Foto: Tjflex2
Žurnālistikas mācību grāmatās kā autora radošās bezcerības augstākais punkts minētas situācijas, kad personības aprakstu sāk ar stāstu par laika apstākļiem.
Dienās, kad katoļu mācītāji aizlūdz par žurnālistiem un pasaule līksmo ķīniešu Jaungada svinībās, es izteikšu tikai dažas vēlēšanās. Tajās pārtapušas pārdomas, daži dusmu vai neizpratnes brīži, jautri momenti un sastaptu cilvēku viedokļi par žurnālistu darbu.
Katrā virsrakstā vismaz šoku!
“Šoks” ir viens no mīļākajiem vārdiem interneta ziņu virsrakstos. Ja tas minēts, jau droši zināms, ka nekāda šoka nav. Lūk, piemērs[ 1 ] , kad šoks ir tikai virsrakstā, bet tekstā nav, nekad nav bijis un, visticamāk, nebūs, jo ziņa ir parasta sabiedrisko attiecību aktivitāte. Būtībā par šo ziņu ar virsrakstu Ušakovs šokēts par Žagara atstādināšanu no amata vajadzētu pieprasīt atsaukumu vai vismaz labojumu.
Ja ziņas virsrakstā minēts vārds “šoks”, “šokēti”, “sabiedrību šokē”, visticamāk, iespējami šādi skaidrojumi:
šajā dienā nozīmīgu notikumu nav, bet kādai no ziņām jāpiesaista uzmanība;
šī ziņa ar vienādiem virsakstiem un identisku saturu atrodama vairākās citās vietās, tāpēc to var atsvaidzināt ar vārda “šoks” palīdzību un cerēt, ka cilvēki par to interesēsies;
pastāv cerība, ka, pateicoties “šokējošajam” virsrakstam, kāds tiešām sapratīs, par ko vajadzētu būt šokā, un noticēs, ka šādi nieki spēj raisīt šoku.
Ieteikums: vārda „šoks” vietā izmantot vēl citus ļoti uztraucošus vārdus, piemēram, drudzis, šaušalas, panika, sindroms, vājprāts u.t.t.
Lai viena cilvēka vietā rādās vairāki!
Ja ziņas ievadā jums sola vairāku “ekspertu”, “speciālistu”, “pētnieku” vai “vērotāju” viedokļus, tas nenozīmē, ka ar tiem būs iespēja iepazīties. Lūk, šajā materiālā[ 2 ] ir ziņa par Swedbank baumu krīzi un bankas komunikācijas kvalitāti. Lai arī ziņas sākumā ir informācija, ka “komunikācijas eksperti” kritiski vērtē bankas komunikāciju baumu laikā, par šo jautājumu sižetā izsakās tikai Kristians Rozenvalds. Taču minētais ir tikai viens no daudziem piemēriem.
Skaidrs, ka čaklumu un profesionālismu parāda viedokļu daudzveidība. Turklāt vienas un tās pašas domas piedēvēšana vairākiem cilvēkiem pastiprina izteikuma spēku.
Ieteikums nr. 1: nejautāt neko un vienkārši izdarīt loģisku secinājumu, ko arī iekļaut ziņā. Paraugs varētu būt šī publikācija[ 3 ], kuras pirmajā teikumā apgalvots, ka Zatlera publiskotais audioieraksts guvis “plašu ievērību”, lai gan šis nu bija gadījums, kas izraisīja ļoti mazu interesi.
Ieteikums nr.2: pajautāt viedokli vai informāciju vienam avotam, bet pieteikt to ar vārdiem ”visi domā, ka”, “vairākums piekrīt, ka”, “nav nekādu šaubu” u.t.t.
Lai vairāk ir labāk!
„Daudz” un „vairāk” ir mīļi vārdi — tie palīdz pamatot ziņu svarīgumu, ietekmi, žurnālistu kaismi, notikumu šaušalīgumu… Reizēm gadās, ka daudzkāršošanās un dubultošanās vērojama pavisam bēdīgās formās. Lūk, 3. janvāra ziņa[ 4 ] par tiesas sākumu tā sauktā kinoteātra šāvēja Zikova lietā. To atceroties, TV3 ziņu žurnālists Guntis Meisters paziņo līdz šim izmeklēšanā nezināmu faktu, ka slepkavība notikusi upura „nepilngadīgo bērnu acu priekšā”. Patiesībā klāt bija tikai viens no viņa bērniem. Reizēm tomēr pārspīlējumi nav jautri.
Vēlēšanās: lai katra laba ziņa — īpaši budžeta naudas skaitļi, uzņēmēju peļņas rādītāji, sporta uzvaras, kultūras notikumi, laimes indeksi — tiktu daudzkāršoti kopumā un detaļās!
Lai neprecīzāk un jautrāk!
Jautrība vajadzīga pastāvīgi, tāpēc noder žurnālistu replikas un komentāri, ass skats un urķīgs prāts. Esmu Māra Zandera repliku fane, jo viņš regulāri ieskatās dokumentos un notikumos, par kuriem pārējie kolēģi neliekas ne zinis. Šoreiz tikai kā priecīgs piemērs, jo kļūdīties gadās visiem (arī man šajā slejā), Zandera replika par sabiedrisko attiecību pakalpojumu iepirkumu Rīgas popularizēšanai, jo tā viņam „izraisa jautājumus”.
Replikas anotācijā gluži saprātīgi izstāstīts, kas satraucis Zanderu — ka Rīgas Tūrisma aģentūra par Ls 200 000 nolēmusi iepirkt sabiedrisko attiecību pakalpojumus, lai to, cik skaista ir Rīga, izskaidrotu… rīdziniekiem, nevis mērķauditorijai — ārzemēs mītošiem ļaudīm[ 5 ]. Arī pati replika būtu izdevusies, ja vien tiešām iepirkumā patiesi būtu paredzēts, ka nu tik tērēsim naudu, lai rīdzinieki iemīļotu Rīgu. Diemžēl tā nav — Zandera asajam skatam vienkārši garām paslīdējusi, lūk, šī rindkopa iepirkuma noteikumu[ 6 ] apakšnodaļā Līguma apjoms vai robežas: „Sabiedrisko attiecību pakalpojumu nodrošināšana Vācijā, Krievijā, Norvēģijā, Somijā, Zviedrijā, Lietuvā, Igaunijā, Ukrainā un Latvijā ar mērķi popularizēt Rīgu kā pievilcīgu brīvdienu, konferenču un darījumu tūrisma galamērķi LIVE RĪGA mārketinga kampaņas ietvaros”.
Cīņa pret aplamiem konkursiem izrādījās veltīga.
Vēlēšanās: vairāk jautru kļūdu, kuras neizlabotas glabā internets!
Vēl vairāk ziņu par dzīvniekiem!
Lai droši apstrīdētu nepamatotos apvainojumus „mediju negatīvismā”, noteikti lielā daudzumā jāpublicē dažādas ziņas par dzīvniekiem. Topa augšpusē varētu būt kaķveidīgie. Piemēram, šajā ziņu izlaidumā[ 7 ] ir gan ziņa par to, cik ir vai nav svarīgi atvērt Rīgas kaķu ērtībām pilsētas namu pagrabus, gan skaistā tīģerīša pirmā publiskā filmēšanās Rīgas Zooloģiskajā dārzā. Tas nekas, ka tieši šajā dienā protestēja Rīgas satiksmes darbinieki. Tas nekas, ka “kaķu lobisma” sižets bijis ļoti svarīgs, jo iekārtots pirms ziņas par neseno terora aktu Belģijas pilsētā Lježā.
Ieteikums: katrā TV un radio ziņu izlaidumā obligāti iekļaut vienu stāstu par kaķiem un otru — par citiem dzīvniekiem.
Vairāk anonimitātes rakstos par populāriem cilvēkiem!
Šis nu bija gadījums, kad nav nekādas citas izejas, noteikti vajadzīgi anonīmi apvainotāji bez argumentiem un faktiem! Runa ir par žurnāla SestDiena rubrikā 13 krēsli publicēto personības aprakstu[ 8 ] par labklājības ministri Ilzi Viņķeli (Vienotība). Lai gan pēc visām pazīmēm viņa pārspēj daudzus citus, jo ir izglītota, enerģiska, kompetenta un pieredzējusi, izskatīga un turklāt trīs bērnu māte, šajā aprakstā ik pa laikam iekļauti anonīmi vai/un nekonkrēti izteikumi par viņas briesmīgajām rakstura īpašībām un slēptajiem nodarījumiem. Nekādu pierādījumu tam visam nav, vien norādes un kāds emocionāls vārds. Atteikšanās izteikties publikācijas vajadzībām jau vien tiek tulkota kā pierādījums aprakstāmās personas atbaidošajam raksturam.
Visā rakstā meklēju kaut vienu apstiprinājumu, ka Ilze Viņķele ir kā “ceļa rullis”. Kam gan vajadzīgs bars ar anonīmiem avotiem, ja viņi spēj tikai kusli dvest, nevis izstāstīt kaut vienu ticamu un pārbaudāmu notikumu? To lasot, neviļus bija jāatceras slavinošie teksti, kuri neskaitāmas reizes lasīti par politiķiem vīriešiem, kam tiek piedots viss iespējamais, toties enerģiskums, spītība un uzstājība tiek pasniegtas kā pozitīvas rakstura īpašības.
Arī šādai praksei ir vismaz trīs izskaidrojumi:
žurnālistam ir skaidra informācija, bet viņš nevar atrast nevienu, kas gatavs par to runāt, tāpēc nākas laipot ar norādēm un anonīmu avotu pusvārdiem;
žurnālistam dots uzdevums parādīt savu varoni vispusīgi vai arī negribas ticēt, ka politiķis var būt nesavtīgs, gudrs un krietns;
aprakstāmais varonis ir politiķe sieviete.
Ieteikums: sievietes politikā aprakstīt, izmantojot pazīmes, kas rodamas bērnībā lasītās pasakās par raganām, atbaidošās šausmu filmās un tīrīšanas līdzekļu reklāmās par klozetpoda baktērijām.
Kontrastam varat palasīt aprakstu par Robertu Ķīli — pavisam cits politiķa vērtības diskurss[ 9 ] .
Vairāk jocīgu atbilžu aptaujās!
TV raidījumu laikā notiekošās interaktīvās aptaujas ir lielisks izgudrojums! Varētu domāt, ka tās paredzētu auditorijas domu noskaidrošanai, skatītāju iesaistīšanai diskusijās, formātu bagātināšanai vai — nu labi — papildus ienākumu gūšanai.
Bet pēdējā laikā prieka brīžus regulāri sagādā LTV skatītāju aptaujas. Tajās rodami visādi brīnumi, un arī nesenais Sastrēgumstundas risinājums[ 10 ] , lai noskaidrotu skatītāju domas par medicīnas aprūpi Latvijā nav izņēmums.
Jautājums bija pavisam skaidrs: „Kā vērtējat veselības aprūpes sistēmu Latvijā?” Atbildes: „ir švaki” un „nav tik traki.”
Iznāk gandrīz vai dzejas rīme, bet pēc smieklu lēkmes, ka tā var censties noskaidrot kaut ko, kas atbilstu jautājumā ietvertajam vārdam „vērtējat”, tiešām pārsteidz vienkāršruna un līmenis, kādā tiek uzrunāti skatītāji.
Vēlēšanās: iekļaut aptauju atbildēs maksimāli aptuvenus variantus un uz garastāvokļa, burkšķēšanas vai īgnuma līmeņa, nevis viedokļa noteikšanu orientētas izvēles, piemēram:
Juhūū, viss ir super!;
Pa lielam, būs OK;
Njā, varētu inčīgāk;
Čābīgi, nepavilkos uz šo.
Vairāk drēbju aprakstu!
Arvien biežāk sajūsminos par intervijām, kuru sākuma daļa ir piepildīta ar ļoti vērtīgu informāciju par to, kā cilvēks tika pierunāts intervijai, ko viņš/viņa darīja pirms intervijas, kā žurnālists jutās pēc intervijas. Vēl labāk, ja šo tikai viena cilvēka darba dienu raksturojošo stāstu papildina detalizēts ievads, kā žurnālists satikās ar intervēto cilvēku, kādu viņš/viņa to ieraudzīja un kas cilvēkam bija mugurā. Aprakstā noteikti vajadzētu sniegt izvērstu cilvēka ārējā izskata un apģērba vērtējumu, interpretējot todien izvēlēto apģērbu kontekstā ar visu cilvēka dzīvi un domām. Viens no daudziem piemēriem rodams šeit[ 11 ] , žurnāla Ir intervijā ar žurnālistiem Zani Penezi un Kristapu Pētersonu, kuru apģērbs apskatāms arī fotogrāfijā.
Žurnālistikas mācību grāmatās kā autora radošās bezcerības augstākais punkts minētas situācijas, kad personības apraksts tiek sākts ar stāstu par laika apstākļiem intervijas dienā. Es ieteiktu (ja vien runa nav par modes ikonām un līdzīgām personām) šo sarakstu papildināt ar intervētās personas apģērba aprakstu.
Ieteikums: žurnālistam sākt interviju ar pilnīgi visu savu drēbju aprakstu.
Lai mums visiem žurnālistiskas veiksmes bagāts gads!