Foto: americanartmuseum
Dižais dānis akcentēja, ka ir gadījumi, kad pienākums pret Dievu liek pārkāpt ētikas likumus, lai arī pats Dievs šos likumus iemieso. Kad mani mēģina pārliecināt, ka 5 µg/kg benzopirēna šprotēs ir tas pats, kas 2 µg/kg benzopirēna speķītī un sarunās var iemainīt „speķīti” pret „šproti”, gribas sacīt dažus vārdus par ētiku. Gan kūpinātāju, gan komisijas, gan ierēdniecības, gan zinātnieku, gan pārtikas iekārtu ražotāju ētiku.
Bailēs un trīsās, iespējams, pirmo reizi mēs sastopamies ar jēdziena „ētikas normas” analīzi. Saskaramies ar spiedienu no kāda ārēja spēka ētikas normas pārkāpt, neskatoties, ka tas pats spēks tās ir noteicis. Saskaramies ar uzdevumu izpildīt augstāka spēka noteikto prasību policiklisko aromātisko ogļūdeņražu līmenim un ētisku prasību aizsargāt veselību. Sākotnējā iecere viedokli bija sagatavot par administratīvo slogu un iespējamiem risinājumiem, kontekstā ar valdības iecerēm un rīcību post-Zolitūdes katastrofas posmā. Bet, iespējams, šo tēmu var paplašināt un padziļināt, lai saprastu, kāpēc tā notiek un kādi ir iespējami sistēmiski jauni risinājumi. Tāpēc, lai mazinātu intrigu, jau sākumā mēģināsim pieteikt tēzi un risinājumu – ētikas normu ievērošana un to uzraudzība uzņēmējdarbībā ir labāks risinājums, kā bailes un trīsas, ko rada papildus normas, administratīvais slogs, vai citas „cietākas” prasības. Mēģināsim to pierādīt.
Ko mēs darām, lai samazinātu slogu uzņēmējdarbībai?
Administratīvā sloga ir definīcija skanētu apmēram tā – laika izteiksme naudā, kas teorētiski (neatkarīgi no kompetences un prasmēm) ir nepieciešama, lai izpildītu valsts noteiktus pienākumus informācijas sniegšanai (t.i., aizpildītu kādu obligātu formulāru). Mūsu valstī to saprot plašāk. Par administratīvo slogu dēvē visas prasības, ierobežojumus, uzdevumus un nepilnības, ar kurām persona sastopas saskarsmē ar valsts iestādēm. Dažkārt administratīvais slogs tiek atpazīts arī iestādes saskarsmē ar iestādi. Plaša pieeja pieprasa arī plašu iesaisti. Tāpēc administratīvā sloga jautājumus risina vairākas institūcijas un dara to vienlaicīgi. Tāpēc par administratīvo slogu mēs plaši runājam un visā vainojam sistēmu.
Administratīvo slogu mēra kā ietekmi uz uzņēmējdarbību, gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi. Valstis tiek salīdzinātas un izmērītas. Tiek salīdzināts laiks un izmaksas, kuras ir „jāmaksā” par noteiktiem publiskiem pakalpojumiem. Kopā ir trīs galvenās administratīvā sloga mērījumu sistēmas – Globālās konkurētspējas indekss, Ekonomikas brīvības indekss un Doing Bussiness, – kuras ar dažādu intensitāti tiek izmantotas arī Latvijā. Globālā konkurētspēja pēta uzņēmēju sajūtas par slogu. Ekonomiskās brīvības indekss vairāk koncentrējas uz pieņēmumu, ka augstāka ekonomiskā brīvība, veicina lielāku labklājības līmeni un ienākumus uz vienu iedzīvotāju.
Doing bussiness indekss ( http://doingbusiness.org/data/exploreeconomies/latvia ) – kvantitatīvi mēra un salīdzina valstu regulējošos nosacījumus un procedūras – gan tās, kas veicina uzņēmējdarbības aktivitāti, gan tās, kas to ierobežo. Iespējams, tieši šī iemesla dēļ, tas ir pasludināts par „vadošo un virzošo” īpaši uzraugāmo parametru. Lai ieviestu šo pieeju Ministru kabinets, ir apstiprinājis Uzņēmējdarbības vides uzlabošanas pasākumu plānu 2013.–2014. gadam ( http://www.mk.gov.lv/lv/mk/tap/?pid=40280988 ). Tajā ir ietverts 31 pasākums, ir vērsta uz uzņēmējdarbības vides sakārtošanu un pilnveidošanu, administratīvā sloga un izmaksu samazināšanu, uzņēmumu attīstības atvieglošanu. Ir sagatavota arī atskaite. ( http://www.mk.gov.lv/lv/mk/tap/?pid=40280960 ). Šo pasākumu koordinē Ekonomikas ministrija. 2013.gada atskaite gan ir pieejama tikai „e-portfelis” sistēmas lietotājiem. Man jau liekas, ka varētu ar sniegumu iepazīstināt arī plašāku publiku.
Cits, ne mazāk svarīgs pasākums ir iniciatīvas ”Mazāks slogs”, „Futbols” un citas, kas vērstas uz sabiedrības iesaisti izskaidrojot dzīves situācijas ( http://www.mazaksslogs.gov.lv/slogs/sakums/ ) un sniedzot argumentāciju “kāpēc tā vajag?”. Šajā vietnē faktiski nav sastopami priekšlikumi, kas būtu saistīti ar slogu uzņēmējiem. Šo pasākumu koordinē Valsts kanceleja.
Ir izstrādāts pasākumu plāns “klusēšanas – piekrišanas“ principa ieviešanai un piemērošanai atbildīgo institūciju administratīvajā praksē. (http://likumi.lv/doc.php?id=249188 ) Interesanti, ka atskaitē stingri izpildīti 50% pasākumu. Visa cita starpā Valsts prezidenta un tieslietu ministra 2012. gada 12. decembrī izdeva rīkojumu Nr. 7 „Par priekšlikumu izstrādi likumu grozījumu skaita un apjoma samazināšanai”. ( http://likumi.lv/doc.php?id=253362 ). Sagatavotā informatīvajā pārskatā ( www.mk.gov.lv/doc/2005/TMInfo_121113_VP7.2016.docx ) par rīkojuma ieviešanas iespējām galvenā cerība likta uz iespējām piesaistīt vēl profesionālus ekspertus un iespēju vēl labāk iemācīt rakstīt normas. Šos pasākumos koordinē Tieslietu ministrija.
Kādi ir piedāvāto risinājumu „izaicinājumi”?
Ja skatāmies plašāk un dziļāk uz visiem „apcirkņiem”, tad mēs varētu ieraudzīt šādu ainu.
Pirmkārt, normatīvo aktu anotācijās atspoguļotās informācijas kvalitāte nav pietiekama, jo mums nav vienkopus ”iegultas” informācijas par to, cik lielas ir to normu izmaksas, kuras tiek mainītas. Tas, protams, nekavē grozījumus normatīvos aktos veikt bieži. Sloga palielināšana vai samazināšana tiek mērīta pēc uzņēmēju reakcijas – patīk vai nepatīk.
Otrkārt, anotācijās atspoguļotā informācija netiek apkopota un monitorēta pa nozarēm, jomām, atbildīgām ministrijām. Mums nav informācija par to, kāda bija „vecā” būvniecības procesa ietekme naudas izteiksmē uz uzņēmumiem, un nav informācijas arī par to, kāda būs jaunā regulējuma ietekme naudas izteiksmē. Mums nav kvantitatīvu uzņēmējdarbības sloga mērījumu un to atjaunošana, lai salīdzinātu izmaiņas konkrētā nozarē.
Treškārt, labāka regulējuma iniciatīva netiek ieviesta centralizēti, tās elementi ir rodami VARAM, EM, PKC, TM un Valsts kancelejā. Nav viens “politikas koordinācijas centrs” valdības centrā. Ikvienai iestādei ir sava darbības programma, savi uzdevumi un savs skatījums. Mums nav algoritms, lai pirms “atļaujas” izstrādāt normu, pieprasītu sākotnējās ietekmes izvērtēšanu un pieprasītu obligātu pēcizvērtēšanu.
Ceturtkārt, normas nav “kodificētas” t.i. apkopotus saprotamos „foliantos” un izvērtētas normu pretrunas. Tās nav sagatavotas kā „stājinformācijas stendi”, kā inforgrammas, kurās instrukcijas veidā un uzskatāmi būtu pateikti galvenie izpildes elementi un kontroles datumi.
To varētu pateikt vienā teikumā; – administratīvā sloga novēršanā saglabājam tradicionālo pieeju, cerot uz “vides” uzlabošanos, ko sniegs jaunas metodikas, brīnišķīgas procedūras, jaukas apmācības, daudz kafijas, nepārtraukta normu izstrādes kvalitātes un procesa kontroles uzlabošana. Un protams, tikai un vienīgi piesaistot labākos prātus.
Kāpēc tas „nestrādā”?
Vispirms, jau tāpēc, ka „bruņošanās sacensība” pie laba nenoved – katram jaunam kontroles un uzraudzības „ierocim” parasti tikpat aktīvi tiek izveidots mehānisms, lai to apietu. Dažkārt tas notiek ātrāk, nekā attiecīgā tiesību norma stājas spēkā. Tādējādi, administratīvā sloga apjomam ir jāpalielinās, jo „ieroču meistari” savā profesionalitātē negrib atpalikt no „aizsardzības plānotājiem”. Iespējams, ka tā ir pirmā sistēmiskā kļūda vai nepilnība, kas līdz galam nav saprasta. Vairumā gadījumu tiesību normas tiek izstrādātas konvencionāli; – ir liels līmenis – samazinām līmeni, – ir daudz laika procedūrai – samazināt laiku procedūrai; ir lielas izmaksas – samazinām izmaksas. Šāda pieeja ir populāra, jo to var izmērīt, tā ir kvantificējama un ieliekama noteiktās tabulās un naudas vienībās. Tādējādi tā ir uzskatāma un saprotama, viegli komunicējama, jo varam pateikt, ka uzņēmējam šodien ir jāmaksā par tūkstoti mazāk nekā vakar un jātērē desmit dienas mazāk laikā nekā aizvakar. Šos ieguvumus nevar noliegt, bet vai pretējā puse gūst pārliecību, ka, samazinot „cietās” prasības, ieguvumi ir sabiedrībai? Vai samazinot prasības būvniecības procesā iesaistītajiem, tā sekas nav pārāk sāpīgas, lai neteiktu katastrofālas? Vai policiklisko aromātisko ogļūdeņražu līmeņa samazināšana speķītim, bet atstāšana šprotēm nav manipulācija ar informāciju? Vai un ko papildus pētījumi uzrādīs? Un tomēr, cilvēka veselība ir svarīgāka par iespēju šim pašam cilvēkam nopelnīt iztikas līdzekļus? Varbūt ražotāji nav iedziļinājušies problēmas būtībā? Jo zivis ir mazi ķermenīši, kas apdūmoti, bet speķītim maza garoziņa lielam ķermenītim? Ģeometrijas likumu saka, ka šādos gadījumos uz kilogramu šprotēs vienmēr policikliskais un aromātiskais ir vairāk nekā uz kilogramu speķīti.
Risinājumi.
Lai uzlabotu uzņēmējdarbības vidi vispirms, ir jāievēro ētikas normas. Būtiski ir arī citi elementi, piemēram:
– ir jānosaka viena atbildīgā institūcija par politiku (pēc iespējas tuvāk valdības centram);
– nepieciešams kvantificēt slogu pa nozarēm, jomām, ministrijām, lai zinātu ko un par cik samazinām;
– normatīvu ieviešana ir jāmēra, jāuzrauga, to nepieciešams „izsekot”, jo pats par sevi nekas nenotiek;
– ir jāparedz motivācijas sistēmas par “acīmredzamu sloga samazināšanu” noteiktā nozarē un noteiktā laika posmā.
Iespējams, ka Zolitūdes katastrofas sistēmiskā problēma ir – vāja uzņēmējdarbības ētikas normu ievērošana visās saskaitāmajās vienībās. Iespējams, ka jauni ierobežojumi policiklisko aromatizēto ogļūdeņražu klātbūtnes faktā arī ir uzņēmēju ētikas jautājums. Strādājot ar kvalitatīviem materiāliem un procesiem, iespējams, kūpināšanas problēmām nevajadzētu rasties. Un tikai mūsu ētiskais imperatīvs būs tas, kas nostāsies starp labu un sliktu ražošanas praksi.
Kopsavilkums.
1)Metodikas, apmācība, procesu un procedūru uzlabošana, jaunu informācijas sistēmu izveide, labi apmācītu tiesību normu speciālistu piesaiste nespēs atrisināt problēmas, ja uzņēmējdarbība nebūs balstīta uz augstiem ētikas standartiem. Slogs uzņēmējdarbībai nevar samazināties, ja ikviens neapzinās savu personisko atbildību labas prakses normu konsekventā izpildē. Uzņēmējdarbības ētikas arbitra lomu vajadzētu uzņemties pašu uzņēmēju veidotai organizācijai. Tomēr, īpaša uzmanība ir jāpievērš „pašregulācijas privatizācijai”, lai nepieļautu ētikas normu un standartu nepamatotu eroziju jomās, kas būtiski ietekmē mūsu drošību.
2)Līdzšinējā pieredze liecina, ka sloga samazināšanai būtiska loma ir koordinētai un konsekventai darbībai tieši valdības centrā. Nepieciešams noteikt vienu atbildīgo institūciju, kas apkopo informāciju par administratīvo slogu, seko tā izmaiņām noteiktā jomā, atalgojot tās personas, kuras sasniedz skaidrus un izmērāmus rezultātus.
3)Ar “rūpīgāku” normu kvalitātes pārbaudi un “stingrāku” procesa un procedūru uzraudzību nevajadzētu atvietot konkrētu personu atbildību, gan valsts pārvaldes institūcijās, gan arī uzņēmējdarbībā.
4)Jaunu ierobežojošu normu izstrāde un jaunu priekšlikumu iesniegšana ir atbildīgs process, tas nav haotisks un nekoordinēts. Gan uzņēmējiem, gan valsts pārvaldes institūcijām ir jāstrādā lietderīgi un efektīvi, tāpēc priekšlikumu iesniegšana ir jābūt organizētai un saprotamai. Priekšlikumu sniegšana nav pašmērķīga darbība.
Ideālisms un realitāte.
Jums taisnība. Vislabākie regulējumi un procedūras “nestrādā”, ja nav patiesa griba to ievērot.