Raksts

Jaunā Eiropa ar veco lēmumu pieņemšanu


Datums:
23. novembris, 2009


Autori

Dace Akule


Piektdien uzzinājām, ka pirmais Eiropas Savienības Padomes pastāvīgais priekšsēdētājs – ērtības labad bieži saukts par ES prezidentu – būs līdzšinējais Beļģijas premjerministrs Hermanis van Rompejs. Savukārt, pirmā Augstā pārstāve ES ārlietās un drošības politikā –ērtības labad saukta par ES ārlietu ministri - būs līdzšinējā ES Tirdzniecības Komisāre Ketrina Eštone.

Par abu pieredzi, kas būtu tiešā mērā pielietojama jaunajos amatos, šaubas izteikuši daudzi analītiķi, politiķi un Eiropas mediji. Galu galā, abiem augstākajos amatos pieredze ir tikai aptuveni viena gada garumā, kamēr citām personām kandidātu sarakstā bija daudz bagātīgāks pieredžu krājums. Tajā pat laikā, protams, par pieredzēm un talantiem, var diskutēt, un var pastāvēt atšķirīgi viedokļi. Bet tieši tā arī ir galvenā problēma – necaurspīdīgais un nesaturiskais lēmumu pieņemšanas process, lai atrastu jaunās Eiropas nozīmīgo amatu turētājus.

Pirmkārt, lēmumu pieņemšana notika aiz slēgtām durvīm. ES iedzīvotājiem tā arī nebija iespēja sekot līdz diskusijām, piemēram, par to, kāpēc viens kandidāts ir labāks par otru. Mēs nedzirdējām diskusijas par šo amatu darba uzdevumiem, un kāpēc viens vai otrs kandidāts ar uzdevumiem tiktu galā labāk. Mēs nedzirdējām, kas galu galā ir tie saturiskie kritēriji, kas tiek meklēti – vai tā būtu pieredze starptautiskajā politikā, vai tā būtu pieredze sarunu vešanā, vai tā būtu noteikta stāja par ES nākotni.

Otrkārt, mediju atspoguļojums liecina, ka saturiskas diskusijas centrā bijis nevis jautājums – kā iegūt labāko kandidātu šim amatam, bet gan, kā iegūt tādu kandidātu, kas nāk no pareizās valsts, no pareizās politiskās grupas, un no pareizā dzimuma. Tas tiešām ir skumji, ka – vērtējot to, kas izskanējis medijos – galvenie kritēriji nav bijuši kandidātu pieredze un talanti. Un mums tiešām Eiropā netrūkst cilvēku, kas bija gatavi un spējīgi jaunos amatus ieņemt, bet acīmredzot, nenāca no pareizās valsts, pareizās politiskās grupas un pareizā dzimuma…

Treškārt, iztrūka pašu kandidātu uzklausīšana, kur mēs varētu uzzināt par pašu kandidātu motivāciju un entuziasmu, kā arī, kā viņi paši redz gribētā amata darba uzdevumus un galvenos darāmos darbus tuvākajā laikā. Eštonei – tā kā viņa strādās arī Komisijā – tāpat kā citiem Komisāru kandidātiem vēl ir priekšā noklausīšanās Eiropas Parlamentā, kur mēs varētu dzirdēt asu kritiku par viņas pieredzi, un – kas zina – varbūt EP deputāti pat panāk Eštones nocelšanu no amata… Tomēr ES Padomes priekšsēdim darba intervija vai vismaz iztaujāšana Eiropas Parlamentā nav gaidāma, lai gan uz to aicināja Polija un dažas citas valstis, tai skaitā Latvija, kā arī daudzi Eiropas Parlamenta deputāti. Ne tikai mums nebija šādas darba intervijas vai atklātāks kandidātu izvērtēšanas process, tāpat kā agrāk, arī šoreiz paši kandidāti īpaši neizrunājās pat medijos, un vairums no viņiem izlikās, ka šo amatu negrib, ļaujot diplomātiskajiem dienestiem nodarboties ar lobēšanu. Tas ir tas pats kā pieteikties darbam, un tad ļaut radiniekiem un draugiem potenciālajam darba devējam pierunāt pilnas ausis par to, cik lielisks šis kandidāts ir, kamēr pats kandidāts izprašņāts netiek un vēl izliekas, ka it kā darbu nemaz negrib. Es zinu, ka tas tā ES ir noticis un pieņemts, bet tas ir neloģiski un nepieņemami jaunajai Eiropai, ko mēs taču cenšamies veidot ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā. Ja uz augstākajiem amatiem konkurences pamatā nav kvalitātes kritēriji, tad ES darbojas arī pretrunā pašas izvirzītajiem mērķiem kļūt par pasaulē konkurētspējīgāko ekonomiku, kas balstīta uz zināšanām. Konkurētspēja ekonomikā, bet jocīga savējo iebīdīšana augstākajos amatos? Tas neiet roku rokā.

Tie, kas mēģina aizstāvēt jaunās Eiropas nozīmīgo amatu turētājus, saka, ka vēl jau viņi nav pat sākuši strādāt un ir jādod viņiem iespēja sevi pierādīt. Bet protams, taču mana kritika ir par lēmumu pieņemšanas procesu, kas liek apšaubīt, vai esam ieguvuši labāko (nevis kaut kādu) kandidātu!

Jauno amatu ieņēmēju aizstāvji arī atgādina palasīt Lisabonas līgumu, lai noskaidrotu, cik ierobežoti ir jauno amatu uzdevumi.

Tās ir sēžu vadīšanas, centieni panākt vienošanos 27 ES valstu līderu vidū, pārstāvēt ES pasaulē. Jā, ne ES Padomes pastāvīgais priekšsēdis, ne ES Augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikā nevarēs uzspiest lēmumus 27 ES suverēnajām valstīm. Viņi nevarēs pieņemt lēmumus, bet gan tikai censties panākt kompromisu, kam gatavas visas 27 ES valstis. Tomēr šos amatus apvij arī simbolisms – tie ir jaunās ES amati, kam būtu jāpalīdz padarīt ES par vienotāku, spēcīgāku un aktīvāku spēlētāju pasaulē. Tā būtu tā jaunā Eiropa, kuru pieprasa arī ES iedzīvotāji. Tāpēc īpaši skumji, ka jauno Eiropu mēs sākam būvēt ar vecās Eiropas lēmumu pieņemšanas tradīcijām. Mēs bijām gatavi un bijām pelnījuši ko labāku.

Skumji arī, ka šādu lēmumu pieņemšanu ir vadījusi Zviedrija kā ES prezidējošā valsts, kas taču izceļas ar lēmumu caurskatāmību. Ticot Zviedrijas labajai gribai, jāsecina, ka acīmredzot, tomēr vairākums ES valstu nebija gatavi atklātākam un saturiskākam procesam.

Vēloties noslēgt uz pozitīvas nots, vēl divi punkti:

1. Ja runājam par Latvijas izvirzīto kandidāti, bijušo Latvijas prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, jāsecina, ka Latvijai un tām valstīm, kas arī atbalstīja viņas kandidatūru, bija cita vīzija par ES Padomes priekšsēža amatu. Acīmredzot, šī vīzija bija iegūt ES ne tikai par samitu sēžu vadītāju, sekretāru, bet gan iegūt spēcīgu personību, kas spētu lepni ES pārstāvēt pasaulē, izpaužoties līdzvērtīgi kvalitatīvi un iedzīvotājus aizraujoši kā, piemēram, ASV prezidents Baraks Obama. Acīmredzot, uzvarošā vīzija tomēr ir bijusi pirmā, nevis tā, kas ir bijusi Latvijas premjeram. Vismaz tā var spriest pēc šī iznākuma, jo – kā jau teicu – iekšējās diskusijas mēs tā arī nezinām. Taču, ja tika meklēts sekretārs, tad skaidrs, ka Vaira Vīķe-Freiberga bija pārāk augsti kvalificēta, overqualified, šim postenim.

2. Raugoties nākotnē, mums būtu jādara viss, lai panāktu, ka pēc 2.5 gadiem – kad beigsies Rompeja pilnvaras un būs jālemj, vai viņam dot vēl vienu iespēju uz papildus 2.5 gadiem – lēmumu pieņemšanas process būtu atklātāks. Lai nenotiek tā, ka ES līderi, aiz cieņas pret Rompeju mīļā miera labad aiz aizslēgtām durvīm apstiprina viņa pilnvaru pagarināšanu. Lai viņš atskaitās Eiropas Parlamentā par padarīto un dalās ar ES iedzīvotājiem ar savu redzējumu par gaidāmajiem uzdevumiem un izaicinājumiem! Lai notiek saturiska diskusija par ES Padomes priekšsēža kandidātu kritērijiem, un mēs tiešām iegūstam labāko kandidātu.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!