Foto: Michael and Jo
Iespējas veidot savus sociālos tīklus, kuri indivīdam palīdz un ikdienas dzīves līmenī sniedz reālas iespējas, arī ir iemesls, kādēļ sociālo tīklu portāli ir nozīmīgi.
Publikācijā par tiešsaistes sociālajiem tīkliem izdevuma WirtschaftsWoche redaktors Torstens Firluss raksta, ka to lietotāji atrodas ļoti tālu no reālās varas.[1] Lai arī šis apgalvojums pats par sevi nav aplams, tas vienlaikus ir bezjēdzīgs, jo ne jau vara — vismaz ne konvencionālā politiskā izpratnē — ir šādu portālu pievilcības iemesls. Pat ja piesauktais mīts par autonomu, tiešsaistes sociālajos tīklos eksistējošu varu reāli pastāv, simti miljoni cilvēku, kuri šos portālus izmanto diendienā, tajos meklē ne jau varu, bet ko citu.
Tiešsaistes un bezsaistes (ne)nošķīrums
Raksta autors sociālos tiešsaistes tīklus, šķiet, aplūko kā atsevišķu, no „reālās” dzīves atrautu, sfēru, kur darbība notiek autonomi un tas, kas notiek, nav „pa īstam” — lietotāji ne spēj, ne arī īsti grib savas tiešsaistes aktivitātes pārnest uz „reālo” vidi. Pretējā gadījumā autors pilsoniskās varas meklējumos pievērstos nevis konkrētajai videi, bet gan indivīdiem, kuri darbojas gan tiešsaistē, gan bezsaistē.
Populārie priekšstati par tīmekli tradicionāli nudien ir bijuši kā par telpu, kas ir nošķirta no bezsaistes. Daudziem lietotājiem tiešsaiste ir šķitusi pievilcīga tieši tāpēc, ka tur var atļauties darīt to, ko bezsaistē nevarētu, un var sacīt to, par ko bezsaistē būtu jāatbild. Šāda prakse ir raksturīga, piemēram, tiešsaistes publicistikas žanram, ko dēvē par „Delfu komentāriem”. Šo žanru stereotipiski raksturo neargumentētu izteikumu publicēšana, zema diskusiju kultūra, arī centieni atbalstīt slēptas politiskas dienaskārtības. Tiešsaistes pusanonimitātes sajūtai ir atbrīvojošs efekts. Tās dēļ tiešsaistes telpā, kas vairs nav privāta, bieži vien nonāk izteikumi, uzskati un domāšanas shēmas, kas parasti cirkulē tikai privātajā saziņā. Savukārt tas, ko cilvēki cits citam saka privātās sarunās, parasti nemaz nepretendē iekļūt publiskajā telpā un panākt izmaiņas; privātajām sarunām ir pilnīgi cita funkcija.
Tas, ka cilvēki tiešsaistē mēdz izteikties tieši tāpēc, ka šiem izteikumiem nekādu reālu seku nebūs, var šķist labs pamats skepsei, ka tīmeklī varētu dzimt nopietnas idejas un kustības, kas varētu veicināt pārmaiņas bezsaistē. Lai pārmaiņas notiktu, nepieciešams, lai aktīvisti būtu ne tikai gatavi ar savu vārdu parakstīties, bet arī savas idejas aizstāvētu bezsaistē, bez tīmekļa sargājošā vairoga.
Sociālie mediji ir tehniski risinājuši daudzas no saziņas problēmām, kas parādās „Delfu komentāru” žanrā. Šiem medijiem raksturīga „profilu kultūra” — tajos saziņa notiek starp profiliem, kas reprezentē reālus cilvēkus. Lai arī joprojām itin viegli ir uzdoties par kādu citu personu, tomēr šajā kultūrā norma ir īsto vārdu norādīšana savos Facebook, Twitter un Draugiem.lv profilos. Cilvēki savā ikdienas dzīves saziņā nudien parakstās ar savu īsto vārdu, nevis katru dienu izdomā sev jaunu iesauku. Un arī iepriekšējā dienā izveidoti savienojumi ar citiem, reālajā dzīvē nereti pazīstamiem, lietotājiem saglabājas un ir viegli atkal aktivizējami. Tam ir nozīme, radot sajūtu, ka sociālajos tīklos notiekošais uztur saikni ar bezsaistes vidi un ka tiešsaiste arī ir publiska telpa.
Taču vissvarīgākais ir tas, ka šādi tiek uzturēts un paplašināts draugu un paziņu tīkls, kas katram indivīdam vismaz daļēji jau ir izveidots un funkcionē bezsaistē. Šie tiešsaistes mediji tādējādi būtībā apkalpo tikai vienu segmentu indivīda sociālajā tīklā, kurā striktas robežas starp tiešsaisti un bezsaisti nepastāv. Indivīda iespējas noteic tas, cik efektīvi ir indivīda savienojumi ar citiem cilvēkiem. Savukārt tam, kādā veidā šie savienojumi tiek uzturēti — ar sociālajiem medijiem, telefonzvaniem, kontaktiem „reālajā” dzīvē — nav izšķirošas nozīmes.
Vara ir nevis tīmeklī, bet cilvēkos
„Reālo” cilvēku iesaistīšanās tiešsaistes saziņā gan ir radījusi arī ilūziju, ka šie tiešsaistes tīkli paši ir būtisks sociālo pārmaiņu elements. Zināmā mērā tiem ietekme cilvēku rīcības iespēju vairošanā, protams, ir, gluži tāpat kā ikvienai citai cilvēku izmantotai tehnoloģijai — tas attiecas tiklab uz riteni, kā elektroniskajiem saziņas rīkiem. Tomēr sociālās pārmaiņas notiek tad, kad tehnoloģijas cilvēki lieto, nevis tad, kad tehnoloģijas fiziski ir pieejamas. Arī sociālie mediji ir tikai rīki, kurus cilvēki var izmantot savu ieceru realizēšanā, bet tehnoloģijas pašas par sevi nav ne demokratizējošas, ne sabiedrības varu veidojošas — viss ir atkarīgs no to lietojuma un lietotājiem. Tāpēc arī ne vienmēr ir pamatotas gaidas, ka, piemēram, veicinot informācijas un komunikācijas tehnoloģiju pieejamību autoritāru valstu iedzīvotājiem, tiks atbalstīta tautas kustību veidošanās un režīmu demokratizācija. Līdzīgi nepārliecinošs ir arī viedoklis, ka bez sociālajiem medijiem mūsdienu revolūcijas nenotiktu un protesta akcijas netiktu rīkotas.
T. Firlusa secinājums, ka „sociālajos tīklos neveidojas reāla pretvara reālajai varai”, neizriet no šo sociālo tīklu portālu īpašībām, bet gan no to lietotājiem. Šajos portālos nudien ir izplatītas politiskas surogātaktivitātes, jo nospiest podziņu „patīk” un pārtvītot kādu vēstījumu ir krietni vienkāršāk nekā izdarīt kaut ko tādu, kam būtu reāla ietekme. Tomēr slaktīvisms (slaistu aktīvisms) — lielas pūles neprasoša rīcība, kam ir maz praktiska efekta un kuras funkcija ir sniegt indivīdam sajūtu par iesaistīšanos kādā atbalstāmā pasākumā — nav radies tiešsaistē. Lentītes, nozīmītes, aproces, uzlīmes un daudzi citi atribūti, kas pauž noteiktu nostāju vai politisku vēstījumu, dažādu kampaņu izmantoto līdzekļu sarakstā ir bijuši populāri jau ilgu laiku. Tajā pašā laikā nevar noliegt, ka internets slaktīvisma popularitātei nenoliedzami ir krietni palīdzējis. Ir parasta parādība, ka cilvēki tvīto, bet karavānas iet tālāk.
Tomēr arī daudzās indivīdu aktivitātes, kuru pamatā ir maldīgi priekšstati par klikšķināšanas politisko efektu, vēl nepamato varas neesamību tiešsaistes tīklos. Ja Tviteri un Facebook interpretējam nevis kā atsevišķu, nošķirtu sociālo sfēru, bet gan bezsaistes sfēras paplašinājumu, tad sacīt, ka tur neveidojas pretspēks varai, ir tas pats, kas paziņot, ka pretspēks varai sabiedrībā neveidojas nekur. Un tādā gadījumā pašiem sociālo tīklu portāliem ar šo problēmu saistība ir maza. Šie portāli ir tikai saziņas rīki un sociālā vide, paši tie pretspēku varai radīt nevar, un nav arī nekāda pamata gaidīt ko citu. Līdzīgā kārtā pretspēku nerada Kairas Tahrira laukums, konspiratīvais dzīvoklis vai mobilais tālrunis, pirms tos neizmanto ar varas veidošanu un realizēšanu saistītu mērķu sasniegšanai. Noteiktos apstākļos cilvēki, organizējoties un izmantojot savā rīcībā esošos saziņas kanālus, tajā skaitā sociālo tīklu portālus, pārmaiņas spēj radīt. Un, ja tā, tad lauri pienākas ne jau Facebook vai Tviterim, bet gan aktīvistiem, kuri rīkojas. Bet, ja pilsoņu rīcības nav, ne vienmēr vainojami ir viņu izmantotie saziņas rīki.
Ideoloģiskie un mārketinga uzslāņojumi
Sociālo tiešsaistes tīklu īsto spēku gan ir viegli nepamanīt un nenovērtēt, jo tie pašlaik ir „modes lieta” un publiskajā telpā dominējošajiem to raksturojumiem ir biezs vēlmju domāšanas radīts uzslāņojums. Šī vēlmju domāšana parādās, piemēram, pārliecībā, ka šiem medijiem iekšēji piemīt pozitīvi efekti, ka tie dara pasauli labāku un, jā, ka tie izraisa sabiedrības varas palielināšanos.
Par nepamatoti optimistisko gaidu uzturēšanu rūpējas arī paši šo sociālo tīklu veidotāji. Kā jau norāda T. Firluss, Facebook un Twitter ir bizness, un biznesa īpašnieki ir ieinteresēti, lai viņu piedāvātais pakalpojums parādītos maksimāli daudzos pozitīvos kontekstos. Šiem portāliem ir izdevīgi, lai tie tiktu saistīti ar Arābu pavasari un citām sabiedriskām protesta kustībām. Tas palīdz gūt labumu un vairot uzņēmuma vērtību un paskaidro, kāpēc, piemēram, Tvitera līdzdibinātājam Bizam Stounam šķiet tik ļoti svarīgi pierādīt šī portāla nozīmi sociālo pārmaiņu veidošanā.[2] Demokrātiju atbalstīt no lietotāju piesaistīšanas viedokļa ir izdevīgi, bet pienākuma rīkoties lietotāju interesēs portālu uzturētājiem nav. Ja kāds Facebook pārmet, ka tiek bloķēti aktīvistu konti, jo bailēs no varasiestādēm šie cilvēki profilos slēpj savus īstos vārdus, portāla pārstāvji var norādīt, ka lietošanas noteikumi aizliedz izmantot pseidonīmus.[3]
Lielie sociālo mediju portāli palīdz pelnīt ne tikai to īpašniekiem un investoriem, bet veselai pakalpojumu un tiešsaistes mārketinga nozarei, kas piedāvā padomus un izstrādā sociālo mediju kampaņas, formulē lietotāju iesaistīšanas stratēģijas un rūpējas par zīmolvedību tiešsaistē. Šīs nozares speciālisti publicē grāmatas, sniedz konsultācijas, rīko konferences un nepaguruši konstruē veiksmes stāstus, lai atkal un atkal atgādinātu par sociālo mediju vēsturiski unikālo un transformējošo spēku. No tā, cik pašsaprotama plašai publikai šķitīs ideja par sociālo mediju nozīmību, ir atkarīga šīs nozares finansiālā dzīvotspēja.
Vērtīgie tīkli
Nav jau tā, ka nekas no īpašnieku, tirgvedības speciālistu un arī politiķu daudzinātā par sociālajiem medijiem nebūtu patiess. Sociālie mediji ir daudzveidīgas komunikācijas platformas, un daudziem ir iespēja, tos lietojot, gūt sev reālu labumu un risināt savas problēmas. Tomēr tas, kā tiek uztverti sociālie mediji, dažu nākamo gadu laikā būtiski mainīsies. Jauno mediju unikalitātes un vienreizīguma gaistošumu atgādina kaut vai tas, cik „garlaicīgas” pašlaik šķiet tās saziņas formas, kas „aktuālas” bija pirms Tvitera — blogi, tiešsaistes forumi, ziņu portālu komentāri. Kad mode ir pārgājusi, mēs atrodamies solīti tuvāk, lai saprastu šo tehnoloģiju un šo mediju nozīmi mūsu dzīvē.
Kas paliks pāri no sociālo tīklu portāliem, kad būs parādījušies kādi jaunāki „aktuālie” mediji? Atlikumam vajadzētu būt tam, kas jau pašlaik lietotājam ir vissvarīgākais — veidot un uzturēt savus personiskos sociālos tīklus, lai apmainītos ar informāciju, veidotu kontaktus un arī uzturētu attiecības. Cilvēks, kurš, izmantojot portālu Draugiem.lv, ir atradis senu draugu, ar kuru sakari gadu gaitā bija pārtrūkuši, pratīs novērtēt šādu privātā tīkla spēku. To novērtēs arī lietotājs, kura radinieka ārstēšanai pazīstami un nepazīstami cilvēki dažu dienu laikā Tviterī ir saziedojuši nepieciešamo naudas summu, vai kāds cits, kuram Facebook kāds paziņa īstajā brīdī pasaka: „Turies, būs labi!”
T. Firluss runā par investīciju apjomam neadekvāti mazo pelņu, ko saņem vairums šo portālu lietotāju. Tomēr absolūtais vairums lietotāju tur neatrodas finansiālu apsvērumu dēļ. Viņi tīklos iegulda savu laiku, uzmanību, zināšanas, taču to dara nevis naudas, bet gan pašu tīklu dēļ. Lietotāji nav arī „cērpamās aitiņas”. Viņu un portālu īpašnieku attiecības ir simbiotiskas — īpašnieki nodrošina bezmaksas infrastruktūru un apmaiņā iegūst lietotājus, kuru datus var izmantot reklāmas piesaistīšanā. Savukārt lietotājiem ir iespējas veidot un uzturēt plašus sociālos tīklus, tādējādi papildinot savus jau esošos bezsaistes kontaktus un veidojot jaunus. Šo tīklu vērtīgumu nenosaka „draudzība” ar Angelu Merkeli vai Baraku Obamu. Vērtīgais ir sociālie kontakti, kurus indivīdu privātie tīkli ļauj veidot un uzturēt ar citiem indivīdiem.
Ap šo laiku daudzi lietotāji jau ir sapratuši, ka viņu sociālā tīkla iespējas noteic ne tik daudz „draugiem” mehāniski pievienoto lietotāju skaits, cik spēja ar piesaistītajiem veidot un uzturēt attiecības. Protams, visi sociālo tīklu lietotāji nav vienlīdzīgi ieguvēji, gluži tāpat kā bezsaistē visi nav vienlīdz labi tīklotāji. Ir tādi, kuri sociālo tīklu veidošanā ir veiksmīgāki un tādi, kuri ne tik ļoti; ir tādi, kuriem tīkls palīdz, un ir tādi, kuri tur gluži vienkārši izšķiež laiku. Tomēr galvenais, ka iespējas mēģināt piekļūt sociālajiem resursiem ir dotas katram.
Tāpēc iespējas veidot savus sociālos tīklus, kuri indivīdam palīdz un ikdienas dzīves līmenī sniedz reālas iespējas, arī ir iemesls, kādēļ tiešsaistes sociālo tīklu portāli ir nozīmīgi un „kamdēļ bija zvēriem Daugaviņas rakt”.
__________________
[1] http://politika.lv/temas/mediju_kritika/varas_mits/