Foto: Official Navy Page
Veltot visu uzmanību Tuvajiem Austrumiem, ASV ir palaidusi garām nozīmīgas izmaiņas citviet pasaulē. 2001. gada 11. septembris paātrināja procesu, kurā ASV zaudēja ietekmi un prestižu pasaulē.
„Sabiedrība, kas atdod savu personisko brīvību drošības vārdā, nav pelnījusi nevienu un zaudēs abus”. Šie Bendžamina Frenklina (Benjamin Franklin) vārdi lielā mērā atspoguļo ASV sabiedrībā notikušo, desmitgadi pēc 9/11. Cerībā rast imunitāti pret uzbrukumiem Amerika ir kompromitējusi savas vērtības, tomēr pilnīga drošības sajūta tā arī palikusi nepiepildīta.
Nav viegli iestarpināt 2001. gada 11. septembra notikumus noteiktā vēstures pārskatā. Salīdzinājumā ar citām līdzīga mēroga traģēdijām šķiet neiespējami sniegt skaidrojumu, kā viens notikums spēj fundamentāli ietekmēt tik daudz jomu — ārpolitiku, ekonomiku, ierobežojumus lidostās, attieksmi pret imigrantiem, vīzu izsniegšanas procesu un daudz ko citu. Nekad iepriekš Amerika nebija slēgusi visas lidostas vienlaicīgi, nekad iepriekš netika atceltas tik daudzas beisbola spēles un nekad ASV vēsturē viens notikums nebija izpelnījies četru dienu nepārtrauktu tiešraidi. Biežāk minētais salīdzinājums ir uzbrukums Pērlhārborai (Pearl Harbor) — vismaz pārsteiguma ziņā tas ir līdzvērtīgs. Tajā pašā laikā Pērlhārbora bija kara bāze tūkstošiem kilometru attālumā no ASV sauszemes — teritorija, kas nav gluži pirmā asociācija ar 4. jūlija republiku. 9/11 upuru skaits, izvēlētie simboliskie mērķi un izpildes veids bija līdz šim neredzēts uzbrukums. Tomēr tas, kas patiešām liek ierindot šo notikumu kādā atsevišķā kategorijā, ir grandiozā ASV atbildes reakcija.
Karš Afganistānā un Irākā pēc konservatīviem aprēķiniem ir prasījis ap 137 000 civiliedzīvotāju dzīvību. Ja Al Qaeda uzbrukums teroristiem izmaksāja aptuveni pusmiljonu dolāru, tad ASV šajos desmit gados ir ieguldījusi 3,3 triljonus dolāru pretreakcijai. Sanāk, ka par vienu teroristu ieguldīto dolāru ASV pretī ir izsniegusi 7 miljonus dolāru[1]. 11. septembris ir bijis arī ievērojams tests ASV vērtībām. No vienas no atvērtākajām sabiedrībām tūristiem, studentiem, uzņēmējiem, un imigrantiem Amerika pēc 9/11 ir kļuvusi par galamērķi, kurā iebraucējiem jābūt gataviem novilkt kurpes, atstāt pirkstu nospiedumus un iziet ķermeņa skenēšanu. Tolerances līmenis pret dažādām minoritātēm ir krities, savukārt noziegumu skaits, kas saistīts ar reliģijas vai tautības piederību, — ievērojami palielinājies. Tik liela mēroga nacionālais trieciens nevarēja nepalikt bez noteiktiem ierobežojumiem, tomēr pielietotās zāles dažkārt bijušas tikpat nepatīkamas kā pati slimība.
Ēna pār personīgo brīvību
Lielu krīžu un kara laikā ASV politiskais smaguma centrs starp Kongresu un Balto namu ievērojami nosveras par labu pēdējam. Izteikta līdera lomu praktiski automātiski ieņem prezidents, kura darbības reti kad tiek apšaubītas. Linkolns bez lielas pretestības pārkāpa konstitūciju Pilsoņu kara laikā, kamēr Rūzvelts ar niecīgiem protestiem iežogoja ASV dzīvojošos japāņus dzeloņstiepļu nometnēs Otrā Pasaules kara laikā. Līdzīgā manierē 9/11 ir spilgts piemērs varas koncentrācijai prezidenta rokās. Īsi pēc terora aktiem Kongress praktiski izsniedza baltu lapu, uz kuras prezidents varēja uzrakstīt jebkuru skaitli, kas nepieciešams, lai sauktu pie atbildības vainīgos. Liela daļa politiķu iekoda mēlē, jo prezidenta lēmumu apšaubīšana kara laika situācijā izskatītos nepatriotiski. Rezultātā tika izveidota masīva birokrātija ar neskaitāmām drošības aģentūrām. Kopumā 263 organizācijām bija jāpasargā ASV no tālākiem uzbrukumiem[2]. Pieņemtais Patriotu akts noņēma jebkādus ierobežojumus drošības dienestu patvaļai, lai vajadzības gadījumā kontrolētu pilsoņu privāto dzīvi. Personisko datu aizsardzība kļuva par svešvārdu. Federālais izmeklēšanas birojs (FIB) plašākas sabiedrības drošības vārdā bez tiesas apstiprinājuma varēja pieprasīt izziņas no pasta, bankām, apdrošināšanas un nekustamo īpašumu aģentūrām. Aptuveni 30 000 cilvēku tika nodarbināti, lai noklausītos aizdomās turamo telefona sarunas. Atsevišķi pieņemtie drošības pasākumi tolaik bija pamatoti, un liela daļa Amerikāņu arī bija gatavi ziedot daļu savas personīgās brīvības. Problēma tikai tā, ka, vienreiz izveidotas, šīs institūcijas un pielietotās prakses ieguva permanentu statusu par spīti tam, ka draudu līmenis ar laiku ir ievērojami mazinājies. Reiz uzstādītas, novērošanas kameras reti kad tiek noņemtas.
Pēc Irākas ieņemšanas frāze „novilkt cimdus” arvien biežāk sāka cirkulēt politiskajās aprindās, atspoguļojot pārliecību, ka terorisma novēršanā noderīgas ir visas iespējamās metodes, tajā skaitā fiziska ietekmēšana. Dokumentācija par atsevišķu kriminālu elementu spīdzināšanu ir pieejama praktiski par ikvienu ASV karu, bet Buša administrācija šo metodi padarīja par sistemātisku pieeju, praktizētu slepeni izveidotajos cietumos Marokā, Taizemē, Pakistānā un Austrumeiropā. Atklātībā nonākušās fotogrāfijas no Abu Graibas (Abu Ghraib) cietuma bija ievērojams trieciens ASV morālajai stājai. Dažu drošības sargu izmantotās metodes, protams, neatspoguļo plašākas sabiedrības vērtību sistēmu un notikušais, pēc Buša vārdiem, bija atsevišķu „sabojājušos ābolu” — sargu — darbības rezultāts. Tomēr lielā mērā bojāts bija arī pats koks — Baltā nama vadība, kas turpināja publiski aģitēt spīdzināšanas efektivitāti valsts aizsardzībā. Personīgās brīvības un konstitucionālo tiesību erozija ir bijusi lielākā 9/11 ēna.
Neizmantotās iespējas
Liela mēroga traģēdijas dažkārt var dot noteiktu grūdienu izmaiņām, un 9/11 iespaidā ASV bija iespēja pārskatīt attiecības ar vairākām valstīm. Daudzi jau piemirsuši, bet īsi pēc terora aktiem vairāki simti Irānas iedzīvotāju spontāni izteica savu līdzjūtību, aizdedzinot svecītes bojāgājušo piemiņai. Pēc notikušā ASV un Irānai bija viens ienaidnieks — Taleban režīms, un tas deva noteiktas manevra iespējas attiecību uzlabošanā. Aizklātā gaisotnē abu pušu diplomāti pēc ilgāka pārtraukuma tikās ANO telpās Ņujorkā, un tā rezultātā Irānas puse nāca ar priekšlikumu par izlūkošanas informācijas sniegšanu saistībā ar Afganistānu, kuru Amerika vēlāk lieti izmantoja.
Pēc ASV lēmuma atbrīvoties no Sadama Huseina Teherāna vēlreiz piedāvāja savus informācijas avotus. Toreizējais ASV Valsts sekretārs Kolins Pauels (Colin Powel) piedāvājumu uzņēma ar atsaucību, bet Baltā nama neokonservatīvais spārns to pilnībā noraidīja. Vēlāk sekoja slavenā „ļaunuma ass” un ekonomiskās sankcijas pret Irānu, un šodien Vašingtonas attiecības ar Teherānu ir tur, kur nu tās ir.
9/11 pilnībā monopolizēja Amerikas ārpolitiku, piespiežot pieņemt neveiksmīgus stratēģiskos lēmumus. Šis specifiskais laika posms ASV ārpolitikā praktiski ir terorisma definēts, kā rezultātā valsts kopš 2001. gada 7. oktobra ir bijusi nepārtrauktā kara stāvoklī. Dažkārt liekas, ka sabiedrība šos karus jau sāk uztvert kā pašsaprotamu parādību, nevis patoloģiju. Kopš aukstā kara beigām Vašingtona izbaudīja savu izteiktāko „unipolāro mirkli” ar ievērojamu finanšu un militāro pārākumu pār tuvākajiem sekotājiem, tomēr ar 11. septembri tā ir piedzīvojusi ievērojamu kritienu. Tā vietā, lai ieguldītu naudu konkurētspējai ar globalizācijas veiksminiekiem Ķīnu un Indiju, ASV desmitgadi ir veltījusi, trenkājot globalizācijas neveiksminiekus[3].
No šodienas perspektīvas grūti iedomāties, bet Bušs savu prezidentūru uzsāka ar budžeta pārpalikumu. Kara darbība vairākās frontēs ir prasījusi ievērojamus resursus, tāpēc šodien budžeta deficīts ir sasniedzis astronomisku skaitli. Veltot visu savu uzmanību Tuvajiem Austrumiem, ASV ir palaidusi garām nozīmīgas izmaiņas citviet pasaulē. Kā iztiecies Deivids Milibands (David Miliband): „Bin Ladens veidoja ziņas, bet ne vēsturi”.[4] Patiešām, svarīgās ziņas starptautiskajā politikā ir bijušas Ķīnas, Indijas, Brazīlijas un citu valstu straujā izaugsme. Diez vai ASV būtu varējusi kaut kā apturēt spēka balansa svēršanos pretējā virzienā, pat nepiedzīvojot 9/11 terora aktus. Tomēr lielā mērā šis notikums paātrināja procesu, kurā ASV zaudēja ietekmi un prestižu pasaulē.
Tas, kurš aizmirst vēsturi, nereti ir spiets to atkārtot. Savs laiks pieminēt upurus un savs — godināt tos, kas centās viņus glābt. ASV ir jācenšas izprast pieļautās kļūdas, vienlaicīgi virzoties ārā no 9/11 ēnas. Ne vienmēr tas notiek tik ātri, kā gribētos. Mazāk nekā stunda bija vajadzīga, lai sabruktu pirmais Pasaules Tirdzniecības centra tornis, kamēr tā atjaunošana ir prasījusi 10 gadus, un pilnībā tas tiks pabeigts tikai ap 2016. gadu. Sagraut patiešām ir vieglāk nekā atjaunot, un tomēr tas nevar būt par attaisnojumu nedarīšanai.
________________________
[1] Brown University (2011) ‘Costs of War’, Watson Institute, http://costsofwar.org
[2] Bipartisan Policy Center (2011) ‘Tenth Anniversary Report Card: The Status of the 9/11 Commission Recommendations’, Washington D.C.
[3] Friedman, T. and M. Mandelbaum (2011) ‘That used to be us: How America fell behind the world it invented and how we can come back’,
[4] Miliband, D. (2011) ‘Bin Laden made news, not history’, Al Jazeera, http://english.aljazeera.net/indepth/opinion/2011/09/2011910112831214393.html