Pārdomas par J.Ikstena un R.Ķīļa diskusiju saistībā ar stratēģijas Latvija2030 inovatīvas pārvaldības un līdzddalības daļu.
Diskusiju var apskatīt pie šī raksta http://www.politika.lv/index.php?id=16845 Izlasot šo diskusiju, sapratu, ka vēlos piebilst dažas lietas, taču tā kā manas pārdomas negaidīti izrādījās diezgan garas, neuzdrošinājos sūtīt kā komentāru, bet ieliku savā blogā.
Par recenziju un maniem iespaidiem par stratēģijas projektu:
Mani mulsina pats mēģinājums definēt attīstības mērķus nākamajiem 20 gadiem, jo, manuprāt, mūsdienās pārmaiņas notiek tik strauji, ka jau pēc 10 gadiem visi iedomātie mērķi un īstenošanas mehānismi var šķist nerelevanti. Tai pat laikā nedomāju, ka raksta visai skarbie pārmetumi stratēģijas veidotājiem ir īsti taisnīgi. Tas, kas stratēģijā ir piedāvāts pārvaldības un līdzdalības jomā, nebūt nav acīmredzami vai pašsaprotami risinājumi.
Kā minimums pozitīvi ir tas, ka no stratēģijas ir labi nolasāmi virzieni, kuri Latvijai ir nevēlami/neperspektīvi. Tas nozīmē, kagadījumā, ja lēmumu pieņēmēji stratēģiju uztvers kā izpildāmu Latvijas nākotnes vīziju (kam ir jāpakārto konkrētas valsts darbības nākamajos 20 gados), tad vismaz būs skaidrs, ka valsts pārvaldes jomā Latvija netiks veidota kā elitiska vai korporatīva valsts. Šādu virzienu nevēlamība nav acīmredzama tādēļ, ka elitisms vai korporatīvisms 20.gadsimtā bija leģitīmas dažādu valsts attīstības stratēģijas, kas pat vienā otrā valstī ir sekmīgi funkcionējušas. Ja mēs pārtrauktu šos variantus apsvērt kā iespējamas alternatīvas uz līdzdalību orientētai pārvaldei, tas jau būtu labi. Un ļautu koncentrēt spēkus ciešākas un inovatīvākas pilsoņu līdzdalības veicināšanai kā valsts pārvaldes uzlabojumu prioritātei un šādā gaismā turpmāk vērtēt pasākumus, ko valsts šajā jomā veic vai neveic.
Lai raksturotu, ko es ar to domāju, ļoti aptuveni uzmetu 3 virzienus, kā es saskatu līdzšinējo dažādu pasaules valstu pieeju valsts pārvaldes jautājumiem (izdalot tās valstis, kas pēc saviem demokrātijas/valsts kvalitātes rādītājiem ir augstāk par Latviju – uz kuru rādītājiem mēs teorētiski varētu gribēt tiekties un pat tās pārsniegt).
1. Nosacīti elitisms.
Piemērs – Francija, Itālija (ne līdz galam, bet lielos vilcienos). Filozofija: valsts pārvalde/politika ir profesionāļu lieta, kurā cilvēkam” iz ielas” vai pat no organizācijām nav daudz ko jaukties. Cilvēkam jābūt sajūtai, ka viņš lielos politikas procesus valstī/pašvaldībā var ietekmēt vēlēšanu dienā, balsojot par kādas partijas kandidātu. Vēl viņš var iet uz ielām demonstrēt un savu nepatiku izteikt caur medijiem, lai elite baidās, ka to nepārvēlēs vai vēlētie politiķi izdzenās pārāk labi iekārtojušās amatpersonas. Elite ir ieinteresēta uzklausīt sabiedrības viedokli tādēļ, ka baidās no grautiņiem un par saviem amatiem. Bet tā sabiedrības viedokli uzzina nevis tieši, bet gan no sabiedriskās domas aptaujām un no demonstrāciju lozungiem.
Vārdu sakot reprezentatīvā demokrātija “at its purest”. Šī sistēma patiešām piedzīvo krīzi, lai gan arī tās ietvaros var būt visādi inovatīvi instrumenti (piemēram, deliberative poll, kas ļauj elitei uzzināt iespējamās sabiedrības viedokļu maiņas, ja sabiedrība tiktu “barota” ar viena vai otra veida informāciju). Rezumējot: valsts pārvalde un politika ir kaut kas, kas uz vienkāršo pilsoni neattiecas. Politiķis un ierēdnis- ir pārvaldītājs, pilsonis – pārvaldāmais. Esmu priecīga, ka šis nav stratēģijā Latvijai iezīmētais ceļš.
2. Nosacīti korporatīvisms.
Piemēri – Skandināvijas valstis (arī aptuveni). Filozofija: Darbojas reprezentatīvā demokrātija, taču tā norisinās nevis vienā dimensijā (kā “elitismā”), bet divās. Paralēli pastāv divi reprezentācijas instrumenti. Viens ir vēlēšanas, kur pilsoņi balso par sev tīkamām idejām. Otrs ir lielās, organizētās sociālās grupas, kas, pārstāvot lielu daļu sabiedrības, var ļoti nozīmīgi ietekmēt valstī notiekošo – tām ir nodrošināta maksimāli brīva piekļuve lēmumu pieņemšanai, valsts pārvaldei pat sapņos nerādas ar šīm organizācijām nekonsultēties pirms lēmuma pieņemšanas. Pie sarunu galda sēž gan vēlētie deputāti, gan lielo interešu grupu pārstāvji un kopīgi mēģina panākt konsensu. Deputātiem nav lielu priekšrocību dēļ tā, ka viņi ir vēlētas amatpersonas un formālā vara ir viņu rokās, jo šīs interešu grupas (galvenokārt arodbiedrības, bet arī, teiksim, lauksaimnieku organizācijas) ir tik ietekmīgas un apvieno tik daudz biedru, ka deputāti nevar viņu viedokli neņemt vērā. Un arī nevēlas, jo galu galā to vēlēšanu rezultāti ir pietiekami lielā mērā atkarīgi no šo interešu grupas biedru attieksmes. Šo attieksmi lielā mērā veido atsauksmes no interešu grupas vadības.
Cilvēkam šajā sistēmā jābūt sajūtai, ka viņš lielos politikas procesus valstī/pašvaldībā var ietekmēt vēlēšanu dienā, balsojot par kādas partijas kandidātu + viņš ir biedrs kādā lielā organizācijā (interešu grupā, politiskā partijā), kas ir pietiekami demokrātiski veidota un pietiekami efektīva, lai sasniegtu savu biedru mērķus. Vārdu sakot, cilvēka piekļuve līdzdalībai valsts pārvaldes procesos ir pastarpināta – caur vēlēšanām un caur dalību kādā lielā, organizētā interešu grupā.
Šis modelis līdz šim ir sekmīgi dažās valstīs funkcionējis, manuprāt, šādu iemeslu dēļ:
1) Lielākā daļa sabiedrības ir apvienojušās ietekmīgās spiediena grupās – vai nu tās būtu veidotas pēc profesionālām pazīmēm vai arī tās ir politiskas partijas. Būdamas lielas organizācijas ar daudziem biedriem, tās ir arī savā iekšējā darbībā demokrātiskas. Līdz ar to pilsonim ir iespējas sev svarīgus jautājumus kārtot caur šīm grupām.
2) Politiskā kultūra ir orientēta uz konsensus meklēšanu un atrašanu. Proti, ideoloģiskās atšķirības starp partijām nav tik milzīgas, lai nebūtu iespējamas, teiksim, efektīvas mazākuma valdības vai, tieši otrādi, ļoti plašas koalīcijas, jo mērķis ir vienmēr tiekties lēmumus pieņemt ar lielāko iespējamo dažādu partiju (neatkarīgi no tā vai pozīcijas vai opozīcijas), interešu grupu atbalstu. Pat ja tas nozīmē kādos jautājumus piekāpties.
Šī sistēma arī piedzīvo krīzi, jo 20.gadsimta otrajā pusē ir nopietni sācis grūt tās fundaments – proti, cilvēku līdzdalība un identifikācija ar lielām sociālām/interešu grupām/politiskām partijām. Daži piemēri – Dānijas sociāldemokrātiskajā partijā biedru skaits ir sarucis no 300 000 1947.gadā uz 50 000 2000.gadā, Zviedrijas sociāldemokrātiskajā partijā procentuālais samazinājums ir bijis pat vēl lielāks. Mūsdienu politika ir daudz sarežģītāka (sociālekonomiskie jautājumi ne vienmēr ir dominējošie + arī sociālekonomiskie jautājumi tiek uztverti savādāk kā 1947.gadā, kad vai katru jautājumu bija iespējams aplūkot caur prizmu darba devējs/darba ņēmējs) un sabiedrība ir stratificēta un pašidentificējas daudz kompleksāk, lai tik vienkāršs modelis būtu dzīvotspējīgs. Politiskās partijas un lielās, organizētās sociālās grupas kā reprezentācijas modelis aizvien vairāk izskatās pēc novecojušiem pārvaldes ietekmēšanas instrumentiem, kuriem 21.gadsimtā aizvien vairāk sāk zust pastāvēšanas jēga.
Latvija līdz šim ir mēģinājusi iet šajā virzienā, taču man tas aizvien vairāk izskatās pēc cīņas ar vējdzirnavām. Mēs droši vien varām bišku nostiprināt Latvijas politisko partiju kapacitāti, padarīt tās mazāk atkarīgas no šaura ziedotāju loka, taču nudien nesaredzu veidus kā tajā sadzīt kaut vai pusi no cilvēkiem, cik Skandināvijas valstu partijās ir kaut vai šobrīd, nemaz nerunājot par 20.gs.pirmo pusi. Nav arī tik daudz cilvēku, kas būtu gatavi pēc kādas lielas, organizētas interešu grupas par kādu partiju nebalsot, ja tā sistemātiski pārkāptu savus solījumus. Un ja nav šo elementu + nav uz konsensu orientēt kultūras politikā (iespējams, arī augsti politiskā atbildīguma standarti, kas gan izriet no partiju iekšēji demokrātiskā rakstura), tad šis modelis arī nevar veiksmīgi darboties.
3. Nosacīti līdzdalības/tiešās demokrātijas virziens.
Piemēri – uzskatāmākais ir Šveice, bet eksperimenti šajā jomā notiek gan ASV dažādos zem-štatu līmeņos, gan arī Brazīlijas un Austrālijas pilsētās. Filozofija: valsts pārvaldes svarīgie jautājumi ir kaut kas tāds, kur galavārds pieder pilsoņiem (nevis vēlētiem deputātiem vai lielām, organizētām grupām) un pastāv plašas, efektīvas piekļuves iespējas pārvaldes ietvaros pieņemtajiem lēmumiem.
Jo vairāk es lasu dažādu literatūru par Šveici, jo vairāk man tas izskatās pēc cerīga virziena visai Eiropai. Kā funkcionē pārvalde Šveicē? Īsumā rezumēt varētu šādi: reprezentācijas institūcijas ir salīdzinoši vājas (piemēram, parlamenta deputāta darbs nav pilna laika darbs, izpildvarā “ministru” skaits ir 7, no kuriem 3 formāli ir opozīcijas pārstāvji – taču tas nav svarīgi, jo arī Šveicē dominē konsensa politiskā kultūra), par visiem jautājumiem tiesības teikt gala vārdu patur pilsoņi. Pilsoņi ļoti lielā mērā piedalās konkrētu politisku jautājumu risināšanai – viņi ievēl lielu daļu dažādu līmeņu amatpersonu (t.sk.skolotājus, tiesnešus), katru gadu piedalās daudzos dažādu līmeņu referendumos un ir gatavi politisku jautājumu risināšanai atvēlēt ievērojamu laiku sava brīvā laika (sevišķi pašvaldību [komūnu] un reģionu [kantonu] līmenī). Pilsoņiem ir ļoti daudz iespēju konkrētu jautājumu virzību ietekmēt un apspriest. Rezultātā tieši šveicieši sniedz augstākos vērtējumus savai politiskajai sistēmai, vairāk uzticās tām reprezentācijas institūcijām, kas tomēr Šveicē funkcionē, un visbiežāk nosauc tieši politisko sistēmu kā to Šveices elementu, ar kuru viņi lepojas visvairāk (gandrīz divreiz mazāk tiek pieminēta Šveices daba vai labklājība vai jebkas cits).
Turklāt viņi jūtas daudz atbildīgāki par savu demokrātiju nekā jebkuras citas Eiropas valsts pilsoņi un, kā parādīja 2.pasaules kara pieredze, ir gatavi darīt daudz vairāk, lai to nosargātu.
Kā Šveice izveidojās par tik savdabīgu izņēmumu? Nedomāju, ka šeit liela nozīme būtu bijusi šveiciešu labklājībai, jo Šveices demokrātiskās tradīcijas izveidojās un sāka funkcionēt apmēram tādā pašā apmērā kā tagad vēl tad, kad Šveice nebija bagāta valsts. Tāpat nekad neticēšu tam, ka ir kādas valstis, kuru iedzīvotāji ir vienkārši “iekšēji” demokrātiskāki. Šveiciešus par šveiciešiem ir padarījusi pastāvīga demokrātijas praktizēšana.
To jau ir parādījuši vairāki “laboratorijas” eksperimenti – jo vairāk cilvēks jūtas iesaistīts svarīgu lēmumu pieņemšanā, jo lielāka iespēja, ka viņš būs gatavs šādu lēmumu pieņemšanā piedalīties arī turpmāk. Bez tam nepieciešamība ar savu galvu domāt par valstij svarīgiem jautājumiem arī samazina populistu ietekmi uz cilvēkiem un liek viņiem justies atbildīgiem par sevis pieņemtajiem lēmumiem. Šveices referendumu pieredze pierāda, ka tauta var nobalsot gan pret priekšlikumu saīsināt darba dienas ilgumu, gan pret nodokļu samazinājumu, gan pret iniciatīvu palielināt tās pašas tiesības tad, ja uzskata, ka attiecīgais priekšlikums ir nesaprātīgs vai nesavlaicīgs. Šādu referendumu rezultāts ne vienmēr ir bijis tāds, ko es dēvētu par progresīvu (piemēram, sievietes balstiesības Šveicē ieguva tikai 1971.gadā!!!), taču vismaz līdz katram svarīgam lēmumam šveicieši nonāk, iesaistot maksimāli daudzus sabiedrības locekļus un risinājumu variantus rūpīgi izsverot.
Un rezultātā viņi ir vairāk apmierināti ar savu politisko sistēmu nekā “tīri” reprezentatīvo demokrātiju pārstāvji. Un vairāk gatavi demokrātiskās vērtības aizstāvēt.
Es domāju, ka tieši šis līdzdalības/tiešās demokrātijas virziens dominēs 21.gadsimtā. Interneta un citas tehnoloģijas tā īstenošanu atvieglina valstīm, kur šādas pilsoniskās līdzdalības tradīcijas nav “dabiski” izveidojušās. Sekmīgi praktizējot demokrātiju vienreiz, pilsonis noteikti mēģinās ietekmēt sev svarīgus lēmumus arī nākamreiz. Latvijā šobrīd pieejamie ietekmēšanas līdzekļi ir tik neefektīvi, ka bieži beidzās bez jebkāda rezultāta un tas cilvēkos rada neticību gan savām spējām, gan demokrātijai kopumā.
Viss, kas pilsonim atvieglo šīs pirmās sekmīgās demokrātijas pieredzes gūšanu, ir atbalstāms. Stratēģijā ir minēti daži inovatīvi instrumenti, bet svarīgi ir ne tik daudz konkrēti tos nosaukt (kā jau teicu, par dažiem es neesmu pārliecināta – piemēram, eksperimentālais federālisms vai vaučeri man nešķiet diezko daudzsološi Latvijas kontekstā), bet gan skaidri apliecināt to nozīmīgumu un apliecināt, ka Latvija centīsies domāt gan savus, gan arī pārņemt citās valstīs veiksmīgi izmēģinātos pilsoņu iesaistes veidus.
Piemēram, kādā Austrālijas pašvaldībā iedzīvotājiem tika uzticēt izmēģināt nomodelēt pilsētas teritorijas plānojumu – sak, nepatīk, ja izgāztuve būs tur un tur? Šeit jums karte un mēģiniet modelēt paši, rēķinoties ar šādiem un šādiem apsvērumiem, turklāt panākot konsensu. Kur nu vēl labāka demokrātijas skola! Šādi deliberatīvi projekti ir bijuši dažās valstīs, daudzi beigušies veiksmīgi. Atslēga ir šobrīdējās valsts/pašvaldības principiālajā atvērtība inovatīviem pilsoņu līdzdalības veidiem ( kā arī motivācijā tos īpaši meklēt un īpaši atbalstīt) un šobrīdējo reprezentatīvās demokrātijas institūciju politiskajā gribā savu varu “dalīt” ar iedzīvotājiem.
Ja stratēģijā tiks vismaz pateikts, ka lūk šis ir tas virziens, kas Latvijā būtu vēlams vismaz līdz 2030.gadam, tad tas jau būs daudz (manuprāt, tas ir pateikts). It sevišķi, ja pēc tam valsts un pašvaldības institūcijas tiešām arī uzskatīs par savu pienākumu šādus iesaistes veidus meklēt.
Protams, būtu labāk, ja tiktu pievienoti arī kaut kādi kvantitatīvi izmērami rādītāji, pēc kuriem tad arī varētu vērtēt valsts 20 gadu darbu attiecīgajā jomā un arī izvēlēties tādus konkrētus instrumentus, lai šos mērķus sasniegtu. Piemēram – iedzīvotāju skaits, kas uzskata, ka nepieciešamības gadījumā varētu ietekmēt konkrētā pašvaldībā/valstī pieņemtos lēmumus, varētu būt ap 80%. Vai pilsoņu skaits, kas lepojas ar politisko sistēmu Latvijā – 70%. Tad tas būtu jau kaut kāds konkrēts mērķis, kura sasniegšanai Latvijas kontekstā gribot negribot būtu jāizmanto inovatīvi līdzekļi (konkrētos līdzekļus pakārtojot mērķu sasniegšanai, saprotot, ka to izvēle būs atkarīga no situācijas un tehnoloģiskiem/idejiskiem jauninājumiem, kas noteikti nākamajos 20 gados radīsies). Un lai katra nākamā valdība atskaitās, kā tā domā šos mērķus sasniegt. Nevis vienkārši inovācijas inovāciju pēc, lai Latvija būtu pati inovatīvākā…