Salīdzinot ar citām Latvijā dzīvojošām minoritātēm, ukraiņu naturalizācijas līmenis ir viszemākais. Lai gan aptaujas liecina, ka puse ukraiņu principā atbalsta integrāciju, vairums domā, ka tā vēl nemaz nav sākusies. Integrācijas struktūras ir formalizētas, nošķirtas no ukraiņu nacionālās minoritātes vajadzībām un interesēm.
Latvijas daudznacionālajā sabiedrībā ukraiņu minoritāte ieņem īpašu vietu. Tā veidojusies pēc Otrā pasaules kara, Baltijas aktīvas “sovjetizācijas” laikā, tādējādi uzskatāma par migrācijas ceļā radušos nacionālo minoritāti, atšķirībā no Latvijas teritoriju vēsturiski apdzīvojošām mazākumtautībām, tādām kā krievi, baltkrievi, poļi, vācieši, ebreji.
Patlaban Latvijā dzīvo aptuveni 62 tūkstoši ukraiņu. Vecuma ziņā tā ir viena no “visjaunākajām” mazākumtautībām. Pēc izglītības līmeņa ukraiņi ir otrajā vietā (aiz ebrejiem) valstī; viņi dibina stipras ģimenes, salīdzinoši viegli adaptējas dažādos sociālajos apstākļos – starp ukraiņiem ir mazāk bezdarbnieku, nekā starp citu tautību pārstāvjiem. Ukraiņiem raksturīga arī lojalitāte pret valsts varu, komunikabilitāte, atbildības izjūta un disciplinētība. Šie secinājumi balstīti uz pētījumu, ko 2003. gadā veica Ukraiņu kultūras un izglītības biedrība “Днiпро” konferences “Ukraiņi Latvijā” ietvaros par Latvijas Sabiedrības Integrācijas fonda līdzekļiem. Aptaujās piedalījās 452 ukraiņu minoritātes pārstāvji no Rīgas, Ventspils, Liepājas, Rēzeknes, Tukuma un Rīgas rajona.
Ukraiņu nacionālā minoritāte ļoti lēni iekļaujas integrācijas procesā. Galvenais šo situāciju raksturojošais rādītājs – naturalizācijas līmenis – ir viszemākais, salīdzinot ar citām minoritātēm. Proti, naturalizējušies ir tikai 16,3% no visiem Latvijas ukraiņiem, tajā pašā laikā 47,4% krievu un 27,3% baltkrievu ir Latvijas pilsoņi.
Ukraiņu atbildes uz jautājumu, kuras valsts pilsonību jūs vēlētos iegūt?
Lai gan lielais Latvijas ukraiņu vairākums ir personas bez noteiktas pilsonības, pētījums rāda, ka 41% respondentu vēlētos kļūt par Latvijas pilsoņiem, 20% – iegūt Ukrainas pilsonību, bet 21% aptaujāto uzskata, ka pilsonības problēma viņiem nav aktuāla, un izvēlas pagaidām palikt Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju statusā. Pašreizējā brīdī, pamatojoties uz aptaujas datiem, naturalizēties ir gatavi vēl aptuveni 10% ukraiņu. Attiecībā pret Eiropas Savienības pilsonību vairākums saglabā acīm redzami nogaidošu pozīciju.
Par vissvarīgāko nosacījumu, lai integrētos, vairākums respondentu uzskata valsts valodas zināšanas. Kaut arī, salīdzinot ar 1993. gadu, ukraiņi ir būtiski uzlabojuši savas latviešu valodas zināšanas, tomēr brīvi to pārvalda tikai 11%, bet 56% respondentu vajadzētu vispār sākt mācīties no “ābeces”. Kā efektīvu metodi varētu izmantot bezmaksas latviešu valodas apmācību, ko organizētu ukraiņu kultūras un izglītības biedrības un skolas, pēc iespējas pietuvinot to dzimtās valodas videi un ukraiņu kultūrai.
Latviešu valodas prasmes līmenis aptaujātajiem ukraiņiem
Jaunieši līdz 20 g.
Principā aptuveni puse aptaujāto ukraiņu (46%) atbalsta integrāciju, kaut arī vairākums (61%) uzskata, ka reāli integrācija vēl nemaz nav sākusies. Tas liecina, ka sabiedrībā pastāv dažādi viedokļi un atšķirīga izpratne par integrācijas uzdevumiem un principiem. Viens no iemesliem ir tāds, ka valsts integrācijas struktūras ir formalizētas, nošķirtas no ukraiņu nacionālās minoritātes vajadzībām un interesēm.
Vairākums aptaujāto ukraiņu (58%) ir “eiropesimisti”. Negatīvā attieksme pret Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā tiek galvenokārt motivēta ar neticību tam, ka viņu problēmas tiks sadzirdētas, saprastas un atrisinātas Eiropā, ja jau reiz Latvijā tās netiek risinātas.
Aptuveni trešdaļa aptaujas dalībnieku vēlas, lai viņu bērni mācītos dzimtajā valodā. Tā kā pagaidām Latvijā vienīgajā Rīgas ukraiņu vidusskolā mācās ne vairāk kā 4% no visiem Latvijā dzīvojošajiem ukraiņu tautības bērniem, tad, lai apmierinātu šo prasību, būtu jāatver vēl vismaz 7 ukraiņu skolas. Šeit jāprecizē, ka ne visiem ukraiņiem dzimtā valoda ir ukraiņu. Dažiem (tādu ir jau 3,6%) par dzimto valodu ir kļuvusi latviešu, bet citiem – krievu. Tas liecina nevis par ukraiņu pastiprinātu rusifikāciju, bet gan drīzāk par pastiprinātu sabiedrības šķelšanos latviešu un krievvalodīgo kopienās – ņemot vērā, ka 86% aptaujāto ukraiņu interesējas par Latvijas ukraiņu kopienas dzīvi, ukraiņu valodu, kultūru, vēsturi, nacionālajām tradīcijām un paražām. Tādēļ krievu skolās, kuras apmeklē pietiekami daudz ukraiņu skolēnu, būtu jāorganizē fakultatīvās nodarbības ukraiņu valodas, vēstures un kultūras mācīšanai – gan bērniem, gan viņu vecākiem.
Aptaujas dalībnieki savus tālākos dzīves plānus saista galvenokārt ar Latviju. Šeit dzīvot arī turpmāk izlēmuši aptuveni 70% ukraiņu. Arī tie 20% respondentu, kas izteikuši vēlēšanos iegūt Ukrainas pilsonību, nepavisam negrasās aizbraukt no Latvijas. Absolūtais vairākums no viņiem šādā veidā gribētu atrisināt savu bezpilsonības problēmu un dzīvot Latvijā Ukrainas Konstitūcijas aizsardzībā. Neraugoties uz to, gandrīz puse gados jaunu (līdz 25) ukraiņu vēlas aizbraukt no Latvijas. Tas nenozīmē, ka pēc dažiem gadiem puse no ukraiņu jaunatnes atstās Latviju; visticamāk tas norāda uz stāvokļa nestabilitāti un aptaujāto ukraiņu sociālā, politiskā un ekonomiskā diskomforta pakāpi.
Pamatojoties uz socioloģiskā pētījuma analīzi, var secināt, ka Latvijas ukraiņu kopienas pašorganizācijas process turpinās. Arvien pieaug ukraiņu nacionālā pašapziņa un interese par savas nacionālās identitātes saglabāšanu. Par to liecina ukraiņu kultūras sabiedrisko organizāciju, tādu kā “Днiпро” un “Latvijas ukraiņu savienība”, sekmīgā darbība. Aktīvu darbību veic ukraiņu kultūras centri Ventspilī, Rēzeknē, Liepājā un Vangažos. Līdzīgs centrs nesen tika atvērts arī Daugavpilī. Ar izciliem panākumiem koncertē ukraiņu dziesmu ansamblis “Днiпро”, bērnu kolektīvi, kā arī tiek rīkotas ukraiņu tautas daiļrades izstādes.
Jāsecina arī, ka ukraiņu nacionālā minoritāte ir gatava integrācijai. Un, ja integrācija ir dialogs, tad būtu laiks šo dialogu uzsākt. Nepārprotami ir redzama nepieciešamība pēc ukraiņu nacionālās minoritātes tiesiskās aizsardzības. Tāpat arī ir jāratificē Vispārējā mazākumtautību aizsardzības konvencija, jāuzliek valstij par pienākumu uzņemties rūpes par mazākumtautību nacionālo kultūras autonomiju saglabāšanu. Diemžēl pagaidām, saskaņā ar statistikas datiem, gadā naturalizējas ne vairāk par 2,5 – 3% ukraiņu jeb aptuveni pusotrs tūkstotis cilvēku gadā. Ja naturalizācijas tempi arī turpmāk paliks tādā pašā līmenī, visi Latvijas ukraiņu tautības iedzīvotāji būs integrējušies pēc 33 gadiem.