Šo bloga ierakstu sākšu ar interešu atrunu: man nekad neko nav vajadzējis un arī šobrīd neko nevajag no Kultūras ministrijas. Domāju, ka es varētu būt arī viens no pēdējiem cilvēkiem Latvijā, kuru varētu turēt aizdomās par kādām īpašām simpātijām pret Nacionālo apvienību vai tās virzītajiem ministriem.

Tagad par lietu: mani mulsina tā masīvā kampaņa, kas šobrīd ir sākusies pret Žanetu Jaunzemi-Grendi. Nespēju saprast: viņa tiešām ir slikta kultūras ministre vai problēma ir nozarē, nozares lielajās personībās, kas pretojas pārmaiņām? Vai arī – pa daļai problēma ir gan ministrē, gan nozarē?

Man ir atšķirīgs viedoklis par daudz kritizēto ministres uzstāšanos 100.pantā pirms divām nedēļām. Ja neskaita patiešām, maigi sakot, mulsinošo momentu, kad Jaunzeme-Grende nespēja izskaidrot jēdzienu ” vienota informācijas telpa”, pārējais raidījums drīzāk ir vērtējams kā raidījuma vadītāja neveiksme. Ja diskusijas viesim tiek uzdoti ” pārlādēti” jautājumi, tieši vadītājam ir jāiejaucas un vai nu šāda iztaujāšana jāpārtrauc vai arī pašam attiecīgie jautājumi jāpārformulē. Ar pielādētiem jautājumam jebkuru var publiski padarīt par idiotu.

Milzīgu sašutuma vilni ir izsaukusi kultūras ministres 2.maija tikšanās ar rakstniekiem. Bet vai esat pārliecināti, ka saprotat, kas tajā dienā notika? Es – neesmu. Klātesošo skatījumi ir ļoti atšķirīgi. Nora Ikstena un Dace Rukšāne piedāvā vienu, emocionālu, versiju. Otto Ozols, pati kultūras ministre – citu. Kad par vienu un to pašu situāciju tiek piedāvātas tik atšķirīgas interpretācijas, vienmēr ir gudri piebremzēt un bišku padomāt par to, vai un uz kuru informāciju var/nevar paļauties.

Savā dzīvē esmu redzējusi pietiekami daudz sanāksmes, kas izgāžas. Dažkārt tas notiek tādēļ, ka destruktīvi ir organizētāji, dažkārt – daļa klātesošo ir absolūti nekonstruktīvi, dažkārt tas vienkārši ir moderatora neprofesionālisms, nespēja “savākt situāciju”. Par konkrēto sanāksmi no publiskajā telpā esošās informācijas nav pat skaidrs, kurš kuru pazemoja – Jaunzeme-Grende Ikstenu un citus rakstniekus (Rukšānes versija) vai Ikstena Jaunzemi-Grendi (Ozola versija). Tādēļ piedāvāju vismaz šobrīd abstrahēties no tās konkrētās diskusijas un padomāt, kas vispār Latvijā notiek ar kultūras politiku literatūras jomā.

Redziet, kā vērotājai absolūti no malas, kas mēģina ik pa laikam palasīt nupat iznākušās vietējo autoru grāmatas, man šķiet, ka nudien viss nav perfekti! Par Latvijas mūziķiem ir dzirdēts ārpus Latvijas robežām. Par teātri – arī. Palēnām – arī par filmām. Literatūra…? Šī man ir bijusi reāla problēma: ko jūs ieteiktu palasīt no Latvijas literatūras cilvēkiem, kas latviski nelasa? Vēlams darbus, kuri ir pieejami Amazon, un par kuriem ir vismaz dažas citu cilvēku recenzijas, lai ārzemniekam nebūtu jāpaļaujas tikai uz manu ieteikumu vien?

Tas tomēr liek uzdot jautājumu par kultūras politiku. Vai literatūras jomā maz Latvijā tāda ir? Vai ir noticis izvērtējums par to, kādi rezultāti bijuši valsts atbalstam literatūrai iepriekšējos 20 gados? Vai izanalizētas problēmas? Vai ŠOBRĪD ir kādi publiski, sabiedrībai pamatojami kritēriji, pēc kādiem izvēlēties, kurus rakstniekus, darbus, tulkojumus atbalstīt ar nodokļu maksātāju naudu? Uz ko orientējamies – uz izcilību (teiksim, starptautiskām literatūras balvām), maksimāli plašu auditoriju ārpus Latvijas robežām (meklējam potenciālos bestsellerus)? Kā būvējam sistēmu, lai šādi lēmumi tiktu pieņemti maksimāli objektīvi – bez intrigām, “savējo” būšanas, varbūt piesaistot arī ārzemēs atzītas autoritātes?

Atbildes uz šiem jautājumiem ir atslēga, ja vēlamies normālu pārvaldi kultūras jomā. Pamatjautājums, kas jāatrisina: kā veidot kultūras politiku tā, lai sabiedrībai no nodokļu maksātāju līdzekļu ieguldīšanas būtu maksimāls labums? Jau neērti šo domu no raksta uz rakstu atkārtot, bet tieši tāda ir ministra funkcija demokrātiskas valsts valdībā. Ministrs NAV nozares labākais draugs. Ministrs ir pirmām kārtām sabiedrības interešu pārstāvis – pat ja šīs intereses konfliktē ar attiecīgās nozares interesēm.

Kā situācijas vērotājai pavisam no malas man ir radies iespaids, ka Jaunzeme-Grende vēlas veidot šādu kultūras politiku, sākt runāt par sabiedrības interesēm. Ar visu cieņu pret Daci Rukšāni, bet es neredzu problēmu, – drīzāk pat priecājos, – ja ministrs nāk ar vēlmi “Es būšu labākā kultūras ministre Latvijas vēsturē”. Un mani nemulsina vārds ” koučings”. Ja to pareizi pielieto, tā ir ļoti vērtīga metode, kā cilvēkiem konstruktīvi sastrādāties. Plaši izmantota biznesa apmācībās. Tai nav nekāda sakara ar NLP.

Tas, ko nezinu, nespēju novērtēt – vai Jaunzemei-Grendei, izņemot vēlmi pēc pārmaiņām, ir arī citas ministram tik svarīgās iezīmes, lai šīs pārmaiņas reāli veiktu. Varbūt vēl vairāk nekā citas jomas, kultūras nozare Latvijā (un te nu es nedomāju tikai literatūru) izskatās pēc visai nepatīkama intrigu perēkļa, kuru turklāt apdzīvo gigantiska izmēra ego, kas publiski noēdīs jebkuru, kas ko nedara “pa spalvai”.

Tas nozīmē, ka kultūras ministra amatā jābūt cilvēkam, kas: 1) ir kompetents nozares jautājumos, 2) vienlaikus stāvot ārpus “sistēmas”, nozares korporatīvajām saitēm, 3) nepieciešamības gadījumā nebaidās un spēj stāties pretī nozares Lielajām personībām; 4) kas kaut nedaudz spēj veidot alianses nozares iekšienē sabiedriski svarīgu mērķu sasniegšanai.

Nezinu, vai Jaunzeme-Grende to spēj. Varbūt nespēj. Bet tad sakiet, kurš spēj! Kas gan spēs cīnīties par sabiedrības interešu īstenošanu kultūras jomā, vienlaikus netiekot ” noēstam” no nozares cilvēku puses? Es tādu cilvēku vispār neredzu. Tik redzu rezultātu: sistēmu, kas sargā pati sevi, un kas neved pie tā, lai Latvijā rastos un pēc tam ārzemēs tiktu izdoti izcili darbi. Vai tiešām ir kāds, kas ar mierīgu sirdsapziņu var pateikt, ka Latvijas kultūras politikā nav vajadzīgas pārmaiņas?

Šis gads nāca ar varbūt lielāko sasniegumu latviešu autora sasniegumu pēdējo gadu laikā. Toma Kroshila darbs tika nominēts zinātniskās fantastikas visprestižākajai balvai “Nebula”. Vai nešķiet tomēr bišku simptomātiski, ka šādi darbi dzimst un panākumus gūst vispār ārpus Latvijas literatūras atbalsta sistēmas?