Raksts

Referendumu likums: kādēļ Saeimas ceturtdienas balsojums būs tik svarīgs?


Datums:
22. jūlijs, 2012


Autori

Iveta Kažoka


Foto: Leonard John Matthews

Šo ceturtdien, 26.jūlijā Saeima pieņems, visticamāk, šī Saeimas sasaukuma laikā svarīgāko lēmumu sabiedrības līdzdalības jomā. Lēmuma būtība: vajag vai nevajag pieckārt apgrūtināt tautas iniciatīvas ierosināšanu.

Pēdējā sēdē pirms vasaras atvaļinājuma Saeima pieņēma grozījumus tautas nobalsošanas un likumu ierosināšanas regulējumā. Jaunā kārtība paredzēja:
1) regulējumu ES pilsoņu iniciatīvām;
2) kārtību, kā Latvijas pilsoņi var izmantot Satversmē noteiktās tiesības atlaist Saeimu;
3) aģitācijas pirms referendumiem regulējumu;
4) 2015.gadā pāreju no diviem posmiem likumu ierosināšanā (no sākuma organizētājiem pašiem jāsavāc 10 000 paraksti, pēc tam CVK atvērtās nodaļās visā Latvijā tiek vākti 1/10 vēlētāju, aptuveni 150 000, paraksti) uz vienu posmu (organizētājiem pašiem uzreiz jāsavāc 150 000 paraksti), taču ļaujot bez maksas parakstus vākt īpašā šim nolūkam izveidotā elektroniskā sistēmā.

28.jūnijā prezidents atsūtīja šo jauno regulējumu Saeimai otrreizējai caurlūkošanai. Prezidenta argumentācija bija kompleksa un dažādi interpretējama, bet galvenā pretenzija pret likumprojektu, kas arī tika plaši atspoguļota medijos, – bažas par to, ka Saeima nav likumā iestrādājusi pietiekamas garantijas tam, lai 2015.gadā tautas iniciatīvas joprojām būtu iespējamas. Proti, “prasība vēlētājiem ar pašu spēkiem un iniciatīvas grupas atbalstu savākt vienu desmito daļu vēlētāju parakstu prasīs tik būtisku finansiālu ieguldījumu, kas tikai palielinās naudas varu politikā un atņems pilsoniskajai sabiedrībai iespējas pašai organizēties un būt aktīvai.”

Reaģējot uz prezidenta vēstuli, Saeima pārstrādāja regulējumu un ceturtdien notiks balsojums par jaunajiem ierosinājumam. To ietekmē, manuprāt, bažas par naudas varu politikā un šķēršļiem sabiedrībai pašorganizēties ir pārbīdījušās no 2015.gada uz 2012.gada 1.septembri, kad jaunais regulējums stāsies spēkā.

Tādēļ šajā blogā uzrakstīju manas replikas uz līdz šim dzirdētajiem argumentiem par labu jaunajam regulējumam.

1. Kādēļ satraukties? Kas jaunajā regulējumā tik dramatisks?

Saeima balsos par vairākiem priekšlikumiem, kuros piedāvāts būtiski apgrūtināt iespējas savākt nepieciešamo parakstu skaitu tautas iniciatīvas ierosināšanai. Ja līdz šim šādam nolūkam iniciatoriem vajadzēja savākt 10 000 parakstus, tad Saeima ceturtdien lems par šī skaita pieckāršošanu – līdz 50 000 parakstiem.

Lielākā problēma: atšķirībā no citām man zināmajām ES demokrātiskajām valstīm, Latvijā katra paraksta īstuma apliecināšana maksā naudu. Līdz šim tie ir bijuši aptuveni 2 lati par parakstu pie notāra. Tajās tautas iniciatīvās, kur pirmajā posmā ir izdevies savākt 10 000 parakstus, šos izdevumus ir seguši organizētāji nevis parastie pilsoņi (galu galā iedomāsimies, kas notiktu, ja par dalību vēlēšanās no pilsoņiem tiktu prasīta nauda…). Saeima, pieckāršojot nepieciešamo parakstu skaitu, neatbrīvo referenduma iniciatorus no šīs maksas. Tā tikai nosaka, ka par paraksta apliecināšanu tautas nobalsošanai nevar prasīt vairāk nekā pusi no summas, kas likumā noteikta paraksta īstuma apliecināšanai bāriņtiesās (šobrīd – 2 lati). Tas nozīmē, ka turpmāk tautas iniciatīvas organizētājiem būtu jābūt finansiāli spējīgiem veltīt aptuveni 50 000 parakstu apliecināšanai vien. Tas ir ievērojami vairāk nekā līdz šim.

Bez tam jaunais regulējums ir ļoti neskaidrs, iespējams, antikonstitucionāls attiecībā uz iniciētāju un aģitētāju finansēm. Piemēram, nav skaidrs, ko nozīmē aizliegums aģitāciju finansēt no līdzekļiem “kas tieši vai pastarpināti iegūti no ārvalstī reģistrētām juridiskajām personām un ārvalstu pilsoņiem”. Piemēram, vai drīkst vai nedrīkst Eiropas parlamenta deputāti finansēt parakstu apliecināšanu, reklāmas? Vai aģitācijas skrejlapas drīkst izdot Īrijā naudu nopelnījis pilsonis? Vai drīkst biedrība vai arodbiedrība, kura daļēji tiek finansēta no ārvalstīm vai ES institūcijām? Uzņēmums, kura bizness ir eksporta jomā?

2. “Vai “mazākums par valsts budžeta līdzekļiem drīkst pastāvīgi diktēt vairākumam dienas kārtību referendumos”, vai sabiedrībai jāmaksā “miljonus latu par 0,6 procentu vēlētāju iniciatīvas testēšanu?”

Šie ir galvenie argumenti, kas no jauno grozījumu ierosinātāju puses izskan par labu piecreiz augstākas latiņas uzlikšanai tautas iniciatīvu ierosināšanai.

Zināmā mērā jāatzīst, ka šis patiešām ir ideoloģisks jautājums, kas testē to, cik lielā mērā attiecīgais politiķis vai jebkurš cits sabiedrības loceklis uzticas konkrētā valstī dzīvojošajiem cilvēkiem un politiskās sistēmas institūcijās iebūvētajiem aizsargmehānismiem pret nepārdomātiem lēmumiem.

Manā izpratnē (šo izpratni ir veidojuši pēdējo 5-6 gadi notikumi) Latvijā noteiktā 10 000 barjera tautas iniciatīvas pirmajam posmam nav bijusi par zemu apstākļos, kad par katra paraksta apliecināšanu ir jāmaksā. Jau šos 10 000 parakstus savākt ir bijis sarežģīti. Gan simptomātiski, ka Saeima jaunā referenduma regulējuma izstrādes laikā nav pat mēģinājusi noskaidrot līdz šim ierosināto tautas iniciatīvu organizētāju pieredzi un skatījumu uz šiem jautājumiem, lai varētu noskaidrot, cik vienkārši vai sarežģīti tad Latvijas realitātē ir savākt un apliecināt 10 000 parakstus.

Manuprāt, mazākuma tiesības ierosināt vairākumam darba kārtības jautājumus ir viens no fundamentālām demokrātijas garantijām.

Galu galā – Saeimā taču tieši arī tā notiek. Jebkuri pieci deputāti ir tiesīgi nākt klajā ar jaunu ikumprojektu, katrs deputāts (kaut vai viens) var piedāvāt priekšlikumu uz 2. vai 3.lasījumu, par ko Saeimai pēc tam jābalso.

Šie priekšlikumi var būt kā labi pārdomāti un sabiedrībai derīgi, tā arī sasteigti un sabiedrībai kaitīgi. Saeimas vairākums tad nolemj – tos atbalstīt vai nē. Bet nekādā gadījumā risinājums nav pacelt likumu ierosināšanai nepieciešamo barjeru tik augstu, lai vairākumam netīkami ierosinājumi Saeimas darba kārtībā vienkārši neparādītos.

Līdzīgi arī ar referendumiem. Mazākumam ir tiesības ierosināt to tēmu, bet pilsoņu vairākumam pēc tam referendumā ir gala vārds. Šveicē ir notikuši ne mazums referendumi, kas kādam varēja šķist nevajadzīgi un nepārdomāti un kurus balsotāju vairākums noraidīja – par nodokļu samazināšanau, papildus brīvdienām u.tml. bet tur politiķi neatļaujas apstrīdēt, ka šie principā nav tādi jautājumi, par kuriem sabiedrība nespētu pati saprātīgi pieņemt lēmumus.

Vai 10 000 parakstu pirmajam posmam ir daudz vai maz, manuprāt, atbildāms skatoties uz līdzšinējo praksi. Cik daudzas iniciatīvas ir savākušas sākotnējos 10 000 parakstus, bet pēc tam otrajā posmā nav spējušas savākt 1/10 vēlētāju atbalstu (šķiet, ka viens gadījums pēdējo 5 gadu laikā)? Vai 3 referendumi par tautas iniciatīvām pēdējo desmit gadu laikā ir daudz vai maz? Manuprāt, normāli. Latvijas konstitūcijā ir iebūvētas ļoti augstas aizsargbarjeras pret to, lai nekas nepārdomāts nestātos spēkā, turklāt arī referendumā nobalsotus antikonstitucionālus likumus par spēkā neesošiem var atzīt Satversmes tiesa.

3. Bet tautas iniciatīvu otrais posms/referendumu organizēšana valsts budžetam maksā tik dārgi! Vai tad tā nav zemē nosviesta nauda?

Neesmu redzējusi konkrētus aprēķinus par to, cik tad izmaksā vienas tautas iniciatīvas ierosināšana, sākot ar parakstu vākšanas otro posmu līdz referendumam, bet diez vai tas pārsniedz 2 miljonus latus. Atkal: tas ir vērtēšanas un pārliecības jautājums vai aptuveni 6 miljoni latu par trim tautas iniciatīvām pēdējo 10 gadu laikā ir daudz vai maz. Manuprāt, tas arī ir normāli procesam, kura ietvaros lēmēji ir visi Latvijas pilsoņi, kad notiek politiskās diskusijas, cilvēki vairāk seko līdzi politiskajam procesam un mācās paši pieņemt lēmumus, nevis tos gaidīt no kāda cita. Interesants atskaites punkts: Saeimas gada budžets ir ap 11-12 miljoni latu un, ņemot vērā, ka iestādē joprojām nav atļautas Valsts kontroles revīzijas, nudien grūti apgalvot, ka šīs izmaksas ir samērīgas.

Esmu visai droša, ka arī 2 miljonu latu izmaksas uz referendumiem var pamatīgi samazināt. Diemžēl Saeima šos alternatīvos izmaksu samazināšanas veidus nav skatījusi. Var noteikt, ka parakstus CVK atvērtās nodaļās jāvāc nevis 4 nedēļas, bet divās. Šveicē referendumi tiek organizēti pa pastu nevis klātienē, nav tik nozīmīgas un dārgas pilsoņu parakstu pārbaudes. Vairākus referendumus galu galā var arī organizēt vienā dienā/vienlaicīgi ar tuvākajām vēlēšanām.

4. Citur Eiropā tā nav … “kaimiņos Lietuvā referenduma iniciatīvu par vai pret kādu jautājumu var iesniegt 300 000 vēlētāju”

Tā ir taisnība, ka Latvija līdz ar Šveici šobrīd ir izteikti Eiropas līderi tiešās demokrātijas izmantošanā. Pirmajā vietā ir Šveice (ērti referendumi visos pārvaldees līmeņos), tad ilgi neviena nav. Tad Latvija. Un tad atkal ilgi nevienas citas valsts nav.

Lietuvā referenumu ierosināšanai nepieciešama augsta pilsoņu aktivitāte. Turklāt referendumam ir tikai konsultatīvs raksturs. Bet … vai Lietuvā ir valsts, no kuras mēs varētu gribēt mācīties demokrātiju? Cik daudz referendumu tur ir noticis? Tā ir viena no fundamentālajām līdzšinējo referendumu likumu grozījumu izstrādes kļūdām: kad pārāk liela vērība tiek pievērsta citu Eiropas valstu REGULĒJUMIEM, nevis reālajai praksei – vai kvorumi ir/nav tik augsti, ka pēc būtības tiešās demokrātijas instrumentiem ir tikai dekoratīva nozīme. Manuprāt, Latvijas politikā daudzas pozitīvas lietas pēdējos 6 gados ir notikušas ļoti lielā mērā pateicoties tam, ka Latvijā tiešās demokrātijas instrumenti reāli strādā, – šobrīd tas ir palīdzējis izveidot ļoti veselīgu līdzsvaru starp varu un tautu.

Šveicē konstitūcijas grozījumus var ierosināt 100 000 pilsoņi, kas ir aptuveni 1,5-2 procenti no balsstiesīgajiem pilsoņiem. Tikai viens posms. Turklāt, kas ir ļoti svarīgi, viņiem NAV pie notāra vai kādās institūcijās jāapliecina katra paraksta īstums un par to jāmaksā – pietiek ar paša parakstītāja parakstu. Līdzīgi arī citās Eiropas demokrātiskajās valstīs, kuros tiek paradzēts kas līdzīgas tautas iniciatīvām.

5. Ja cilvēkiem ir laba ideja, kādēļ viņi vienkārši ar to nenāk uz Saeimu? Saeima taču ar 1.februāri izsver jebkuru 10 000 pilsoņu atnestās idejas!

Tā ir taisnība, ka 1.februārī spēkā stājās grozījumi Saeimas Kārtības rullī, kas ļauj 10 000 vēlētājiem arī elektroniski parakstītas idejas iesniegt Saeimai un sagaidīt uz tām Saeimas komisiju atbildes. Vienlaikus tikai no Saeimas ir atkarīgs, ko ar šīm idejām darīt – akceptēt vai noraidīt. Uzskatu, ka šī ir laba iespēja tad, ja ir kāds sabiedrībai aktuāls jautājums un tam pagaidām nav konkrēta juridiska risinājuma (lai gan 10 000 ir pārspīlēti daudz), vienlaikus skaidrs taču, ka šādam ceļam būs tikai simboliska nozīme tad, ja iniciatīvas iesniedzēji jau iepriekš zinās, ka Saeimas vairākums pret viņu ideju izturas noraidoši!

Piemēram, kā jums šķiet: vai 2007.-2008.gadā, kad tika vākti praksti tautas iniciatīvai par grozījumiem Satversmē, lai dotu iespēju tautai atlaist slikti strādājošu Saeimu, būtu kaut mazākā jēga šādu iniciatīvu kā ideju iesniegt 9.Saeimai?

6. Šādu un vēl bargāku kārtību vēlējās prezidents.

Pēc tam, kad prezidents bija atsūtījis vēstuli Saeimai, atgriežot likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai, esot notikusi īpaša prezidenta un Saeimas Juridiskās komisijas vadītājas tikšanās, kurā prezidents esot pateicis, ka vēlas, lai parakstu vākšanas pirmajā posmā iniciatoriem būtu jāsavāc nevis 10 000, bet 50 000 – 75 000 parakstu. Tādēļ Saeima spiesta šo prasību pildīt.

Manuprāt, ja tā ir taisnība (un prezidenta pārstāvis G.Daudze Juridiskajā komisijā šo sarunu ir apstiprinājis) no prezidenta puses ir nekorekti tik būtiskas pretenzijas nevis skaidri aprakstīt savā publiski pieejamā vēstulē Saeimai, bet gan pateikt pusprivātā sarunā. Vēstulē attiecībā uz parakstu skaitu palielināšanu tika vienīgi diplomātiski pateikts, ka prezidents “aicina izvērtēt iespēju noteiktā apjomā iedarbināt ātrāk nekā 2015.gadā“. Jebkurā gadījumā šāda prasība, manuprāt, ir pretrunā prezidenta vēstulē atrodamajai argumentācijai “prasība vēlētājiem ar pašu spēkiem un iniciatīvas grupas atbalstu savākt vienu desmito daļu vēlētāju parakstu prasīs tik būtisku finansiālu ieguldījumu, kas tikai palielinās naudas varu politikā un atņems pilsoniskajai sabiedrībai iespējas pašai organizēties un būt aktīvai.” Arī 50 000 kā slieksnim pirmajam posmam būs tieši tas pats efekts. Tikai tas iestāsies nevis 2015.gadā, bet gan jau 2012.gada 1.septembrī – ar šo brīdi palielināsies naudas vara politikā un pilsoniskajai sabiedrībai būs mazākas iespējas būt aktīvai.

Saeimai, protams, nebija obligāti prezidenta iebildes otrreizējā caurlūkošanā jāņem vērā, ko tā arī “veiksmīgi” izdarīja arī attiecībā uz citiem prezidenta vēstulē atrodamajiem iebildumiem. Piemēram, ceturtdien Saeima nebalsos par to, ka 2015.gadā valsts izstrādātajā e-parakstīšanās sistēmā būtu obligāti jāiestrādā iespēja nobalsot arī autorizējoties ar internetbankām nevis tikai nepopulāro e-parakstu. Līdz ar to nav garantijas, ka arī 2015.gadā pilsoņi varēs ērti parakstīties valsts izveidotā interneta vietnē. Tāpat piedaloties abās Saeimas Juridiskās komisijas organizētajās sēdēs nemanīju, ka Saeima būtu apsvērusi iespēju neprasīt samaksu par parakstu apliecināšanu, lai gan arī šāds ierosinājums ir prezidenta vēstulē.

7. Bet Saeima taču palielina parakstu vākšanas iespējas! Tādēļ 10 000 paraksti ir par maz.

Taisnība, ka turpmāk parakstus tautas iniciatīvai varēs apliecināt ne tikai pie notāra, bet arī dzīvesvietas deklarēšanas vietās pašvaldībās, bāriņtiesās un novados pie pagasta vai pilsētas pārvaldes vadītāja. Vienlaikus tā nav liela palīdzība iniciētājiem, ņemot vērā, ka par šiem apliecinājumiem joprojām būs jāmaksā un, salīdzinājumā ar notāriem, šīm “papildiespējām” ir mazāk elastīgi darba laiki, kā arī mazākas mobilitātes iespējas (izņemot, ja attiecīgā amatpersona īpaši “deg” par attiecīgo jautājumu).

Ja parakstus varētu vākt bez maksas vai īpaša to apliecinājuma, tad piekrītu, ka 10 000 parakstu pirmajam posmam būtu par maz. Varētu šo skaitu palielināt uz 30 000 -50 000, nenodarot kaitējumu iniciētāju iespējām šos parakstus savākt (jo nevajadzētu ap 20 000 latiem tērēt notāriem un/vai, ja nevajadzētu īpašo apliecinājumu, varētu parakstus vākt cilvēku pulcēšanās vietās). Taču Saeima diemžēl, lemjot par administratīvo barjeru paaugstināšanu likumu ierosināšanai, par atteikšanos no maksas vai atteikšanos no parakstu apliecināšanas kā prasības nav lēmusi.

8. Latvijas tautas iniciatīvas taču tāpat ne ar ko nebeidzas! Kura no tām ir ieguvusi Satversmē noteikto kvorumu, lai stātos spēkā?

Manuprāt, šajā argumentā ir izpratnes kļūda. Proti, ka tautas nobalsošanām ir jēga tikai tad, ja to rezultātā tiek pieņemts vispārsaistošs regulējums. Manuprāt, arī no referendumiem, kuros nav sasniegts Satversmē noteiktais spēkā stāšanās slieksnis (konstitūcijas grozījumiem: puse no balsstiesīgajiem), ir jēga. To rezultātiem ir konsultatīvs raksturs – tauta tajās pauž attieksmi pret kādu jautājumu. Piemēram, referendumam par divām valsts valodām ir konsultatīvs raksturs, deputāti tagad aptuveni var zināt, kāda ir sabiedrības attieksme pret konkrēto jautājumu. Referendumam par tautas iespējām atlaist Saeimu arī bija konsultatīvs raksturs – tas ļāva pēc 2009.gada 13.janvāra prezidentam Valdim Zatleram atrisināt parlamentāro krīzi, uzstādot “ultimātu” parlamentam attiecībā uz šo grozījumu pieņemšanu.

Latvijā ir noteikti ļoti, ļoti augsti kvorumi, lai tautai būtu iespējas pašai pieņemt kādu likumu vai Satversmi. Salīdzinājumā: Šveices konstitūciju var grozīt nobalsojušo vēlētāju vienkāršs vairākums, lai cik arī šādā referendumā piedalītos. Diez vai arī Šveicē kāds referendums būtu beidzies “sekmīgi”, ja kvorumi būtu tik augsti kā paredzēts Latvijas konstitūcijā. Tādēļ iemesli, kādēļ Latvijā tautas iniciatīvas nebeidzas ar saistošu regulējumu, meklējamas nevis sabiedrības kūtrumā vai “nepareizās iniciatīvās”, bet gan ļoti augstajās spēkā stāšanās prasībās.

9. Bet padomāsim par reālo politiku – šādas iniciatīvas taču izmanto radikālākie politiskie spēki!

Manuprāt, Latvijas jaunāko laiku vēsture to neapliecina – starp iniciatīvu autoriem var būt visdažādākās sabiedrības grupas un politiskie spēki. Tas ir veids, kā dienas kārtībā parādīties tobrīd Saeimas vairākumam nevēlamām iniciatīvām. Tādēļ tas ir īpaši pievilcigs līdzeklis TĀ BRĪŽA opozīcijai. Un Saeimas vairākumu var veidot visraibākais partiju sastāvs. Arī opozīcijā var būt gan “radikāļi”, gan arī “parastās, meinstrīma” politiskās partijas. Tautas iniciatīvas var izmantot un reāli Latvijā ir izmantojuši gan vieni, gan otri. Lielākoties gan tas ir labs līdzeklis partijām, kurām nav liela budžeta un kas līdz ar to ļauj tām aktualizēt kādu jautājumu, kuram nav Saeimas vairākuma atbalsts.

Turklāt, domājot par reālās politikas apsvērumiem, pēc ceturtdienas balsojuma var izveidoties visai dīvaina situācija, kad paraksta likuma ierosināšanai pirmajā posmā vajadzēs savākt 50 000 parakstus, bet Saeimas atlaišanai – 10 000 parakstus. Manuprāt, tas ienesīs Latvijas politikā perversas motivācijas – proti, tā vietā, lai organizētu referendumu par konkrētu jautājumu, organizētājiem būs pieckārt vieglāk prasīt Saeimas atlaišanu. Tas, protams, ļaus arī manipulēt ar partijām, kurām pēc vēlēšanām ir būtiski krities vēlētāju atbalsts.

Nemaz nerunājot par to, ka šodienas Latvijas realitātē šie jaunie grozījumi, ļoti iespējams, tik ļoti sakaitinās Latvijas krieviski runājošo sabiedrības daļu, ka iepriekš gandrīz bezcerīgā iespēja savākt vajadzīgos parakstus iniciatīvai par pilsonību tomēr realizēsies (jo tā varētu izrādīties pēdējā iniciatīva, kuras iesniegšanai būs vajadzīgi 10 000 nevis 50 000 paraksti).


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!