Pārdomas par NAP sākotnējo redakciju. 2.daļa
[Sākums aplūkojams šeit]
Tagad ķeros pie solītā apskata par divām NAP melnraksta problēmām, kas uz šīs lielās tēmas fona izskatīsies pēc niansēm. Taču man šie jautājumi – par rezultatīvo rādītāju nozīmi NAP un NAP valodu – šķita pieteikami svarīgi, lai izvēlētos vēl kādu brīdi pakavēt jūsu laiku.
* * * * * * * *
Dekoratīvie rādītāji
Domāju, ka katrs NAP sākotnējās redakcijas lasītājs būs pamanījis, cik dāsni dokumentā ir izkaisīti rezultatīvie rādītāji, kas pēc dokumenta pieņemšanas ļaušot vērtēt, kā veicas ar tā īstenošanu. “Uz aci” tie aizņem kādu trešo daļu no visa teksta; tie ir grafikos un tabulās, to pamatā ir starptautiski indeksi un esošo tendenču ekstrapolācija.
Varētu šķist, ka to izveidošanā ir ieguldīts liels analītisks darbs.
Bet vai tiešām tas tā ir?
Šaubos.
Kādam nolūkam ir vajadzīgi rezultatīvie rādītāji? Lai varētu novērtēt, cik sekmīgi veicas ar plāna galvenās daļas – uzdevumu – izpildi. Rezultatīvie rādītāji un konkrēti veicamās darbības nepastāv katrs savā pasaulē, tiem jābūt savstarpēji integrētiem. Tā, lai ir skaidrība, ka, piemēram, kāda uzdevuma sekmīga veikšana pozitīvi ietekmēs Latvijas vietu konkrētā starptautiskā indeksā.
Diemžēl NAP melnrakstā rezultatīvie rādītāji un uzdevumi, kā reizi, pastāv divās paralēlās pasaulēs. Dokumenta autori nepalīdz lasītājam saprast tieši kuru uzdevumu izpilde kurus rādītājus ietekmēs. Bez tam nav arī doti nekādi mājieni attiecībā uz to, pēc kādas metodoloģijas veiktas prognozares par to, kā šie rādītāji mainīsies līdz 2020.gadam. Lasītājs var tikai cerēt, ka konkrētās vērtības ir balstītas kādā analīzē, nevis vienkārši izzīstas no pirksta (piemēram, ka NAP iekļautās dzimstības veicināšanas politikā 2020.gadā bērni dzims vairāk nekā 1990.gadā).
Pretējā gadījumā rādītājiem nav funkcionālas jēgas, tie neļaus vērtēt, cik sekmīgi noris NAP izpilde: ja tie ir veidoti atrauti no plāna svarīgākās daļās – konkrētajām aktivitātēm – tad, iespējams, pat maksimāli izpildot visas aktivitātes, prognozētie rādītāji netiks sasniegti vai, tieši otrādi, neīstenojot neko no iecerētā, bet īstenojot kādas citas aktivitātes rādītāji uzlabosies. Divas paralēlas pasaules, kas varbūt nedaudz pārklājas.
Mana intuīcija saka, ka karalis ir kails, ka vismaz šobrīd melnrakstā iekļautajiem rādītājiem ir tikai dekoratīva vērtība, bez sasaistes ar konkrētiem uzdevumiem. Goda vārds neredzu, kuri no NAP iekļautajiem uzdevumiem varētu tik tieši tik pamatīgi mazināt summāro ienākumu nevienlīdzības koeficientu 2020.gadā, kā ir paredzēts dokumentā!
Ja tā, tad atlikušajos mēnešos plāna izstrādātājiem varu novēlēt mazāk nodarboties ar dekorācijām un vairāk ar substanci. Kā es to vairākas reizes esmu atkārtojusi – plāna svarīgākais elements ir darāmo darbu saraksts. Un šobrīd ne tikai nav saprotams, pēc kāda principa vieni uzdevumi ir iekļuvuši plānā, bet citi – nē, bet arī esošais saraksts ir izteikti jēls un neko neizsakošs. Tikai divi piemēri, ātrumā pāršķirot projekta lapas – 1) “Intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības sistēmas sakārtošana;” 2) “Atbalsts nacionālo identitāti veidojošas mūsdienīgas mākslas, tautas mākslas un literatūras radīšanai, uz kultūras pamata veidojot sadarbību dažādu nacionālo grupu, īpaši jauniešu starpā.”
NAP valoda
Diemžēl nevaru lepoties ar labu valodas izjūtu, tādēļ par šo jautājumu man būtu īpaši interesanti uzzināt jūsu iespaidus. Vai arī jums NAP izmantotā valoda – piemēram, tautas saimniecība, tautas ataudze, tautas māksla – asociatīvi atgādina ulmaņlaikus? Vai padomju retoriku tā ap 20.gadsimta vidu? Smagnēji un ar 2012.gadam (kur nu vēl 2020.gadam) grūti saprotamu konceptuālu pildījumu?
Stratēģijā 2030 lasījās kā mūsdienīgs dokuments lielā mērā tādēļ, ka tās pamatā bija mūsdienīgas koncepcijas, izteiktas mūsdienīgā valodā. Sliktākais, kas valodas līmenī var notikt ar nākotnei domātiem dokumentiem , – tie rada seniluma sajūtu vēl pirms tie paguvuši stāties spēkā!
Šo jēdzienu lietojumam NAP nav sniegts nekāds pamatojums – teiksim, vai tautas saimniecība ir tā pati ekonomika (vai tautsaimniecība), vai arī kaut kas cits? Ja tas pats, kādēļ savādāka rakstība? Kas ir tautas māksla? Vai tiešām “tautas ataudze” ir labākais veids, kā domāt par demogrāfiju?
Izmantošu iespēju sīkāk pārdomāt NAP projektā bieži lietoto jēdzienu – drošumspēja. Tā pat ir viena no trim NAP prioritātēm. Lai gan tam esot vairāku gadu vēsture, gan es, gan, domāju, lielākā daļa NAP lasītāju šo terminu pirmo reizi iepazina tikai šogad. Esmu gandrīz pārliecināta, ka pati šo terminu nekad nelietošu – vismaz Latvijas kontekstā nē; varbūt vienīgi kādreiz, aprakstot kādas trešās pasaules valsts nākotnes attīstības perspektīvas.
Kas ir drošumspēja? Pašā NAP projektā definīcijas nav – termins ir skaidrots, vadoties no tā, ko cilvēks spēj vai nespēj izdarīt, ja viņš ar šo drošumspēju ir vai nav apveltīts: “Cilvēks ar pietiekamu drošumspēju spēj rast attīstības un problēmu risinājumus ne tikai sev un tuvākajiem, bet arī pilnvērtīgi piedalīties sabiedrības dzīvē. Cilvēks ar nepietiekamu drošumspēju neprot saskatīt iespējas izaugsmei, jūtas apdraudēts, neuzticas citiem, neredz savu saikni ar valsti un neiesaistās tās dzīvē.” Drošumspēju stiprina sabiedrības savstarpējās sadarbošanās speju veicināšana, cilvēka kompetenču attīstīšana (izglītība), cilvēka cienīgs darbs, veselība.
Kur ir problēma? Vairākas. Pirmkārt, es neesmu pārliecināta, ka tieši drošības sajūta ir izšķiroši svarīga tam, lai cilvēks spētu atrast risinājumus vai sadarboties ar citiem cilvēkiem. Jā, tas ir VIENS NO priekšnoteikumiem. Drošības sajūtas neesamība apgrūtina cilvēku spējas iesaistīties valsts dzīvē, saskatīt iespējas savai izaugsmei utt. Bet līdzīgi to apgrūtina arī, teiksim, bads vai totāls miega trūkums. Un vienlaicīgi ne sāta sajūta, ne labs miegs un drošības sajūta vēl paši par sevi nav garantijas visām šīm lieliskajām prasmēm un spējām. Kāds ir iemesls, kādēļ domājot it sevišķi par izglītību, bet arī par savstarpējās sadarbošanās spējām, mēs tieši drošību ņemam kā atskaites punktu?
Mani novērojumi – salīdzinot ar 2030 stratēģijas veidošanas laikiem, konceptuāli esam noripojuši trīs pakāpienus zemāk pa Maslova vajadzību piramīdas pakāpieniem. Tur vajadzība Latvijā veidot labāku izglītības sistēmu, veicināt pilsonisko līdzdalību, veidot cilvēkos sociālo pasargātības sajūtu tika skaidrota no daudz augstākiem plauktiem – ne tikai drošības, bet arī cilvēku pašrealizācijas vajadzībām. Savstarpējā cieņa un izpalīdzība kā vērtības pašas par sevi, labas un humānas sabiedrības veidošanas veidošana kā viens no mērķiem.
Tādēļ otrā problēma, ko redzu terminā ” drošumspēja” – tā kodē cilvēku domāt par savu nākotni, par atskaites punktu ņemot bailes vai to neesamību. Es redzu, kā tas varētu būt neslikts atskaites punkts nesen karu pārdzīvojošām sabiedrībā, kur cilvēkiem tieši bailes ir galvenais dzīves virzītājspējs. Bet varbūt Latvijā situācija nav gluži tik briesmīga, lai mēs labas izglītības sistēmas izveidošanas vajadzību, pilsoniskās līdzdalības prasmes, veselību konceptuāli pamatotu ar drošības sajūtu?
Kāds būtu iedvesmojošāks un 21.gadsimtam raksturīgāks ” kodējums”?
1) kopīgi veidojam saliedētu sabiedrību, kur visi jutīsimies piederīgi! TĀDĒĻ mums vajag vienmērīgi labu izglītību un veselības aprūpi, labas sadarbības spējas, daudz mazu bērnu. Moto – šī ir mūsu kopīga valsts!(konceptuālais pamats: Maslova hierarhijas 3.pakāpiens)
2) veidojam sabiedrību, kur varam cienīt viens otru un paši sevi, kur katrs justos pārliecināts par saviem spēkiem un sabiedrības novērtēts! TĀDĒĻ mums vajag tādu izglītības sistēmu, kas attīsta katra cilvēka īpašās spējas, kas ļauj viņam sniegt vislielāko ieguldījumu sabiedrības labā, kvalitatīvu veselības aprūpes sistēmu, u.tml. Moto – cienīsim viens otru! (konceptuālais pamats: Maslova hierarhijas 4.pakāpiens)
3) veidojam sabiedrību, kur katram cilvēkam būtu plašas pašrealizēšanās iespējas – tā būtu radoša, cilvēku iniciatīvām draudzīga sabiedrība bez aizspriedumiem pret dzīvesveidu atšķirībām. TĀDĒĻ mums vajadzīgi maksimāli labi nosacījumi tam, lai cilvēki pašrealizētos; laba izglītības, veselības aprūpe, kopdarbības prasmes tam ir tikai priekšnoteikumi. Moto – dodam maksimālas iespēju katram attīstīt savas labākās spējas! (konceptuālais pamats: Maslova hierarhijas 5.pakāpiens)
NAP pašreizējais “kodējums” balstās Maslova piramīdas zemākajos pakāpienos – veidojam sabiedrību, kur katrs justos pasargāts un spējīgs rīkoties tā, lai nebūtu jāizjūt apdraudējums. Moto – nebaidies, esi drošs!
Tā ir pārbiedētas sabiedrības pazīme. Ja man jāizvēlas kāds konceptuālais pamatojums tam, KĀDĒĻ Latvijā ir jāuzlabo izglītības, veselības jomas, jāmazina sociālā noslāņošanās, jāiesaista cilvēki lēmumu pieņemšanā, – drošība laikam būtu pēdējais no variantiem, ko es izvēlētos.
Nav tā, ka drošības sajūta nav svarīga. Tā ir svarīga. Bet tās akcentēšana pāri citiem konceptuālajiem pamatojumiem (cilvēku pašrealizācija, labas kopienas veidošana, piederības sajūtas stiprināšana) ir pārbiedētas, nedrošas sabiedrības pazīme. Un ja nu Latvijā nudien kaut ko nevajag darīt, tad atkal un atkal cilvēkus radināt pie domas, ka viņi jūtas nedroši. Pat ja mērķis ir pateikt, ka eksistē kāds spēju kopums, kas šo nedrošības sajūtu mazinās.