Raksts

Kolaboracionisms un kolektīvā amnēzija


Datums:
07. augusts, 2007


Autori

Gustavs Strenga


Foto: Tomi Knuutila

Kolaborācijas atzīšanai ir jākļūst par personīgu sirdsapziņas aktu, jo, ja to institucionalizēs, tad kolaborantu meklēšana var kļūt par bezjēdzīgām raganu medībām.

Polijas lielākās avīzes Gazeta Wyborcza redaktors, sociālisma laika disidents Ādams Mihņihs, savā Rīgas Laikā pārpublicētajā rakstā[1] stāsta par „raganu medībām“ Polijā. Mihņihs, kas pats bijis politieslodzītais, iebilst pret Polijas valdības īstenoto lustrācijas politiku, kuras mērķis ir „atmaskot“ tos, kuri sociālisma laikā sadarbojās ar slepenajiem dienestiem. Polijas valdības mērķis šķiet it kā cēls — tā vēlas liegt tiesības dažādos amatos darboties tiem, kuri reiz ir bijuši kolaboranti, bet reizē mēģina atbrīvoties no saviem politiskajiem konkurentiem, viņus vainojot kolaboracionismā un nācijas nodevībā.

Ja Polijā vēl 17 gadus pēc sociālistiskā režīma bojāejas valdība vēlas atmaskot katru, kurš sadarbojies ar režīmu, tad uz austrumiem no mums, Krievijā, notiek aktīva vēstures pārrakstīšana. Putina režīms, veidojot jaunu vēstures izpratni, reabilitē ne tikai tos, kuri bijuši daļa no represīvā padomju režīma, bet arī dēvē Josifu Staļinu par „visveiksmīgāko padomju līderi“ un Staļina laika represijas aizbildina ar to, ka citās valstīs notikušas „vēl briesmīgākas lietas.“[2] Režīma kolaboranti Krievijā atkal kļūst par varoņiem.

Veroties gan uz Poliju, gan Krieviju, šķiet, ka šis ir pagātnes atdzimšanas laikmets — brīdis, kurā viss, kas noticis pēc Otrā pasaules kara, ir vēl arvien būtisks un ietekmē tagadni. Arī Latvijā pagātne ir klātesoša, kad runa ir par Otro pasaules karu un Latvijas okupāciju 1940.gadā, tomēr šķiet, ka starp 1945.gadu un neatkarības atjaunošanu latviešu kolektīvajā atmiņā valda bezdibenis. Līdz šim nav bijusi plašāka diskusija par to, ko kolaborācija un kolaboracionisms ir nozīmējis latviešu sabiedrībai. Rodas iespaids, ka pagātne tiek apzināti aizmirsta, lai pašiem sev nevajadzētu atbildēt uz sāpīgiem jautājumiem. Angļu vēsturnieks Pīters Bērks (Peter Burke) sabiedrības izvairīšanos no nepatīkamām atmiņām dēvē par kolektīvās atmiņas amnēziju.[3]

Sadarbojās, pērkot pienu

Reiz gan sabiedrībai pašai sev nāksies atbildēt uz jautājumiem par pašas pagātni. Tomēr ir grūti novilkt skaidru robežu starp „mums“ un „viņiem“, kas dzīvoja Padomju Latvijā, tāpēc, ka lielākā daļa no „mums“ ir arī „viņi“, kuri bija spiesti sadarboties ar režīmu, kuru mēs saucam par noziedzīgu. Diskutēt par kolaboracionismu mūsu sabiedrībai ir grūti, jo līdzās ir tik daudz cilvēku, kurus varētu uzskatīt par kolaborantiem. Patiesībā padomju okupācijas laika kolaboracionisms netiek uzskatīts par īstu problēmu, jo „citādāk taču nevarēja,“ bet par kolaborantiem tiek dēvēti cilvēki, kuri attiecīgajā brīdī ir politiskie sāncenši un kurus ir jāatbīda malā.

Latvijā laiku pa laikam atkal un atkal uzplaiksnī diskusijas par čekas maisiem un to atslepenošanu, bet vai tad čekas ziņotāji bija vienīgie kolaboracionisti, vai viņiem vieniem ir jāuzņemas vaina par padomju režīma varasdarbiem? Kolaboracionisms kā jēdziens, domājams, apzināti tiek noreducēts uz stučīšanu un stučītājiem. Lai arī cik dīvaini tas nebūtu, žurnālisti, kas raksta par čekas ziņotājiem, kā ekspertus pieaicina bijušos VDK darbiniekus, kuri stāsta par savu pieredzi, vervējot aģentus, un gluži vai šķiet, ka paši čekisti nav vainīgi ne pie kā, bet vainīgā loma jāuzņemas viņu savervētajiem ziņotājiem. Cilvēki, kuri bieži ar varu un viltu piespieda citus kļūt par ziņotājiem, šodien paši kļūst it kā par upuriem, un, ja čekas maisi tiks atslepenoti, tie, kuriem vajadzēs atbildēt par savu kolaborāciju, būs ziņotāji, nevis čekas amatpersonas. Bijušie čekisti ir spējuši radīt iespaidu par savu organizāciju kā „stabilitātes“ uzturētāju un „provokāciju“ novērsēju, lai gan tieši VDK bija tā, kas nodrošināja pārsvaru pār režīma pretiniekiem.

Bez čekistiem un viņu ziņu pienesējiem Latvijā dzīvoja vēl daudzi, kas aktīvi atbalstīja okupācijas režīmu. Kolaborēt (sadarboties ikdienas līmenī) ar pastāvošo režīmu bija spiests katrs, kurš dzīvoja Latvijas PSR, tomēr ne katrs kļuva par kolaborantu (par to, kas sadarbojās politiskos vai ideoloģiskos nolūkos). Kāda atšķirība starp to, kurš kolaborēja un kurš bija kolaborants? Kolaborēšana bija neizbēgama. Kolaborēt varēja arī, vienkārši katru dienu ejot uz darbu pastā (stratēģiskas nozīmes objekts, kas arī bija viens no režīma balstiem) vai pērkot pienu veikalā (atbalsts padomju ekonomikai). Kolaborants bija tas cilvēks, kurš piedalījās režīma ideoloģijas un varas stiprināšnā un tā nu bija cilvēka paša izšķiršanās vai kalpot režīmam vai nē, pat draudu gadījumā.

Ja kolaborācija bija gandrīz neizbēgama, sanāk — visa latviešu tauta kolaborēja ar pastāvošo režīmu. Jā, latvieši kā nācija kolaborēja ar pastāvošo režīmu, izņemot tos indivīdus, kuri šādai kolaborācijai nepiekrita un pret kuriem tika veiktas dažāda veida represijas. Izvēle pastāvēja — kolaborēt ar režīmu vai nē, tikai sekas jebkādam kolaborācijas atteikumam varēja būt dramatiskas. Nosodīt to, ka lielākā latviešu daļa neiesaistījās aktīvā pretestībā režīmam, nevar, jo no katra indivīda pieprasīt moceklību ir absurdi. Šī nācijas kolaborācija ar režīmu ir jāpieņem kā vēsturiska realitāte. Tomēr arī šeit ir jārunā par kolektīvu atbildību par to, kas notika okupācijas gados. Šīs kolaborācijas pilnīga attaisnošana nozīmētu arī visu toreiz veikto noziegumu attaisnošanu kā tam laikmetam un laikmeta likumiem atbilstošu parādību un atbildības novelšanu tikai uz pāris atbildīgajiem indivīdiem — pavēļu devējiem un to izpildītājiem. Taču katram vajātajam disidentam bija kaimiņi, draugi, paziņas, kuri gan pienesa ziņas, gan bailēs klusēja. Šeit ir nopietna morāla dilemma — nosodīt jebkāda veida kolaborāciju ar režīmu vai to attaisnot kā normālu izdzīvošanas mākslu, jo, ja visi latvieši būtu sacēlušies pret padomju režīmu, vai šodien būtu latviešu tauta?


Būtiska individuālā atbildība

Līdzās kolektīvai atbildībai būtiska ir indivīda paša atbildība kolaboracionismā. Pirms četriem gadiem plašu diskusiju intelektuāļu aprindās izraisīja Ilmāra Šlāpina eseja par Ojāru Vācieti[4], kurā filosofs, apskatot piecus Vācieša tēlus, rakstīja, ka viens no Vācieša tēliem ir „kolaboracionists“, jo viņš ar saviem dzejoļiem agrīnajā daiļradē esot stiprinājis padomju režīmu. Noteikti Ojārs Vācietis savā veidā bija kolaboracionists. Tāpat kā Eduards Berklavs bija kolaboracionists, jo viņš bija viens no tiem, kurš kā viens no Latvijas Komunistiskās partijas vadošajiem funkcionāriem pēc Otrā pasaule kara palīdzēja nostiprināt padomju režīmu Latvijā.

Tomēr nebūtu korekti gan Vācieti, gan Berklavu uzskatīt par vienlīdz atbildīgiem kolaboracionismā, jo viens no viņiem, iespējams, iedvesmoja režīmu ar saviem dzejoļiem, bet otrs aktīvi darbojās režīma pārvaldē. Būtu grūti spriest, kurš kolaboracionisma veids nodarījis vairāk ļaunuma—ideoloģijas atbalstīšana ar literāriem darbiem vai aktīva padomju varas organizēšana, bet skaidrs ir tas, ka kolaboracionisma veidi bija dažādi. Tāpat ņemot vērā Eduarda Berklava un Ojāra Vācieša vēlākos nopelnus nācijas pašapziņas atdzimšanā, viņus — kolaboracionistus — nevar nostādīt uz vienas līnijas ar kolaboracionistiem Pugo, Vosu vai Pelši.

Vai kolaboracionisms ir neizdzēšams traips katra indivīda privātajā vēsturē? Veidojot sabiedrības attieksmi pret cilvēkiem, kas vienā vai citā veidā ir bijuši kolaboracionisti, ir būtiski izvērtēt, ko viņi darījuši pēc savas sadarbības ar režīmu. Jā, gan Ojārs Vācietis, gan arī Eduards Berklavs bija kolaboracionisti, bet viņi pēc tam mainīja savu attieksmi pret režīmu. Protams, ne Ojārs Vācietis, ne Eduards Berklavs nav vienīgie latviešu intelektuālās elites pārstāvji, kurus varētu dēvēt par kolaboracionistiem, bet ir vēl daudzi dzīvi latviešu rakstnieki, mākslinieki, komponisti, zinātnieki, kas vismaz formāli atbilst kolaboracionistu pazīmēm. Tomēr vai viņu kolaborācijas fakts padara par nevērtīgu visu to, ko viņi ir darījuši pēc tam, palīdzot atjaunot un nostiprinot šo valsti? Šajā kontekstā būtiska ir paša indivīda attieksme pret to, ko viņš ir darījis pagātnē, jo Latvijā, šķiet, nekad nebūs tiesas, kurā tiks vētīta kāda indivīda pagātne un pausts publisks nosodījums. Kolaborācijas atzīšanai ir jākļūst par personīgu sirdsapziņas aktu, jo, ja to institucionalizēs, tad kolaborantu meklēšana var kļūt par bezjēdzīgām raganu medībām.

Ja reiz mēs vēlamies godīgi izvērtēt savu pagātni, mums ir jāprasa, lai cilvēki, kas padomju režīma laikā dzīvojuši, paši patiesi skatītos savā pagātnē. Institucionalizēti liegumi kolaboracionistu grupām (ne visiem, kas bijuši kolaboracionisti) ieņemt dažādus amatus jau neatrisina problēmu pašu par sevi — vai mēs un viņi ir gatavi godīgi atzīt sadarbību ar totalitāru režīmu? Runājot par tiem, kas sadarbojušies ar režīmu, bet miruši vēl pirms režīma bojāejas, ir jābūt ļoti uzmanīgiem un izsvērtiem, jo „tautas nodevēju“ un „slepkavu“ birku nepārdomāta piekāršana nekādā gadījumā nepalīdzēs mums izprast, ko tad latviešu nācijai ir nozīmējusi šī 50 gadu kolaborācija.

_______________________

[1] Adams Mihņiks, „Raganu medības Polijā“. Rīgas Laiks, 2007.gada augusts.

[2] Tony Halpin, “Textbooks rewrite history to fit Putin’s vision.” The Times. July 30, 2007

[3] Peter Burke, Varieties of Cultural History. Ithaca, New York, 1997. P. 54.

[4] Ilmārs Šlāpins, “Sirdsapziņas noplēšamais talons”, Rīgas Laiks, 2003.gada aprīlis


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!