Foto: Chiot's run
Energoefektivitātes pasākumi un atjaunojamo resursu plašāka izmantošana enerģētikā ir divi faktori, kam prognozēta lielākā ietekme uz siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju apjoma samazinājumu nākotnē. Izmešu samazināšana nav pašmērķis.
Ikvienas valsts pastāvēšanu nodrošina ekonomika, kas ideālā gadījumā ir pozitīvi augoša, uzlabo iedzīvotāju labklājību. Viens no ikvienas ekonomikas svarīgākajiem sektoriem ir enerģētika, jo bez enerģijas nevar funkcionēt valsts pārvalde, sekmīgi attīstīties uzņēmējdarbība un pilnvērtīgi dzīvot mājsaimniecības. Vienlaikus enerģētikas sektors[ 1 ] ir arī viens no lielākajiem siltumnīcas efektu izraisošo gāzu izmešu avotiem.
Ekonomika attīstās un aug, ja notiek saimniekošana. Saimniekošanai nepieciešama enerģija – gan primārie energoresursi (nafta, gāze), gan siltums un elektroenerģija (ko no primārajiem energoresursiem iegūst t.s. pārveidošanas sektorā). Enerģijas ražošana pati par sevi ir viens no lielākajiem siltumnīcas efektu izraisošo gāzu izmešu avotiem gan Latvijā[ 2 ], gan ES kopumā[ 3 ].
Saimniekošana, kad tiek patērēta enerģija, rada izmešus gan transporta sektorā, gan rūpniecībā, gan pakalpojumu sektorā, gan mājsaimniecībās. Jo lielāks enerģijas patēriņš, jo vairāk izmešu gan ražojot enerģiju, lai apmierinātu pieprasījumu, gan saražoto enerģiju patērējot.
Enerģijas pieprasījuma un piedāvājuma loģika nozīmē, ka jo vairāk patērē, jo vairāk izmešu. Ir ticami, ka globālā kontekstā oglekļa dioksīda (CO2) izmeši veicina atmosfēras vidējās temperatūras augšanu[ 4 ], izraisa sniegu un ledāju pastiprinātu kušanu, pasaules okeāna līmeņa celšanos. Ir reģioni, kur šādas globālā klimata pārmaiņas rada būtiskas pārmaiņas, kas ietekmē augu un dzīvnieku valsti, iespēju nodrošināt iedzīvotājus ar dzeramo ūdeni un pārtiku.
Lai mazinātu saimniekošanas ietekmi uz klimatu, Eiropas Savienība (ES) apņēmusies īstenot pasākumus, kas tieši ietekmēs enerģijas ražošanu un enerģijas patēriņu un ar to saistītos ekonomikas sektorus. Turklāt Eiropas Savienība to gatava darīt neatkarīgi no iespējas panākt vienošanos par globālu izmešu ierobežošanas instrumentu, vai tas būtu Kioto protokols vai kāds jaunāks[ 5 ] antropogēno ietekmi uz klimatu ierobežojošs mehānisms. ES kopīgi sasniedzamie mērķi plašāk zināmi kā Eiropas Klimata un enerģētikas pakete, kurā ES apņemas pret 1990. gada līmeni par 20% samazināt CO2 izmešus, par 20% uzlabot energoefektivitāti un līdz 20% palielināt atjaunojamo energoresursu (AER) daļu enerģijas gala patēriņā. Kopējo ES mērķi plānots sasniegt, nosakot un sasniedzot konkrētus ES dalībvalstu mērķus. Šādā kontekstā arī Latvija plāno enerģijas ražošanas un patēriņa pusē īstenojamos pasākumus. Latvijas mērķis ir sasniegt 40% AER daļu enerģijas gala patēriņā 2020. gadā un SEG izmešu pieaugumu Emisiju tirdzniecības sistēmā neiekļautajās nozarēs (jeb t.s. ne-ETS sektorā) ne vairāk kā 17% 2020. gadā attiecībā pret 2005. gadu. Par ne-ETS lomu vairāk rakstīts tālāk tekstā.
Energoefektivitātes pasākumi un atjaunojamo resursu plašāka izmantošana enerģētikā ir divi faktori, kam prognozēta lielākā ietekme uz siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju apjoma samazinājumu nākotnē. Izmešu samazināšana nav pašmērķis. Tā arī nav pretrunā ar ekonomikas attīstību. Izmešu samazināšana ir instruments, kā uzlabot efektivitāti un stiprināt konkurētspēju.
Latvijas Enerģētikas stratēģijas 2030 galvenās iezīmes kļuvušas skaidras, tomēr ir svarīgi, kā tās tiks detalizētas. Pēc stratēģijas skatīšanas un pieņemšanas zināšanai Ministru kabineta komitejā 11. Martā[ 6 ] nākamais pieturas punkts 2013. gada beigas, kas noteikts par atskaites punktu vidēja termiņa politikas plānošanas dokumenta – Enerģētikas politikas pamatnostādņu 2014.-2019. gadam – sagatavošanai. Viena no būtiskākajām debatēm ir par siltumnīcas efektu izraisošo gāzu (SEG) izmešu samazināšanas politiku, ko jāīsteno ciešā sasaistē ar enerģētikas un citām tautsaimniecības politikām. Pavasarī notikušajā laikraksta Dienas bizness[ 7 ] rīkotajā atjaunojamo energoresursu forumā SEG politikai tika margināla loma, lai gan tās patiesā ietekme ir daudz nozīmīgāka. ES un arī globālā līmenī noteikto SEG izmešu samazinājuma mērķu sasniegšanai pilnīgi noteikti būs sekas tajos ekonomikas sektoros, kas ir lielākie SEG izmešu radītāji un arī samazinātāji. ES izmešu samazināšanas un ierobežošanas politikai mērķis ir ne tikai ierobežot SEG izmešu ietekmi uz vidi, bet arī celt ekonomikas konkurētspēju ilgtermiņā. To ES paredz veikt ar plašiem energoefektivitātes pasākumiem un stimulējot jaunu un videi draudzīgāku tehnoloģiju izmantošanu. Faktiski ES jaunā Energoefektivitātes direktīva[ 8 ] uzliek dalībvalstīm pienākumu kļūt efektīvākām no enerģijas patēriņa viedokļa.
Lēmumu pieņemšanai enerģētikā jābūt pamatotai uz plašu informācijas analīzi par esošiem procesiem un sistēmas attīstības alternatīvu scenāriju izvērtēšanu. Turpmākās SEG un AER politikas veidotājiem ir jāizdara atbildīgi un ilgtermiņa ietekmi atstājoši lēmumi, kas prasa novērtēt ne tikai dažādu enerģētikas politiku un tehnoloģiju ietekmi uz sistēmas izmaksām, bet arī to ietekmi uz vides kvalitāti un SEG emisijām. Par to, ka energoefektivitātes pasākumi savienojumā ar atjaunojamo resursu plašāku izmantošanu ir optimāls scenārijs ekonomikas ilgtermiņa konkurētspējas nodrošināšanai, liecina Fizikālās enerģētikas institūta (FEI) veiktā pētījuma[ 9 ] rezultāti. FEI dažādu attīstības scenāriju modelēšanai izmantoja MARKAL rīku, ko prognožu izdarīšanai un attīstības scenāriju analīzei izmanto arī Starptautiskā enerģētikas aģentūra.
Tā kā enerģētika ir viens no lielākajiem SEG avotiem, plašāka atjaunojamo energoresursu izmantošana ir viens no veidiem, kā ES paredz ierobežot šī ekonomikai svarīgā sektora ietekmi uz vidi un klimatu. Tādēļ uz SEG izmešu samazināšanu, atjaunojamās enerģijas daļas palielināšanu enerģijas gala patēriņā un energoefektivitātes uzlabošanu jāraugās tieši no konkurētspējas viedokļa – jo efektīvāk saimniekosim, jo labāka konkurētspēja nākotnē. Tiekšanās pēc arvien augstākas labklājības, kas ietver produktu un pakalpojumu patēriņa pieaugumu, ir galvenais izmešu pieauguma dzinējspēks. Dzīvot labāk vēlas visi, tomēr attīstītas sabiedrības nebalsta savas ekonomikas konkurētspēju augstā enerģijas patēriņā un par jebkuru cenu zemākajās enerģijas cenās. Iespējas efektīvāk izmantot enerģiju raksturo augstais enerģijas patēriņa līmenis vienas IKP vienības radīšanai – ekonomikas energointensitāte Latvijā ir divas reizes lielāka nekā ES vidēji[ 10 ]. Nevar cerēt uz konkurētspējas palielināšanos, īstenojot politiku, kas paredz augošu enerģijas patēriņu vienas IKP vienības radīšanai.
Jau pieminētajā Latvijas Enerģētikas stratēģijā 2030 Ekonomikas ministrija piedāvā īstenot tehnoloģiski neitrālu atbalstu atjaunojamo resursu izmantošanai enerģijas ražošanā. Tehnoloģiskā neitralitāte faktiski nozīmē atbalsta pārtraukšanu. Pārtraukts vai būtiski samazināts atbalsts AER nesaskanētu ar FEI veiktās analīzi, kas MARKAL modelēšanā kā optimālo uzrāda tā saucamo Stratēģijas scenāriju, kas paredz SEG izmešu samazināšanu, energoefektivitātes uzlabošanu un mazliet mazāku atbalstu AER, nekā līdz šim.
Skaitļi liecina, ka Latvijā lielākais SEG izmešu avots ir enerģijas pārveidošanas sektors. Kopumā lielākie SEG avoti Latvijā ir transports 27%, enerģētika 19%, lauksaimniecība 19% un rūpniecība ar 13%. Savukārt oglekļa dioksīda izmeši veido ap 70% no kopējām SEG mesijām Latvijā. Lielākā ietekme ir transporta sektoram ar 37%, enerģētikas sektoram ar 27% un rūpniecībai ar 13% daļu kopēja CO2 izmešu apjoma. Elektroenerģijas un siltuma ražošanas radīto CO2 emisiju īpatsvars Latvija ir ap 30%. Ja skatās detālāk, tad tajā ekonomikas daļā, kas saistīta ar emisiju tirdzniecības sistēmu (ETS), lielākais CO2 emisiju apjoms ir enerģijas pārveidošanas sektoram ar 59%, kam seko būvmateriālu ražošana un vēl konkrētāk – cementa ražošana ar 20% daļu.
Enerģētikas stratēģijas 2030 pēdējā zināmajā versijā saglabājušās vairākas pretrunas, kas joprojām neuzrāda politikas lēmumu sasaisti ar datu analīzi un scenāriju modelēšanu. Norādes uz labvēlību energoietilpīgajām rūpniecības nozarēm neveicina to saistību sasniegšanu, ko Latvija atzīmē Nacionālajā reformu plānā 2020 (NRP), kur nostiprināta apņemšanās panākt, ka pēc 2015. gada CO2 apjoms samazinās līdz 12,2 miljoniem tonnu CO2 ekvivalenta. NRP gan arī atzīmē dažas Latvijai raksturīgas īpatnības: ETS kā emisiju samazināšanas mehānisms aptver tikai nepilnu ceturto daļu (23%) Latvijas SEG emisiju, kas ir otrais mazākais īpatsvars ES. Tas nozīmē, ka Latvijas kopējo izmešu samazināšanā galvenā nozīme ir tā saucamajām ne-ETS nozarēm[ 11 ]. Ne-ETS nozaru emisiju struktūrā lielāko daļu (62%) rada grūti ietekmējami avoti transporta un lauksaimniecības sektoros.
ES Emisiju tirdzniecības sistēmas neveiksmīgā darbība pēdējos gados un modelēšanas rezultāti parāda, ka iedarbīgs veids, lai stimulētu enerģijas efektivitātes paaugstināšanu, AER izmantošanu un līdz ar to arī CO2 emisiju samazināšanu, ir ieviest CO2 nodokli, kas attiektos uz visiem izmešu avotiem, kas šobrīd netiek aplikti ar izmešu samazināšanu stimulējošiem nodokļiem (piem., akcīzes nodokli fosilajiem resursiem).
Enerģētikas stratēģijā 2030 tiek izvirzīts uzdevums palielināt apstrādes rūpniecības daļu kopējā ekonomikā līdz 20% ar mērķi radīt konkurētspējīgu ekonomiku. Arī piedāvātie paņēmieni, kā to panākt, rada bažas par NRP mērķu sasniegšanu. FEI MARKAL scenāriju modelēšanas rezultāti prasītu citādu pieeju, kuras pamatā būtu līdzsvarota enerģētikas sektora attīstība, augstāka energoefektivitāte, pakāpeniski augoša AER daļa, kas samazina atkarību no importēto fosilo energoresursu cenu riskiem nākotnē. No emisiju un konkurētspējas viedokļa rūpniecības attīstība var radīt negatīvas ietekmes uz tautsaimniecību ilgtermiņā, ja par galvenajiem kritērijiem neizvirza energoefektivitāti un produktivitāti.
Valdība uzdevusi Ekonomikas ministrijai gatavot priekšlikumus un īstenot darbības, kas kā galveno ekonomikas stimulu paredz lētu enerģiju. Daļa no darbībām ir vērsta uz AER lomas samazināšanu, kas Enerģētikas stratēģijā atpazīstama ar tehnoloģiskās neitralitātes zīmolu. Mazāk pretrunu ir par ēku energoefektivitātes jautājumiem, kur tiek plaši pieņemts, ka vidējam siltuma patēriņam uz kvadrātmetru gadā jāsarūk no aptuveni 210 kWh līdz aptuveni 100 kWh, kas būtu tuvs, piemēram, Skandināvijas valstu rādītājiem. Mēdz teikt, ka vislabākā enerģija ir neizlietotā enerģija. Šī atziņa ir pilnība attiecināma arī izmešu samazināšanas kontekstā – jo mazāka nepieciešamība tērēt enerģiju, jo mazāk jāsaražo, līdz ar to arī mazāki SEG izmeši un augstāka konkurētspēja.
Fizikālās enerģētikas institūta veiktajā analīzē uzskatāmi redzams, kā īstenojamā politika ietekmē SEG izmešu prognozes. Bāzes scenārijā, iztiekot ar lēmumiem, kas par SEG izmešiem pieņemti līdz 2011. gadam, izmešu apjoms iepretim 2005. gada līmenim 2020.gadā augs par 17% un 2030. gadā par 22%[ 12 ]. Ja tiek īstenots pētījuma stratēģijas scenārijs, ieviešot plašus enerģijas taupīšanas pasākumus un pakāpeniski ceļot AER daļu enerģijas gala patēriņā, 2020. gadā izmeši augs par 2%, bet 2030. gadā jau samazināsies par 12% attiecībā pret 2005. gada līmeni.
Runājot par izmešiem, ir svarīgi saprast, ka runa ir ne tik vien par cilvēka veicinātu klimata pārmaiņu ierobežošanu, kas daudziem var skanēt ļoti sveši un ar mazu sasaisti ar realitāti, bet gan par ieguldījumu konkurētspējas uzlabošanā. Ikviens SEG izmešu procentpunkta samazinājums pret līmeņatzīmi (2005. gada SEG izmešu līmenis) nozīmē ekonomikas konkurētspējas celšanos. Turklāt, no FEI veiktās analīzes izriet, ka optimālāko efektu no konkurētspējas celšanas un izmaksu viedokļa var iegūt, ja energoefektivitātes pasākumus sāk īstenot nekavējoties un kā atskaites punktu negaidot 2020. gadu, kad līdz 2030. gada šābrīža mērķu un prognožu sasniegšanai būs atlikuši tikai 10 gadi. Novēlota rīcība prasīs lielākus ieguldījumus un dos mazāku atdevi no reālajiem enerģijas ietaupījumiem.
* Raksts sagatavots ar Sorosa fonda Latvija programmas „Laba pārvaldība enerģētikā” projekta „Enerģētikas un vides rīcību politiku integrēta plānošana ilgtspējīgai attīstībai un labai pārvaldībai” atbalstu.