Autors: Kaspars ZālītisKā jau ikvienam, gada nogale ir ļoti saspringts laiks arī cilvēktiesību cīnītājiem. 10. decembris ir Starptautiskā Cilvēktiesību diena.
Tā ir diena, kad pirms 63 gadiem Apvienoto Nāciju organizācija pieņēma vienu no līdz šim progresīvākajiem cilvēktiesību dokumentiem – Vispārējo Cilvēktiesību deklarāciju, kas joprojām kalpo par paraugu daudziem cilvēktiesību dokumentiem.
Starptautiskā Cilvēktiesību dienā atceramies tos, kuri cīnījušies par cilvēktiesībām, tos, kuri cietuši no cilvēktiesību pārkāpumiem, kā arī svinam to, ka mums, tiešām ikvienam no mums, piemīt cilvēktiesības, un neviens tās mums nevar atņemt, lai kā arī to vēlētos.
Pasaulē lielākā cilvēktiesību kustība Amnesty International šajā laikā veic šķietami novecojušu, tomēr vienu no vissirsnīgākajām akcijām – Vēstuļu rakstīšanas maratonu. Laika posmā no 3. līdz 17. decembrim, visā pasaulē, kur vien atrodami Amnesty International aktīvisti vai vispār cilvēktiesību aktīvisti, tiek rakstītas vēstules cilvēkiem, kuri cieš no cilvēktiesību pārkāpumiem, tiek sūtītas vēstules valstu vadītājiem, lai ietekmētu procesu virzību, vai vienkārši, lai izteiktu solidaritāti.
Latvijā šo akciju rīko Amnesty International draugu grupa Latvijā, kas šī gada Vēstuļu rakstīšanas maratonam
ir izvēlējušies septiņus gadījumus, aicinot Latvijas iedzīvotājus sarosīties un uzrakstīt pa vēstulei kaut viena no šiem cilvēkiem aizstāvībai. Konkrētos adresātus variet atrast zem apakšā minēto cilvēku vārdu saitēm.
Šī akcijas laikā ir iespējams atbalstīt Halil Savda no Turcijas. Viņš ir cilvēktiesību aizstāvis, kurš atteicies dienēt armijā, un šobrīd saskaras ar ieslodzīšanas risku par brīvu atbalsta paušanu cilvēkiem, kuri atsakās dienēt armijā. Kopš 2004. gada viņš vairākkārt arestēts par atteikšanos pildīt militāro dienestu, un kopš šī laika ir apcietināts kopā aptuveni 17 mēnešus.
Savukārt Inés Fernández Ortega un Valentina Rosendo Cantú 2002. gadā izvaroja Meksikas karavīri. Lai gan viņas par šiem uzbrukumiem ziņoja varasiestādēm un sekoja šo lietu virzībai, neatkarīga izmeklēšana nav notikusi un neviens nav saukts pie atbildības.
Kaut Ziemeļkoreja daudziem no
mums šķiet tālu un neliekas saistoša, vārdi “politiskie ieslodzītie” var veicināt atmiņas uzplaiksnījumus. Tiek lēsts, ka Yodok politisko ieslodzīto nometnē Ziemeļkorejā atrodas 50.000 vīriešu, sieviešu un bērnu. Yodok ir viena no sešām zināmajām nometnēm šajā valstī, kurā, saskaņā ar aplēsēm ir 200.000 politiski ieslodzīto. Viņu ģimenes ieslodzītas bez tiesas sprieduma vai pēc uzkrītoši negodīgiem tiesas procesiem.
Daudzi no mums atceras arī Krievijas cilvēktiesību aktīvisti Natāliju Estemīrovu, kuru 2009. gada 15. jūlijā Groznijā, Čečenijā, bruņoti vīrieši nolaupīja un nogalināja. Saskaņā ar aculiecinieku teikto, viņu pie savas mājas ar varu ievilka mašīnā un aizveda. Tomēr viņa paspēja izkliegt, ka viņu nolaupa. Pāris stundu vēlāk viņas līķi atrada blakusesošajā Ingušijas republikā. Viņa bija nošauta no tuva attāluma.
Tajā pašā laikā Jean-Claude Roger Mbede, 31 gadu vecs students, Kamerūnā izcieš trīs gadu ilgu cietumsodu tikai savas īstās vai pieņemtās seksuālās orientācijas dēļ. Viņš pakļauts homofobisku uzbrukumu riskam un pazemojošai attieksmei.
Savukārt tepat Azerbaidžānā, vēstures students Jabbar Savalan izcieš divarpus gadu ilgu cietumsodu par viņa miermīlīgajām pret valdību vērstajām darbībām, tostarp komentāriem, ko viņš ievietojis Facebook vietnē.
Mūsu atbalstu ne mazāk sagaida sieviešu tiesību organizācija Women of Zimbabwe Arise. Tās dalībnieki kopš 2003. gada vairākkārt ir arestēti, piedaloties miermīlīgās demonstrācijās, lai protestētu pret sociālo, ekonomisko un cilvēktiesību stāvokli Zimbabvē.
Daudzi ir aizturēti izlases veidā un ieslodzīti sliktos apstākļos. Sodot viņus par aktivitāti, daži policijā aizturētie ir pakļauti spīdzināšanai un citai sliktai attieksmei, turklāt viņiem liegta pieeja medicīniskai aprūpei, pārtikai un advokātiem.
Nešaubos, ka dažiem no šī raksta lasītājiem sejā parādījās skeptisks smaids – kā vēstule var palīdzēt? Tomēr tiekoties ar cilvēkiem, kuri ir bijuši ieslodzīti savas pārliecības pēc, vai cietuši no pastāvīgiem draudiem tikai tādēļ, ka nesavtīgi aizstāv cilvēktiesības, jāsaka, ka ikviena vēstule, pastkarte vai zīmējums palīdz. Ir brīdis, kad nejūties viens, īpaši, ja šāds atbalsts nācis no ļoti tālas, iespējams, nepazīstamas valsts.
Kā jau iepriekš minēju, Vēstuļu rakstīšanas maratons norisinās visur, kur vien atrodas Amnesty International aktīvisti. Kāpēc lai ikviens no Jums nepievienotos cilvēktiesību aizstāvju pulkam vismaz ar vienu vēstuli? Ne velti britu raidsabiedrība BBC šo maratonu ir atzinusi par gada vērtīgāko vai noderīgāko maratonu!
Piedalies!
Palīdzi vienam! Iedvesmo tūkstošus!