Raksts

Latvijas jēga, mērķi: mūsu rokās


Datums:
10. novembris, 2012


Autori

Iveta Kažoka


Foto: Sidorenko Alexey A

Piektā eseja sērijā par Konstitucionālo tiesību komisijas viedokli par Satversmes kodolu. Latvijas jēga un mērķi.

Kādēļ no visām pasaules valstīm izvēlēties dzīvot tieši Latvijā? Man nav vienas atbildes uz šo jautājumu, kas izskaidrotu visu Latvijas iedzīvotāju motivāciju. It sevišķi jau tādēļ, ka jautājums ir “pielādēts” – tajā ietverts pieņēmums, ka pareizā dzīvesvieta ir tieši Latvija. Un mūsdienu pasaulē šāds pieņēmums ar katru dienu kļūst aizvien strīdīgāks. Tam pretdarbojas globāls tehnoloģisko pārmaiņu un robežu atvēršanās process, kura ietvaros cilvēki kļūst aizvien mobilāki un aizvien biežāk savu dzīvi nodzīvo, ceļojot starp dažādām pasaules valstīm.

Un, jā, an šķiet, ka arī atbilde “Latvijā dzīvot nav vērts”, var būt cieņas vērta, ja to pamato laba argumentācija. Protams, tas ir arī izaicinājums, balts cimds sejā mums kā sabiedrībai! Bet būtu nepareizi, izšķērdīgi pret mūsu nākotni šo izaicinājumu atstāt bez analīzes, bez risinājuma. Kas būs tas, kas cilvēkos rosinās mājas sajūtu tad, kad ģeogrāfija vairs nebūs šķērslis dzīvot jebkur citur?

Man šķiet, ka uz šo jautājumu ir vairākas sliktas atbildes: 1) tādēļ, ka dzīvot Latvijā vienkārši ir vieglāk; 2) tādēļ, ka nezinu citas valodas; 3) tādēļ, ka citur nevarētu funkcionēt – nespēju saprast citas kultūras, netiktu galā ar pārmaiņām. Sabiedrība, kas paļaujas uz šādu savu cilvēku argumentāciju iemesliem, lai nedotos prom, ir lemta atpalicībai. Sabiedrības nākotne ir cilvēkos, kas varētu izvēlēties palīdzēt jebkurai valstij, bet ir lēmuši par labu Latvijai.

Kā padarīt viņiem Latviju pievilcīgu? Domāju, ka varētu sākt, pārskatot savus līdzšinējos pieņēmumus. Radikāli. Gan pieņēmumus par to, kas veido Latvijas jēgu un mērķi, gan pat – vai maz ir svarīgi, lai cilvēks fiziski atrodas Latvijā, ja viņam Latvija rūp un viņš iesaistās, lai tai palīdzētu.

I

Latvija – tā ir dažu miljonu cilvēku kolektīvā sajūta, ka mums ir kāds kopīgs, vienojošs faktors. Bet jāsaprot, jāmācās pieņemt, ka izpratne par to, kāda ir šī faktora jēga, nozīme un mērķi, atšķirsies! Tāpat kā atšķirsies dažādu cilvēku izpratne par to, kas konkrēti veido draudzību, ģimeni, laimi. Atbildēs var gadīties kādi līdzīgi motīvi, bet tik pat daudz, ja ne vairāk, būs atšķirību. Tas ir normāli, un tā tam jābūt.

Tādēļ nevajag meklēt vispārēju Latvijas jēgu! Dažiem tā būs Latvijas daba vai kultūra, citiem Latvijas daba vai kultūra nešķitīs kas ievērības cienīgs. Dažiem Latvija būs senču dzimtene, citiem – nebūs. Dažiem Latvijas jēga būs vietējo cilvēku mentalitātē, – citi labāk no šīs mentalitātes turētos akmens sviediena attālumā.

Bet vienlaikus šī kolektīvā sajūta par Latviju kā kopīgu ideju pati par sevi ir vērtība, ko nedrīkst pazaudēt! Ideja par Latviju kā fokusa punkts globālā kopienā, kas ir apmetusies gandrīz visās pasaules valstīs, bet kas tur rūpi par mūsu ļoti īpašo sabiedrību.

Rūpes, atbildīguma sajūta par šo kopīgo ideju, par šo kopīgo kopienu, arī ir tas, kas var vienot ģeogrāfiski izkliedētos cilvēkus, piesaistīt Latvijai kā idejai.

Un man šķiet, ka šai idejai par Latviju nav jābūt par Latviju, kāda tā reiz bija. Laiks ir mainījies. Tas ir neizbēgami. Tas pat ir labi.

Un tai nav obligāti jābūt idejai par Latvijai, kāda tā ir šodien. Šodienas Latvijā ir daudz nepilnību, kas ne no mums ir bijušas atkarīgas. Vajadzīgs kas cits.

Man šķiet, ka zinu risinājumu. Neatkarīgi no tā, kur mēs ģeogrāfiski šobrīd esam, kas ir mūsu senči, kādi personiskie nākotnes plāni – mums ir svarīgi iegūt sajūtu, ka mēs esam atbildīgi par Latviju tādu, kāda tā varētu kļūt tad, ja mēs paši palīdzētu tai tapt labākai!

Cilvēcīgākai. Iecietīgākai. Labāk pārvaldītai.

Man šķiet, ka tieši tāda ir mūsdienīga patriotisma jēga. Atstājiet aizgājušajiem gadsimtiem kvēlus, patosa pilnus uzticības apliecinājumus lielajām abstrakcijām – Valstij un Tēvijai! Īstais patriotisms ir ikdienas attieksmē un rīcībā. Ar cieņu pret Latvijas pagātni, skatu uz nākotni un personisko atbildības sajūtu jau šodien šo nākotni veidot pēc iespējas labāku.

II

Latvijas mērķis ir … ļaut cilvēkiem īstenot pašiem savus mērķus! Mēs katrs paši sev nosakām, kādēļ Latvija mums joprojām ir svarīga. Kā gan savādāk? Latvijas mērķi ir tikpat dažādi kā cilvēku sapņi! Nav tādas mērauklas, kas pateiks, kurš no šiem sapņiem vai mērķiem ir svarīgāks.

Un nevajag pat mēģināt. Apzināsimies, cik vērtīga ir sapņu daudzveidība! Mani sapņi, mērķi, Latvijas jēgas izjūta ir kaut kur līdzīgi un kaut kur atšķiras no Taviem mērķiem, sapņiem, Latvijas jēgas izjūtas. Tava – no manas. Mūsu no viņa.

Šī izpratne par mūsu katra un visu līdzībām un atšķirībām palīdz paplašināt savu pasaules redzējumu un kļūt iejūtīgākiem pret citām perspektīvām. Saprast, ka tikai ļoti retos gadījumos izpratņu atšķirību izskaidro naids vai ļauni nolūki, un tos nekad nevajag prezumēt. Labāk viedokļu atšķirība nevis vienaldzība.

Mūsdienu cilvēku sapņi par Latviju gan būs līdzīgi, gan atšķirsies no Latvijas dibinātāju sapņiem. Līdzīgi kā mūsu personīgie sapņi un jau aizgājušo vecvecvecāku sapņi. Šodienai mūsu sapņi, mērķi ir svarīgāki nekā aizgājušo paaudžu sapņi, mērķi. Ne tikai tādēļ, ka šis ir mūsu laiks un runa ir par mūsu dzīvi, bet arī tādēļ, ka esam izglītotāki un gudrāki par saviem senčiem. 20.gadsimts visu cilvēci padarīja viedāku. Tādēļ nekopēsim savu izpratni par Latvijas jēgu, mērķiem no mūsu senčiem! Arī viņiem tā nebija vienota. Bet vēl svarīgāk – mēs varam labāk!

Nākotne ir atvērta. Latvijas mērķi un jēga ir atvērta. Tā ir atkarīga no mūsu šodienas rīcības. Tā ir atbrīvojoša, iedvesmojoša sajūta – bet vienlaikus arī nopietna atbildība. Ne tikai pret mūsu senčiem. Pat vairāk tā ir atbildība pret mums pašiem un nākamajām paaudzēm.

III

Es nesatraucos par to, kas notiks ar Latvijas jēgu un mērķi nākotnē. Tādēļ mani nedaudz smīdina Konstitucionālo tiesību komisijas mēģinājumi to atrast un iemūžināt.

Kādēļ mani tas nesatrauc? Tādēļ, ka jūtos droša par Latvijas nākotni. Ziema ir beigusies, mūsu sabiedrībā šobrīd dīgst zāle. Par to liecina tas, ka satieku aizvien vairāk un vairāk cilvēku, kas paši rosās, domā, palīdz, dara. Kuriem nav vienalga! Viņi arī būs tie, kas veidos mūsdienu Latvijas jēgu un mērķus. Uz šiem cilvēkiem, no visām vecuma grupām, bet ar jauno domāšanu var paļauties daudz vairāk nekā uz noputējušām iepriekšējo gadsimtu filozofijām vai koncepcijām par Satversmes kodoliem. Tas,ko viņi lems, gandrīz noteikti būs labi mums visiem, Latvijai.

Daudzi no mums ir bijuši citās valstīs, un ir atgriezušies, lai ar šo pieredzi dalītos. Citi joprojām ģeogrāfiski ir ārpus Latvijas, bet aktīvi piedalās Latvijas diskusijās, jo … viņiem rūp. Vēl daudzi mūsējie ne reizi nav bijuši ārpus Latvijas robežām, bet mācās no tā, ko atrod internetā, paplašina savu redzesloku.

Ar katru gadu biežāk manu aizvien vairāk un vairāk stihisku, spontānu cilvēku pašorganizēšanās piemēru, lai kolektīvi padarītu sev un citiem dzīvi jaukāku, ko svarīgu pastāstītu, viens otru apmācītu, iesaistītos pilsoniskās akcijās. Un ģeogrāfiskās robežas aizvien retāk tam ir šķērslis. Vēl nesen tā nebija – mums bija sevī noslēgusies, materiālistiska sabiedrība. Bet nu šo jaunās domāšanas, jaunās attieksmes asnu kļūst aizvien vairāk.

Un nākotnē tā būs vēl vairāk.

Atbildīguma sajūta un rūpes – ne tikai par sevi, bet arī par citiem, par visu sabiedrību – tas ir tas, kas ir šīs jaunās domāšanas un attieksmes pamatā. Kad mēs atzīstam, ka melnādains latvietis – tas ir neparasti, bet labi. Ka cilvēks, kas nav Latvijas pilsonis, bet kam rūp Latvija – tas ir neparasti, bet labi. Ka Latvijas pilsonis, kas brīvprātīgi ir izvēlējies fiziski nekad nedzīvot Latvijā – tas ir neparasti, bet tik ilgi, kamēr viņam saglabājas atbildīguma sajūta padarīt Latviju labāku un viņš ko arī reāli dara šī mērķa labad, – tas ir arī labi!

Lūk, tas ir īstais Latvijas lepnums! Leposimies ne ar mūsu dabu vai vēsturi, vai senču mantojumu – tas viss ir cieņas un apbrīnas vērts, bet mūsu pašu nopelnu tur nav daudz – labāk leposimies viens ar otru!

Latvija – sen laiks beigt par mūsu sabiedrību domāt šaurās ģeogrāfiskās kategorijās, Latvija JAU ir globāla ideja, globāla kopiena. Nedaudz mūsdienīguma domāšanā pašiem par sevi, un viss ar mums būs labi.

Šī bija piektā eseja sērijā, ko iedvesmoja KTK atzinums par Satversmes kodolu. Piektā eseja bija veltīta polemikai ar atzinuma 291.tēzi – “[291]Latvijas valsts kā latviešu nācijas nacionālās valsts raksturs ir neaizskarams Latvijas valsts pamats, tās mērķis un jēga”

Iepriekšējās esejas:
1) Cik pārliecinoši ir KTK argumenti, ka Satversmes kodols eksistē?
2) Zinātniskums, juristu īpašā vara un atbildība
3) Vai Latvijai ir kāda neatņemama identitāte?
4) Vai Latvija ir drošībā?


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!