Foto: Dainis Matisons
Praktiskums ļauj ķīnietim atrast ceļu, kā iegūt vēlamo rezultātu – ja nav ceļa, kas ved taisni pie mērķa, tad noteikti var atrast ceļu apkārt, zem vai virs acīmredzamā.
Saskaroties ar ķīniešiem, vispirms jāatceras, ka Ķīnā sadzīvo 56 oficiāli atzītas etniskās grupas. Turklāt pēdējo trīs dekāžu laikā Ķīna ir spērusi milzu soļus savā ekonomiskajā attīstībā, lielās pilsētas aug neticamā ātrumā, un,kamēr viens Ķīnas iedzīvotājs to izmanto savas labklājības un izglītības līmeņa celšanai, cits gluži vienkārši netiek līdzi tik straujām pārmaiņām. Tolerance un pacietība ir tās īpašības, kas visvairāk nepieciešamas, lai mierīgi sadarbotos vidē, kur saskaras tik daudz cilvēku no dažādām kultūrām un ar ļoti atšķirīgu izglītības un ienākumu līmeni.
Atvērtība un racionalitāte
Savā būtībā ķīnieši ir ļoti atvērti, un viņi ļoti labprāt un ātri veido kontaktu ar svešinieku. Uz ielas viņi ir smaidīgi un labvēlīgi noskaņoti. Ieraugot ārzemnieku, pat tie, kas angļu valodu nepārvalda, bieži uzsmaida un sauc vienīgo vārdu, ar kuru var piesaistīt viņa uzmanību – “hello”. Lai arī dažkārt kaitinoši, tas tikai parāda ķīniešu draudzīgo dabu un vēlmi kontaktēties. Nodibinot labas attiecības kaut ar vienkāršu gaļas iesmiņu cepēju uz ielas, variet būt droši, ka viņš atcerēsies, kā pagatavoti tie jums garšo vislabāk, un,dažas reizes aprunājoties ar augļu pārdevēju,turpmāk vienmēr saņemsiet ieteikumus par to, kuri augļi šobrīd ir garšīgākie un kurus nav vērts iegādāties. Jaunās paaudzes ķīnieši nekautrējas nākt klāt uz ielas un uzsākt sarunu ar mērķi pārbaudīt skolā apgūtās angļu valodas zināšanas. Sarunājoties, pat ja tas notiek ar pirmo reizi sastaptu cilvēku, ķīnietis brīvi uzdod jautājumus, kurus mēs uzskatām par ļoti personīgiem un pat konfidenciāliem. Piemēram, par vecumu, ienākumu lielumu, ģimenes stāvokli un piederošiem īpašumiem, jo nekas no minētā, viņuprāt, nav slēpjams. Nebrīnieties, ja sarunas laikā, otrs cilvēks ir pienācis ļoti cieši klāt – zemē ar tik blīvu apdzīvotību, ķīnietim tā, ko mēs saprotam ar personīgo telpu, ir daudz mazāka. Likumsakarīgi pilsētās ar 3-20 miljoniem iedzīvotāju grūstīšanās un spiešanās metro, uz ielas vai kaut kur citur nav nekas nepierasts un īpašas uzmanības vērts. Tajā pašā laikā, šī nepārtrauktā mijiedarbība ar tik daudz dažādiem cilvēkiem ķīnietim ir iemācījusi sadarboties bez liekiem un nevajadzīgiem konfliktiem, gluži vienkārši nepievēršot uzmanību nesvarīgajam. Tā, piemēram, var tikai pabrīnīties par satiksmes organizāciju, kur cilvēku sadarbības princips darbojas daudz spēcīgāk par satiksmes noteikumiem. Ja atceramies, cik ilgi mums,Latvijas autovadītājiem, bija jāmācās „rāvējslēdzēja” princips uz ielām, tad ķīniešiem tā ir gaužām pašsaprotama lieta, pat neapmeklējot autoskolu.
Pārvietojoties pa ielām ar mazu, gaišmatainu bērnu, jābūt gatavam pastāvīgai uzmanībai. Tā izpaužas gan vēlmē nofotografēties ar mazuli, gan parunāties ar to, gan nereti fiziski pieskaroties. Tas tāpēc, ka gaiši mati un zilas acis Ķīnā ir kaut kas īpaši skaists. Turklāt, pateicoties Ķīnas īstenotajai viena bērna politikai, bērns ir dārgums, kurš jālolo un jāsargā. Šur, tur pavīd viedoklis, ka ķīniešu jaunā paaudze ir pārlieku izlutināta un apčubināta. Savā ziņā tā ir taisnība, jo vecāki un vecvecāki dara visu iespējamo, lai nodrošinātu savu vienīgo atvasi ar vislabāko. Iznākumā jauniešiem pašiem nav lielas motivācijas kaut ko darīt pašiem. Tajā pašā laikā visa sabiedrība ļoti uzmanīgi attiecas pret bērniem – esot kopā ar tiem, jebkuras durvis atveras ātrāk, vietās, kur veidojas rindas, cilvēki ar bērniem tiek apkalpoti atsevišķi, sabiedriskajā transportā bērniem tiek dota vieta, veikalos bērniem dāvina mazus niekus, kafejnīcās ierīko bērnu stūrīšus.
Galvenais – labklājība
Lai arī Ķīna apkārtējai pasaulei demonstrē, ka ir augoša un plaukstoša valsts, tā bieži ir tikai monētas viena puse, jo vēl joprojām valstī liela daļa iedzīvotāju cīnās par izdzīvošanu un dzīvo zem iztikas minimuma. Tāpēc nav pārsteigums, ka materiālā labklājība ir tas, ko ķīnietis vērtē ļoti augstu. Vislabākais draugs un mīļotā meitene var ātri „atsalt” pēc tam, kad ir uzzinājuši, ka draugs vai mīļotais zaudējis darbu un ienākumus. Arī līdz šim gādīgais dzīvokļa saimnieks var pārvērsties par kašķīgu un īgnu pūķi, ja pāris mēnešus nav saņēmis īres maksu. Bieži pat draudzīgais augļu pārdevējs bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem ieteikto gardo augli pārdos ar simtprocentīgu uzcenojumu. Arī lidostā iebraucējam izpalīdzīgi klāt pienākušais taksometra šoferis, draudzīgi tērzēdams, lēnā garā aizvizinās līdz galamērķim pa visgarāko ceļu. Ķīnieši šajā ziņā ir diezgan merkantili un vienmēr centīsies izmantot apstākļus savas labklājības uzlabošanai. Turklāt jāatceras, ka viņi ir tirgotāji, kas ar pārdošanu saprot nevis preces atdošanu par fiksētu cenu, bet gan visu tirgošanās procesu, kura laikā pircējs un pārdevējs vienojas par samaksas lielumu. Cilvēki Ķīnā zina, ka nav iespējams izdarīt tā, lai visi būtu apmierināti, tāpēc jādara viss iespējamais, lai laimīgs būtu pats un ģimene.
Ķīnietis ir ļoti praktisks cilvēks, kurš nemīl lieki tērēt resursus, lai nodrošinātu vizuālu baudījumu vai drošību. Ja kaut kas ir salūzis, to itin vienkārši var sastiprināt, izmantojot līmlenti. Ja kaut kas jāpiekrāso, tad var izmantot to krāsu, kas ir pie rokas. Ja jaunam, tikko iegādātam priekšmetam virsū ir uzvilkta plēve, tad tai tur arī jāpaliek, jo tad, iespējams, prece kalpos mazliet ilgāk. Bieži var redzēt automašīnas, kuru krava trīsreiz pārsniedz kravas kastes izmērus, vai motorollerus, uz kuriem sasēdusies visa ģimene. Ķīnietis nesaprot rietumnieka vēlmi izgatavot, piemēram, vizītkartes no kāda specifiska papīra, kas īpaši jāpasūta, ja uz vietas ir pieejams cits, lētāks materiāls. Ja kādas ierīces labošanai nepieciešamās detaļas nav, to vienmēr var aizstāt ar citu. Nereti turīga ķīniešu ģimene par iekrāto naudu iegādājas plašu, skaistu dzīvokli jaunā augstceltnē, bet paši dzīvo daudz vienkāršākā un pieticīgākā mājoklī – jauno īpašumu izīrējot ārzemniekiem vai citiem turīgākiem ķīniešiem. Šanhajā dzīvokļos nav centrālās apkures, un tos var apsildīt, izmantojot elektriskos sildītājus vai kondicionierus, tomēr to parasti dara tikai iebraucēji. Vietējie izmanto daudz praktiskāku risinājumu – viņi vienkārši dienas laikā pienācīgi silti saģērbjas, bet naktī izmanto ļoti biezas segas.
Interesantu risinājumu ķīnieši izmanto zīdaiņu un mazuļu apģērbā. Lai bikšeles mazajam nebūtu jāmazgā katru reizi, kad viņš nokārtojas, bikšu stakle ir atstāta vaļā. Tādejādi nekas lieks biksēs nenonāk (dažkārt var redzēt, kā tas nonāk, piemēram, uz ielas). Autiņbiksītes ir jauns produkts un grūti izprotams vecākajai ķīniešu paaudzei. Praktiskums ļauj ķīnietim atrast ceļu, kā iegūt vēlamo rezultātu – ja nav ceļa, kas ved taisni pie mērķa, tad noteikti var atrast ceļu apkārt, zem vai virs acīmredzamā. Tieši tāpēc Ķīnā ir iespējams realizēt jebkuru produktu, tikai jāņem vērā daži veiksmīgai sadarbībai nepieciešami nosacījumi.
Sadarbības nosacījumi
Sadarbojoties ar ķīniešiem, jāapbruņojas ar pacietību. Dot negatīvu atbildi ķīniešu uztverē ir nepieklājīgi, tāpēc visbiežāk viņi „nē” vietā lieto „varbūt” vai „iespējams”. Savukārt, ja ķīnietis runā par nelielu problēmu, kas radusies, tas jau liecina, ka ir nopietni, vērā ņemami sarežģījumi. Ķīnieši nesaprot rietumnieku tiešumu. Viņuprāt, problemātiskas lietas ir jārisina diplomātiskā ceļā. Tāpat viņi neizprot mūsu uztraukumu par laika termiņiem. Ja vēlaties veiksmīgi sadarboties ar ķīniešu uzņēmējiem, jāpatur prātā, ka norunātais gala termiņš nekad nav pats galējais termiņš. Ja ķīnietis apsola, ka darījums tiks izpildīts līdz noteiktam datumam, tad droši tam var pielikt klāt divas, trīs nedēļas. Savukārt, ja viņš jau sākumā groza galvu un sola, ka centīsies, tad izpildes termiņš būs vismaz mēnesi ilgāks.
Visvairāk ķīnietis baidās „pazaudēt seju”. Tas notiek, ja viņam jāatzīst, ka ir kļūdījies, vai arī, ja to publiski, viņam klātesot, izdara kāds cits. Kliegšana strīdus situācijā ir nepieņemama, jo arī tā ir „sejas zaudēšanas” izpausme – cilvēks vairs nevalda pār savām emocijām. Ja rietumnieks kliedz uz ķīnieti, visdrīzāk efekts, ko viņš panāks, nebūs vēlamais – proti, ķīnietis nevis izlabos kļūdu, bet visdrīzāk pazudīs un nebūs vairs atrodams. Ja tomēr ķīnietis ir izprovocēts un sācis kliegt, tad viņš var kļūt ļoti agresīvs un neparedzams, jo viņam vairs nav ko zaudēt („seju” viņš jau ir pazaudējis). Tāpat jāpatur prātā, ka ne vienmēr vēlamais rezultāts rietumnieka un ķīnieša acīs būs vienāds, tāpēc vēlams pārliecināties, vai gala produkts patiešām atbilst tam, par ko tika runāts. Apbruņojoties ar pacietību un laiku, kā arī ievērojot visu augstākminēto, Ķīnā var īstenot visneiespējamākās idejas.
Kopumā ķīnieši ir atsaucīgi, optimistiski un draudzīgi, viņi labprāt komunicē un, pieraduši pie pašu dažādības, reti kritizē svešiniekus vai iejaucas svešās darīšanās. Viņiem nepatīk konfliktēt. Strīdus viņi labprātāk vēro no malas. Lai arī pirmajā mirklī šķiet, ka Ķīnā viss notiek ļoti haotiski, tam visam pamatā ir sava kārtība, un cilvēku savstarpējā sadarbība, kas sakņojas vienā no senākajām kultūrām.
_______________________________________
Šī publikācija ir veidota ar Eiropas Trešo valstu valstspiederīgo integrācijas fonda atbalstu projektā “Starpkultūru un dažādības vadības mācību sistēmas izveide publiskā sektora darbiniekiem“. Par publikācijas saturu atbild biedrība “Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS”.