Foto: EPA

Izskatās, ka Tonija Blēra un Džordža Buša ceļi ir nešķirami pat pēc politiskās karjeras beigām. Grūti pateikt vai tā ir vienkārša sakritība, bet abu nesenās pagātnes līderu autobiogrāfijas ir iznākušas tikai ar dažu mēnešu nobīdi. Ja Tonija Blēra [i]Journey[/i] jau ir paspējusi pārspēt vairākus pārdotāko grāmatu rekordus, tad Džordža Buša [i]Decission points[/i] ir tikai pašā viesuļvētras centrā.

Blēra autobiogrāfija nav gluži no ierastajām. Lielāko vērtību grāmatai, šķiet piedod nevis kaut kāda literārā kvalitāte, bet bijušā premjerministra atklātums vai vismaz spēja radīt tādu sajūtu. Nav daudz politisko biogrāfiju, kurās autors cita starpā atzītu, ka uzsākot premjerministra darbu viņam patiesībā nav bijusi nojausma par to kā īsti darbojas valdība. Arī raksturojot sevi Blērs ir diezgan oriģināls: „Man vienmēr piemitis talants manipulēt ar cilvēkiem.” Potenciāli aizraujošākā sadaļa par Irāku gan liekas neko jaunu neatklājoša un rakstīta tādā stilā, it kā pats Bušs būtu sēdējis blakus un diktējis teikumus. Grāmata ir reizē kā personisks atskats, tā arī subjektīva politikas analīze. Par politikas klasiku tā varbūt arī nekļūs, bet ja pārdošanā ir apsteigta Deivida Bekhema biogrāfija, tad par garlaicīgu lasāmvielu to arī laikam nevar nosaukt.

Džordža Buša gadījumā personība vienkārši ir pārāk spilgta un pretrunīga, lai pat ar ne pārāk izteiksmīgu darbu tā nonāktu grāmatnīcu pirmajos plauktos. Kopš Baltā Nama pamešanas Bušs nebija sniedzis intervijas norādot, ka rakstītā autobiogrāfija pati atbildēs uz daudziem jautājumiem. Grāmatas iesākums ir diezgan daudzsološs, grūtākais dzīves lēmums bijušajam prezidentam ir bijis nevis politisks, bet personisks – dzeršanas atmešana. No šī punkta gan seko Buša ierastā un daudzkārt dzirdētā pārliecība par savu lēmumu pareizību Irākā, Afganistānā un viesuļvētras ‘Katrīna’ laikā.

Grāmatas rakstīšana politiskos nolūkos nav nekas jauns, un kā metode tā jau daudzkārt apliecinājusi savu lietderību. Kenedijs, Obama un virkne citu politiķu sākotnēju ievērību ir guvuši tieši pateicoties grāmatas popularitātei. Ja reiz grāmata sniedz noteiktu aizstāvības iespēju, tad muļķīgi būtu to neizmantot. Džordžs Bušs atklāti ir izteicies, ka biogrāfija varēs kalpot par atskaites punktu vēsturniekiem, lai novērtētu viņa prezidentūru. Tajā pašā laikā maz ticams, ka viena vienīga grāmata spēs būtiski mainīt sabiedrības priekšstatus par politiska līdera vairākos gados iespēto. Ja Tonijam Blēram vēl ir visas iespējas cīnīties par pozitīvu sevis novērtējumu, tad Džordža Buša gadījumā diez vai līdzēs pat kopotie raksti.