad notika negaidītais. Kāds cilvēks vērsās tiesā, apstrīdot vēlēšanu norises procesa tiesiskumu tehnisku iemeslu dēļ.Tas tāpēc, ka vēlēšanu likums paredz – vēlēšanu zīme ir jāsaloka un jāaizlīmē, bet šajās vēlēšanās tika izmantotas elektroniskās iekārtas! Līdz ar to, Augstākā tiesa pasludināja, ka vēlēšanas ir prettiesiskas. Par spīti šim spriedumam, parlaments tomēr nolēma turpināt procesu, nomainot jaunizveidotās institūcijas nosaukumu no Konstitucionālā parlamenta uz Konstitucionālo Padomi. Tautas ievēlētajiem 25 cilvēkiem tika piedāvāts ieņemt amatus šajā padomē.

Kas bija šie 25 konstitūcijas melnraksta veidotāji – eksperti vai Islandes sabiedrībā populāri cilvēki?

Manuprāt, Padome bija labs Islandes sabiedrības šķērsgriezums, viņu vidū bija arī politiķi un pat viena televīzijas zvaigzne! Jā, vairākumu veidoja Islandē pazīstamas personas, jo citādāk būtu grūti vēlēšanās iegūt tik labu rezultātu. Tomēr kopumā, manuprāt, bija pārstāvēti dažādi viedokļi.

Vai Konstitucionālā Padome bija brīva pati noteikt savus darbības noteikumus – piemēram, kā konsultēties ar tautu?

Šeit, manuprāt, Augstākās tiesas spriedums par vēlēšanu rezultātu atcelšanu nospēlēja pozitīvu lomu! Sākotnēji parlaments izstrādāja striktus nosacījumus tam, kā konstitūcijas projekts rakstāms. Ļoti vecmodīgu veidu – daudz komiteju un tamlīdzīgi. Daudzi, tai skaitā es, šaubījās, vai šādā procedūrā tiešām četros mēnešos iespējams sasniegt rezultātu. Taču tad, kad pēc Augstākās tiesas sprieduma Konstitucionālais parlaments tika pārdēvēts par Konstitucionālo Padomi, parlaments ļāva brīvu vaļu: nosakot četru mēnešu termiņu, lai Padome izstrādātu konstitūcijas melnrakstu. Vienlaikus parlaments ļāva šo mērķi sasniegt ar pašas Padomes izvēlētām metodēm.
Mēs veltījām divas nedēļas, lai apspriestu un vienotos par metodēm. Uzstādījums bija – konstitūcijas izstrādes procesam jābūt pēc iespējas atvērtam, tādēļ īpaši pie tā piedomājām. Līdz ko mums tapa kāda jauna versija, to pēc iespējas ātri devām sabiedrībai apspriešanai. Pēc tās to pārstrādājām. Tad nodevām apspriešanai nākamo versiju, saņēmām atsauksmes, pārstrādājām no jauna. Un tā tālāk!

Kādas tieši plašākas sabiedrības iesaistīšanas metodes jūs izmantojāt?

Mums bija sava mājaslapa. Protams, mēs reklamējām mūsu pasākumu, izmantojot tviteri, Facebook, Youtube, bet pats darbs notika mūsu interneta vietnē. Katru nedēļu mēs likām mājaslapā jauno versiju, un tur bija iestrādāta iespēja šīs versijas komentēt – aptuveni tāpat, kā tas notiek Facebook. Sākumā konstitūcijas veidotāji baidījās publicēt melnraksta versijas, bet vēlāk saprata, ka nekas ļauns no publiskošanas nenotiek! Tad jau viņi paši vēlējās jaunās redakcijas rādīt pēc iespējas ātrāk, lai saprastu, kāda ir lasītāju reakcija. Varēja redzēt, ka konstitūcijas veidotāji ļoti ātri pierada pie jaunā darba stila!

Vai cilvēku atsauksmes, viedokļi patiešām Konstitucionālajai padomei noderēja?

Gandrīz puse Padomes locekļu ļoti aktīvi iesaistījās tiešsaistes diskusijās! Cilvēki to pamanīja – viņi sajutās uzklausīti, juta, ka viņu priekšlikumi patiešām tiek apsvērti. Vismaz 4 no 100 konstitūcijas pantiem ir ļoti tieši veidoti šādā procesā. Piemēram, panti par atvērtajiem datiem un bērnu tiesībām. Tāpat mums tika sūtītas formālas vēstules ar priekšlikumiem. Vārdu sakot – notika pamatīgs konsultēšanas process!

Vai konstitūcijas veidošanas laikā bija kādi ietekmīgi oponenti šādam konstitūcijas izstrādes procesam?

Viena no partijām – Neatkarības partija – jau no paša sākuma iestājās pret šādu procesu. Viņiem šķita, ka parlaments ir tas, kam jāizstrādā konstitūcija. Viņiem piederošie mediji vispār neatspoguļoja konstitūcijas melnraksta veidošanas procesu. Konstitūcijas projektam ir oponenti pat starp universitātes akadēmiķiem! Viņi saka, ka tās ir pārāk būtiskas izmaiņas, un tās būtu jāveic tiesību profesionāļiem, nevis sabiedrībai pašai. Arī parlamentā daudzi tā uzskata – esot vajadzīgs vairāk laika, esot vairāk jāpiestrādā pie teksta, varbūt pietiktu tikai ar esošās konstitūcijas grozījumiem. Nav pilnīgas vienprātības par atbalstu jaunajai konstitūcijai, un es pat teiktu, ka jaunās konstitūcijas projekta izredzes šajā parlamentā neizskatās labi. Ja tā netiks līdz vēlēšanām pieņemta šajā parlamentā, tad būs jāgaida uz nākamo sasaukumu. Pēc tam konstitūcija varēs stāties spēkā tikai aptuveni četrus gadus vēlāk (jau aiznākamajā parlamenta sastāvā).

Kā izskaidrot šo pretestību pret jauno konstitūciju? Vai tiesību zinātņu akadēmiķu argumenti Islandes parlamentam šķiet pārliecinoši?

Daudzos šaubas ir raisījuši argumenti, ka, iespējams, būtu jāvelta vairāk laika, vairāk jāieklausās … tiek domāts par to, kā novilcināt balsojumu. Ļoti grūti panākt visaptverošu konsensu. Lai uzrakstītu konstitūciju, vajadzēja četrus mēnešus, bet nu jau pagājuši divi gadi kopš mēģina to pieņemt.

Ko par konstitūciju domā Islandes sabiedrība kopumā?

Mums bija vairāki konsultatīvi referendumi par dažiem, ar konstitūciju saistītiem jautājumiem. Vairākums no tiem, kas piedalījās [referendumos] ļāva skaidri saprast, ka vēlas, lai jaunā konstitūcija tiktu pieņemta un vēlas, lai Islandes dabas resursi (public resources) piederētu tautai. Vienā referendumā ar nelielu balsu vairākumu nobalsoja pret konstitūcijas projekta ieceri par reliģijas regulējumu.Vismaz 50% Islandes sabiedrības vēlas šo konstitūciju, un partijām, neilgi pirms vēlēšanām, tas ir svarīgi. Tomēr pašreizējais parlamenta vairākums nav pārāk aktīvs un vienots cīnītājs par šo konstitūciju. Iespējams tādēļ, ka tā samazina arī politiķu pilnvaras – piemēram, ministri nevarēs vienlaikus būt arī deputāti.

Neatkarīgi no jaunās konstitūcijas likteņa – vai Islandes cilvēki pēc šādas kolektīvas prāta vētras sagaida, ka turpmāk tādas metodes kļūs par normu?

Neskatoties uz daudzām jaukām diskusijām, parlaments nav izrādījis īpašu vēlmi šādu praksi turpināt. Taču dažas partijas, kas kandidēs jaunajās vēlēšanās – piemēram, Pirātu partija un citas jaunās partijas, – piedāvā līdzīgas metodes! Tās piedāvā atklātāku pārvaldi ar plašākām līdzdalības iespējām. Finanšu ministrija strādā pie atvērtajiem budžeta datiem! Visvairāk ir izdarījusi Reikjavikas pašvaldība – nu jau divus gadus tās mājaslapā var balsot par dažādām idejām pilsētas budžetam. Rezumējot – pašvaldības mainās, bet parlamentā gan viss pagaidām pa vecam.