Foto: brunosun
Vēl viens stāsts par nekompetenci un tumsonību. Reizē - atklāta vēstule Vinetai Poriņai un Ingūnai Rībenai.
Izskatās, ka februāra pašā sākumā Latvijas 11.Saeima piedzīvos vēl vienu apkaunojošo momentu savā neilgajā 1,5 gadu vēsturē: uz Labklājības ministriju aizceļos aptuveni 30-40 deputātu vēstule ar aicinājumu apturēt Dzimumu līdztiesības plānu 2012.-2014.gadam.
Līdzīga depeša MK sasniedza jau pagājušā gada nogalē, un tad tā tika sūtīta Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas vārdā. Tobrīd deputātus nervozus bija padarījusi grāmatiņa, kur sižets ir aptuveni šāds: vienu dienu meitenīte iejūtas puikas vārdā un saprot, ka futbolu spēlēt ir OK, un puika – meitenītes lomā, un saprot, ka rozā džemperīši arī ir OK. Cienījamos tautas priekšstāvjus šī doma tik ļoti satrieca, ka, spriežot pēc publiskajā telpā esošās informācijas, viņi pieprasīja apturēt VISU dzimumu līdztiesības plānu!
Ministru Kabinets, protams, šo vēstuli „atšuva.” Reakcija uz noraidījumu nesekoja uzreiz, bet gan šī gada sākumā, kad Nacionālajai apvienībai ievajadzējās papildus ministru amatus, un viņi piedāvāja sākt ministru izvērtējumus. Tad Raivis Dzintars, NA līderis, nāca klajā ar tādu argumentu, kas man lika atcerēties par manu sensenu ideju pirms vēlēšanām rīkot testus, lai noteiktu, vai kandidāti vispār saprot Latvijas publiskā sektora funkcionēšanas pamatus. Proti, viņš uzskatīja, ka MK nebija tiesības Saeimas komisijas pieprasījumu noraidīt, jo kas Latvijā esot „lēmējvara – parlaments vai valdība?”
Acīmredzot, deputāts neko nav dzirdējis par varas sadalījumu un to, ka parlamentam un valdībai ir ATŠĶIRĪGAS funkcijas un ATŠĶIRĪGAS kompetences. Parlaments ir primārā likumdošanas institūcija – ja plašās lietās vēlaties valstī ko mainīt, groziet likumus! Parlaments var arī KONTROLĒT valdību – uzdot jautājumus, aicināt uz sēdēm, galu galā izteikt neuzticēšanos. Bet parlaments nedrīkst diriģēt valdības ilgtermiņa darbu, politikas veidošanu! Politiku Latvijā veido ministrijas un MK, veidojot ilglaicīgus plānus un tos mērķtiecīgi īstenojot. Tādēļ jau Latvijā vispār ir tie politikas plānošanas dokumenti, lai neļautu lai stihisks, populistisks lēmums novirzītu pārvaldi no uzņemtā kursa.
Bet, labi, atgriežamies pie Dzimumu līdztiesības plāna 2012.-2014.gadam! Tā kā nezinu visus deputātus, kas vēlas tā apturēšanu, pieņemu, ka galvenie idejas „virzītāji” ir publiskajā telpā šajā sakarā izgaismojušās personas – Vineta Poriņa (NA) un Ingūna Rībena (Vienotība).
Man jums, godātās deputātes, ir vairāki jautājumi par to, ko konkrēti vēlaties panākt un par ko uzņemsities atbildību gadījumā, ja plāns tiešām tiktu apturēts!
Plānā ir ieceres dzimumu lomu stereotipu mazināšanai. Vineta Poriņa, kas jums pret to ir iebilstams? Piemēram, vai tas ir jauki, ka Latvijā ir vairākas segregētas profesijas – kā jūs, Vineta Poriņa,piedāvājat to risināt? Ingūna Rībena – vai tiešām jūs nosodāt to, ka valsts domā par vēža skrīningiem sievietēm, vīriešiem secifisku slimību mirstības novēršanai? Vai jūs atbildēsiet par nāvēm? Vineta Poriņa, jums ir stabils, labs darbs Saeimā – kādēļ nevēlaties aizsargāt pašnodarbinātos un viņu laulātos? Kādēļ Vineta Poriņa, jūs nevēlaties veicināt sieviešu atgriešanos darba tirgū pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma? Kas vainas, Ingūna Rībena, atbalsta pasākumiem, lai sievietes vairāk iesaistītos uzņēmējdarbībā? Vai jums, Inguna Rībena, ir labāki priekšlikumi (kā plānā) par to, lai sievietes un vīrieši Latvijā saņem līdzvērtīgāku atalgojumu – jums Saeimā ar šādu lietu nav jāsastopas, bet vai tiešām jums nospļauties par citām sievietēm? Kādēļ, Vineta Poriņa, nevēlaties popularizēt elastīgākas darba formas, lai gan sievietēm, gan vīriešiem vieglāk būtu organizēt ģimenes lietas?
Kā jums šķiet: cik daudzi no deputātiem, kas parakstīs to atkārtoto vēstuli MK, būs vispār izlasījuši šo plānu? Lūk tādēļ, tieši tādēļ, Saeimas deputāti nedrīkst diktēt MK ilgtermiņas politikas. Jo diemžēl tumsonības un paviršuma īpatsvars par augstu!
Aicinu šos pašus jautājumus uzdot ikvienam Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas deputātam – deputāti beidzot ir jāiemāca saprast, ka bezatbildīgam populismam ir sekas.