Loading

Saeimas atlaišana: informācija pārdomām 5

Satversmes grozīšanai ar vēlētāju likumdošanas iniciatīvas starpniecību ir tik sarežģīta procedūra, ka būtu apšaubāma iespēja kādreiz šo procesu sekmīgi novest līdz galam.

Pēdējās nedēļas Latvijā ir pagājušas ne vien „lietussargu revolūcijas” vēsmās un jauna politiskā spēka gaidās. Līdztekus šiem fundamentālajiem politiskās dzīves satricinājumiem sabiedrības uzmanību piesaistījusi nu jau kārtējā iniciatīva grozīt Satversmi, lai Latvijas pilsoņu kopumam piešķirtu tiesības ierosināt Saeimas atlaišanu.

Šajā reizē grozījumu projektu virza Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība. Šis grozījumu projekts paredz grozījumu izdarīšanu divos Satversmes pantos.

Satversmes 78. pants, ja grozījumi tiktu pieņemti, noteiktu:

„Ne mazāk kā vienai desmitai daļai vēlētāju ir tiesības iesniegt Valsts prezidentam pilnīgi izstrādātu Satversmes grozījumu projektu, likuma projektu, lēmuma projektu par Saeimas atlaišanu, kuru prezidents nodod Saeimai. Ja Saeima to nepieņem bez pārgrozījumiem pēc satura, tad tas ir nododams tautas nobalsošanai.”

Savukārt Satversmes 79. pants grozījumu pieņemšanas gadījumā paredzētu:

„Tautas nobalsošanai nodotais Satversmes pārgrozījums ir pieņemts, ja tam piekrīt vismaz puse no visiem balsstiesīgiem. Tautas nobalsošanai nodotais likumprojekts, lēmums par Latvijas dalību Eiropas Savienībā vai būtiskām izmaiņām šīs dalības nosacījumos, lēmums par Saeimas atlaišanu ir pieņemts, ja balsotāju skaits ir vismaz puse no pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita un ja vairākums ir balsojis par likumprojekta pieņemšanu, Latvijas dalību Eiropas Savienībā vai būtiskām izmaiņām šīs dalības nosacījumos, Saeimas atlaišanu.”

Šie grozījumi jau ir paspējuši izpelnīties ne vien balsstiesīgo Latvijas pilsoņu ievērību, tiem aktīvi parakstoties par tiem, bet arī juristu komentārus un vērtējumu.[1]

Satversme paredz balsstiesīgu pilsoņu tiesības ne vien reizi četros gados ievēlēt Saeimu, bet arī aktīvi līdzdarboties valsts dzīves jautājumu izlemšanā, izmantojot Satversmē piešķirtās tiesības ierosināt likumprojektus un piedalīties tautas nobalsošanās.

Lai pilsonis pieņemtu lēmumu, parakstīties vai neparakstīties par kādu ierosinātu likumprojektu, ir nepieciešama informācija par attiecīgā projekta saturu un nozīmi. Tādēļ šajā rakstā mēģināšu ieskicēt procedūru, kādā šie grozījumi varētu stāties spēkā, kā arī šo grozījumu juridisko saturu un iespējamo ietekmi uz Latvijas valsts iekārtu.


Satversmes grozīšanas procedūra

Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība nolēmusi Satversmes 78. un 79. panta grozījumus virzīt pieņemšanai, izmantojot Satversmes 78. pantā paredzētās 1/10 daļas vēlētāju tiesības ierosināt Satversmes grozījumu projektu.

Satversmes grozījumu projektu ierosināšanas un izskatīšanas kārtību regulē ne tikai Satversme, bet arī likums „Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu”.

Likums „Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu” 1/10 daļas vēlētāju parakstu vākšanu sadala divās daļās. Saskaņā ar šā likuma 22. pantu ne mazāk kā 10 000 balsstiesīgiem Latvijas pilsoņiem ir tiesības iesniegt Centrālajai vēlēšanu komisijai pilnīgi izstrādātu Satversmes grozījumu projektu. Latvijas pilsoņu parakstiem par likumprojektu jābūt apliecinātiem pie zvērināta notāra vai pašvaldības institūcijā. Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības izstrādātais Satversmes grozījumu projekts šobrīd atrodas šajā stadijā, taču pilsoņu aktivitāte liecina, ka šo latiņu grozījumu projekts varētu jau tuvākajā laikā pārvarēt.

Kad Centrālā vēlēšanu komisija saņem ne mazāk kā 10 000 balsstiesīgu Latvijas pilsoņu parakstītu Satversmes grozījumu projektu, tā saskaņā ar likuma „Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu” 23. pantu izsludina parakstu vākšanu attiecīgā grozījumu projekta ierosināšanai pilsētu un pagastu vēlēšanu komisijās. Likuma „Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu” 7. panta pirmā daļa paredz termiņu, kādā Latvijas pilsoņiem jāpauž sava griba — tam atvēlētas 30 dienas. Pēc termiņa beigām Centrālā vēlēšanu komisija saskaita parakstus un konstatē rezultātus. Šie rezultāti Valsts prezidentam ir jāpaziņo ne vēlāk kā triju darba dienu laikā, nosūtot viņam arī vēlētāju iesniegto Satversmes grozījumu projektu.

Ja Satversmes grozījumu projektu ir parakstījusi ne mazāk kā viena desmitā daļa vēlētāju, Valsts prezidentam ir pienākums šo projektu iesniegt Saeimai. Gadījumā, ja to parakstījis mazāks balsstiesīgo pilsoņu skaits, projekts tālāk netiek virzīts.

Saeimai iesniegtais Satversmes grozījumu projekts saskaņā ar likuma „Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu” 25. panta otro daļu ir jāizskata tajā sesijā, kurā tas ir iesniegts. Ja projekts ir iesniegts Saeimas sesiju starplaikā vai ārkārtas sesijā, tad tas izskatāms nākamajā sesijā vai īpaši šā projekta izskatīšanai sasauktā ārkārtas sesijā.

Saeimai Satversmes 78. pants paredz rīcības brīvību:

1) tai ir tiesības pieņemt Satversmes grozījumu projektu „bez pārgrozījumiem pēc satura”,

2) tai ir tiesības noraidīt iesniegto Satversmes grozījumu projektu,

3) tai ir tiesības pieņemt iesniegto Satversmes grozījumu projektu „ar pārgrozījumiem pēc satura”.[2]

Saeimai kāds no šiem lēmumiem jāpieņem Satversmes 76. pantā noteiktajā kārtībā. Lai Satversmes grozījums tiktu pieņemts, nepieciešams to izskatīt trijos lasījumos sēdēs, kurās piedalās vismaz divas trešdaļas Saeimas locekļu, un par tā pieņemšanu jānobalso vismaz divām trešdaļām klātesošo Saeimas locekļu. Gadījumā, ja šāds balsu vairākums netiek nodots, iesniegtais grozījumu projekts uzskatāms par noraidītu.

Atkarībā no Saeimas lēmuma Satversmes grozījumu projekta liktenis var būt atšķirīgs. Ja Saeima pieņem iesniegto grozījumu projektu „bez pārgrozījumiem pēc satura”, šie grozījumi stājas spēkā Satversmē noteiktajā kārtībā.

Ja Saeima noraida iesniegto grozījumu projektu vai to groza (izdara „pārgrozījumus pēc satura”), tad Satversmes 78. pants paredz nepieciešamību rīkot tautas nobalsošanu. Tautas nobalsošanai tiek nodots ne mazāk kā 1/10 daļas vēlētāju iesniegtais likumprojekts. Gadījumā, ja Saeima ir pieņēmusi šādu likumprojektu ar „pārgrozījumiem pēc satura”, Saeimas pieņemtais likums nevar stāties spēkā, iekams nav zināmi tautas nobalsošanas rezultāti. Ja tautas nobalsošanā tiek pieņemts ne mazāk kā 1/10 daļas vēlētāju iesniegtais Satversmes grozījumu projekts, Saeimas pieņemtais grozījums nestājas spēkā.

Saskaņā ar likuma „Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu” 12. pantu tautas nobalsošanas dienu nosaka un paziņojama Centrālā vēlēšanu komisija. Tautas nobalsošanai jānotiek ne agrāk kā vienu mēnesi un ne vēlāk kā divus mēnešus pēc vēlētāju iesniegtā Satversmes grozījumu projekta noraidīšanai vai tā pieņemšanas ar satura grozījumiem Saeimā.

Lai tautas nobalsošanai nodotais Satversmes grozījums tiktu pieņemts, nepieciešams, lai par tā pieņemšanu nobalsotu vismaz puse no visiem balsstiesīgajiem Latvijas pilsoņiem (Satversmes 79. pants). Šī prasība ir ļoti augsta, un nevienā no notikušajām tautas nobalsošanām tā nekad nav īstenota. Ja Latvijas pilsoņu kopums noraida tautas nobalsošanai nodoto Satversmes grozījumu projektu vai par tā pieņemšanu netiek nodots nepieciešamais balsu skaits, tas uzskatāms par noraidītu.

Satversmes grozīšanai ar vēlētāju likumdošanas iniciatīvas starpniecību ir noteikta tik sarežģīta procedūra, ka būtu apšaubāma iespēja kādreiz šo procesu sekmīgi īstenot līdz galam. Lai gan — konstitucionālajās tiesībās nav nekā neiespējama.


Nedaudz vēstures

Ideja par tiesību ierosināt Saeimas atlaišanu piešķiršanu ne mazāk kā vienai desmitajai daļai vēlētāju Latvijas konstitucionālajās tiesībās nav jauna. Jau Latvijas Satversmes sapulces laikā tika ierosināts Latvijas pilsoņu kopumam piešķirt tiesības ierosināt Saeimas atlaišanu. Satversmes komisijas loceklis Jānis Purgals atzīmēja: ja Valsts prezidents var ierosināt Saeimas atlaišanu, „rodas ļoti šaubīga situācija, jo kā lai prezidents izzina, vai tauta vēlas nobalsot? Ja viņa pati ierosina nobalsošanu un pie tam ievērojamā skaitā, tad jau ir zināma garantija, ka tauta balsos vai nu par vai pret atlaišanu. Te grib piešķirt kādas kompetences valsts prezidentam, kuras dabiski pieder pašiem vēlētājiem. Ja šīs tiesības ir pašiem vēlētājiem, tad tā lieta ir skaidra: paši vēlētāji var piedalīties nobalsošanas ierosināšanā un nobalsošanā”.[3]

Lai arī Latvijas Satversmes sapulce šādu iniciatīvu noraidīja, prasība pēc Saeimas atlaišanas ierosināšanas tiesību piešķiršanas 1/10 daļai vēlētāju Latvijā netika aizmirsta. Šāda veida Saeimas atlaišanas kārtība atbilstu tautas suverenitātes principam — tā toreiz uzskatīja Latvijas tiesību zinātnieki. „Politiski pilntiesīgo pilsoņu kopums, kā suverēnās tautas augstākais orgāns, ne vien ievēl parlamentu, bet var viņu arī katrā laikā atsaukt. Tehniski tas parasti tiek nokārtots tā, ka zināms konstitūcijā noteikts pilsoņu skaits ierosina parlamenta atsaukšanu, bet izšķirts šis jautājums tiek vispārīgā tautas nobalsošanā”.[4] Kārlis Dišlers piedāvāja veikt arī attiecīgus pārgrozījumus Satversmē, proti, “attiecīgo papildinājumu varētu ievest mūsu Satversmē kā 10.1 pantu apmēram šāda satura: „Saeimas atlaišanu pirms triju gadu notecēšanas var ierosināt Valsts prezidents vai viena desmitā daļa vēlētāju. Pēc tāda ierosinājuma izdarāma Satversmes 48. pantā paredzētā tautas nobalsošana””.[5]

Veicot apjomīgo Satversmes revīziju 1934. gadā, 4. Saeima šāda institūta ieviešanu atbalstīja otrajā lasījumā, un droši vien būtu pieņēmusi, ja nebūtu bijis 15. maija apvērsuma, kas neļāva šos grozījumus Saeimai izskatīt arī trešajā lasījumā. Latvijas pilsoņu kopuma tiesības ierosināt Saeimas atlaišanu 4. Saeima plānoja nostiprināt 14. pantā: „Viena desmitā daļa balsstiesīgu vēlētāju var ierosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atsaukšanu. Ja tautas nobalsošanā piedalās Satversmes septiņdesmit ceturtajā pantā paredzētais balsotāju skaits un vairāk nekā puse no nodotām balsīm ir par Saeimas atsaukšanu, tad Saeima uzskatāma par atsauktu un izsludināmas jaunas vēlēšanas, kurām jānotiek ne vēlāk kā divus mēnešus pēc tautas nobalsošanas. Vēlētāji nevar atsaukt atsevišķus Saeimas locekļus.”[6]

Pēc neatkarības atjaunošanas šāda grozījuma pieņemšana aktualizējās 8. Saeimas laikā, kad pirmo reizi norisinājās plaša diskusija par iespējamo Saeimas atlaišanas institūta pilnveidošanu.[7] Gan partijas Jaunais laiks frakcija, gan arī citas opozīcijas frakcijas jau vairākkārt ir iesniegušas grozījumu projektus, kuru mērķis ir bijis ieviest pilsoņu kopuma tiesību ierosināt Saeimas atlaišanu institūtu Satversmē. Saeimas vairākums vairākkārt šo iniciatīvu noraidījis.


Piedāvāto grozījumu saturs

Grozījumu projekts paredz, ka Saeimas atlaišanas tiesības tiek piešķirtas ne mazāk kā vienai desmitajai daļai vēlētāju. Šāds ierosinājums ir atbalstāms, un tas ir jau ir kļuvis par tradicionālu priekšlikumu Latvijas konstitucionālo tiesību debatēs. Kārlis Dišlers savulaik pat izteica prognozi, ka „šinī virzienā arī iet parlamenta atsaukšanas institūts, jo 19. g. simtenī parlamenta atsaukšana no tautas pašas bij pazīstama tikai Šveicē, turpretim pēdējo desmit gadu laikā šis parlamenta atlaišanas veids ir uzņemts arī diezgan daudzu citu republiku satversmēs.” Sava viedokļa pamatošanai Dišlers atsaucās uz Prūsijas, Bavārijas, Virtembergas, Saksijas, Tīringas, Hesenes, Oldenburgas un Bādenes konstitūcijām.[8] Mūsdienās šī prognoze par plašu institūta attaisnojumu nav attaisnojusies, taču dažās konstitūcijās tautas tiesības ierosināt parlamenta atlaišanu ir saglabātas, piemēram, Lihtenšteinā, Bavārijā, Bādenē-Virtenbergā.[9]

Tomēr jāatzīmē, ka Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība ir atradusi jaunu veidu, kā šo institūtu ieviest Satversmē, proti, nevis ietverot pilnīgi jaunu normu, bet gan izdarot nelielu grozījumu Satversmes 78. pantā. Šim šķietami kodolīgajam grozījumam ir būtisks juridiskais potenciāls.

Pirmkārt, ar šo grozījumu tiek ieviestas ne tikai ne mazāk kā vienas desmitās daļas vēlētāju tiesības ierosināt Saeimas atlaišanu un Latvijas pilsoņu kopuma tiesības par to lemt tautas nobalsošanā. Ja Saeimas atlaišanu ir pieprasījusi ne mazāk kā 1/10 daļa vēlētāju, Saeimai pašai visupirms saskaņā ar Satversmes 78. pantu ir tiesības pieņemt lēmumu par savu atlaišanu, proti, akceptējot bez pārgrozījumiem pēc satura vēlētāju iesniegto lēmuma par Saeimas atlaišanu projektu. Saeimai Satversmes grozījums piešķir tiesības pašai izvērtēt iespējas turpināt darbu, ņemot vērā sabiedrības neapmierinātību, kas izpaudusies iesniegtajā lēmuma projektā par Saeimas atlaišanu.

Ja Saeima pieņem iesniegto lēmuma projektu, tā uzskatāma par atlaistu un rīkojamas jaunas vēlēšanas. Piedāvātais grozījumu projekts šādā gadījumā ļauj izvairīties no tautas nobalsošanas, paredzot Saeimai iespēju lemt par savu atlaišanu un tādā veidā izvairoties no tautas nobalsošanas ar politiskajām debatēm un finanšu tēriņiem. Līdz ar to nav pareizi apgalvot, ka Satversmes grozījumu projekts paredz tikai pilsoņu kopuma tiesības lemt par Saeimas atlaišanu pēc paša iniciatīvas. Tas piešķir arī Saeimai tiesības atlaist sevi pēc ne mazāk kā 1/10 daļas vēlētāju priekšlikuma.

Otrkārt, piedāvātais grozījumu projekts izvirza augstas prasības tautas nobalsošanai, lai tā pēc 1/10 daļas vēlētāju varētu pieņemt lēmumu par Saeimas atlaišanu. Līdz šim Saeimas atlaišanai tautas nobalsošanā (pēc Valsts prezidenta priekšlikuma) nav izvirzītas sevišķas prasības — lēmumu pieņem ar nodoto balsu vairākumu (Satversmes 49.-50. pants).

Satversmes grozījumu projekts paredz, ka pilsoņu kopums lēmumu par Saeimas atlaišanu pēc 1/10 daļas vēlētāju priekšlikuma varēs pieņemt, ja tautas nobalsošanā būs piedalījusies vismaz puse no iepriekšējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita un vairākums balsojis par Saeimas atlaišanu. Tas nozīmē, ka nepietiek ar to, ka tautas nobalsošanā vairākums balsotāju atbalsta Saeimas atlaišanu. Nepieciešams, lai tautas nobalsošanā piedalītos noteikts balsotāju skaits, lai tajā paustā gribu būtu juridiski saistoša un izraisītu Saeimas atlaišanu.

Šo ierosinājumu, protams, iespējams kritizēt, ņemot vērā, ka prasības pēc nepieciešamā balsotāju skaita, lai pilsoņu kopuma lēmums tautas nobalsošanā radītu tiesiskas sekas, raksturo vairāk likumdošanas procesu, un šīs prasības nedrīkstētu attiecināt uz Saeimas atlaišanu.[10] Tomēr nevar noliegt šāda ierosinājuma loģisko pamatu.

Ja Valsts prezidents ierosina Saeimas atlaišanu, šajā procesā parasti iepriekš nav iesaistījusies plaša sabiedrība. Tas ir politisks strīds starp Valsts prezidentu un Saeimu, kura izšķiršanu Valsts prezidents nodod pilsoņu kopumam. Pilsoņu kopumam šajā gadījumā ir jālemj. Tāpēc Satversme neparedz sevišķas prasības šādam pilsoņu kopuma lēmumam tautas nobalsošanā, jo šajā gadījumā svarīgākais ir iegūt pilsoņu kopuma lēmumu par labu vienam no valsts varas orgāniem — vai nu Saeimai, vai Valsts prezidentam.

Savukārt ierosinātajā likumprojektā ir regulēta situācija, kad jau 1/10 daļa vēlētāju ir pieprasījusi Saeimas atlaišanu. Tautas nobalsošana tiek rīkota, ja Saeima ir noraidījusi šo 1/10 daļas vēlētāju prasību. Līdz ar to pastāv konflikts starp 1/10 daļu vēlētāju un Saeimu. Šādā gadījumā ir tikai loģiski, kad Satversmes grozījumu projekta autori prasa, lai galīgo lēmumu pieņemtu tāda pilsoņu kopuma daļa, kas ir lielāka par 1/10 daļu vēlētāju. Proti, Saeimas atlaišana nevar būt šīs vēlētāju daļas gribas akts, bet gan plašāka pilsoņu kopuma loka lēmums. Pretējā gadījumā, ja netiek paredzēta nepieciešamība savākt tautas nobalsošanā lielāku balsu vairākumu par 1/10 daļas vēlētāju balsīm, tautas nobalsošanas rezultāts lielā mērā jau ir prognozējams.

Jāatzīmē, ka arī 4. Saeima Saeimas atlaišanai pēc vēlētāju iniciatīvas uzstādīja prasību tautas nobalsošanā piedalīties vismaz pusei no pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita un vairākumam nobalsot par Saeimas atlaišanu.[11]

Treškārt, grozījumu projekts noteic skaidru formu, kādā veidā tiek formulēts ne mazāk kā vienas desmitās daļas vēlētāju ierosinājums atlaist Saeimu. Tas ir lēmuma projekts par Saeimas atlaišanu. Gan Saeimai, gan Latvijas pilsoņu kopumam ir jābalso nevis par abstraktu jautājumu, bet gan par lēmuma projektu, kas noteic, ka esošā Saeima tiek atlaista.

Šis grozījumu projekts veidots, par pamatu ņemot vērā to pieeju, ar kuru likumdevējs Satversmē nostiprināja tautas nobalsošanas par Latvijas dalību Eiropas Savienībā.[12] Tā kā Satversmes grozījumi par Latvijas dalību Eiropas Savienībā veiksmīgi funkcionē, domājams, ka gan jau arī Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības piedāvātie grozījumi funkcionētu.


Grozījumu iekļaušanās Satversmes tekstā

Jautājums, kas vēl noskaidrojams, ir par to, vai piedāvātie grozījumi ir pietiekami, proti, vai to pieņemšanas rezultātā Satversmē neveidojas regulējuma robi vai pretrunas un vai pēc to spēkā stāšanās uzreiz var sākt to īstenošanu.

Var piekrist Edgara Pastara paustajam viedoklim, ka šiem grozījumiem būtu prasījies nedaudz lielāks „juridiskais slīpējums”.[13] Visupirms jāmin tas, ka grozījumi ir nedaudz neveikli no valodas viedokļa. Piemēram, Satversmes 78. pantā un 79. pantā labskanīguma dēļ grozījumu tekstu no iepriekšējās panta teksta daļas būtu labāk atdalīt nevis ar komatu, bet saikli „un”. Iespējams, ka Satversmes 78. pantā pat labāks saiklis būtu bijis „kā arī”. Taču šādi ieteikumi ir tikai katra jurista gaumes jautājums, un nekādā mērā netraucē uztvert Satversmes grozījumos ietverto jēgu un piedāvātās redakcijas piemērot praksē.

Tāpat bez šaubām pēc šādu grozījumu pieņemšanas būs nepieciešami grozījumi likumā „Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu”, taču tas nav jautājums, kas būtu jārisina Latvijas Brīvo arodbiedrību savienībai. Pamatojoties uz pieņemtajiem Satversmes grozījumiem, likuma regulējuma „sakārtošana” būtu Saeimas kompetencē.

Visnopietnākais pārmetums ir izvirzīts attiecībā uz to, ka šis grozījumu projekts neregulē jautājumu, kas notiek ar Saeimu pēc lēmuma par Saeimas atlaišanu pieņemšanas līdz jaunievēlētās Saeimas sanākšanai. Ir pausts viedoklis, ka Satversmes 49. panta regulējums („Ja Saeima ir atlaista, tad Saeimas locekļu pilnvaras tomēr paliek spēkā līdz jaunievēlējamās Saeimas sanākšanai, bet līdzšinējā Saeima var sanākt uz sēdēm tikai tad, ja Valsts prezidents to sasauc. Šādām sēdēm darba kārtību noteic Valsts prezidents”) nebūs piemērojams gadījumos, kad Saeima tikusi atlaista pēc ne mazāk kā 1/10 daļas vēlētāju priekšlikuma. Šāds iztulkojums pamatots ar to, ka Satversmes 49. pants regulē Satversmes 48. pantā paredzētā Valsts prezidenta Saeimas atlaišanas ierosinājuma sekas.[14]

Nepieciešams atzīmēt: tas, ka kāda Satversmes norma iepriekš bijusi cieši saistīta ar citu Satversmes normu, nenozīmē, ka, grozot Satversmi, šo normu nebūtu iespējams sasaistīt ar vēl kādu normu. Satversme ir vienots veselums, kā to vairākkārt atzinusi Satversmes tiesa, un tajā ietvertās normas iztulkojamas sistēmiski.[15] Līdz ar to Satversmes 78. panta jaunās redakcijas īstenošanas gadījumā Satversmes 49. panta piemērošana ir iespējama, ja vien no paša Satversmes 49. panta teksta neizriet pretējais.

Satversmes 49. pantā regulēts jautājums par Saeimas darba kārtību gadījumā, ja Saeima ir atlaista. Satversmes 49. pants neizvirza kā obligātu priekšnoteikumu Saeimas atlaišanu pēc Valsts prezidenta iniciatīvas. Līdz ar to tā varētu būt arī Saeimas atlaišana Satversmes 78. panta izpratnē. Papildus tam Valsts prezidenta kā Saeimas darba organizētāja izvēle arī Saeimas atlaišanas gadījumā pēc 1/10 daļas vēlētāju priekšlikuma ir loģiska. Saeima tad, kad ir atlaista, saskaņā ar Satversmi vairs nevar patstāvīgi rīkoties; ir nepieciešams valsts varas orgāns, kura uzraudzībā tā strādā. 1/10 daļa vēlētāju šis Saeimas darba pārraugs noteikti nevar būt, jo nav iedomājams praktiski, kā šādā gadījumā tiktu noteikta Saeimas darba kārtība vai Saeima sasaukta uz sēdēm.

Savukārt Valsts prezidentam šādu pilnvaru piešķiršana ir loģiska, ņemot vērā viņa vietu Latvijas konstitucionālajā sistēmā. Kā, referējot par Valsts prezidenta funkcijām, uzsvēra Jānis Purgals: „Neitrālā un izlīdzinošā vara, kuras uzdevums zināmos gadījumos ir noturēt līdzsvaru starp citām valsts varām, pieder valsts prezidentam.”[16] No šāda Valsts prezidenta statusa atvasināms konstitucionāls pienākums uzraudzīt un nodrošināt pienācīgu atlaistās Saeimas darbu līdz jaunas Saeimas sanākšanai.

Līdz ar to, manuprāt, Satversmes grozījumos pilnīgi pamatoti nav ieviests Satversmes 49. pantam līdzīgs regulējums, jo pēc Satversmes grozījumu pieņemšanas 49. pants būs attiecināms arī uz gadījumiem, kad Saeima tiktu atlaista pēc ne mazāk kā 1/10 daļas vēlētāju ierosinājuma.


Secinājumi

Juridiski vērtējot ierosinātos Satversmes grozījumus, jāatzīst, ka tie ir pietiekami labi sagatavoti, lai varētu tikt pieņemti un sekmīgi funkcionētu. Protams, būtu bijis iespējams vēlēties dažās vietās skaistāku valodas lietojumu, taču tas nekādā ziņā nemazina piedāvāto grozījumu juridisko kvalitāti.

Tas, vai šāds grozījums ir nepieciešams šobrīd Satversmē, ir jāizlemj ikvienam Latvijas pilsonim personiski. Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības iniciatīva piedāvā ikvienam pilsonim izsvērt savu un sabiedrības kopumā briedumu, proti, spēju nākotnē atbildīgi rīkoties ar šo institūtu, kā arī šādu Satversmes grozījumu politisko lietderīgumu šobrīd.

Gan 1/10 daļas vēlētāju parakstu vākšana, gan arī iespējamā tautas nobalsošana ļaus katram Latvijas pilsonim pēc sava ieskata rīkoties ar savu balsi, kura pavisam noteikti var izrādīties izšķiroša, ņemot vērā Satversmē paredzētās prasības Satversmes grozījumu pieņemšanai tautas nobalsošanā.


_______________________

[1] Sk.: Pastars E. “Dažas domas par Saeimas atlaišanas kārtības grozīšanu”, Jurista Vārds, Nr. 45(498), 2007. gada 6. novembris; Zālīte-Kļaviņa Z. “Atlaidīs, ja vadzis lūzīs”, Diena, 2007. gada 10. novembris.

[2] Plašāk sk.: Dišlers K. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē. Rīga: A. Gulbis, 1930, 105. – 118. lpp.

[3] Latvijas Satversmes sapulces IV sesijas 17. sēdes 1921. gada 2. novembrī stenogramma.

[4] Dišlers K. Saeimas atlaišana pirms leģislatūras perioda beigām, Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1927, Nr. 5, 153. lpp.

[5] Turpat, 159. - 160. lpp.

[6] Latvijas Republikas IV Saeimas IX sesijas 5. sēdes 1934. gada 4. maijā stenogramma.

[7] Plašāk sk.: Pastars E., Pleps J. “Vairāk varas tautai – vai diktatūra?”, http://www.politika.lv/index.php?id=3300, 2004. gada 15. jūnijs

[8] Dišlers K. Saeimas atlaišana pirms leģislatūras perioda beigām, Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1927, Nr. 5, 153., 160. lpp.

[9] Pastars E., Pleps J. “Vairāk varas tautai – vai diktatūra?”, http://www.politika.lv/index.php?id=3300, 2004. gada 15. jūnijs

[10] Pastars E. “Dažas domas par Saeimas atlaišanas kārtības grozīšanu”, Jurista Vārds, Nr. 45(498), 2007. gada 6. novembris. Sk. arī: Pleps J. “Kādā veidā var atlaist Saeimu”, Jurista Vārds, Nr.46(304), 2003. gada 23. decembris

[11] Latvijas Republikas IV Saeimas IX sesijas 5. sēdes 1934. gada 4. maijā stenogramma.

[12] Plašāk sk.: Pleps J. Kāds ir konstitucionālais pamats mūsu dalībai Eiropas Savienībā // Jurista Vārds, Nr.23(281), 2003. gada 17. jūnijs, Nr.24(282), 2003. gada 1. jūlijs.

[13] Pastars E. Dažas domas par Saeimas atlaišanas kārtības grozīšanu // Jurista Vārds, Nr. 45(498), 2007. gada 6. novembris.

[14] Turpat.

[15] Sk., piemēram,: Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra spriedums lietā Nr. 2005-12-0103 „Par Ministru kabineta 2005. gada 11. janvāra noteikumu Nr. 17 “Grozījumi likumā “Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām”” un 2005. gada 9. jūnija likuma “Grozījumi likumā “Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām”” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105. pantam” // Latvijas Vēstnesis, 20.12.2005., Nr.203. Sprieduma 13. punkts.

[16] Latvijas Satversmes sapulces IV sesijas 1. sēdes, 20.09.1921. gada 20. septembrī stenogramma.

Creative_commons Creative Commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu politika.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt politika.lv ar ziedojumu!

Komentāri (5) secība: augoša / dilstoša

Tmp_author
  • Politika.lv iestājas par kvalitatīvu un iecietīgu diskusiju vidi internetā. Politika.lv aicina portāla lasītājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājības normas, nekurināt un neaicināt uz rasu naidu, iztikt bez rupjībām. Politika.lv patur tiesības dzēst aizskarošus komentārus un liegt rakstu komentēšanas iespēju. Deklarācija par cieņu, iecietību un sadarbību interneta telpā
    5278633172_71b63f7fe4
    Komentētājs

    stalins - sapnis 18.11.2007 17:57
    izraelietis, 30.10.2007 08:32
    Es redzēju neparastu sapni.

    Stāvēju lauka vidū es un vēl kāds, kurš nebija cilvēks, bet drīzāk kā eņģelis. Jautāju vinjam, kāds ir viņa vārds? Eņģelis atbildēja, ka „Taisnība” ir viņa vārds.
    Tad es redzēju saceļamies stipru vēju un tas gaudodams brāzās pāri zemei. Ieklausījos vēja brāzmās un tās līdzinājās daudzu cilvēku kliedzieniem un lāstiem.
    Jautaju „ Taisniibai”, kas ir šīs balsis un kamdēļ tās nemitējas, bet pieņemas spēkā?
    „Taisnība „ man teica, ka tā ir tautas balss, kura brēc un lād uz saviem apspiedējiem un zagļiem.
    Es jautāju, vai varu redzēt šo tautu? Un „Taisnība” man atbildēja, lai sekoju tai.
    Enģelis pieskārās manām acīm un es ieraudzīju zemi pie jūras un augstu klinti tās krastā, kuras virsotne bija paslēpta mākoņos.
    Daudzi no tautas bija apstājuši klints pakāji un kliedza tur uz augšu. Gan lieli, gan mazi, gan veci gan jauni, vīri un sievas, visi kā viena liela jūra viļņojās ap granīta klinti un centās satricināt tās pamatus.
    Un tad eņģelis paņēma mani un uznesa uz klints virsotni mākoņos.
    Tur es redzēju citus cilvēkus, bet it kā ar dzīvnieku sejām.
    Viens no viņiem ar cūkas seju bija nokarājies pār bezdibeni, turoties pēdējiem spēkiem ar stīviem pirkstiem pie pašas apmales. Vēl citi, dzīvnieku sejām, līdzīgi lapsām un vilkiem, suņiem un ēzeļiem, turēja viņu aiz virvēm, ar kurām paši bija cieši saistījušies līdzīgi „ nāvīgam mezglam „ un nevareja atraistīt šīs saites.
    Es jautāju „ Taisnībai”, kāpēc šis cilvēks ar cūkas seju karājas uz kraujas malas, bet daudzi, kuri ir sasaistīti ar to ar virvēm tur vinju un nedod nokrist bezdibenī?
    Tad eņģelis man teica, ka cilvēks ar cūkas seju ir negodīgs cilvēks, kurš izmantoja tautas uzticību, bet pats ar citiem, cilvēkiem kuriem ir dzīvnieku sejas, meloja un apkrāpa tautu.
    Vēl ‘Taisnība „ man teica, ka šie cilvēki zem maskām ir kā sazvērnieki pret savu tautu un tamdēļ meli atklājās un tauta sanāca ap šo klinti un grib to sagāzt.
    Un atkal man „ Taisnība” teica, ka cilvēki maskās runāja savā starpā augstprātīgus un lepnus vārdus, ka viņi ir drošībā uz pašas klints virsotnes, kura slēpjas mākoņos un nav satricināma. Šie cilvēki smējās un dejoja, saldi ēda un dzēra un domāja un teica, ka cilvēki lejā viņus nedzirdēs un neredzēs par viņu nodomiem un noziegumus, kurus tie dara. Un galvenais starp viņiem bija cilvēks, kurš ģērbies pelēkā mantijā zem kapuces un seju viņam nevareja redzēt, bet kura prātā tika pītas visādas nelietīgas domas un viltīgs smaids rotāja vinja bārdaino vaigu.
    Un tad es redzēju jaunu lauvu, ieslēgtu krātiņā un smagas ķēdes turēja to sasietu.
    Es jautāju vēl „ Taisnībai „, kas ir šī jaunā lauva, kuru tur krātiņa un smagas ķēdes to cieši tur?
    Eņģelis atbilēja, ka šī jaunā lauva ir nākusi tamdēļ, lai sargātu tautas labumus, bet cilvēks pelēkajā mantijā pavēlēja cilvēkam ar cūkas seju sarunāt daudzus citus no klints un tie sagrāba kopā jauno lauvu, saslēdza smagās ķjēdēs un iemeta krātiņā.

    Un trīcēja klints ar vien stiprāk un stiprāk no tautas viļņošanās un balsīm. Un kļuva mazāk spēka cilvēkam ar cūkas seju turēties aiz klints malas, bet citi kliedza uz viņu, lai nelaižas vaļā, jo tad visi, kam dzīvnieku maskas tiks parauti tam līdzi bezdibenī. Un visvairāk kliedza cilvēks ar pelēko mantiju, kura seju nevarēja redzēt, bet smaida vietā tas grieza zobus dusmās un naidā.

    Tad atkal es jautāju eņģelim, kur ir tautas spēks, lai sagāztu šo stingro klinti, kuras galotne ir makoņos slēpta un kuras virsotnē cilvēki maskās savā lepnumā iedomājas, ka ir dievi un nepieskaramie svētie, turpinot padarīt nelietības.
    Tad enģelis pacēla roku un teica man : „„Taisnība” ir mans vārds un es esmu tautas speks.”
    Un sāka klints gāzties lejā no mākoņu augstumiem un visi, kas uz tās atradās vienā saitē krita līdzi cilvēkam ar cūkas seju. Krita arī cilveks mantijā.
    Tik nelietīgi viņi bija savos darbos, ka krītot lamāja viens otru un plēsa aiz matiem un spēra tuvākajam.
    Un smags bija viņu kritiens pret zemi.



    Vēl redzēju es kā „Taisnība” pieskārās krātiņam un nokrita smagās ķēdes no jaunās lauvas un atvērās krātiņa vārti. Un metās jaunais un spēcīgais lauva uz saviem lencējiem un gūstītājiem. Un plosīja viņus nežēlīgi, līdz maskas krita no to sejām. Un ieraudzīja tauta savus apzadzējus kādi tie ir, pilni netīrību, liekulības un melu un viņu darbus redzēja visi.

    Tad jautāju es eņģelim, ko darīs tauta ar šiem vilkačiem, kuri novēlas uz zemi no makoņiem un klints tos nenoturēja? Un atbildēja man eņģelis, ka ” TAISNIBAS” sodam ir janotiek, katram par to darbiem.

    Un pamodos es no miega un pazuda eņģelis.

    Izraelietis

    Par brīvu un neatkarīgu Latviju, laimīgu tautu un tiesisku valsti!!!

    Dievs, svētī Latviju!!!

    Atbildēt
    5278633172_71b63f7fe4
    Komentētājs


    Imants Burvis - Fīreram 15.11.2007 22:34
    pārlasi vēlreiz 79 pantu SWatversmē - balsojumā par Satversmes grozījumu ir jānobalso "par " vairākumam no bālsstiesīgiem valstī , neviss japiedalas bet jānobalso "par".



    Vai šāds kvorums vispār ir iespējams? Tākā nesatraucies.Un nepiedalies. viss ok

    Atbildēt
    5278633172_71b63f7fe4
    Komentētājs

    Jandžs 15.11.2007 17:37
    Vai Satversme nav sarakstīta ar e-pasta balsošanu padomā? Tad jau atlaišanas process būtu pavisam vienkārši veicams. Tikai jāpiesēžās pie datora un z ū m! Pa durvīm 'ārā. Domāju diena pienāks. Nav jau vairs Saeima kāda soverēna iestāde.

    Atbildēt
    5278633172_71b63f7fe4
    Komentētājs


    Fīrers 14.11.2007 16:31
    Vai pēc loģikas nevajadzētu būt tā, ka Saeimu var atlaist tikai tad, ja referendumā PAR ATLAIŠANU nobalso vairāk kā puse no pēdējās vēlēšanās piedalījušo skaita, nevis vairāk kā puse VISPĀR PIEDALĀS referendumā un tikai mazliet vairāk kā puse nobalso par atlaišanu? Tagad sanāks tā, ka Saeimu teorētiski var atlaist vien 25,0001% vēlētāju.

    Ja es nevēlos ārkārtas vēlēšanas, tad man tagad būs jātērē savs laiks, jāiet uz referendumu atbalstīt Saeimu. Tas ir parazītisms un šantāža. Es aiziešu, bet daudzi varbūt nē. Piemēram, ja tagad liela dala no tiem, kas vēlēja par TP, ZZS, LPPLC un TBLNNK, ir mainījuši savu viedokli, un vēlas Saeimas atlaišanu un ārkārtas vēlēšanas, tad man nav nekas pretī - lai notiek. Taču iznāks tā, ka tagad visi zaudētāju atbalstītāji aizies nobalsos par Saeimas atlaišanu, neviens no četru koalīcijas partiju atbalstītājiem par atlaišanu nebalsos, liela daļa referendumu ignorēs, daži nobalsos pret atlaišanu, palīdzot savākt kvorumu.

    Lai tauta atlaistu Saeimu, tai jābūt vīlušamies tajos, ko ievēlēja. Taču šoreiz neizskatās pēc šī gadījuma. Neapmierinātie ir JL atbalstītāji, kuru kopš vēlēšanām nav palicis vairāk, vien skaļāki. Joprojām mazākums grib izmantot vairākuma klusēšanu un vienaldzību, lai tiktu pie varas.

    Varbūt pasē vajadzētu iespiest zīmodziņu par ko balsoja? Ja balsoji par koalīcijas partiju - OK, tev ir tiesības būt neapmierinātam un tautas vārdā izvirzīt savas prasības. Bet ir jāprot pieņemt zaudējumu pēc noteikumiem spēlētā spēlē. Pat, ja vairākums ir nobalsojis par varas atdošanu oligarhiem. Tātad acīmredzot vairākums nesaskata neko sliktu Lemberga, Šķēles un Šlesera ietekmē. Bet prasmes pieņemt zaudējumu,izskatās, ka daudziem visādā citādā ziņā sakarīgiem cilvēkiem, trūkst.

    Atbildēt
    5278633172_71b63f7fe4
    Komentētājs

    Imants Burvis - autors 14.11.2007 02:46
    Vai nebūtu prātīgāk , ņemot vērā ka runa iet par Saeimu, attiecīgos labojumus likt pie 14 panta Satversmē? Protams ja šādi labojumi būtu nepieciešami.

    Uzskatu ka nav vispar jākropļo Satversme .

    Pievienoju savu viedokli. Cieņā

    Dažas pārdomas par mītiem , par Satversmi un tās grozīšanas mērķiem...



    Latvijas valsts suverenā vara pieder Latvijas tautai. Satversmes 2. pants... Ar šo pantu mēs prezumējam to, ka jebkura cita vara valstī ir savas pilnvaras saņēmusi kā deleģējumu no tautas. Protams ka jekurš augstākās varas nesējs valstī šīs pilnvaras vēlas paturēt pēc iespējas ilgākām laikam . Monarhi parasti apelēja pie savas izredzētības, Dieva gribas un svētības. Vēlētās amatpersonas veidoja normas pamatlikumos ar apgrūtinājumiem tās atsaukt no šiem amatiem. Iespējams ka Latvijas Satversmes tēvi arī bija cilvēki ar šādām tīri cilvēciskām vajībām un velmēm. Arī vēlējas sev nodrošināt varu ļoti ilgam laikam... Taču tiešas normas - nolieguma tautai ierosināt Saeimas pilnvaru pirmstermiņa izbeigšanu nav. Un, ja vara valstī ir deleģēta no tautas, vai iespējams ka deleģējuma saņēmējs ir ar lielākām tiesībām, par šī deleģējuma sniedzēju, šai gadījumā par tautu? Ja jā, tad no kā tas ir saņēmis šādas pilnvaras? Atgriežamies pie Dieva izredzētības?..

    Pilnīgi neiesaistoties par šī brīža Saeimas atlaišanas nepieciešamību, neuzskatu par pareizu uzsākt kārtējo Satversmes virināšanu. Sabiedrībā tika un tiek kultivēti mīti par to, ka tikai Valsts Prezidents var atlaist Saeimu, ka tauta to nevar. Ka ir jācīnās par šādām tautas tiesībām...Atkal tiek uzsākta Satversmes virināšanas kampaņa. It kā cīņa par papildus tiesībam tautai. Nekad neviena konstitūcija pasaulē nav rakstīta ar domu ka tautai viss aizliegts, izņemot atļauto. Vai tad Latvijas Satversme , kā izņēmums , ir rakstīta ar pretēju domu?

    Uzsākšu ar to, ka jebkurs dokuments (šaj gadījumā arī Satversme), kurš nosaka kāda tiesības, parasti prezumē ka tautai šādas tiesības jau ir un tauta ir tā kura var šīs tiesības deleģēt, paplašināt vai ierobebežot. Un ar likumu nosaka šo tiesību ierobežojumus, lai tautas tiesības nepārvērstu par tās priekšstāvju patvaļu. Tauta var sevi kādās tiesībās ierobežot pati un visi šādi tautas tiesību ierobežojumi Satversmē jau ir uzskaitīti 73. pantā.

    “Latvijas tauta savā brīvi vēlētā Satversmes sapulcē ir nolēmusi sev šādu valsts Satversmi” , ar šo frāzi sākas Latvijas Satversme. Kur šajā dokumentā ir norma ar noliegumu tautai izteikt velmi, ierosināt atsaukt pašas ievēleto Saeimu? Kāpēc tiek kultivēts priekšstats ka tautai ir noliegta iespēja ierosināt Saeimas atsaukšanu? Vai tad šīs tiesības jau nav prezumētas Latvijas Satversmē ar tiem ierobežojumiem, kuri noteikti tajā? Ja Satversmi uzskata kā dokumentu, kurš tautas vārdā deleģē daļu no tautas varas un tautas tiesībām savas valsts pārvaldes institūcijām, tad kā var pieļaut doma ka šīm institūcijām attiecība pret tautu ir vairāk varas, nekā tautai pret šī institūcijām?

    Ilgu laiku politiķi (Saeimas deputāti, ministri) sabiedrībā , kura faktiski pati nelasīja Satversmi ( kaut arī viegli izskrējusi tai cauri aiz ziņkārības) kultivēja mītu, ka tikai Valsts Prezidents var atlaist Saeimu. Izlasot Satversmi izrādās ka tas tā nav. Valsts prezidents var tikai ierosināt šādu darbību. Atlaist Saeimu, saskaņā ar Satversmi, var tikai tauta. Tiesa, nekur nav prezumēts, ka Saeima nedrīkst pati pieņemt lēmumu par savu pilnvaru pirmstermiņa pārtraukšanu...

    Palasam Satversmes sadaļu par Saeimu:

    “6. Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās.

    10. Saeimu ievēlē uz četriem gadiem.

    14. Vēlētāji nevar atsaukt atsevišķus Saeimas locekļus.”

    Šie trīs panti skaidri pasaka, ka pamatojoties uz tautas uzticību saviem priekšstāvjiem tauta godīgās vēlēšanās izvēlas tos savus priekšstāvjus, kuriem uz četriem gadiem uztic valsts pārvaldīšanu. Un tieši tas, ka vēlešanas ir godīgas, vieklīdzīgas un aizklātas ir nosacījums tam, ka atsevišķu Saeimas locekli vēlētājs nevar atsaukt. Vienlaicīgi visa šī sadaļa prezumē godīgas vēlēšanas (godīgums 9. Saeimas ievēlešanas laikā bija visai apšaubāms. Vismaz man nav nācies sastapt kādu kurš ir gatavs tautu pārliecināt par pretējo... ), un nekur nav teikts ka vēletājs nav tiesīgs liegt savu uzticību visai Saeimai. Saeima ir pakļauta valstī noteiktai likumdošanai. Saeima attiecībā pret likumu nav izņēmums. Visi papildus aisardzības mehanismi, visi ierobežojumi ir noteikti Satversme. Šajā gadījumā katram Saeimas loceklim tiek dota papildus aizsardzība savas pozīcijas aizstavībai, gadījumos, kad Saeimas loceklis pārstāv mazākskaitlīgu vēlētāju loku ar atsevišķu viedokli. Lai pie dažādiem apstākļiem un nosacījumiem vēlētāju vairākums nevarētu atsaukt atsevišķu, netikama viedokļā paudēju no Saeimas. Praktiski tas ir mehanisms , lai nodrošinatu jebkura vēletāja viedokļa paušanu valsts augstākajā likumdošanas institūcija. Mazākuma aizstāvība pret vairākuma patvaļu.

    Visi likumdošanas mehanismi ir meklējami Satversmes sadaļā par likumdošanu.

    Palasam Satversmi sadaļā par Valsts Prezidentu:

    “48. Valsts Prezidentam ir tiesība ierosināt Saeimas atlaišanu. Pēc tam izdarāma tautas nobalsošana. Ja tautas nobalsošanā vairāk nekā puse balsotāju izsakās par Saeimas atlaišanu, tad Saeima uzskatāma par atlaistu un izsludināmas jaunas vēlēšanas, kurām jānotiek ne vēlāk kā divus mēnešus pēc Saeimas atlaišanas.”

    Tātad 48 pantā noteikts kā Valsts Prezidents var realizet savas tiesības likt tautai izšķirties , bet nav noradīts ka viņš ir tiesīgs patvaļīgi izrēķināties ar Saeimu domstarpību gadījumā. Un nav teikts ka tikai viņš to var darīt. Šis pants veido aizsardzības mehanismu Saeimai pret prezidenta varu, patvaļu, iegribu. Bez tautas prezidents nevar Saeimu atlaist. Tas ir ierobežojums Valsts Prezidentam, ne tautai.

    “50. Ja tautas nobalsošanā vairāk nekā puse no nodotām balsīm izsakās pret Saeimas atlaišanu, tad Valsts Prezidents uzskatams par atlaistu un Saeima ievēl jaunu Valsts Prezidentu uz atlaistā Prezidenta atlikušo pilnvaru laiku.”

    Tātad 50 pants norāda uz to, ka tikai tauta pieņem lēmumu, ne Valsts Prezidents. Šis ir ierobežojums Valsts Prezidentam, ne papildus tiesības.

    Ja lasām Satversmes sadaļu par likumdošanu, tad :

    “73. Tautas nobalsošanai nevar nodot budžetu un likumus par aizņēmumiem, nodokļiem, muitām, dzelzceļu tarifiem, kara klausību, kara pasludināšanu un uzsākšanu, miera noslēgšanu, izņēmuma stāvokļa izsludināšanu un tā izbeigšanu, mobilizāciju un demobilizāciju, kā arī līgumus ar ārvalstīm.”

    73 pants dod uzskaitījumu tiem jautājumiem, kurus nevar nodot tautas lemšanai, kaut arī nav teikts ka tauta nevar ierosināt šādus lēmumus Valsts Prezidentam un Saeimai lemšanai. Praktiskajā dzīvē tā tas arī bieži notiek, un neviens neuzdrīkstas teikt ka tautai nav tiesības ierosināt šādus jautājumus lemšanai. Tas ir ierobežojums iespējai emocionālā līmenī pieņemt saimnieciski un politiski nesaprātīgus lēmumus. Faktiski vienīgais ierobežojums tautas gribai, kurš norādīts Satversmē.

    “78. Ne mazāk kā vienai desmitai daļai vēlētāju ir tiesība iesniegt Valsts Prezidentam pilnīgi izstrādātu Satversmes grozījumu projektu vai likuma projektu, kuru Prezidents nodod Saeimai. Ja Saeima to nepieņem bez pārgrozījumiem pēc satura, tad tas ir nododams tautas nobalsošanai.”

    Tātad 78 pants pasaka ka jebkuru citu jautājumu tauta var gan lemt, gan ierosināt. Un tieši pēc tautas ierosinājuma Saeimai ir vēl tiesības pieņemt lēmumu bez tautas nobalsošanas. Acīm redzot tieši uz to mēs prezumējam ka Saeima pati var pieņemt lēmumu arī par savu pilnvaru pārtraukšanu pirms termiņa.

    Un tas ir loģiski, jo tas, kurš ir tiesīgs pienemt lēmumu kādā jautājumā , tas vienmer ir tiesīgs šo jautājumu iniciēt. Interesanti ka neviens neapšauba esošās tautas tiesības ierosināt grozījumus komplicetos likumos – krimināltiesībās , civiltiesības, administratīvajās tiesības ... Galu galā pašu Satversmi grozīt – arī var ierosināt. Tie ir likumi kurus samērā grūti analizēt un grozījumus gatavot. Parasti to dara juristu brigādes. Bet tehnisli ļoti vienkāršu likumprojektu kuru viegli izprast, kur lēmumu saskaņā ar Satversmi var pieņemt tikai tauta, to lūk tauta nedrīkstot šobrīd ierosināt , un par šīm tiesībam jācīnās... Nu nav kaut kas ar loģiku kārtībā.

    Nav Satversmē noteikts šāds tautas tiesību ierobežojums. Nav šāda Saeimas papildus aizsardzības tiesiska mehanisma.

    Kam šobrīd ir vajadzīgi šādi mīti un māžošanās ar diviem referendumiem viena vietā? Tiem, kuri attiecīgā brīdī it kā uzsāk cīņu par tautas tiesībām. Novirzot tautas uzmanību no paša risināmā jautājuma uz sevi, kā uz cīnītāju par tautas tiesībām.. Tas ir spēcīgs demogoģisks solis - nesakot ka tautai nav tiesības uz kaut ko, uzsākt cīņu par šīm tiesībām uz šo kaut ko.. Pievienojoties šādai “cīņai” katrs klusējot it kā piekrīt ka tautai šādu tiesību šobrīd nav. Bez juridiski loģiska pamatojuma. Zinot Latvijas pieredzi ar referendumiem, uz brīdi iedomāsimies kas notiek, ja referenduma rezultāts nav pozitīvs. Vai tas nedod iespēju demagogiem nākotnē norādīt uz tautas atteikšanos no savām tiesībām pašai atlaist Saeimu? Varbūt ka šāds mērķis arī ir šādām atrakcijām? Uz īsu brīdi sacelt ažiotāžu ap Satversmi un iegūt laiku Saeimas glābšanai? Nosakot papildus aizsardzības mehanismu Saeimas locekļiem, kad tie ļaunprātīgi izmanto tautas doto uzticību. Jo ja CVK norādītais piedalīšanās kvorums referendumam par likuma grozījumu šobrīd ir 453 730 vēlētāju, no kuriem vismaz 225 417 jānobalso pozitīvi, tad cits secinājums šādai iniciatīvai nav rodams...

    Satversmes grozījumu referenduma gadījumā loģiska ir prasība pēc lielākas pārstāvniecības (79. pants) - vismaz puse no balstiesīgiem valstī nobalsojam “par”... Jo tā ir Satversme, valsts pamatlikums.

    Šodien daudzi tautā vēlas 9. Saeimas atsaukšanu. Vai šīs iniciatīvas rezultātā nesaņems pretējo – nekad neatsaucamas Saeimas? Un... vai savas popularitātes celšanai pirms vēlēšānām ir jācūkojas ar Latvijas Satversmi?

    Dievs svētī Latviju.

    Cieņā Imants Burvis 29158851

    Atbildēt
    Saistītie raksti
    Citi autora darbi
    Rokas

    Vienā valodā 12 Autors:Jānis Pleps

    Dzirnavas

    Uz jauno krastu? 0 Autors:Jānis Pleps

    Metamie_kaulini_255x203

    Meklējam tiesībsargu! 0 Autors:Jānis Pleps