Foto: mag3737
Zatlera izteikumi ir bijuši visai neskaidri un nekonsekventi, neradot iespaidu, ka korupcijas novēršana ir principiāls viņa prezidentūras dienaskārtības jautājums.
Valda Zatlera prezidentūras laikā izmaiņas piedzīvoja gan Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB), gan Ģenerālprokuratūras vadība. Tas, kā notika šo amatpersonu nomaiņa, droši vien bija noderīgi, lai iepazītos, cik liela ietekme Latvijā ir tā dēvētajiem oligarhiem, par kuriem Zatlers ievēlēšanas priekšvakarā 2007. gadā teicās neko nezinām[ 1 ].
Paļaujas uz Godmani
Laikā, kad starp premjerministru Kalvīti un KNAB priekšnieku Loskutovu norisinājās nesaskaņas, kas beidzās ar Loskutova atbrīvošanu no amata, Zatlers ieņēma vairāk nogaidošu vērotāja lomu. Medijiem viņš notikumus KNAB komentēja šādi: “Ja KNAB ir aptraipīts, tas ir jānomazgā pavisam tīrs” un “lai mēs ticētu savai valdībai un saviem ierēdņiem, korupcija ir jāapkaro.”[ 2 ] omēr šajos vārdos grūti sadzirdēt principiālu prezidenta uzstādījumu, ka korupcijas mazināšana Latvijas izaugsmei ir ārkārtīgi svarīga un tam nepieciešams efektīvs KNAB darbs.
Tāpat Zatlers akcentēja, ka neiejaucas nākamā KNAB priekšnieka meklēšanā. Viņš gan norādīja, ka kandidāts „jāizraugās caurspīdīgā, sabiedrībai saprotamā procesā”[ 3 ], taču Godmaņa izstrādātā KNAB priekšnieka izraudzīšanās instrukcija paredzēja, ka vienā no kandidātu izvērtēšanas posmiem kandidāti tiks apspriesti slēgtā Nacionālās drošības padomes sēdē (NDP). Šī instrukcija tika kritizēta, jo tādējādi tiktu liegts uzzināt NDP argumentāciju, izsakot atbalstu kādam no kandidātiem, kā arī tā piešķirtu ļoti lietu varu Ministru prezidentam kandidāta tālākā virzīšanā. Taču prezidents pilnībā paļāvās uz premjeru, norādot — ja valdība apstiprināto kārtību uzskata par pietiekami caurredzamu un labu instrumentu labākā kandidāta vērtēšanai, viņš to ņems vērā[ 4 ]. Tieši NDP no diviem KNAB amata kandidātiem izšķīrās par atbalstu pašreizējam KNAB priekšniekam Normundam Vilnītim. Saeima viņu amatā atbalstīja 2009. gada 12. martā — dienā, kad tika apstiprināta arī Valda Dombrovska pirmā valdība.
Mudina Dombrovski rīkoties
Daudz noteiktāku pozīciju Zatlers ir paudis par konfliktu, kas nu jau gandrīz gadu norisinās KNAB. 2010. gada pavasarī arvien atklātāk rūga nesaskaņas KNAB saistībā ar Vilnīša darbības metodēm. Darbinieki publiski sūdzējās par iespējamu politisku ietekmi uz KNAB priekšnieku, taču premjerministrs vilcinājās reaģēt. Viņš izteica vērtējošus, Vilnītim kritiskus politiskus komentārus, taču tiem nesekoja atbilstoša rīcība, lai Vilnīša atbilstība amatam tiktu izvērtēta savlaicīgi, neielaižot konfliktu tik dziļi, cik tas ir patlaban. Atšķirībā no Dombrovska Valsts prezidents attiecībā uz KNAB ir demonstrējis skaidrāku nostāju, neizsakot minējumus par kādas puses ieinteresētību šajā konfliktā, bet gan norādot, ka jautājums ir jārisina kā valstiska problēma, nevis atsevišķu personu kašķis[ 5 ].
2010. gada jūnijā Zatlers sasauca NDP sēdi, kurā izlēma, ka Ministru prezidentam ir jāizveido starpinstitūciju komisija, kas izvērtēs KNAB reorganizācijas plānu un jaunās struktūras modeļa efektivitāti.[ 6 ], jo tieši reorganizācijas plāns bija pēdējais piliens, kas KNAB norūgušās nesaskaņas uzspridzināja un padarīja publiskas. Kad premjers pēc KNAB darbinieku sūdzībām un publiska nevalstisko organizāciju aicinājuma izvērtēt Vilnīša atbilstību amatam tam neatsaucās, bet paplašināja komisijas darbu, lūdzot tai izvērtēt arī darbinieku sūdzības, tā šo procesu vēl vairāk ievelkot, Zatlers publiski mudināja premjerministru rīkoties. “Viennozīmīgi ir skaidrs, ka KNAB ar korupcijas apkarošanu un novēršanu šobrīd nenodarbojas. (..) Tādēļ būtu vajadzīgs ātrs un izlēmīgs lēmums no Ministru prezidenta puses, kurš ir vienīgais, kas var šo procesu ietekmēt un pārrauga šo ietekmīgo iestādi. Jo ātrāk šis lēmums būs, jo labāk tas būs valstij,” sacīja Zatlers[ 7 ].
Trīs dienas pēc tam, kad šā gada 13. maijā Vilnītis, neskaidrojot sabiedrībai iemeslus, no amata atbrīvoja savu vietnieku Alvi Vilku un tūlīt devās atvaļinājumā, Zatlers ir bijis visai kluss, vien norādījis, ka šo jautājumu pārrunās ar premjeru. Protams, prezidenta vēlēšanu priekšvakarā Zatlera skaidrs viedoklis par šo jautājumu varbūt pat izšķiroši varētu pakļaut riskam viņa elektorāta — Saeimas deputātu — atbalstu Zatlera kandidatūrai.
Tiesāšanās un amatpersonu vēlēšanu ķēķis
Zatlera prezidentūras laikā atklājās nopietns skandāls tiesu sistēmā. 2007. gada augustā žurnālists Lato Lapsa publiskoja 1998-2000. gadā nesankcionēti noklausītu telefona sarunu atšifrējumus, kur advokāti risina sarunas ar Latvijas tiesu sistēmas un iekšlietu resora darbiniekiem un citām valsts amatpersonām, saskaņojot spriedumus. Sarunas liecināja par politiskās varas un biznesa elites ciešajām saitēm un tiesnešu neētisku rīcību. Tas bija nopietns satricinājums Latvijas tiesu sistēmai, graujot tās reputāciju. Prezidents uz mediju aicinājumu komentēt atjokoja, ka grāmata Tiesāšanās kā ķēķis, kurā sarunas tika publiskotas, varētu kļūt par bestselleru Latvijā; viņš gribētu ar šo literāro darbu iepazīties, taču autors vēl to viņam neesot uzdāvinājis.[ 8 ] Tomēr jau dienu vēlāk, kad sabiedrībā sākās plaša šīs grāmatas satura apspriešana un izteikumi par tiesu sistēmas korumpētību, Zatlers norādīja, ka iniciēs šo jautājumu izskatīt NDP, jo „sabiedrību interesē un tai būs jāsniedz skaidra atbilde uz trim jautājumiem — vai tiesas ir neatkarīgas, vai tiesa lemj neatkarīgi un vai tiesas procesi neiziet ārpus tiesas zāles”[ 9 ]. Diemžēl lielu panākumu šīm viņa aktivitātēm nebija un pamatīgu tiesu sistēmas pašattīrīšanos mums nebija lemts pieredzēt.
Atšķirībā no iepriekšējā piemēra jautājumā par Jāņa Maizīša pārvēlēšanu ģenerālprokurora amatā savos publiskajos izteikumos Zatlers ir bijis konsekventāks. Pirms balsojuma viņš pauda atbalstu Maizīša kandidatūrai, savukārt, kad 2010. gada pavasarī Saeimas deputāti, sabiedrībai melojot par balsojumu, amatā Maizīti tomēr neapstiprināja, Zatlers paziņoja, ka tas norāda uz problēmām ar tiesiskuma izpratni parlamentāriešu vidū. Viņš arī atgādināja, ka šī ir jau otrā reize, kad Saeima ir noraidījusi Augstākās tiesas priekšsēdētāja izvirzītu kandidātu, kā pirmo piemēru minot Saeimas neapstiprināto tiesnesi Māri Vīgantu. “Abi kandidāti bija guvuši Saeimas Juridiskās komisijas deputātu atbalstu, taču Saeimas balsojumā tika noraidīti bez debatēm un argumentācijas. Diemžēl tas norāda uz problēmām ar tiesiskuma izpratni,” paziņoja Zatlers.”[ 10 ]
Pateicības paliek
“Korumpēts ķirurgs kļūst par Latvijas jauno prezidents.”[ 11 ] Tā par 2007. gada maijā tikko amatā ievēlēto Zatleru virsrakstā ziņoja kāds dāņu medijs. Zatlera rīcība, ārsta praksē pieņemot nedeklarētus ienākumus jeb „pateicības”, kā viņš pats tos nosauca, kā arī neskaidrības par viņa līgumsaistībām ar medicīnas sabiedrību ARS bija galvenie iemesli, kāpēc Zatlera kandidatūra tika kritizēta, jo neatbilda Valsts prezidenta amatam nepieciešamajam kritērijam — nevainojamajai reputācijai. Veselības aprūpes neoficiālo maksājumu lietu atrisināšanu Zatlers nosauca par vienu no prioritārām savas prezidentūras jomām. Taču pēc nepilniem četriem gadiem pats ir atzinis, ka šo savu solījumu nav izpildījis, kā iemeslu tam minot ne vien finanšu krīzi, bet arī biežo veselības ministru maiņu.[ 12 ] Veselības ministrijas darba grupa, kuras mērķis bija atrast risinājumus šai problēmai, darbu beidza bez jēgpilniem rezultātiem. Tās priekšlikumus kritizēja arī Zatlers[ 13 ], tomēr pats neuzņēmās vadošo politisko lomu, uzstājot uz konkrētu rezultātu sasniegšanu. Tieši ministru biežā maiņa varēja būt par labu un leģitīmu argumentu prezidenta vadošai iesaistei šī jautājuma risināšanā.
Te der atgādināt frāzi, ko pirms Zatlera apstiprināšanas amatā izteica viņa izvirzītājs premjerministrs Kalvītis, proti, ka “pateicības nav Zatlera problēma, tā ir valsts problēma”. Šo pašu frāzi medijiem vēlāk atkārtoja arī pats Zatlers. Šķiet, šajā gadījumā mērķtiecīga sava solījuma izpildīšana — panākt, ka aplokšņu algas medicīnā netiek maksātas —, vai vismaz konsekvents darbs, lai šim mērķim tuvotos, būtu lielā mērā atrisinājis Zatlera problēmu. Tā vismaz tiktu pārvarēta neuzticēšanās prezidentam, kas radusies viņa paša rīcības dēļ.
Uzticības jautājums nav izgaisis
Tieši uzticības trūkums Zatlera prezidentūras gadījumā ir viens no atslēgas vārdiem. Kā sākumā minēju, viņa prezidentūra sākās ar ļoti lielu uzticības kredītu, bet apstākļi pieprasīja principiālu Valsts prezidenta nostāju korupcijas, īpaši politiskās korupcijas, mazināšanā. Četru gadu laikā situāciju, kurās prezidents to varēja paust, netrūka. Prezidenta komanda gan nodrošināja uzraudzību pār apšaubāmiem likumiem, atdodot tos caurskatīšanai, tomēr citkārt paša Zatlera izteikumi ir bijuši visai neskaidri un nekonsekventi, neradot iespaidu, ka korupcijas novēršana ir principiāls viņa prezidentūras dienaskārtības jautājums. Ņemot vērā vēl viņa paša reputācijas neatrisināto problēmu — „pateicības” —, tas ievērojami ir apgrūtinājis viņa iespējas kļūt par viedokļa līderi šajos jautājumos. Par tādu viņš varēja kļūt, ja šo problēmu būtu atrisinājis.
Šķiet, nevar apgalvot, ka četru gadu laikā Zatleram ir izdevies kļūt par politisku autoritāti, kas ir viena no veiksmīga prezidenta neatņemamām īpašībām. Proti, nav izdevies kļūt par prezidentu, kura viedoklī ieklausās sabiedrība un ko respektē partneri politikā. Respektu Zatleram nācās izcīnīt ar jau minēto 14. janvāra ultimātu. Uz autoritātes trūkumu netieši norāda arī priekšvēlēšanu brīdis, kad nelielu kampaņu ir uzsākusi gan Zatlera komanda, gan arī parādās Saeimā pārstāvēto politisko partiju argumenti par to, kāpēc varētu atbalstīt Zatlera kandidatūru. Piemēram, viņš pa šo laiku kā prezidents ir audzis; neizvirzot Zatleru, var dabūt sliktāku kandidātu; viņš nav politiskā marionete. Tas izklausās pat nedaudz pazemojoši Valsts prezidenta amata kandidātam. Nav dzirdami argumenti, kas pamatotu, ka Zatlers ir vislabākais pretendents tieši profesionalitātes, politiskā brieduma un politiskās autoritātes dēļ. Tieši pretēji — kārtējo reizi, kā jau Latvijā „pieņemts”, izvēloties nozīmīgas amatpersonas, dominē reālpolitika un taktika.
___________________________
* Autores viedoklis nav uzskatāms par biedrības “Sabiedrība par atklātību – Delna” oficiālo viedokli.