Foto: Philippe Leroyer
Cilvēktiesības tomēr ir universālas un nav tā, ka katra valsts drīkst brīvi izvēlēties — šīs tiesības ievērosim, bet šīs — nē.
Latviešiem tīk būt ārkārtējiem. Mūsu tautai vienīgajai ir tik grandiozi Dziesmu svētki, kas šovasar atkal pulcēs daudzus tūkstošus dziedātāju un dejotāju. Mūsējā ir vienīgā valsts, kurā var pilnveidoties latviešu valoda. Vienā latviešu tautas spārnā gruzd pārliecība, ka neviena cita tauta visā pasaules vēsturē nav cietusi tik briesmīgas sāpes. Un politikā mums ir ļaudis, kuri ir pārliecināti, ka Latvija var būt ārkārtēja arī tādā nozīmē, ka tā drīkst izvēlēties, kuras cilvēktiesības ievērot un kuras — ignorēt.
Šī pārliecība par ārkārtas stāvokli nāk prātā, tuvojoties šī gada Draudzības dienām. Nupat, piemēram, presē pavīdējusi ziņa, ka Latvijas Pirmās partijas un Latvijas ceļa (LPP/LC) sadraudzība ir iestājusies Eiropas Parlamenta liberāļu grupā, jo LPP/LC esot dikti liberāls veidojums. Izņemot gan vienu jomu. LPP/LC aizstāv „tradicionālās ģimenes vērtības”. Ārkārtas stāvoklis liberālismā. Cilvēks, kurš valstī ir atbildīgs par integrāciju, uzskata, ka integrēt sabiedrību var arī tad, ja nav zināms, kas būtu integrējams, un galvenā instance, kurai par to būtu kas sakāms, ir Romas katoļu baznīca ar protestantu ekstrēmistiem piedevām. Ārkārtas stāvoklis integrācijā.
Valsts ir tendēta uz minētajām „tradicionālajām ģimenēm” — viens vīrietis, kurš precējies ar vienu sievieti, un kuriem kopā ir bērni, kurus viņi kopā audzina. Tas nekas, ka Latvijā jau ļoti, ļoti sen tas ir kļuvis par mazākuma modeli, un te par homoseksuāļiem nav pat jādomā. Ja padomāju par sev tuvākajām heteroseksuālajām personām Latvijā, tad esmu spiests atzīt, ka gandrīz neviena no tām nav vairs precējusies ar to cilvēku, ar kuru notika pirmās laulības. Zinu sievietes, kuras audzina bērnus un nav precētas nemaz. Zinu sievietes un vīriešus, kuriem ir jau otrais vai trešais vīrs vai sieva. Latvijas tenku žurnāli ir pārpilni ar stāstiem par pusmūža vīriešiem, kuriem vairāk par kādreizējo sievu labpatīkas kāda, kas ir jaunāka. Vai kādam gribētos teikt, ka šiem cilvēkiem nav cilvēktiesību? Var jau darīt tā, kā to dara mūsu bērnu lietu ministrs Ainars Baštiks (LPP/LC) — par sociālantropoloģes Aivitas Putniņas pētījumu[1] „netradicionālo ģimeņu” jomā pateikt, ka tas nemaz nav bijis pētījums. Tomēr galvas bāšana smiltīs valsts amatpersonai nav laba lieta, jo tā liecina par ārkārtas stāvokli tādā jomā kā politiskā atbildība.
Pusotru nedēļu pirms 30.maijā—1.jūnijā paredzētajām Draudzības dienām man bija iespēja parunāt ar Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāru Tomasu Hamarbergu (Thomas Hammarberg). Šis ir cilvēks, kuram cilvēka tiesību joma nebūt nav sveša, viņš kādreiz ir vadījis leģendāro cilvēktiesību organizāciju Amnesty International — to pašu, kura padomju laikā centās glābt disidentus, arī latviešus. Lai gan T.Hamarbergam trūkst detalizētu zināšanu par Latvijas LGBT (lesbietes, geji, biseksuāļi, transpersonas) situāciju, tomēr viņš ir informēts par batālijām, kādas virpuļoja ap praidu 2006.gadā, kad protestētāji pasākuma dalībniekus apmētāja ar melniem mēslu maisiņiem. Komisārs atgādināja vispārzināmu patiesību — cilvēktiesības tomēr ir universālas un nav tā, ka katra valsts drīkst brīvi izvēlēties — šīs tiesības ievērosim, bet šīs — nē. T.Hamarbergs noliedza Latvijas presē izskanējušās baumas, ka Eiropas Savienība (ES) pretdiskriminācijas kontekstā varētu ignorēt seksuālās minoritātes, jo tas nepatīkot Latvijai, Lietuvai un Polijai. „Manuprāt, atkāpšanās no principiem nenotiks,” sacīja T.Hamarbergs.
Kādi ir šie principi? Pirmkārt tomēr jāatzīst, ka arī Latvija starptautiski ir apliecinājusi, ka tā neatbalsta geju un lesbiešu diskrimināciju. Mūsu valsts ārpolitikas pārstāvji ir ļoti lepni, ka Saeima ratificējusi Lisabonas līgumu. To pašu, kura Pamattiesību hartas 21. pantā ir šādi vārdi: „Aizliegta jebkāda veida diskriminācija, tostarp diskriminācija dzimuma, rases, ādas krāsas, etniskās un sociālās izcelsmes, ģenētisko īpašību, valodas, ticības vai pārliecības, politisko vai jebkuru citu uzskatu dēļ, diskriminācija saistībā ar piederību nacionālajai minoritātei, diskriminācija īpašuma, izcelsmes, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ.” Līdztekus šim atkal jādomā par ārkārtas stāvokli. Viendzimuma pāriem plašākas vai šaurākas tiesības ES nodrošina Austrija, Beļģija, Čehija, Dānija, Francija, Lielbritānija, Luksemburga, Nīderlande, Portugāle, Slovēnija, Somija, Spānija, Ungārija, Vācija un Zviedrija, tātad 15 no 27 valstīm. Tendence ir neapšaubāma, un tā ir liberalizēšanas virzienā.
Vēl T.Hamarbergs atgādināja par tā dēvētajiem Jogjakartas principiem, kuros 29 jurisprudences un cilvēktiesību eksperti detalizēti apraksta, kā cilvēktiesību principi ir attiecināmi arī seksuālās orientācijas un dzimuma identitātes jomā. Par Jogjakartas principiem tos sauc tāpēc, ka pirmā saruna par tiem norisinājās Jogjakartas universitātē Indonēzijā, un minētajā dokumentā, ko ir parakstījusi arī kādreizējā Īrijas prezidente un ANO Cilvēktiesību komisāre Mērija Robinsone (Mary Robinson), ir skaidri pateikts, ka cilvēktiesību nodrošināšana LGBT cilvēkiem nav, kā to reizēm apgalvo homofobi mūsu un citās valstīs, pavisam jaunu tiesību radīšana. Runa ir par esošo cilvēktiesību universālo nodrošināšanu. Kā to atzinis Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs: „Tiek apstiprināts acīmredzamais — lesbietēm, gejiem, biseksuāliem cilvēkiem un transpersonām ir tādas pašas tiesības, kā citiem. Starptautiskie standarti attiecas arī uz viņiem. Citiem vārdiem sakot, diskriminācija, kuras pamatā ir seksuālā orientācija un dzimuma identitāte, ir cilvēktiesību pārkāpums.”[2]
Tie ir nepārprotami vārdi, lai arī cik ļoti kādam gribētos tos noliegt. Taču ir arī jautājuma otra puse. Latvijā homofobiski noskaņotie un viņu informatīvie atbalstītāji publiski var apgalvot, ka patiesībā nekādas diskriminācijas nav. Nav taču dzirdēts, ka pret LGBT būtu vērsti uzbrukumi. Kādu piekāva? Nu, tas jau nav nekas neparasts, katram cilvēkbērnam kādreiz ir nācies dabūt pa degunu. Latvijā LGBT sabiedrības pārstāvjiem jābūt drosmīgiem par savu tiesību aizstāvēšanu, arī Eiropas līmenī — T.Hamarbergs tā arī sacīja, kad viņam jautāju par iespējamām sankcijām. Ja kāda valsts ignorē cilvēktiesības, tad jautājumu var atrisināt Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Jāatgādina, ka seksuālo minoritāšu tiesības Latvijas likumdevējs Darba likumā iekļāva tikai ļoti negribīgi un pēc tam, kad Eiropa skaidri pateica, ka bez tā neiztikt. Taču kādam ir jānāk ar prasību. Neviens no ārpuses nepalīdzēs cilvēkiem, kuri paši nevēlas palīdzēt sev.
Tuvojoties Draudzības dienām, der atcerēties, ka Eiropa skatās un redz. Tā nav nejaušība, ka viens no LGBT un viņu draugu organizācijas Mozaīka aktīvākajiem atbalstītājiem ir tieši Amnesty International. Arguments, ka LGBT traucē „tradicionālajām ģimenēm”, ir vienkārši infantils. Arī man ir ģimene. Man ir dzīves draugs. Bet man ir arī trīs māsas, trīs svaiņi, viens bijušais svainis, viena tante, viens onkulis, četras māsīcas, divi brālēni, viena krustmeita, divi krustdēli. Vēl vairāk, mans dzīves modelis nevienam neliedz darīt to, kas nepieciešams, lai radītu vēl vienu bērnu. Ļoti iespējams, tas bieži vien nenotiks „tradicionālajās” laulībās, bet, izņemot Baštiku un viņa domubiedrus, droši vien lielākoties cilvēki tomēr saprot, ka tas nekas, ja vien bērnam ir droša un laba dzīve.
Un tieši šajā jomā tomēr derētu atcerēties arī par valsts attieksmi. Visas trīs ar šo rakstu saistītās jomas — ģimene, sabiedrības integrācija un cilvēktiesības — mūsu valstī ir atdotas tās partijas rokās, kura LGBT jautājumā vēlas ieturēt ārkārtas pozīcijas. It īpaši Saeimas Cilvēktiesību komisijā, kuru vada skaļais homofobs Jānis Šmits (LPP/LC). Tā ir cilvēktiesību zaimošana.
Paldies Tomasam Hamarbergam. Paldies Mērijai Robinsonei. Paldies Eiropas Padomei. Paldies Eiropas Cilvēktiesību tiesai. Paldies Amnesty International. Cik ļoti starptautisks saraksts! Šī nu nebūtu tā joma, kurā Latvijai radīt ārkārtas stāvokli.
__________________________
[1] “”Neredzamās” viena dzimuma partneru ģimenes Latvijā”, A.Putniņa, L.Zīverte, 2008
[2] http://www.coe.int/t/commissioner/Viewpoints/Default_en.asp. Angļu valodā.
Raksts ir sagatavots projekta “Dažādības Integrācija
publiskajā telpā un darba vietā” ietvaros. Projekts tiek realizēts ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu. Tajā izteiktie viedokļi nevar tikt uzskatīti par Eiropas Savienības viedokli.