Raksts

Jebkāda nacionālisma nīdēja


Datums:
10. augusts, 2004


Autori

Dace Akule


Foto: N.Mežiņš © AFI

Galvenais, kāpēc es iegāju politikā, bija mani uzskati, kā var pakāpeniski veikt ekonomiskas reformas. Kas attiecas uz politiskiem uzskatiem, es, būdama matemātiķe, vienmēr uzskatu, ka īstenība ir kaut kur pa vidu. Vēl studentes gados konverģences teorija man kaut kā ļoti tuva bija.Tatjanu Ždanoku, Eiropas parlamenta deputāti (Zaļo un Eiropas Brīvo apvienība[1]), apvienības Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā līdzpriekšsēdētāju, intervē Dace Akule

Jau divi mēneši ir pagājuši kopš Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanām, garām arī pirmā plenārsēde, kurā Jūs izcēlāties uz pārējo parlamentāriešu fona. Jau esat iejutusies EP deputātes ādā?

Teorētiski vajadzētu būt otrādi, jo es nebiju novērotāja EP. Tomēr pieredze man ir ļoti sena, sākot kā Augstākās padomes deputātei kopš 1990.gada līdz 1993.gadam. Tad es strādāju par partijas konsultanti. Bet vairāk, protams, es nodarbojos ar cilvēktiesībām. Man ir daudz iemaņu runāt starptautiskās institūcijās, ar starptautiskiem novērotājiem, ekspertiem, sagatavot dokumentus, valodas zināšanas ir. Bet teikt, ka es esmu iejuties, tas nebūtu pareizi, jo es tomēr ļoti nopietni attiecos pret saviem pienākumiem un vēl daudz ir jāstrādā, lai izzinātu visus mehānismus, un kā tos var izmantot, kādā veidā, kā labāk izdarīt.

Bet par spīti tam, Jūs esat jau apguvusi, ka varat uzaicināt cilvēkus apmeklēt Eiropas Parlamentu…

Tas ir pateicoties diezgan seniem sakariem ar daudziem EP deputātiem un arī darbiniekiem. Šajā gadījumā es biju iekļāvusies organismā, kurš par mani labi zināja, es viņus labi zināju, un viņi man palīdzēja.

Kā Jūs pati vērtējat šī Latvijas skolēnu protesta brauciena rezultātus un rezonansi?

Es vērtēju ļoti augstu, ņemot vērā, cik saspringta bija visa sagatavošana, un, protams, bija tehniskas problēmas, kuras nākamreiz nepieļaušu. Nezinu kāda latviešiem ir paruna, bet krievi saka “pervij bļin komom”[2].

Bija Associated Press, lielākā ziņu aģentūra, viņi atreferēja preses konferenci. BBC news mājas lapā intervēja jaunos deputātus – tur bija ievietotas tikai sešu jauno deputātu bildes un par viņiem pāris rindkopas – un viena no tām bija tieši par to, ko es uzskatīju par galveno, tātad, krievu skolu reformu. Bija arī spāņu lielākā avīze El Pais, Īrijas televīzija. Gandarījums mums, protams, ir. Bet bija skaidrs, ka pirmajā sesijā lielāka uzmanība tiks oficiālajai dienas kārtībai, mēs nevaram visus medijus sev pievilkt. Taču pateikt, ka pasākums bija izgāzies – kā to pasniedza avīzes, kuras iznāk latviešu valodā, citējot Inesi Vaideri?! Nu, teiksim, presei tomēr tā nav profesionāla pieeja.

Taču šī akcija iezīmēja to, ko daudzi šeit Latvijā sagaidīja, proti, sadalīšanos starp deviņiem Latvijas EP deputātiem divās grupās – Ždanoka un astoņi pārējie. Vai Jūs redzat jebkādus iemeslus, kuru dēļ būtu vērts veidot kontaktus ar pārējiem Latvijas EP deputātiem?

Es domāju, ka Eiropā dīvaini nav tas, ka es un tie astoņi esam sadalīti. Viņiem dīvaini šķiet, ka tie astoņi ir kopā, jo EP veidojas ne no valsts pārstāvjiem. Tādā veidā darbojas citas institūcijas – Eiropas Komisija un ES ministru padome. Bet šeit deputāti apvienojas politiskajās grupās un politiskā teorija, kultūra un pieredze rāda, ka, ja astoņi deputāti no trim dažādām politiskajām grupām apvienojas tikai tāpēc, ka ir no vienas valsts un kaut kādu paziņojumu sniedz… nu, tas ir ļoti dīvaini! Vēl vairāk, jo tajā paziņojumā ir ļoti daudz apgalvojumu, kuri neatbilst īstenībai. Teiksim tā pati Elizabete Šrotere, kura bija EP ziņotāja par Latviju, viņa bija tik… vozmuščena[3], bija šausmās izlasot šo tekstu, viņa pat pasvītroja vairākas reizes šos vārdus – ka it kā [EDSO augstais komisārs minoritāšu jautājumos] Rolfs Ekeuss un [Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs] Alvaro Hils-Robless atbalsta šo izglītības reformu. Viņa vairākas reizes to pasvītroja, izsaukuma zīmes uzlika un teica, kā var tā rakstīt?! Tā kā man liekas, ka viņi sevi drusciņ apkaunoja.

Kāda tad ir Jūsu programma darbam EP, ko Jūs gribat panākt?

Programma ir. Mūsu partijai tomēr ir tāda prakse, ka mēs nerakstam programmas tikai skaistu vārdu dēļ un pēc tam aizmirstam, kas tur bija rakstīts.

Es uz šīm vēlēšanām gāju kā cilvēktiesību aizstāve. Ja runā kopumā, neņemot vērā no kādas valsts es esmu, savas politiskās platformas un skata uz Eiropas attīstību dēļ, mans virsuzdevums ir pilnveidot likumdošanas daļu, kas attiecas uz cilvēktiesībām. ES tika veidota kā ekonomiska savienība, un visu laiku cilvēktiesību jautājumos bija atreferējums uz Eiropas Padomi, ka tikai tās dokumentiem ir tā cilvēktiesību un demokrātijas aizstāvības specifika, ir Eiropas cilvēktiesību konvencija, ir dažādi speciālie dokumenti, tur ir tiesa un ES respektē, to, ko viņi saka šajā jomā. Taču pēdējā laikā situācija ir mainījusies, sākot ar Nicas līgumu, tad arī Konstitūciju. Ir arī atsevišķi dokumenti, piemēram, direktīva pret rasu diskrimināciju, par kuru Latvijai tagad draud sankcijas, jo tā to nav ieviesusi – līdz 1.maijam bija jāievieš dzīvē. Protams, tāda veida dokumentus es visnotaļ atbalstīšu, ja tos izvirzīs citi cilvēki, un mēģināšu arī izstrādāt no savas puses. Es uzskatu, ka pašā ES tādu cilvēktiesību problēmu ir diezgan daudz, un pirms sākt mācīt citus, ir jāieved kārtība savās mājās.

Man bija jāizšķiras starp divām parlamenta komitejām, ja man bija tāda programma, jo cilvēktiesību jautājumus izskata gan Ārlietu komiteja, gan Civil liberties, justice and home affairs komiteja – latviski tas būs pilsoņa brīvības, tieslietu un iekšlietu komiteja. Es uzreiz izvēlējos par labu otrajai. Starp citu, Latvijas Avīze rakstīja – lūk, Ždanoka nedabūja prestižo komisiju. Tā nav taisnība.

Ja runā par komiteju, kur es darbošos, es varēšu pacelt jautājumu par nepilsoņiem ES līmenī. Starp citu, šodien man atnāca vēstule – man vēl ir jāpārbauda informācija, kāpēc tas tā – bet izrādās, ka pat mūsu pilsoņi tiek pielīdzināti ārzemniekiem, lai gan viņi ir valsts juridiski subjekti. Man ir vēstule no pilsones, kuru atteicās nodarbināt Lielbritānijā, jo pilsoņa pasē ir ierakstīts, ka viņa ir krieviete. No viņas esot pieprasījuši visus tos pašus dokumentus, ko pieprasa ārzemniekiem, it kā lūk tikai tiem ar Latvijas pasēm, kur ir ieraksta etniskā piederība “latvietis”, dod tiesības strādāt. Man ir jānoskaidro, man pagaidām ir bail teikt, bet, ja tādas problēmas pastāv, tad arī ir jārunā un es uzreiz sūtīšu pieprasījumu attiecīgajiem komisāriem.

Jūs sakāt, ka pacelsiet nepilsoņu jautājumu – ko tas īsti nozīmē?

Tas nozīmē, ka nepilsoņiem pienākas ES pilsoņa statuss, jo faktiski Latvijā viņiem izgudroja tādu statusu, kas nozīmē, ka viņi tomēr ir pilsoņi, bet otrās šķiras: pilsoņi, kuriem ir liegta daļa tiesību.

Kas ir galvenā pilsoņu atšķirība no ārzemniekiem? Pilsoņiem ir tiesības atgriezties savā valstī bez kaut kādām atļaujām, un valsts, viņiem atrodoties ārpus tās, ja ir kaut kāda problēma, par viņiem rūpējas. Šie divi aspekti ir mūsu nepilsoņiem – tas ir fiksēts mūsu likumdošanā. Tāpēc tas, ka viņus pielīdzināja ārzemniekiem, kuri dzīvo ar uzturēšanās atļauju, un kurus var nelaist valstī, ja viņi izbrauc, vai anulēt šo uzturēšanās atļauju, mēs uzskatām, ka tas bija nepareizi. Tur piestrādāja mūsu ministri, un īpaši bijušais iekšlietu ministrs Māris Gulbis, kad vēl ziemā un rudenī notika sarunas ES līmenī – tieši Latvijas puse izrādīja tādu iniciatīvu pielīdzināt šos cilvēkus ārzemniekiem. Faktiski viņus bija jāpielīdzina pilsoņiem, pirmām kārtām, nodarbinātības jomā un protams, vīzu režīma jautājumos – atļaujot ceļot ar pasi, kas izdota Latvijā. Tagad ir tā, ka ceļošanai ir vajadzīga vīza; ir vajadzīgs ielūgums; viņi nevar ielūgt cilvēkus uz kādu ES valsti.

Man bija tāds gadījums, ka slimnīcā, kurā manu mammu operēja, pienāca klāt medmāsa un teica – ko viņai darīt, viņai meita ar vīru ir Īrijā, un septembrī viņa dzemdēs bērniņu, bet tā kā meita ir nepilsone, ne viņa, ne viņas vīrs nevar nevienu uzaicināt. Tagad ātrumā, lai gan tā medmāsa latviešu valodu prot, viņa saka, ka pilsonības eksāmenus nevarēs nokārtot – vēsture arī jāmāk. Es tad uzzināju, ka, ja viņa rezervē viesnīcu un var parādīt rezervāciju, tikai tādā gadījumā viņa var vīzu nokārtot.

Taču runājot par parlamentāro grupu, kuru izvēlējāties, Jūs ilgi neziņojāt, kur darbosieties. Vai negribējāt teikt vai nebijāt vēl nolēmusi?

Nē, vienkārši bija baigā greizsirdība, jo divas grupas gribēja, lai mēs pie viņiem ejam. Tie bija Ziemeļu kreisi zaļie[4] – ar viņiem mums sakari ir pat labāki, senāki, nekā ar EFA. Tagad ir ļoti liela neapmierinātība no pirmo puses, un viņi lūdza mūs tomēr nepieņemt lēmumu, kaut gan mūsu novērotājs jau bija pie EFA, cerēja vēl…

Kāpēc Jūs tomēr palikāt pie EFA?

Patreiz ir tā – un tas arī mūsu programmā ir uzrakstīts – tas nav ne labi, ne slikti, bet fakts ir tāds, ka Latvija patlaban ir divkopienu valsts un tā kā objektīvi tā otrā kopiena ir diskriminēta, mūsu partija apņēmās pārstāvēt šīs kopienas intereses. Tas neiekļaujas dalījumā “kreisie un labējie”, bet iekļaujas tieši politiskajā platformā, ar ko nodarbojas EFA.

Pēc šī pirmā mēneša es varu teikt, ka esmu ļoti apmierināta, jo es jūtu, ka grupa ir ļoti aktīva. Ir ļoti konsekventa platforma – pret karu Irākā, pirmkārt; tad arī pret programmām, kas var kaitēt videi, pret ģenētiski modificētiem organismiem. Ir ļoti spilgti līderi, personības. Cik es saprotu, viņu platforma ir daudz neatkarīgāka, arī izvirzot savu kandidātu EP priekšsēdētāja vietai, protestējot pret to norunu, kas bija kreisiem un labējiem.

Arī Jūs esat aktīva ar ideju par ES līmeņa krievu partijas izveidošanu. Kādus mērķus Jūs redzat šai partijai un kā tos domājat īstenot?

Mēs redzam ES nevis kā 25 birokrātiju savienību, bet gan tautu un cilvēku, kas dzīvo ES, apvienību. Šeit arī es krasi atšķiros no tās pozīcijas, kuru ieņem deputāti no TB/LNNK – viņi ir par šo pirmo variantu.

Mūsu proklamētā ir tautu un cilvēku, kas šeit dzīvo, apvienība, kur oficiālo valodu ir daudz vairāk nekā divdesmit. Dažu valodu pārstāvju, piemēram, kataloniešu, ir vairāk nekā visu baltiešu, nemaz nerunājot par maltiešiem – tā ir tradicionālā valoda. Tas pats ar krievu valodu. Baltijas valstīs krievu kopiena arī nav jaunpienācēji, un krievu valoda, kultūra un pareizticība šeit pieder pie – pēc mūsu uzskatiem un es ceru pēc visu saprātīgu cilvēku uzskatiem – vienas no iedzimtām, indigenous[5], vēsturiskām valodām, kopienām un kultūrām.

Tāpēc EFA nav tikai grupa parlamentā, bet arī partija, kas tagad piesakās Eiropas līmeņa partijas statusa saņemšanai, jo to tikai tagad var sākt darīt. Tur ir katalonieši, ir no Lielbritānijas skoti, velsieši, flāmu partijas no Beļģijas, poļi no Lietuvas, un mēs domājam, ka nākamā krievu partija, ko mēs domājam izveidot tuvākajā laikā, arī varētu iekļauties Eiropas Brīvo apvienības partijā.

Kā tagad tāda krievu partija varētu būt ES līmenī?! Nu varbūt ar laiku, bet patreiz Eiropas partijas līmenī nevar – tur septiņās valstīs jābūt pārstāvniecībai, vēl pārstāvjiem pašvaldībā, nacionālajā parlamentā un Eiropas Parlamentā. Tas septiņās valstīs tagad nebūs – tikai Baltijas valstīs tas tā būs. Bet, jo vairāk cilvēki sāk apzināt sevi kā kultūras nesēju, kurš grib nevis asimilēties – viena daļa grib asimilēties, – jo vairāk tomēr grib paturēt savu valodu un kultūru. Tā ir viena no partijas prioritātēm, otrā – palīdzēt cilvēkiem, kas dzīvo ES valstīs, ar statusa jautājumiem un trešais – saites ar Krieviju. Mēs caur krievvalodīgajiem varētu arī dabiski sekmēt attiecības, kas ir starp ES un Krieviju. Tādi arī būtu šīs partijas mērķi.

Tātad tā nebūs krievu partija Eiropas līmenī?

Jā, bet varētu būt arī tāds veidojums, kurš arī būtu starptautisks – mēs šeit, Igaunijas Krievu partija, Lietuvas Krievu Savienība un varbūt vēl kultūras organizācijas no citām valstīm; arī tie, kas ļoti aktīvi iesaistās politikā – krievvalodīgie, kas dzīvo citās valstīs. Līdz decembrim ir uzdevums sagatavot statūtus un programmu. Ar programmu problēmu nebūs, bet ar statūtiem ir jāskatās, kā to labāk nokārtot.

Vai programmā arī ir šis sauklis par krievu valodu kā oficiālu ES valodu?

Oficiālu nē, bet mēs uzskatām, ka ir jābūt dažādiem valodas izmantošanas līmeņiem ES ietvaros, kas de facto arī eksistē, jo ne visi dokumenti ir atrodami visās valodās, it sevišķi izstrādāšanas līmenī. Ir divdesmit valodas, kurās var pēc tam sameklēt pamatdokumentus, taču tiem dokumentiem, kas ir attiecināti uz attiecīgiem iedzīvotājiem, teritorijām, interesēm, arī izglītību, piemēram, kataloniešiem, ir jābūt kataloniešu valodā, un arī krievu un arābu valodā, lai arī tā nav tradicionāla minoritāte.

Tad šīs partijas pamats būs etnisks?

Nē, tieši otrādi, tā ir valodas jeb lingvistiskā minoritāte – tāds pats oficiāls jēdziens kā etniskā minoritāte starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos. Piemēram, tie, kas dzīvo Vācijā, ir nevis krievi, bet vai nu vācieši vai ebreji, kas ir krievvalodīgie. Tāpēc mēs rakstām ‘krievvalodīgie’, tā pati Elizabete Šrotere mums ir lūgusi censties visur rakstīt “Russian speakers”[6], nevis “Russians”[7].

Izejot no šī skatu punkta – kādu Jūs redzat Latvijas nākotni?

Jā, diemžēl tā visa attīstība, kas bijusi piecpadsmit gadu laikā, noveda… mēs esam… nevis mēs, jo es biju pret to, bet… ir pazaudēta iespēja izveidot vienotu sabiedrību. Tas gājiens, kas bija izmantots, lai tikai vienai sabiedrības daļai radītu labvēlīgus apstākļus, noveda pie tā, ka ir de facto izveidojušās divas kopienas.

Es domāju, ka tagad ir tāds izšķirošais moments – vai nu tagad tā otrā kopiena tiks likvidēta vardarbīgi, un tas ir plānots; vai nu tomēr būs atrasts miermīlīgs risinājums, kurš atļautu attīstīties arī citām valodām šeit Latvijā. Protams, ejot paaudzēm, latviešu valoda būtu tā kopējā sarunas valoda – mums nav nekas pret to, to mēs visnotaļ atbalstām – bet, lai tām mazākumtautībām, kuru pārstāvji grib saglabāt paaudzēs savu valodu kā pirmo valodu, latviešu valoda būtu kā otrā. Tas ir principiāls jēdziens – latviešu valoda kā otrā valoda minoritātēm, bet tādā līmenī, lai varētu pilnīgi veikt savus profesionālos uzdevumus, saglabājot kā pirmo valodu mazākumtautību valodu.

Jūs teicāt “likvidēt vardarbīgi”. Jūs domājat izglītības reformu?

Jā, tas ir tas instruments, kas speciāli tika domāts politiska mērķa īstenošanai. Šo mērķi jau partijas, kas bija pie varas – “Latvijas Ceļš” un, protams, TB/LNNK – nodeklarēja jau 1994.un 1995.gadā: vienas nācijas valsts. Instruments šim mērķim – un tas ir pareizi, ja šādu mērķi uzstādīja, tad tādam instrumentam ir jābūt – bija izglītības iznīcināšana dzimtajā valodā. Sākam ar augstāko, tad vidējo un tad līdz pamatskolām.

Te Jums Izglītības ministrija runātu pretī, jo viņi saka, ka pamatskolas šajā reformā nekad netikšot iesaistītas.

Nu, es esmu matemātiķe un zinu, ka, ja mēģina pielietot zināmu loģiku, tad tā jāpielieto līdz galam. Ja jūs sakāt, ka vidusskolā tagad ir jāmāca priekšmeti latviski, lai varētu augstskolā mācīties latviski, tad tagad nākamais solis, lai sagatavotos vidusskolai, kur priekšmeti tiek mācīti latviešu valodā, ir arī pamatskolā sākt mācīties latviešu valodā.

Bet Jums kā politiķei šī situācija ir tieši izdevīga – vai Jums nešķiet, ka balsojumi ir etniski un tā tas turpināsies?

Pirmām kārtām tas etniskais balsojums ir pats par sevi, redzot kādas mums ir partijas. Es ļoti atvainojos, bet mūsu partija nav etniska, jo mums ir daudz latviešu. Paskatieties uz citām partijām, kas ir tīri etniskas un, ja parādās kāds nelatvietis, piemēram, Grigorijs Krupņikovs, tas ātri pēc tam arī pazūd.

Bet vēlētāji?

Vēlētāji? Ja sākumā daudzi nelatvieši balsoja par partijām, tad jo tālāk un tālāk vēlētāji izšķīrās par sarakstiem. Ja paskatāmies, kas tika svītroti tajā pat tēvzemiešu sarakstā, tad tie pirmām kārtām ir cilvēki ar krievu uzvārdiem. Tā kā šeit ir tīri etniskā balsošana. Diemžēl arī mūsu partijā daudzi latvieši tiek svītroti. Šī ir tāda objektīva realitāte, kuru es nekādi neatbalstu, bet tā ir objektīva realitāte. Savulaik es universitātē iegāju Interfrontē, ko tagad izmanto kā lamu vārdu, bet faktiski tā bija tāda organizācija, kura – es domāju – būs pretsvars nacionālistiskajām tendencēm Tautas frontē.

Kā Jūs tagad vērtējat savu darbību 1991.gadā – Jūsu uzskati ir mainījušies?

Uzskati galvenie, principiālie ir tie paši. Otra lieta, ka es nekad savā politiskajā darbībā neaicināšu iekāpt otru reizi tajā pat upē. Tas, ko izdarīja Tautas fronte – visus mūs pamēģināja ielikt 1940.gada 17.jūnija upē. Spriežot pēc tādas pašas loģikas, tad var atminēties Alkšņa saucienus atjaunot PSRS, tātad, ieiet upē, kas bija 1991.gadā jeb var arī ieiet 1914.gada upē – Krievijas impērijas upē.

Bija tāds stāsts, ka sāka to vēstures riteni griezt atpakaļ – viens krievu autors šo stāstu ir sarakstījis – un tur viss gāja atpakaļ: meitenes puķes krievu karavīriem atpakaļ deva, cilvēki no Sibīrijas atgriezās atpakaļ, un tā tālāk, kamēr ritenis nonāk līdz 1940.gadam. Tad vieni cilvēki saka – apturi to riteni, kamēr otri – nē, vēl iesim atpakaļ uz 1934.gadu, jo tur bija demokrātija! Viņi sāka kauties savā starpā, un tas ritenis grozījās bez viņiem līdz pēkšņi aizgāja līdz 1914.gadam.

Šī ir alegorija, bet es to speciāli pastāstīju, lai parādītu, ka tas viss ir ļoti bīstami – tādas spēlītes ar to, ka jāatgriež atpakaļ vēsture. Mēs zinām, kādas problēmas tagad ir denacionalizēto māju īpašniekiem. Pilsonība ir viena konsekvence, bet otra – kas tagad būs ar tām mājām un īres griestu atlaišanām?! Tāpēc es uzskatu, ka ir jāiet evolūcijas ceļu. Tieši tāpēc galvenais, kāpēc es iegāju politikā, bija mani uzskati un priekšlikumi par to, kā var pakāpeniski veikt ekonomiskas reformas valstī – ieviest privātīpašumu, privātās iniciatīvas un tā tālāk, jo bija skaidrs, ka ekonomikā ir strupceļš. Es tomēr strādāju daudzus gadus ekonomikas fakultātē universitātē, tā ka šo to no tā sajēdzu. Diemžēl notika savādāk. Priekšroka bija atdota politiskiem risinājumiem, un tas mums izdarīja ļoti sliktu pakalpojumu.

Kas attiecas uz politiskiem uzskatiem, es, būdama matemātiķe, vienmēr uzskatu, ka īstenība ir kaut kur pa vidu. Es neesmu ne ar galēji labēju, ne ar galēji kreisu skata pozīciju politikā. Labējie pie varas – privatizācija, denacionalizācija, sociālie pabalsti samazināti; tad rodas neapmierinātība, nāk kreisie, un tā tālāk. Tā ir tā sauktā konverģences teorija. Vēl studentes gados, kārtojot eksāmenus, šī teorija man kaut kā ļoti tuva bija. Es domāju, ka tur ir tā jēga.

Vēl kādi man ir uzskati? Es neciešu nekādu nacionālismu, nekādas tautas – nedz krievu, nedz latviešu, nedz ebreju, nedz francūžu. Es cilvēku vērtēju pirmām kārtām kā cilvēku. Man ir ļoti daudz draugu ar dažādu etnisko piederību. Lūk, tādi ir mani uzskati, kas man bija gan toreiz 90-tajos gados, gan tagad, gan vēl agrāk, 1982.gadā, kad man bija tāda laime paskatīties uz Rietumiem no iekšienes – es gadu biju Francijā – varbūt, es tagad domāju, ja tas tā nebūtu, man nebūtu tāda faktiski jau fiksēta pozīcija 90-tajos gados. Daudzi domāja, ka, lūk, tur ir paradīze, pie mums viss ir slikti! Bet tas, ko es tur satiku, lika secināt, ka tur arī nav nekādas paradīzes, ka nav taisnības kaut kur tālu. Ir jāizveido, jāsakārto pašiem savas mājas!

______________

[1] Greens/EFA, Group of the Greens/European Free Alliance

[2] Burtiski – pirmā pankūka neizdodas (kr.val.) jeb pirmie kucēni jāslīcina.

[3] Sašutusi (kr.val.)

[4] GUE/ NGL, Confederal Group of the European United Left/Nordic Green Left

[5] Iedzimts, vietējs (ang.val.)

[6] Krieviski runājošie (angl.val.)

[7] Krievi (ang.lval.)


ECT spriedums lietā "Ždanoka pret Latviju" (franču val.)

Fwd: Eiropa

Ineta Ziemele "Kas notika Strasbūrā", Diena, 28.06.2004

Informācija par ECT spriedumu Ždanokas lietā

Ždanokas lieta: vai pagātnes argumenti šodien vēl pārliecina?"


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!