Raksts

Mežonīgs skaistums


Datums:
03. maijs, 2011


Autori

Aigars Bumburs


Foto: Aigars Bumburs

Kopš pagājušā gada izskaņas, kad kādā darbadienas noslēgumā kopā ar mammu kavējām laiku iekš kāda letarģiska Pārdaugavas iepirkšanās centra, tur – cerībā atrast sieviešu bikses ar kaut cik piedienīgi augstu jostasvietu, es pieķeru sevi vairakkārt prātojot – ko vainot pie tā, kas tovakar neskaitāmos veikalos bija kļuvis par deficīta preci. Un kāpēc tirdzniecībā pieejamās bikšu augšdaļas ir atkal manāmi noslīdējušas tuvāk gurniem nevis vecajam labajam viduklim. Vai bikses korelējas ar valsts ekonomisko situāciju? Tā mēdz gadīties tikai ar svārkiem. Vai bikses ir kļuvušas par nācijas reprodukcijas programmas sastāvdaļu? Kas to lai zin’. Varbūt atkal vainot modi? Hmm, jau drusku siltāks. Vai, varbūt, Aleksandru Makvīnu?[i] Bingo![/i]

Šo izstrādājumu krustēvs ir neviens cits kā nelaiķis Aleksandrs Makvīns. Un tās saucas par „bumster trousers,” jeb bikses ar ļoti pazeminātu jostasvietu, ar kurām pagājušā gadsimta deviņdesmitajos britu modes ģēnijs izplēsa kā caurumu sev pasaules uzmanību. Tas gluži nav siluets, par ko varētu kāds modes snobs teikt, ka to jau Īvs Senlorāns 40 gadus atpakaļ ir taisījis. „Bikses bija piegrieztas uz gurniem tik zemu, ka tās atklāja sēžamvietas bedrīti,” raksta (bedrīšu speciāliste) Robina Givona iekš Newsweek, kaut „redaktori apgalvo, ka to siluets bija tāds, lai šokētu klīrīgos.” Bet kā tai pašā Givonas rakstā atceras pats pirmais Makvīna pieņemtais darbinieks Trino Verkade, ka patiesais „dizainera mērķis bija pagarināt sievietes torsu, kas liktu viņai izskatīties slaidākai un spēcīgākai.” Pieturoties pie šiem pēdējiem apgalvojumiem, nākas vien secināt, ka Latvijā ir daudz sievietes, kuras ar savu apģērbu arī vēlas būt spēcīgas un izskatīties slaidas vai vismaz veikali vēlas savas pircējas tādas redzēt. Ir vajadzīgas tikai pareizās bikses.

Lai nu kā. Pagājušo piektdien tā pat kā bikses mēdz krist, krita pēdējā laika lielākā modes intriga un Keita Midltone izgāja pie prinča ziloņkaulu baltā Alexander McQueen kāzu kleitā (un kļuva par Kembridžas hercogieni). Un nekas vairāk kā vien līgavas smaidīgās vaigu bedrītes 2-3 miljardu publikai netika atklātas, un nekas nepiedienīgs apģērbā netika manīts. Kleitas torsa un piedurknes daļas sedza miesai pieguļošas mežģīnes (ar ieaustu Tjudoru rozi u.c. britu simboliem) atsedzot vien kailu V-veida kakla izgriezumu. Mežģīnes sniedzās pāri satīna korsetei līdz pat viduklim, no kura uz leju taisnā kritienā sekoja svārku daļa. Lai dabūtu papildus kuplumu un noturētu divarpus metru garo kleitas asti, aizmugurē tika veidots tāds kā neliels, uz āru izvirzīts turnīrs. Pie šīs kāzu kleitas savu roku pielika arī Britu Karaliskā Rokdarbu skola. (Kā un kur – izšuvumu detalizētāks apraksts ir rodams iekš FT.com.)

Sāra Bērtone galvenās dizaineres ādā ir sabijusi Alexander McQueen namā ne vairāk kā vienu gadu, lai gan kā Makvīna asistente turi ir strādājusi no sākta gala. Par viņu kā par Keitas Midltones ģērbēju pirmā publiski ierunājās britu Vogue galvenā redaktore Aleksandra Šūlmane un abas sievietes ir savedusi kopā.

Tā nebija pārgalvīga kāzu kleita ar daudziem riskiem, bet gan moderns un augstas elegances standarts, lai nākamajiem sekotājiem uz „miera ostām” nebūtu pa ceļam bangojuši modes viļņi, kas līdz sliktai dūšai šūpotu kāzu laivas. Protams, ja vien nākamo līgavu izvēli iespaidos un modes toni noteiks šī diskrētā Princeses Keitas izvēle, gluži kā to savā laikā izdarīja gan Princese Diāna – pasaku princešu kleita ar pufīgām Disnejlendas piedurknēm un 7,6 m garu asti – gan Prinča Viljama vecvecvecvecvecmāmiņas Karalienes Viktorijas izvēle 1840.gadā vilkt baltu(!) kleitu uz savām kāzām ar Saksijas, Koburgas un Gotas princi Albertu.

(Līdz tam, 19.gs. Anglijā, līgavām bija ierasti nēsāt kleitas dažādās krāsās, bet reti kad baltas, jo senāk uzskatīja, ka kleitas, kurās precas, var vilkt arī vairāk nekā vienu reizi. Un pasaulē vēl nebija tādu mazgāšanas līdzekļu, kādi mums ir tik ierasti un pieejami sadzīves ķīmijas veikalos, kas no drēbēm labi izņem traipus un netīrumus. Toreiz dzīve bija netīrāka un pārbraucieni prasīja daudz vairāk laika. Savā ziņā līgavas pie baltām kāzu kleitām ir nonākušas, pateicoties preses tiražētajiem attēliem un lielai mediju lomai mūsdienu sabiedrībā. Lai tagad to jau lepni sauktu par tradīciju.)

Industrijas barveži ar komplimentiem prēmēja plašai sabiedrībai maz zināmās Alexander McQueen radošās direktores Sāras Bērtones veikumu. Kādreizējais aktrises Odrijas Hepbernas ģērbējs, bet tagad pensionētais Ibērs de Živanšī bija viens no ļoti retajiem modes metriem, kas tomēr saredzēja defektus jaunajā Kembridžas hercogienes paskatā. Viņš laikrakstam The Women’s Wear Daily apgalvoja, ka „plīvurs esot mazliet pa plakanu, bet tāpēc, ka viņai ir tik skaista seja, viņa var atļauties valkāt to arī tā.” Tas bija plīvurs, kas sedza Karalienes aizlienēto 1937. gada Cartier dimantu diadēmu. Bet šo var uztvert arī kā lielu komplimentu, ja atceramies, ko Aleksandrs Makvīns izdarīja ar Mesjē Živanšī vārdā nosaukto modes namu, kad kā galvenais dizainers (ap tūkstošgades miju) tur pamatīgi radoši ārdījās. Par 1997-98. gada kolekciju priekš Givenchy Haute Couture nama, Makvīns iekš franču modes žurnāla Numéro ir 2002. gadā teicis, ka „man padomā bija traks zinātnieks, kas pārgriež visu sieviešu augšdaļas un saliek tās atpakaļ samiksētos variantos.”

Ja ziņu aģentūra Associated Press saskaitīja 36 Filipa Treisija cepures Vestminsteras abatijā, tad The Financial Times modes redaktore šo skaitli pamatīgi pārtrumpoja un savā blogā rezumēja, ka 80 kāzu apmeklētāju galvas ir rotājušas šī britu cepuru ģēnija meistardarbi. Galu galā, tās ir britu kāzas, kur sievietes bez cepurēm izskatās gaužām plikas, jo ignorē ne tikai vecu tradīciju, bet nozog arī humoru, kas nāk ar cepurēm līdzi. Pat par “britu modes vēstnieci” prēmētās Lielbritānijas premjerministra Deivida Kamerūna laulenes Samantas galva tā vien kliedza „Neapģērbta!”, kad kā absolūta bezcepuru minoritāte viņa televīzijas tiešraidē iekš zilganzaļas Burberry kleitas, ar Erdem dārglietu puķēm matos un ap kaklu devās pa abatijas sarkano paklāju ieņemt savu vietu.

Lieliskās Filipa Treisija cepures un Aleksandra Makvīna apģērbs prātā atsauc nevienu citu kā nelaiķa dizainera pirmo lielo mentoru, modes mūzu un dāmu ar aristokrātiskām asinīm Izabellu Blovu, kura atklāja un iepazīstināja modes pasauli ar šiem abiem talantīgajiem britiem. Un kura – tāpat kā Makvīns – ar savu roku šķīrās no dzīves. (Izabella Blova pēc smagas depresijas un vismaz diviem pašnāvības mēģinājumiem noindējās ar lauksaimniecībā izmantojamiem pesticīdiem.) Draugi viņu atceras kā sievieti, kas pat tādās reizēs, kad bija jāiet uz lauku, lai traktoristam rādīt teritoriju, kas ir jāuzar, nešķīra ne savu miesu, ne garu no Makvīna izstrādājumiem un Filipa Treisija galvas segām. Viņa 2007. gadā tika izvadīta no Glaučesteras katedrāles savā pēdējā gaitā ar Filipa Treisija cepuri kā melnu burinieku virs zārka.

Pagājušā gada februārī es pieņēmu zvanu no Londonas, kad klausules otrā galā kādreizējais studiju biedrs, draugs un piedevām arī interesants latviešu dizainers Fjodors Podgornijs man ziņoja (pirms vēl WWD vai The New York Times paspēja man to notvītot), ka Makvīns ir miris. 40 gados. Viņš tika atrasts pakāries savos apartamentos vienu dienu pirms savas mātes bērēm. Modes pasaule bija šokā.

Šajās dienās vācot materiālus par Latvijas modes notikumiem, sazinājos ar Fjodoru, kurš pēdējos piecus gadus dzīvo un strādā Londonā un kopā ar Golanu Frīdmenu, izraēlieti, kā duets veido jaunu modes zīmolu Fyodor Golan, lai apjautātos par modes veiksmes formulu. Šosezon viņi debitēja Londonas modes nedēļā ar kolekciju „Pagānu dzeja”. „Ja tu esi īsts mākslinieks un māksla ir tas, ko tu dari – viss pārējais ir otršķirīgi. Ar modi ir savādāk – tas ir bizness, bet neviens tevi neņems vēra, ja tev nebūs dvēseles un atmosfēras,” tā apgalvoja Fjodors. „Kad sevi prezentē, tev ir pat jākliedz un jākaujas, lai izsistos.”

Fjodora sacītais man atsauc atmiņā anekdoti, kuru pievienoju Pastaigas rakstam, kas tika veltīta modes ekscentriskā zieda – Izabellas Blovas – piemiņai. Par modes folkloru kļuvušo gadījumu, kad Blova 1993. gadā nopirka visu pirmo Makvīna kolekciju par 5000 angļu mārciņām. Un šis iegādātais pirkums – Senmārtina koledžas diplomdarbs – tika piegādāts adresātam vienā lielā, melnā miskastes maisā.

Šodien (vai vakar, ja ievēro laika joslas) notika sezonas lielā modes balle Ņujorkas Metropolitēna Mākslas muzeja Kostīmu Institūtā, kur, ar uzkožamajiem (artišoki, paipalu olas, kaviārs) un putojošu šampanieti, iekš speciāli vakaram iekārtota Skulptūru dārza, tika ieskandināta Aleksandra Makvīna daiļradei veltītā retrospekcija. To apmeklēja slavenības un modes industrijas ļaudis, pie kāpnēm viesus smaidīgi sagaidīja Anna Vintūra garā fliterkleitā, šarmantais Kolins Fērts, un vienkārši Stella Makartnija.

„Lieta ir tāda, ka Kostīmu Institūta ballē jums visu laiku ir jākustas,” tā šorīt blogo The New York Times modes kritiķe Ketija Horina, jo „savādāk jūs iestrēgsiet stūrī kopā ar kādu cilvēku, kurš vēlēsies dot informāciju par savu šīvakara kleitu, vai kas ar viņu notika nedēļas nogalē un jūs beigās būsiet visu palaiduši garām.”

„Mežonīgs skaistums” ir izstādes nosaukums. Tajā ir redzama hologramma ar Keitu Mosu, kuru viņš rādīja savas skates nobeigumā (2007.g.), kad modele dēļ kokaīna skandāla bija nokļuvusi neceļos un citi modes nami bija uzgriezuši viņai muguru. Tajā mēs redzam… gluži vai visu viņa daiļradi. Arī apģērbu izstrādājumus no viena no visu laiku visinteresantākajām modes skatēm (2004 gada pavasara/vasaras kolekcijas), kas tapusi Sidneja Polaka filmas „Nodzītus zirgus nošauj, vai tad ne?” inspirēta. Tajā modeļi ar profesionāliem dejotājiem, gan arī bez tiem, sastājas un iziet pa pāriem viens aiz otra, lai piedalītos trakā deju maratonā. Kur klupdami, krizdami izdejo neskaitāmus apļus, līdz kopējā bezsamaņā sagāzās barā uz koku dēļu grīdas. „Filma stāsta sirdi plosošu stāstu par cilvēku centieniem un idejām Lielās depresijas laikā,” raksta Robina Givona, un „uzdod provokatīvu jautājumu: vai ir labāk atbrīvot cilvēkus no viņu pašu posta, nekā ļaut sāpēm tos iznīcināt, ko cerība tik bieži sniedz.”

Tiem, kas netiek uz Kostīma Institūta izstādi, kuras kurators ir Endrjū Boltons, iesaku style.com, kurā ir viena no vizuāli/virtuāli vislabāk apkopotajām Makvīna darbu retrospekcijām, kas ir tapusi izstādes priekšvakarā.

Pat kādā izmeklētā šīgada janvāra vakarā Mišela Obama spēja atrauties būt par pašmāju dizaineru vizītkarti un uz Baltā nama lieveņa kā namamāte sagaidīja Ķīnas Republikas prezidentu Hu Dziņtao ģērbusies sarkanā Alexander McQueen vakarkleitā. Un saņēma, protams, dusmas no ASV dizaineriem un preses, jo dažiem kleita likās vainu par mazu, vai par provokatīvu, vai arī par ārzemniecisku. Tā sieviete zina, ko dara, bet dizainerus arī var saprast. Mišela Obama sava vīra inaugurācijas vakarā, 2008. gadā, uz balli vilka ārpus modes sienām diezgan mazpazīstama taivānas izcelsmes amerikāņu dizainera Džeisona Vū kleitu. Nu, kā ziņo The Financial Times, zem vārda Jason Wu jau slēpjas 15 miljonu dolāru liels bizness, kas pilnībā pieder pašam dizaineram un ir peļņu nesošs uzņēmums. Politiķi, viņu sievas vai „zilās asinis” un notikumi ap tiem spēj (ar savu izskatu) ģenerēt modes biznesu.

Tas, kas kopīgs Mišelai Obamai, Keitai Mosai, jaunajai Kembridžas hercogienei un Lēdijai Gāgai nu ir zināms. Aleksandra Makvīna vārdā nosaukto un atstāto namu, ar piepūstiem vaigiem kūrē Sāra Bērtone. Nama kontrolpakete pieder franču luksusa konglomerātam PPR (Bijušai Gucci grupai. Tā arī sponsorē šīgada Kostīma Institūta izstādi.) Nams ir pelnošs un nenes zaudējums, kaut PPR neizdala atsevišķi modes namu finansiālos rādītājus. Sāra Bērtone tiek minēta arī par vienu no visreālākajiem kandidātiem uz galveno Christian Dior modes nama radošo posteni, kas atbrīvojās šogad, kad Džons Galiāno iekūlās pamatīgā antisemītiskas retorikas mākonī un pat pēc izietās rehabilitācijas no alkohola atkarības nav vēl viņam šis notikums ne īsti piedots, ne aizmirsts. Kaut lūdzēju un aizstāvju ir daudz. Sāra Bērtone ir kļuvusi populāra un par vārdu modes industrijā, kas nu jau stāv pats par sevi. Vai vēl turpmāk tas tiks asociēts ar Aleksandra Makvīna ģeniālo ēnu, vai tomēr viņa izdomās attīstīt savu tālāko karjeru kādā citā spožā namā kā Christian Dior, kurā ir daudz brīvākas rokas ielikt kolekcijās pašai sevi. To rādīs turpmākās nedēļas.

Bet līdz tam – līdz 31. jūlijam, tiek Ņujorkas Metropolitēna muzejā godināts kāds modes ģēnijs.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!