Foto: alfarman
Intervija ar Peku Hāvisto (Pekka Haavisto), kandidātu uz Somijas prezidenta amatu.Daudzi spriež — klau, par spīti tam, ka Hāvisto ir gejs, viņš daudz ko sajēdz no ārpolitikas un var labi pārstāvēt Somiju!
Peka Hāvisto no Zaļās apvienības, visticamāk, neuzvarēs Somijas prezidenta velēšanās. Bet viņa uzdrošināšanās kandidēt var kardināli mainīt šo valsti, jo Hāvisto ir pirmais publiski zināmais gejs starp pretendentiem uz valsts augstākās amatpersonas amatu. Politiķa pamatdarbs ir miera sarunas Āfrikas konflikta reģionos. Tieši pie viņa vērsās Latvijas Ārlietu ministrijas pārstāvji, kad Sudānā nolaupīja latviešu pilotus.
Ko jūs gribētu mainīt Somijā?
Viena no lielākajām problēmām ir attieksme pret minoritātēm. Pirms 2010. gada parlamenta velēšanām dažas partijas uzsāka ļoti populistisku kampaņu — Somija esot tikai somiem un esot jāatbrīvojas no ārzemniekiem. Manuprāt, ir jārespektē visu cilvēku, kuri šeit ienākuši tiesiskā ceļā, kultūra un reliģija. Labējā partija Īstie somi uzskata, ka pārāk daudz nodokļu maksatāju naudas valsts atvēl ārzemnieku izglītošanai. Pērn šie politiķi ieguva vairāk par 20% balsu. Neskatoties uz to, ka viņi ir opozīcijā, Īstie somi ir ļoti ietekmīgs spēks.
Peka Hāvisto, Foto: YLE
Vai šādā politiskajā situācijā Somija ir gatava atklāti homoseksuālam prezidentam?
Domāju, ka jā. Cilvēkiem, kurus satieku kampaņas laikā, parasti ir vienalga — esmu gejs vai nē. Viņi skatās uz manām īpašībām. Bet tas, ka neslēpju savu homoseksualitāti, veicina sabiedrības diskusiju par cilvēktiesībām. Tas vienkārši liek cilvēkiem aizdomāties, ka seksuālo un citu minoritāšu pārstāvji dzīvo viņiem blakus. Daudzi spriež šādi — bet, klau, par spīti tam, ka Hāvisto ir gejs, viņš daudz ko sajēdz no ārpolitikas un var labi pārstāvēt Somiju! Daudzi mani atbalstītāji saka, ka nekad nebalsotu par kandidātu no Zaļās apvienības, bet viņi grib ievēlēt mani manas personības dēļ.
Kā ANO pārstāvis jūs strādājāt Somālijā un Afganistānā, kā ES pārstāvis vadījāt miera sarunas Darfuras konflikta laikā. Pieņemu, ka to valstu iedzīvotājiem ne vienmēr ir toleranta attieksme pret homoseksualitāti. Vai tas kādreiz ir izraisījis problēmas?
Ne reizi. Dažās no valstīm, kur strādāju, homoseksualitāte tiek sodīta ar nāvi. Man dažreiz pajautā — kā klājas jūsu ģimenei, jūsu sievai? Tad es saku — manam partnerim klājas labi. Šādas sarunas ir bijušas arī ar ļoti agresīviem islāmistiem. Tas, ka esmu gejs, drīzāk padarīja viņus ziņkārīgus — saņemu jautājumus par Eiropas likumiem un kā to atļauj reliģiskie līderi Eiropā. Man bieži jautā, kā atklāti homoseksuāls prezidents varēs braukāt pa pasauli un tikties ar dažādu kultūru pārstāvjiem. Tad es saku — paskatieties uz Vācijas ārlietu ministru! Es neesmu dzirdējis, ka viņam tas sagādātu kādas grūtības.
Kā var pierunāt apbruņotu cilts vīru nolikt savu kalašņikovu?
Es mēģinu izveidot pēc iespējas plašāku kontaktu tīklu. Ļoti rūpīgi gatavojos katri sarunai — uzzinu visu par katru cilvēku, par viņa dzīvi, lai es varu paredzēt kā viņi reaģēs uz to, ko teikšu. Ja viss sanāk, tad cilvēki pasaka tālāk — zini, te grozās viens trakais somu džeks, parunā ar viņu arī tu! Kad par tevi uzzina visa apkārtne, ir vieglāk tikties ar tev nepieciešamo cilvēku, kas citādi varētu būt bīstami. Ir ļoti maz sarunu vedēju, kuri satiek tik daudz cilvēku un izveido tik plašu tīklu. Tieši tāpēc man lūdza palīdzību, kad Latvijas pilotus nolaupīja Sudānā. Biju iepriekš nodibinājis kontaktus ar dažām grupām, kuras darbojās tieši nolaupīšanas reģionā. Neko daudz es palīdzēt nevarēju, pats uz Sudānu nelidoju, bet noskaidroju fona informāciju.
Vai ir taisība, ka nolaupītie aizbēga paši?
To es nezinu. Man bija savs informators Sudānā, bet tam stāstam ir ļoti daudz versiju.
Vai jums ir kāds īpašs paņēmiens miera sarunās?
Vienmēr cenšos būt ļoti atklāts. Daudzi miera uzturētāji un sarunu vedēji nekad neizsaka savu viedokli par situāciju, viņi cenšas būt pārāk neitrāli. Es neslēpju savas domas par vienas vai otras nemiernieku grupas izredzēm.
Varat minēt kādu piemēru, kad atklātums jums ir palīdzējis?
Man bija jātiek uz Mogadīšo Somalijā. Visi brīdināja — nebrauc, vietējā opozīcija noteikti tev uzbruks. Bet es noskaidroju visu nemiernieku grupu kontaktus, piezvanīju katrai: “Sveiki, te Peka Hāvisto no Somijas, vai jūs varētu, lūdzu, nespridzināt bumbas manas vizītes laikā?”. Un man pašam par pārsteigumu visi apsolīja mani nenogalināt. Tā es kļuvu par pirmo ārzemnieku, kurš apmeklēja Mogadīšo prezidenta pili Villa Somalia. Neviens vienkārši nav mēģinājis runāt ar tiem nemierniekiem! Mana attieksme viņus pārsteidza tik ļoti, ka viņi ļāva man mierīgi atbraukt.
Dažkārt ir jābūt mazliet viltīgam. 2002. gadā strādāju ANO vides programmā Afganistānā. Man bija jāsaprot cik liels ir kara nodarītais posts dabai un jānovērš tas. Es sēdēju finanšu ministra Ašrafa Gāni kabinetā un stāstīju, kā ANO var palīdzēt Afganistānai. Pēkšņi Gāni sadusmojās un atcirta: ”Afganistāna nekad nav prasījusi un neprasīs palīdzību no citiem. Saruna ir beigusies, varat braukt mājās!” Tad kāds kolēģis deva padomu — afgāņiem nedrīkst piedāvāt palīdzību, tikai lūgt to. Pēc nedēļas atgriezos pie Gāni un teicu: ”Man jāveic kaitējuma novērtējums, bet bez jums nekas nesanāks. Lūdzu palīdziet!”. Ministrs pēkšņi saka smaidīt un piekrita. Beigu beigās mums izdevās ļoti laba misija.