LTV kultūras bedre 26
Kultūras programmu veidošana ir sabiedriskās televīzijas pienākums un atbildība, taču LTV teju visu kultūras tematikas slodzi uzliek vienam raidījumam, kas ar to īsti netiek galā.
.jpg?1320757181)
Latvijas Televīzija (LTV) 2005.gadā atteicās no daudzajiem kultūras raidījumiem, kas katrs „apkalpoja” savu kultūras nozari — skatuves mākslu, vizuālo mākslu, mūziku — un tos visus apvienoja vienā projektā 100g kultūras. Pārmaiņas toreiz bija nepieciešamas, tomēr pieredze ar 100g kultūras šajos piecos gados ir apliecinājusi, ka ar vienu kultūras raidījumu sabiedriskajai televīzijai ir ļoti par maz.
Kultūras raidījumi nebūs tie, kas sasniegs vislielākās auditorijas, un to sekmes jāmēra arī ar kvalitatīviem rādītājiem. 100g kultūras pilnīgi noteikti nav jākonkurē ar dažādiem populārajiem žanriem, piemēram, dejošanas un dziedāšanas šoviem, kuru auditorija sniedzas pāri 200 000 skatītāju. Tomēr 100g kultūras auditorijas skaitļi nav pietiekami, lai uzskatītu, ka tie ir griesti, ko var sasniegt kultūras raidījums. Ar kultūras raidījumiem ir iespējams uzrunāt plašāku skatītāju loku, un tie nav nolemti vien niecīgai — intelektuāļu un kultūras elites — auditorijai un nebūt nav nogrūžami kaut kur malā, ārpus prime-time jeb skatītākā laika programmas.
47 000 nav griesti
Pagājušā gada kultūras patēriņa pētījumā konstatēts, ka Latvijas iedzīvotāju galvenā kultūras aktivitāte ir kultūras raidījumu skatīšanās televīzijā — 46% no aptaujātajiem apliecinājuši, ka vismaz reizi pēdējā gada laikā ir skatījušies LTV raidījumu 100g kultūras. Vēl populāra ir grāmatu lasīšana un brīvdabas pasākumu apmeklēšana.[1]
Salīdzinot ar 2007. un 2008.gada aptaujas datiem, kopumā interese par 100g kultūras ir palielinājusies, tomēr tas noticis uz reto skatītāju rēķina, jo pieaudzis to skatītāju skaits, kas šim raidījumam pievēršas vien reizi vai dažas reizes pusgadā vai reizi gadā. Lojālie 100g kultūras skatītāji, kas šo raidījumu skatījušies reizi nedēļā vai biežāk, ir vien 9%, un viņu pēdējos gados palicis mazāk.[2] Lielais vairums aptaujāto 100g kultūras pievērsušies krietni retāk.
Regulārie pētījumu aģentūras TNS Latvia veiktie auditorijas mērījumi rāda, ka ik vakaru „100g kultūras” 2009.gadā noskatījušies vidēji 47 tūkstoši skatītāju un raidījuma atkārtojumu vidēji 12 tūkstoši. Pēdējos trīs gados 100g kultūras auditorijas skaitļi būtiski nav mainījušies, kas varētu nozīmēt, ka uzticīgā auditorija nav novērsusies, tomēr nav arī nākuši klāt jauni skatītāji.[3] Vai 47 tūkstoši skatītāju ir viss, ko var sasniegt kultūras raidījums? Igaunijas sabiedriskās televīzijas iknedēļas kultūras jaunumu žurnālu OP!, kas ēterā ir katru otrdienu 21.40 un kura hronometrāža ir 28 minūtes, pērn skatījās vidēji 73 000.[4] Tiesa, LTV ir arī savs veiksmes stāsts, un tas ir kultūras vēstures raidījums Ielas garumā. Tas pierāda, ka ar vērtīgu saturu un aizraujošu uzrunas manieri var sasniegt labus rezultātus. 2009.gadā šo raidījumu skatījās vidēji 82.9 tūkstoši (atkārtojumu – vidēji 22.8 tūkstoši).[5]
Ārpusē jaunieši un krievvalodīgie
Kā rāda kultūras patēriņa pētījums, uzticīgākie 100g kultūras skatītāji ir pensionāri, kamēr ļoti slikti uzrunāta ir jaunu cilvēku auditorija un krievvalodīgie. To, ka šīs auditorijas LTV radītais kultūras saturs ir ļoti vāji sasniedzis, apstiprina arī 2006.gada pētījums par jauniešu kultūras patēriņu.[6] Šie dati gan neuzrāda vien 100g kultūras, bet LTV kopējās auditorijas problēmas — starp LTV skatītajiem ir maz jaunu cilvēku un maz krievvalodīgo. LTV šīm auditorijām ir jāpievērš krietni lielāka uzmanība.
LTV ik vakara reitingu līknē 100g kultūras rada milzīgu bedri. Skatītāji minētā raidījuma laikā lielākā skaitā pievēršas komerctelevīziju izrādītājiem vieglo ziņu formātiem Bez tabu TV3 un Tautas balsij LNT, kas parasti savāc divas un pat trīs reizes lielāku auditoriju nekā sabiedriskā televīzija tajā pašā laikā. LTV programmu plānotāji īsti laimīgi ar to nav, jo 100g kultūras radītā bedre reitingu līknē iegāž arī nākamos raidījumus — 100.pantu un Panorāmu. Tie, kas 100g kultūras laikā aizplūduši pie komerctelevīzijam, pie sabiedriskās TV visbiežāk vairs neatgriežas.
Agrāk LTV izmestais „burkāns” bija nacionālā ziepju opera Neprāta cena, bet tagad šis seriāls pārcēlies uz TV3, un LTV jaunu vietējo seriālu vēl nav sācis ražot. Tomēr 100g kultūras izņemt no prime-time LTV neuzdrošinās, lai arī tādi mēģinājumi ir bijuši.[7] Reiz jau 100g kultūras ēterā bija plkst. 18.30, bet pēc Nacionālās radio un televīzijas padomes spiediena ieguva labāku ētera laiku — plkst. 19.30. Tomēr problēma jau nav ar ētera laiku, bet ar konceptuāliem uzstādījumiem, kas, neskaidri definēti, iedzen stūrī pašus raidījuma veidotājus.
Ne uzticama afiša, ne analīze
LTV ir skaidrāk jādefinē 100g kultūras koncepcija un mērķauditorija, jo pašlaik raidījuma veidotājiem uzdots tikt galā ar neiespējamu misiju — savienot kultūras ziņas ar kultūras procesu analīzi un vienlaikus uzrunāt gan tos, kas regulāri dodas uz teātri un operu, gan arī tos, kuru galvenā vai vienīgā kultūras aktivitāte ir televīzijas kultūras raidījumu skatīšanās.
100g kultūras ļoti reti ir proaktīvs, izvirzot dienaskārtībā savus tematus par plašākiem kultūras procesiem. Parasti tā ir vienkārši sekošana kultūras notikumu kalendāram — atklāta izstāde, teātrī pirmizrāde, jauna grāmata, jauna filma, māksliniekam jubileja, u.t.t.. Turklāt teju vispār bez uzmanības ir kultūras aktivitātes ārpus Rīgas, ļoti maz ārzemju kultūras dzīves (februārī izņēmums bija Dairas Āboliņas Berlīnes kino festivāla apmeklējums) un joprojām ļoti maz vērības populārajai kultūrai (februārī apskatīts vien ikgadējais Eirovīzijas dziesmu konkurss). Paradoksāli, bet 100g kultūras izslēdz ne tikai popkultūru, bet arī alternatīvās kultūras produktus. Pētnieki jau iepriekš secinājuši, ka mediji nav atvērti netradicionālām un inovatīvam kultūras iniciatīvām.[8]
Lai arī raidījuma veidotāji cenšas pacelties augstāk par vienkāršu afišas stabu — kultūras notikumiem meklē kopsakarības, plašākus kontekstus, un raidījums pilnīgi noteikti nav vien formālas kultūras ziņas, tomēr analīzei visbiežāk nepietiek laika. Tajā brīdī, kad saruna ir ieskrējusies, pamatfakti ievākti un varētu sākties diskusija, raidījuma hronometrāža jau iet uz beigām.
Analītiskāku saturu nav atnesis arī jaunais projekts Nacionālie dārgumi. Šis raidījums ambiciozi sācis veidot savu nacionālo kultūras vērtību sarakstu, tomēr nav iepazīstinājis ar izmantoto metodoloģiju, turklāt nav īsti skaidri projekta mērķi — vēlreiz apstiprināt jau identificētos mūsu kultūras sasniegumus vai tomēr piedāvāt jaunus diskursus kultūras fenomenu analīzei. Tagad Nacionālie dārgumi izrāda aizraujošus televīzijas arhīva materiālus, uzaicina interesantus sarunas biedrus, un, lai arī ieguvis stundu ētera laika, raidījums tomēr tālāk par vispārējo zināšanu līmeni netiek. Ir tikai vispārīga saruna, nekādu jaunu atklājumu, un pat viedokļu sadursmes ir tik ļoti retas.
100g kultūras nav arī spēcīgs kultūras notikumu apskatnieks un noderīgs ceļvedis skatītāja kultūras dzīves plānošanai. Arī tam nepietiek laika. Raidījuma beigās dažās minūtēs ir iekļauts vien īss kultūras notikumu pārskrējiens, it kā garāmejot un bez īpašas vērības, bez tam daudzi kultūras notikumi vispār paliek ārpusē. Ar regulārām kultūras ziņām vairs nenodarbojas arī Panorāma, bet komerctelevīzijas to nedara jau sen vai arī nav darījušas nekad.
Vien 322 stundas gadā
LTV nekādā ziņa nav jāatgriežas pie iepriekšējās tradīcijas — savs raidījums teātrim, savs kino u.t.t., tomēr tikai ar 100g kultūras ir krietni par maz. LTV kultūras piedāvājums jāpadara daudzveidīgāks, precīzi uzrunājot dažādās auditorijas: jārada ikdienas kultūras ziņas, vairāki iknedēļas projekti kultūras notikumu un procesu debatēm (kritiķu diskusijas, auditorijas panelis, kultūrpolitikas analīze), kā arī jāatgriežas pie kultūras dokumentālajām filmām, un šajā jomā LTV jau ir spēcīgas tradīcijas, veidojot kultūras personību portretus.
Tāpat LTV jāmeklē jauni formāti, kas spētu aizraut arī tos, kas līdz šim kultūrai sabiedriskajā televīzijā pievērsušies, tikai garāmejot. Visredzamākais piemērs ir jaunieši. LTV ļoti trūkst jaunu ideju, kā ar mūsdienīgiem izteiksmes līdzekļiem izcelt mūsu kultūras vērtības. Citu Eiropas sabiedrisko televīziju pieredze ir parādījusi, ka, apvienojot tradicionālo televīziju un interneta vidi, iespējams padarīt pieejamākas muzejos un arhīvos glabātās vēstures liecības un mākslas darbus. Ielas garumā panākumi liecina, ka LTV var rēķināties ar auditorijas atbalstu šādam vēstures ceļojuma projektam. Lai izzinātu vēsturi, nav jātaisa tradicionālā dokumentālā filma. Tikpat labi izmantojams ir TV spēles žanrs. Viena ideja LTV — aizgūstot arī Latvijā pazīstamās slēpņu meklēšanas sacensības (geochaching) principus, varētu sanākt interesanta izglītojoša TV spēle, kas ļautu iepazīt Latvijas kultūru, vēsturi, ģeogrāfiju.
Kultūras patēriņa aptauja rāda, ka ļoti daudziem nav regulāras tiešas kultūras aktivitāšu pieredzes un galvenā kultūras aktivitāte ir kultūras raidījumu skatīšanās televīzijā. Tieši sabiedriskajai televīzijai ir jāatbalsta nacionālā kultūra, jānodrošina universāla piekļuve kultūras aktivitātēm un jāsekmē cilvēku iesaistīšanās kultūras dzīvē. Kultūras programmu ražošana ir sabiedriskās televīzijas pienākums un atbildība, un LTV ieguldījums pašlaik ir nepietiekams, ko apliecina arī ētera laika apjoms. LTV 2010.gada nacionālais pasūtījums rāda, ka šogad LTV plāno saražot 322 stundas kultūras programmu — nav pat viena stunda dienā[9], un teju visa kultūras tematikas slodze ir uzlikta uz vienu raidījumu, kas ar to īsti netiek galā. Rezultātā tas, ko sabiedriskā televīzija piedāvā, ir virspusēja un garāmejoša kultūras pieredze. 100g kultūras cenšas būt gan ikdienas afiša — aktuāla informācija par jaunākajām izstādēm, izrādēm, grāmatām, gan diskusiju vieta, kurā apspriest plašākus kultūras procesus, tomēr, raujoties uz visām pusēm, raidījums īsti sekmīgi netiek galā ne ar vienu no šiem uzdevumiem.
_______________________
[1] Pilns pētījuma teksts atrodams šeit: http://www.saki.lv/skumlapas-raksts/368-materialanodrosinatiba, 2008. un 2007.gada pētījumi atrodami šeit: http://www.kkf.lv/#1787
[2] 2007. un 2008.gadā tādu bija 11%.
[3] Saskaņā ar tirgus, sociālo un mediju pētījumu aģentūras TNS Latvia datiem, 2007.gadā raidījuma vidējā auditorija bija 52.3 tūkstoši (atkārtojumam – 6.4 tūkst.), 2008.gadā – 47.5 tūkstoši (atkārtojumam – 6.8 tūkst.).
[4] Salīdzinājumam auditorijas rādītāji arī citiem Igaunijas sabiedriskās televīzijas kultūras raidījumiem: „Ajalik ja ajatu”, raidījums par reliģiju un baznīcas vēsturi, filozofiju – 24 000, „Asja mõte”, raidījuma par muzeju krājumiem –22 000, „Keele vägi”, TV spēle par igauņu valodu – 50 000, „MI” – mūzikas programma – 19 000, „Pehmed ja karvased”, satīrisks leļļu šovs par ikdienas politiskajiem notikumiem – 88 000, klasiskās mūzikas koncerti – 7000-20 000, teātra izrādes – 35 000-65 000.
[5] Decembrī „Ielas garumā” skatītāju skaits pat sasniedza vidēji 154.4 tūkstošus.
[6] Pētījumā konstatēts, ka pēdējo septiņu dienu laikā kādu no „100 g kultūras” raidījumiem bija noskatījušies vien 23% latviešu un 3% cittautiešu jauniešu. 70% cittautiešu un 23% latviešu jauniešu norādīja, ka šādu raidījumu nezina Sk. Tabuns, A. (red.) (2006) Kultūras.Jaunieši.Mediji. Rīga: Latvijas Universitāte.
[7] Viens no risinājumiem, ko iepriekš piedāvāja LTV vadība, ir izveidot jaunu, trešo LTV kanālu „LTV Kultūra”, kurā tiktu izrādīti kultūras raidījumi un uz šo kanālu bija plānots pārcelt arī „100g kultūras”. Sākotnēji bija plānots šo kanālu iedarbināt jau pagājušajā gadā, tomēr ekonomikas lejupslīde un līdz ar to samazinātais LTV budžets uz kādu laiku pārvilcis svītru šiem plāniem.
[8] Sk. Tabuns, A. (red.) (2006) Kultūras.Jaunieši.Mediji. Rīga: Latvijas Universitāte.
[9] Salīdzinājumam šogad plānots pārraidīt 1707 stundas ziņu un informatīvi analītisko programmu. pdf Nacionālais pasūtījums 2010.gadam (159.29 KB)
Creative Commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu politika.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt politika.lv ar ziedojumu!
.jpg?1320826852)
Komentāri (13) secība: augoša / dilstoša
Roberts Ķīlis - Jānim Juzefovičam 09.03.2010 01:31
Drusku stūrgalvīgi un tomēr...
manuprāt te jau ir tas strīdus ābols, ka nav pašlaik iespējams pateikt empīriski, ka 100g auditorija ir nepietiekama. salīdzinājums ar nedēļas raidījumiem ir divdomīgs, ta uz ko balstīties? uz vēlmi? savukārt skaidrāk definēt mērķauditoriju un koncepciju ir ģenerisks padoms un der gandrīz visam.
manuprāt, uzsveru manuprāt, metodoloģiski iespējams ka pat va salīdzināt TNS un kultpat aptauju, jo pa lielam jau mēra līdzīgu fenomenu - raidījuma skatīšanos. metodiskas atsķirības var pieciest pie lielākas kļūdas tolerances.
Jānis Juzefovičs 08.03.2010 15:28
Labdien!
Vispirms paldies iepriekšējo komentāru autoriem par piedalīšanos diskusijā, tomēr, reaģējot uz Roberta Ķīļa aizsākto diskusiju par avotu izmantošanu šajā rakstā, vēlos to īsi pamatot.
LTV raidījumu "100g kultūras" un "Ielas garumā", tāpat kā Igaunijas sabiedriskās televīzijas raidījuma "OP!" salīdzinājumam ir izmantoti dati par šo raidījumu vidējo auditoriju tūkstošos (reitings), nevis šo raidījumu kopējās auditorijas tūkstošis (reach). Tieši tāpēc, lai salīdzinātu dažādas regularitātes raidījumus, ir izmantotas vidējās auditorijas, nevis kopējās, un metodoloģiski tas ir korekti.
Salīdzināt kultūras patēriņa pētījuma datus un TNS datus gan tomēr nevajadzētu, jo pētījumi izmanto atšķirīgas metodoloģijas, un to es rakstā neesmu nemaz centies darīt. Kultūras patēriņa pētījums apliecina, ka 9% no aptaujātajiem (pēc pētījuma autora R.Ķīļa aprēķiniem tie ir aptuveni 160 000 Latvijas iedzīvotāju) ir atzinuši, ka reizi nedēļā vai biežāk ir skatījušies "100g kultūras", tomēr tas neko nepasaka, cik daudz no šiem cilvēkiem tiešām ir redzējuši visus nedēļas raidījumus, cik daudz ir tādu, kas skatījušies vien vienu vai divas reizes, cik daudz ir tādu, kas regulāri skatās šo raidījumu vismaz reizi nedēļā un cik tādu, kuru interese par šo raidījumu svārstās un var pat būtiski atšķirties dažādās nedēļas, utt. Tieši šādu metodoloģisku atšķirību dēļ nav nekādas nepieciešamības censties salīdzināt abus pētījumus. Tieši tapēc nav nekāda pamatojuma argumentēt, ka kultūras patēriņa pētījuma dati uzrādītu labākus "100g kultūras" auditorijas datus nekā TNS mērījumos fiksētais.
Tāpat vēlos uzsvērt, ka šī raksta mērķis nekādā ziņā nav iznīcināt raidījumu "100g kultūras", bet vērst uzmanību, ka LTV kultūras raidījumu ir krietni par maz un LTV būtu jāpalielina kopējais kultūras tematikas ētera laiks. Es argumentēju, ka "100g kultūras" auditorija ir nepietiekama, un to varētu palielināt, skaidrāk definējot raidījuma koncepciju un mērķauditoriju.
Ar cieņu, Jānis
Roberts Ķīlis - Vita Dreijere 07.03.2010 12:03
uz kadu epastu sutit - tur bus pp slaidi
cantab3@me.com
Vita Dreijere - Roberts Ķīlis 06.03.2010 20:18
Tā bija mana iebilde par tā saucamo "analīzes līniju". Kas attiecas uz pētījumu atspoguļojumu, Jānis savā rakstā principā ir deskriptīvi aprakstījis kultūras patēriņa pētījuma datus un TNS datus, kas, kā arī jūs rakstāt, žurnālistiskā analīzē tiešām ir pilnīgi pieļaujams un uzskatu, ka pat ļoti vēlams (cita lieta, ka arī es neesmu droša, vai ir korekti salīdzināt dažāda biežuma raidījumu vidējos auditorijas rādītājus).
Tomēr Jāņa rakstā neviens secinājums nepietuvojas šim:
"Līdz ar to, minētie 70+ tūkstoši Igaunijā [TNS dati] ir patiesībā vairāk kā divreiz mazāk nekā 100g iknedēļas auditorija [Kultūras patēriņa pētījums]."
Man šķiet, ka no diviem atšķirīgas metodoloģijas pētījumiem šādu secinājumu izdarīt nevar.
Jūsu 2006., 2007.gada analīze par dažādu mainīgo saistību ar reitingiem varētu būt ļoti interesanta (pat labprāt izlasītu, ja tā kaut kur ir pieejama). Domāju, ka LTV ir ārkārtīga nepieciešamība pēc šādiem pētījumiem un nebūt ne tikai par 100 g, bet kaut vai par sleju, kas tagad darbadienās pēc 21iem.
Vispār, cik zinu, LTV arī nosaka raidījumiem sasniedzamo reitingu prasības (gan neesmu droša, vai tās tiek ievērotas). Un šeit ir jautājums - kā LTV nosaka katram raidījumam sasniedzamos reitingus un vai LTV vispār ir nojausma, kādi ir objektīvie tās raidījumu reitingu griesti? Sevišķi, ja, kā Jūs sakāt, pētījumi par potenciālo skatītāju skaitu nav pieejami
melanholija - Rūgtums sirdī 05.03.2010 23:45
... diemžēl tos 'vecos labos' raidījumus skatījās daži tūkstoši. Tas tomēr bija drusku par maz.
Rūgtums sirdī... 05.03.2010 20:34
Nedomāju, ka autors ir gribējis "norakt" tos 100 gramus. Gluži vienkārši viņam ar šo "mēriņu" ir par maz. Man arī. Tā 25 minūšu vispārējā steidzīgā papļāpāšana ir formāls piegājiens no LTV puses - ak, jums vajag kultūras raidījumu? Re, kur ir! Piederu vecākajai paaudzei, kura atceras Sutas, Sīles, Balodes autorraidījumus. Jā, tie varbūt bija vērsti uz konkrētām mākslas jomām, bet toties tajos bija padziļināts izklāsts, un cilvēks varēja saprast, kas tas īsti ir. Pat dažu minūšu "Operas ziņas" vairs nav skatāmas. Un kur teātru izrādes? Šajos krīzes apstākļos daudziem televizors ir vienīgā izklaides iespēja. Protams, var jau atrunāties /jā, atrunāties!!!/ ar naudas trūkumu, bet, mīļie, paskatieties, cik daudz stundu ir atvēlēts sporta pārraidēm /pat ar vairākkārtējiem atkārtojumiem/. Kur tam nauda atrodas? Tāpēc esmu pilnīgi pārliecināta - LTV vada nekulturāli cilvēki. Tieši LTV jāveic kultūras popularizēšanas misija, jo neviena komerctelevīzija to nedarīs. Nevajag atrunāties ar to, ka nebūs reitingi. Tie būs, ja raidījumi būs interesanti! Radošo izdomu vajag, bet izskatās, ka LTV ir pamatīgi iesūnojusi. Piekrītu par LTV neizdarību ar pārraižu nodrošināšanu internetā - Kota TV ir atpalikusi.
solaris 04.03.2010 17:01
Iespējams daudz lielāka, it īpaši jauniešu, piekrišana 100g kultūras būtu, ja LTV, kā citas televīzijas, piedāvātu bezmaksas raidījumu noskati internetā.
Roberts Ķīlis - Vita Dreijere 04.03.2010 15:03
Paldies Vita par piebildi. Es gan līdz galam nesapratu Jūsu jautājumu ( pašam interesē) par TNS un patēriņa aptaujas ciešāku savietojumu manā tekstā. Kādā nozīmē?
Par tām auditorijām. 9% noskatās raidījumu vismaz vienreiz nedēļa - 160 tūkstoši. citu raidījumu x noskatās 70+ tūkstoši vienreiz nedēļā (tik arī var, jo notiek vienreiz nedēļā). Ļoti ļoti strikti runājot varētu salīdzināt tikai identiska biežuma un iespējams ētera laika raidījumus. Pa dienam salīdzināt nevar, tuvākais kopējais nogrieznis ir nedēļa. Protams, vēl var iet pa mēnešiem, bet tad atkal problēma, ka nav zināms, cik daudz Igaunijas un citu iknedēļas raidījumu auditorija ir tie paši (jo nevar jau vienkārši skaitīt 4 reiz 70+ it kā katru reizi skatītos pilnīgi jauni). Iznāk, ka nedēļa ir tuvākā aproksimācija JA salīdzina.
Savukārt vienīgais , kā var pašlaik pateikt potenciālo skatītāju skaitu ir ar pieprasījuma vai WTP analīzi (willingness to pay), kas nav pieejama. Otrs veids - pieņemt, ka vislielākais viena raidījuma skatītāju skaits gada laikā ir arī objektīvais pieprasījums. 100g gadījumā tas laikam ir kaut kur 120 -130 tūkstoš cilvēku (TNS reitingu skaitījumā). 2006 un 2007.gadā es zinātniskas ziņkāres pēc palūdzu savākt datus pa visu sezonu - reitingi pret raidījumu saturu, vadītājiem režisoriem, redaktoriem utt un tad regresēju datus, lai iegūtu hipotēzes, kuri mainīgie saistās ar lielākiem reitingiem. Tā var iegūt arī analīzi, vismaz sākotnējo, par iespējamiem tāpēc un rīkiem, kā kāpināt vai nezaudēt skatītāju. Pēdējos gados gan tāda lieta nav darīta.
Man nav problēmas ar analīzi par nepieciešamību pēc koncepta, uzstā'dijumiem utt raidījumam vai kultūras saturām LTV. Gan jau tā arī ir. Diskomforts ir ar salīdzinājumu par to, kur vairāk skatītāju. Kaut kā tā
Vita Dreijere - Roberts Ķīlis 04.03.2010 14:00
Es nudien neesmu sociologs un varbūt tieši tāpēc man radies jautājums.
Proti, Jūs rakstāt:
"Patiesi, ir tā, ka 100g reizi nedēļā vai biežāk ir skatījušies 9% Latvijas pieaugušo iedzīvotāju, kas nozīmē vidēji kādus 160 tūkstoš cilvēkus. 100g ir četras reizes nedēļā. Protams, ja raidījums ir vienreiz nedēļā tad ir pilnīgi pieļaujams , ka to vienu reizi skatās vairāka nekā katru no četrām reizēm. Līdz ar to, minētie 70+ tūkstoši Igaunijā ir patiesībā vairāk kā divreiz mazāk nekā 100g iknedēļas auditorija."
Vai arī šī Jūsu interpretācija nav pārāk brīva?? Ja reiz skatāmies skrupulozi, es arī šeit redzu datu savietojamības problēmas, jo viena raidījuma iknedēļas auditoriju, manuprāt, arī šādā veidā nevar savietot ar iknedēļas raidījuma auditoriju. Turklāt man izskatās, ka Jums pašam izdevās savietot kultūras patēriņa aptaujas un TNS datus vēl ciešāk nekā to savā rakstā izdarījis Jānis.
Tas ir mans amatiera skatījums uz socioloģisko datu interpretāciju :)
Bet jebkurā gadījumā, abstrahējoties no iepriekš rakstītā, nevar noliegt, ka Jānis pacēla ļoti labu jautājumu - kas ir objektīvie 100 g kultūras auditorijas griesti un vai tie tiešām ir sasniegti? Un, ja nav, tad kāpēc
Roberts Ķīlis 04.03.2010 00:10
Rakstā Jānis izmanto manis veidotā un atkārtoti veikta kultūras patēriņa pētījuma datus, salīdzinot vairāku gadu rādītājus. Vēlos vērst uzmanību uz vienu, it kā tehnisku, taču raksta kontekstā būtisku maldinājumu. Patiesi, ir tā, ka 100g reizi nedēļā vai biežāk ir skatījušies 9% Latvijas pieaugušo iedzīvotāju, kas nozīmē vidēji kādus 160 tūkstoš cilvēkus. 100g ir četras reizes nedēļā. Protams, ja raidījums ir vienreiz nedēļā tad ir pilnīgi pieļaujams , ka to vienu reizi skatās vairāka nekā katru no četrām reizēm. Līdz ar to, minētie 70+ tūkstoši Igaunijā ir patiesībā vairāk kā divreiz mazāk nekā 100g iknedēļas auditorija. Tas pats attiecas uz Ielas garumā un citiem ikNEDĒĻAS raidījumiem. Un no 11% uz 9% pāreja starp iknedēļas skatītājiem pret ļoti apjomīgo kāpumu līdz 46% kas vispār ir skatījušies raidījumu gada laikā īsti nevarēs taisīt pārliecinošu argumentu par kādu nopietnu auditorijas sarukumu. Mans nolūks nav pamācīt, jo atzīstu pilnīgas Jāņa tiesības interpretēt skaitļus kā viņš vēlas un redz lietas. Vien izmantoju savas tiesības kā tā satura līdzautoram , uz ko atsaucas Jānis, veidojot savu kvalifikāciju par auditoriju, sniegt atšķirīgu interpretāciju. Manuprāt, salīdzinājums par skatītājiem igauņu raidījumam, Ielas garumā un 100g ir nekorekts un tādēļ vērā neņemams. tas nozīmē arī viss arguments, kas balstīts uz salīdzinājuma, ir apšaubāms. Protams, ļoti strikti runājot,. TNS reitingi un kultūras patēriņa aptaujas dati nav tā īsti savietojami, taču žurnālistiskā analīze pieļaujami salīdzinājumi.
ernests 03.03.2010 09:38
kultūras TV ir par maz - skaidrs, bet kāpēc jānoliek vienīgais kultūras atspoguļotājs? Skatījos Berlīnes festivāla raid.un par plaģiātismu pagājušonedēļ: nezinu gan, kur citur ko līdzīgu vēl varētu redzēt. 100g ir nostabilizējies un kļuvis reāli labāks, ja salīdzina ar tā sākumu, tāpēc liekas, ka te sarakstīts šķērsām. Vai tā atkal nav Latvijas bēda- politika.lv grib kādam no100g ieriebt?
Sanita 03.03.2010 09:30
īsti nesaprotu, ko raxta autors ir gribējis pateikt, bet man 100 gr. kultūras ir vienīgais, ko vispār skatos TV, ja neskaita ziņas. Gramos ir foršas lietas - ne jau katru dienu, bet lielākā daļa ir skatāma. Nezinu, vai es skatītos nez cik padziļinātus kultūras analīzes raidījumus (lai tā paliek speciālajiem žurnāliem), tam reāli nebūtu laika, bet pusstunda dienā ir OK. Juzefovič, neņemiet nost manus 100g!!
Vērotājs 03.03.2010 01:41
Kas noticis ar politiku.lv, ka tiek īpaši izcelts un kritizēts visnotaļ jēdzīgs raidījums? Interesē arī to novākt?
Protams, var piekrist, ka LTV daudz daudz vairāk ir jāvelta laiks kultūrai un tiešām jācenšas uzrunāt dažādas auditorijas ar dažādu saturu, lai viss smagums nav jāiznes vienam raidījumam. Grūti gan iedomāties, kā šo domu var vēstīt, kritizējot 100g.
Grūti arī piekrist dīvainajiem secinājumiem par reitingiem un raidījuma kvalitāti. Skaidrs, ka reitingi ir skatītāju pīrāga dalīšana, kura neizbēgami 100g zaudēs Tautas balsij un bez tabu, kā tad citādi? Bet ielas garumu, ko rāda vienreiz nedēļā, nevar salīdzināt ar ikdienas raidījuma auditoriju.
Hmm, un 46% Latvijas iedzīvotāju kas ir skatījušies raidījumu - protams ar dažādu biežumu - gadā ir ĻOTI daudz. Ja parēķina no pieaugušajiem Latvijas iedzīvotājiem tad vairāk kā 800 tūkstoši, vai ne? Un ja ņem vērā, ka krievvalodīgie skatās maz, tad jau sanāk, ka 4/5 latviešu zin un ir skatījušies 100g. Nav slikti vienam raidījumam par kultūru vienā televīzijā, kas nav kā kanāls pati populārākais. manuprāt, pat tīri labi.