Raksts

Uzmini prezidentu!


Datums:
11. maijs, 2011


Autori

Ivars Ījabs


Foto: Dainis Martinsons

Vismaz turpmākos četrus gadus Latvijai visdrīzāk būs prezidents bez pieredzes un autoritātes politikā. Taču Zatlera paraugs rāda, ka tas patiesībā nav nekas briesmīgs.

Pēdējos mēnešos Latvijas publiskajā telpā ir strauji audzis dažādu nepatiesi apvainoto un aizskarto pulks. Sūdzības par “organizētu kampaņu” pret savu personu dzird skandējam vai ik dienas. Taču, ja nu kāds patiesi šodien Latvijas presē tiek nepatiesi apsūdzēts, tad tas ir pazīstamais Rīgā dzimušais krievu astrologs Pāvels Globa. Šim profesionālajam zvaigžņu reģim, lūk, pietrūkstot izpratnes par Latvijas politiskajām prioritātēm un tamlīdzīgi. Ar kārtīm un zvaigžņu stāvokli tam neesot nekāda sakara. Te nu esmu spiests iestāties par šo speciālistu, savā ziņā kolēģi. Šādi pārmetumi ir pilnīgi nepamatoti. Gluži pretēji — tieši Globam raksturīgā ekspertīze ir tā, kas mums ļautu prognozēt politiskos procesus mūsu valstī. Viens otrs laikam joprojām iedomājas, ka pašreiz notiekošā partiju spēle “ievēli prezidentu” ir kaut kas līdzīgs futbolam vai tenisam. Sak’, zinām spēlētāju stiprās un vājās puses, agrākos sasniegumus un pieredzi, mēģināsim kaut ko prognozēt, vadoties pēc veselā saprāta. Taču šāda pieeja neatbilst mūsu gadījumam: te strādā pavisam citi principi.

Lieta tā, ka spēle ap prezidentu, kuru pašlaik spēlē mūsu elite, nav nedz futbols, nedz hokejs, nedz šahs. Tas ir vecais, labais lohotrons. Varbūt kāds no lasītājiem vēl atcerēsies šo bijušās padomijas dzelzceļa stacijās iecienīto laika kavēkli, kurā garāmgājējiem tiek piedāvāts saderēt, zem kura uzpirksteņa atrodas lodīte. Ar ko tad lohotrons atšķiras no minētajiem sporta veidiem? Ar to, ka tā rezultāts nav atkarīgs ne no kādiem racionāliem noteikumiem, bet tikai no nejaušības un prasmes apmuļķot skatītāju. Šādu lohotronu ar atplestu muti reizi četros gados vēro Latvijas sabiedrība, un tai, kā vērojam no preses, joprojām neapnīk to vērot.

Tieši spēlei piemītošais lohotrona raksturs arī ir galvenais (lai neteiktu — vienīgais) iemesls, kura dēļ patiešām prezidenta amatā būtu vērts atstāt Valdi Zatleru. Šķiet, tas bija imperators Kaligula, kuram labpatika iecelt savu zirgu par senatoru — lai parādītu, ko viņš domā par senatora amatu kā tādu. Zirgam gan būtu pagrūti piešķirt Latvijas pilsonību, turklāt arī līdz 40 gadiem zirgi nodzīvo ļoti reti. Tomēr citu iemeslu, kuru dēļ mūsu politikas “lielie akcionāri” nevarētu atkārtot līdzīgu joku, ir visai maz. Pirms četriem gadiem lohotrona rezultātā mums izsniedza nejauši pie rokas patrāpījušos dakteri Zatleru — arī parādot mums, ko latvju galvenie labieši domā par valsts prezidenta amatu un tā reputāciju. Nu, paldies par to pašu. Varēja būt sliktāk. Taču bez vajadzības riskēt vēlreiz — tas gan šķiet pilnīgi nevajadzīgi. Sudraba, Vanags, Lembergs, Stradiņš, Levits — tās visas ir civilizētas kandidatūras un noteikti nebūtu sliktāki prezidenti par esošo. Taču galvenā nelaime ir tā, ka lohotrons tikpat labi var izmest jebkuru citu no aptuveni miljona atbilstošu Latvijas pilsoņu, kurš tad kārtīgi “nomenedžēta” parlamentārā procesa rezultātā kļūs par Latvijas prezidentu. Reputācija, pieredze, redzējums — šīm lietām ir zināma loma priekšvēlēšanu publiskajās debatēs. Taču tām nav nekāda iespaida uz tiem, kuri beigu beigās pieņems lēmumu. Tādēļ lai labāk paliek Zatlers. Kā nekā — Latvijā taču droši vien dzīvo arī tādi cilvēki, kā Rogoļovs un Čikotilo. Labāk neriskēt.

Principa pēc nespēlēdams lohotronu un nevēlēdamies sacensties ar Globu, es šeit nevēlos sniegt savas prognozes par vēlēšanu iznākumu. Tā vietā centīšos iezīmēt dažas lietas, kuras liecina par Latvijas politiskā procesa evolūciju no iepriekšējām līdz jaunajām prezidenta vēlēšanām. Te būs runa par mazliet ilgāku perspektīvu, kura manā skatījumā ir interesantāka par konkrētā lohotrona rezultātu.

Prezidents uz fonogrammas

Pirmā tēze: Latvijā ir izveidojusies klusējoša vienprātība par bezpartejiska kandidāta nepieciešamību. Kā redzam, visas kaut cik nopietnās alternatīvas, līdzīgi pašreizējam prezidentam, arī ir bezpartejiskas. Ja pirms četriem gadiem vēl tika cilātas tādas partiju kandidatūras kā Sandra Kalniete (tolaik – JL), Māris Riekstiņš (TP) vai Kārina Pētersone (PLL/LC), tad pašlaik partijas neuzskata par vajadzīgu šādu kandidātu piedāvāšanu. Vienīgais kuluāros diskutētais politiskais kandidāts Gundars Daudze (ZZS) laikam gan nu jau ir aizgājis rezervistos. Pati šī tendence ir interesanta. Partijas pagalam netic partejiskiem cilvēkiem; suņi zina, ko ēduši.

Tas savukārt nozīmē, ka vismaz turpmākos četrus gadus Latvijai visdrīzāk būs prezidents bez pieredzes un autoritātes politikā. Taču Zatlera paraugs rāda, ka tas patiesībā nav nekas briesmīgs. Prezidenta pienākumus faktiski var veikt jebkurš daudz maz inteliģents cilvēks, kuram nav vajadzīga nedz pieredze politikā un pat ne minimāla interese par politiku. Izšķiroši faktori šeit ir citi. Vispirms, viņam ir jāspēj izšķirošos brīžos neizdarīt ātras kustības un nepieņemt radikālus lēmumus. Otrkārt, viņam ir jāspēj taisīt svarīgu seju un gudri māt ar galvu arī tad, kad nekā no notiekošā nesaprot. Treškārt — un tas ir pats grūtākais un svarīgākais — viņam ir vajadzīgi līdzās daudz maz uzticami cilvēki, kas nestrādā citam “saimniekam” un var pateikt, kas kurā brīdī darāms. Ja šos trīs uzdevumus prezidents izpilda, tad pārējais jau viss ir tīri tehnikas jautājums. Pārējo — kā spēju tīt ap pirkstu žurnālistus — inteliģents cilvēks var ātri piemācīties un ar laiku iegūt pat tādu kā kartona harizmu.

Tā, starp citu ir laba vēsts Latvijas politiskajai sistēmai. Prezidentūra mums lielos vilcienos ir “muļķu droša”, līdz ar to briesmas, ka kāds “nepareizais” kandidāts ņems un nolaidīs valsti uz grunts, ir stipri vien pārspīlētas. Nezinu, kā citiem, bet man par Latviju pavisam mierīgi ap sirdi kļuva pēc pašreizējā prezidenta runas LU aulā. Tas taču bija eleganti! Izteiksmīgi un ar bargu valstisku seju nolasīt citu cilvēku sarakstītu runu, lai pēc tam saņemtu puķes no Silarozes un fiksi aizlaistos no diskusijas, jo “prezidentam esot jāsteidzas”. Un, kas ir pats jaukākais — neviens nekādu šmaukšanos pat nepamanīja, un visi aizgūtnēm diskutēja par runas saturu. Īsi sakot, sistēma strādā neatkarīgi no konkrētās personas, un tas ir pat ļoti labi. Vienkāršam pilsonim reņģēdājam galvenais šādā situācijā ir — nesākt salīdzināt sevi ar citiem. Nevajag mums te Latvijā nedz Ilvesu, nedz Gribauskaiti, nedz kaut kādus citus havelus. Ir labi tā, kā ir. Un punkts, muti ciet.

Arī tu, Brut

Otrā tēze ir saistīta ar to savdabīgo iespaidu, kuru atrašanās pie varas atstāj uz vakardienas “gaišajiem spēkiem”. Partiju apvienība Vienotība pa šiem mēnešiem ir apguvusi tik daudz “pragmatisma” un “politiskās loģikas”, ka sāk izskatīties vismaz dīvaini. Neaizmirsīsim, ka tā ir apvienība, kuras rīcībā ir trešdaļa balsu parlamentā, kura ir valdošās koalīcijas lielākais partneris, kura ir nākusi uz vēlēšanām ar milzīgu morālu pretenziju glābt valsti un pat neizvirza savu prezidenta kandidātu! Sava kandidāta izvirzīšana būtu ja nekas cits, tad vismaz iespēja publiski apliecināt kādu no saviem vērtīgākajiem kadriem; īpaši svētīga laikā, kad partijas reitingi iet uz leju. Taču lika drusku pagaidīt! Sava kandidāta vietā Vienotība aizgūtnēm atbalsta Andra Šķēles amatā “iemuhļīto” Valdi Zatleru. Turklāt to bez mazākajām aizturēm dara arī Vienotībai draudzīgo mediju koris, visai komiskā veidā eksponējot Zatleru kā paša Dieva lemtu valdnieku, kā teju vai latviešu Napoleonu, Bismarku vai de Gollu, kuram labākas alternatīvas nav un nevar būt. Īpaši ironiski izskatās, kad it kā dikti demokrātiskā un atvērtā Vienotība patētiski noliedz citu, alternatīvu kandidātu iespējamību un šādi oponē savam senajam draugam Aivaram Lembergam, kurš apgalvo, ka vēlēšanas ar vienu kandidātu tomēr nav īsti demokrātiskas. Šādā situācijā jāsecina, ka vismaz vienu labu lietu Dombrovska valdība pavisam noteikti ir izdarījusi. Tā par spīti budžeta deficītam nav būtiski paaugstinājusi alkohola cenas. Sabiedrība var draudzīgi aizliet sev tālās atmiņas par 2007. gadu, kad šie paši kristāltīrie ļaudis kaut ko runāja par kompetenci un sabiedrības interesēm. Cerēsim, ka Vienotības deputātiem naktī pēc Zatlera pārvēlēšanas sapnī nerādīsies nedz pūlis pie Saeimas, nedz Jāņa Lagzdiņa raksturīgais žests, nedz saucieni “zaglis, zaglis, aploksnes, aploksnes”.

Nu, pārējās partijas gan arī rāda klasi valstiskā domāšanā. Saskaņas centrs un Zaļo un Zemnieku Savienība uz žurnālistu jautājumiem par prezidentu ļoti konsekventi sniedz atbildes, kuru tulkojums latviešu sarunvalodā skanētu apmēram “aizvācies, muļķi!”. Pašiem savu kandidātu nebūšot; par kaut ko varbūt kaut kad lemšot; atsevišķu savu deputātu iniciatīvas gan neizslēdzot, īsi sakot: liecieties mierā, dzimtcilvēki, ne jums te bāzt savus puņķainos degunus smalku kungu darīšanās! Un kurš gan gaidīja ko citu? ZZS ir gatava nebalsot par Zatleru kaut vai tikai tādēļ, lai parādītu, kurš ir īstais saimnieks koalīcijā un ko Vienotības uzsāktā Zatlera beatifikācija ir vērta tirgus dienā. No Saskaņas centra, kuru Vienotība jau preventīvi ir nodēvējusi par piekto kolonnu un tautas ienaidniekiem, būtu dīvaini sagaidīt kādu lojalitāti Vienotības plāniem. Tādēļ par katru balstiņu ir iespējams iemainīt kādu sīku pakalpojumu, kādu adatiņu vai lakatiņu; var solīt un andelēties uz visām pusēm līdz pat pašam noslēdzošajam lohotronam. Balsojums par prezidentu taču vienalga būs aizklāts un “brīvs” šā vārda latviešu izpratnē. Tas nozīmē — brīvs no atbildības sabiedrības priekšā, bet pat ļoti nebrīvs attiecībā uz savu partijas sponsoru un “ģedu” rīkojumiem. Īsi sakot — viss notiek tieši tā, kā tam jānotiek.

Vairāk intrigas rada apvienības Par labu Latviju rīcība, jau savlaicīgi nominējot amatam Zatleru. Kā mēdza teikt Vinnijs Pūks: bites kaut ko nojauš. Tā varētu būt vienkārši vēlme izgriezt pogas Vienotībai, apzinoties Zatlera ievēlēšanas neizbēgamību. Savu kandidātu PLL uzstādīt tāpat ir diezgan bezjēdzīgi, turklāt tai šāda kandidāta nemaz nav. Taču tā varētu būt arī sarežģītāka darbība, rēķinoties ar otro vēlēšanu kārtu. Tad PLL būtu iespēja izskatīties baltai un pūkainai: sak’, mēs jau gribējām Zatleru, bet nesanāca. Lai kā tas arī nebeigtos, nekādas dižas izmaiņas attiecībā uz vēlēšanu caurredzamību šogad nav sagaidāmas.

Īzaks un mēs

Trešais Ņūtona likums māca, ka jebkura darbība rada pretdarbību. Pēdējie četri gadi ir apliecinājuši, ka šis likums darbojas arī pie Latvijas prezidentiem. Visi tie, kas pirms četriem gadiem sāka runāt par prezidenta politisko nekompetenci, beigu beigās panāca, ka prezidents metās visām varēm apliecināt pretējo. Kā savu spēku pielikšanas vietu Zatlers izvēlējās nevis kaut kādus tur niekus kā ārstu aploksnes vai „ātro palīdzību”, bet gan uzreiz konstitucionālo politiku — jautājumus par Saeimas atlaišanu, vēlēšanu sistēmu, deputāta statusu un tamlīdzīgi. Spriežot pēc runas LU aulā, viņam šajā virzienā vēl ir krājumā arī citi plāni par vēlēšanu sistēmu, konstruktīvo neuzticības balsojumu un vēl šo to — tā teikt, otrajai četrgadei, kad uz nākamo termiņu vairs nebūs jāiet un varēs droši pašeftēties pa valsts tiesiskajiem pamatiem.

Par šo savdabīgo tendenci būtu vērts padomāt arī nākotnē. Apolitisks prezidents ķeras pie Satversmes grozīšanas sava mazvērtības kompleksa dēļ, un, ja Saeima ir pietiekoši populistiska, grozījumi beigās arī tiek pieņemti. Par to, kādu īsti rezultātu ir devušas līdz šim prezidenta iniciētās politiskās sistēmas reformas, neviens no jaunizceptajiem Zatlera apoloģētiem nav pat pušplēstu vārdu ieminējies. Vai tiešām, aizstājot vienu lokomotīvi ar piecām, ir panākti kādi būtiski uzlabojumi? Vai patiešām visi šo raibo apvienību deputāti ir kļuvuši tuvāki vēlētājam reģionos? Un kādus rezultātus īsti radīs jaunā Saeimas atlaišanas klauzula, ja mēs rudenī līdzās visām šobrīd notiekošām parakstu vākšanām vēl dabūsim uz kakla arī parakstu vākšanu par Saeimas atlaišanu? Visbeidzot: vai prezidentam, kurš pats nekad nav bijis politiķis, ir prātīgi uzticēt šādas konstitucionālās politikas funkcijas? Tie ir jautājumi, par kuriem būtu vērts padomāt arī ilgākā perspektīvā neatkarīgi no kārtējā lohotrona iznākuma.


Ar savu dienaskārtību

Falliskā māte

Ja tu esi mans prezidents

Melnā zirdziņa gaidās

Uzspiestais patēvs

Zoo kompromiss vārdā Zatlers


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!