Raksts

Vainīgo meklēšana un nevainīgo sodīšana


Datums:
24. oktobris, 2013


Autori

Solvita Lazdiņa


Foto: doc(q)man

Koncentrēšanās uz eksāmenu rezultātu salīdzināšanu tikai pastiprina nevienlīdzību, dodot signālu aktīvajiem vecākiem – meklējiet lielās, labās skolas. Vai drīkst vainot mazās skolas un klases par to, ka tāda ir politika?

«Rezultāti matemātikas eksāmenā ir stipri zem vidējā,» centralizēto eksāmenu rezultātus matemātikā skolās ar mazu skolēnu skaitu raksturoja Guntis Vasiļevskis (Valsts izglītības satura centra vadītājs). Tāpēc secināms, ka apgalvojums, ka pedagogi var labāk sagatavot klases eksāmeniem ar mazāku skolēnu skaitu, nav patiess.[ 1 ]

Korelācijas starp skolēnu sasniegumiem un bērnu skaitu klasēs Izglītības ministrijas institūcijas augstam ierēdnim ļāvušas secināt, ka mazāks skolēnu skaits grupā nenodrošina iespējas labāk mācīties. Tāpat viņš varētu teikt, ka tagad putni lido uz dienvidiem, jo kokiem krīt lapas, ignorējot galveno parādību cēloni – gadalaiku maiņu. Šāda veida korelāciju noskaidrošana ir kā spēle ar skaitļiem, kas ne vien neraksturo situāciju, bet arī ierobežo iespējas īstenot diskusijas par to, kas ir laba mācīšanās, un kā to iespējams pilnveidot.
Es nemēģināšu detalizēti argumentēt, kāpēc mazās klasēs iespējama labāka vai ne tik laba skolēnu izglītošana. Ne jau tikai klases lielums ir centrālais un noteicošais izglītības kvalitāti ietekmējošais spēks. Tajā pašā laikā nenoliegšu, ka skolēnu skaits ietekmē skolotāja izvēles iespējas jautājumā par to, kā mācīt.

Pašsaprotami šķiet, ka grupās ar nelielu skaitu iespējams daudz detalizētāk izzināt tēmas un jautājumus, kas bērnus interesē un aizrauj, veidojot personiski nozīmīgāku un jēgpilnāku mācīšanās procesu. Arī ar talantīgajiem bērniem darbs skolās bieži tiek organizēts mazās grupās.

Ne jau tikai klases lielums ir centrālais un noteicošais izglītības kvalitāti ietekmējošais spēks.

Ierēdņa demonstrētie statistikas dati uzrāda specifiskas sakarības, pretējas nosauktajam, un jautājums ir – kāpēc? Lai atbildētu uz šo jautājumu, piedāvāju aplūkot skolās notiekošo, analīzē izmantojot citu valstu autoru secinājumus, tos salīdzinot ar piemēriem no mūsu vides, tādejādi raksturojot saistību starp eksāmenu kultūru, skolu izvēles brīvību un nevienlīdzīgi pieejamo izglītību.

Ierēdņa apgalvojums rada priekšstatu, ka mācīšanās galvenais mērķis ir sekmīga eksāmenu kārtošana. Arī daži sabiedriski aktīvi cilvēki, ņemot vērā eksāmenu un olimpiāžu rezultātus, veido skolu reitingus, mēģinot pateikt, ka viena skola ir labāka par citu. Tādejādi eksāmens kļūst par centrālo izglītības labuma rādītāju, veidojot specifisku, uz izrādīšanos (nevis mācīšanos) orientētu kultūru [ 2 ]. Šajos apstākļos daļa sabiedrības sadzird un pieņem kā pašsaprotamu to, ka eksāmeni raksturo izglītības kvalitāti, un meklē saviem bērniem iespējami labākās skolas. Veidojas apburtais loks – tiek pateikts, kuras skolas ir labākās eksāmenu kārtotājas un citādi sasniegumiem bagātas, savukārt vecāki, kuri ir nobažījušies par bērnu izglītību mēģina tur ievietot savas atvases. Var teikt, ka skolās ar lielu skolēnu skaitu nozīmīga daļa bērnu nāk no ģimenēm, kurās izglītība tiek augstu vērtēta, un tas ir būtisks resurss, kas sekmē skolēnu salīdzinoši aktīvu līdzdalību mācību procesā. Kā saka citi autori – nevis skolēnu spējas, bet vecāku sniegtais regulārais atbalsts un pašu attieksme pret mācīšanos, ir bērnu līdzdalību un tālāk arī mācību sasniegumus ietekmējošs spēks [ 3 ].

Tātad eksāmenu rezultāti lielā mērā raksturo vecāku ieinteresētību mācību procesā un bērniem sniegto atbalstu. Protams, tas ir arī milzīgs skolotāja darbs. Tomēr pajautājiet jebkuram pedagogam – kā ir strādāt ar tiem bērniem, kuru ģimenes ir ieinteresētas bērnu izglītošanā, un kā darba specifika mainās, ja vecāki par savu atvašu skolas gaitām, maigi sakot, maz interesējas.

Nevis skolēnu spējas, bet vecāku sniegtais regulārais atbalsts un pašu attieksme pret mācīšanos, ir bērnu līdzdalību un tālāk arī mācību sasniegumus ietekmējošs spēks.

Norakstīt eksāmenu rezultātus vienīgi uz skolotāja kvalitāti mūsu izglītības sistēmā nevar, jo tajā nepastāv mehānismi, kas ļautu novērst nevienlīdzību.
Manis nosauktais apburtais loks veidojās līdz ar vecākiem piedāvātajām skolu izvēles iespējām, tālāk nostiprinot izglītības nevienlīdzīgu pieejamību[ 4 ]. Pieminētie resursiem bagātie vecāki ( ar to es nedomāju vienīgi finanšu resursus, bet pieminēto attieksmi pret izglītību, bērnu papildus sagatavošanu, piemēram, apmeklējot dažādus pulciņus, arī privātstundas) nodrošina savu bērnu iespējas apmeklēt tieši tās skolas, kurās viņuprāt tiek nodrošinātas labākās izglītības iespējas.

Savukārt skolas par salīdzinoši labākām kļūst, pateicoties sanākušajiem bērniem. Tāpēc daļa skolu ir ieinteresētas šādā politikā un pieņem piedāvāto cīņu par labākajiem skolēniem, meklējot dažādus veidus, kā saglabāt labāko skolēnu pieplūdumu un tam sekojošo labo slavu. Vieni resursi (šajā gadījumā skolēni), palīdz piesaistīt citus resursus ( arī skolēnus, kuru vecāki ir ieinteresēti augstos mācību sasniegumos), un skolās ieplūst vairāk naudas pedagogu atalgošanai.
Starp citu, daži autori demonstrē, ka šādas ‘brīvības” ietekmē skolas sāk kļūt par mārketinga kampaņu īstenotājām, „savu” sasniegumu izrādītajām, aizvien mazāk laika veltot savam galvenajam uzdevumam, mācīšanās procesa pilnveidošanai. [ 5 ] Atcerieties kā eksperti pagājušajā mācību gadā kā necienīgu rīcību nosauca skolu piedāvātās stipendijas labākajiem bērniem, lai tikai viņi apmeklē konkrēto skolu, vai arī no tās neaiziet. Tas ir viens no piemēriem no lauku vides. Cīņa par skolēnu, kas dos iespēju uzturēt skolas vietu rangā, ir viens no izglītības iestādes galvenajiem uzdevumiem šobrīd. Orientēšanās uz eksāmenu rezultātu salīdzināšanu, ko īsteno ierēdnis un sabiedriskas grupas, šo virzību tikai pastiprina. Tai ir panākumi. Arī mazo skolu labākie bērni septītajā un desmitajā klasē, ja vien tas iespējams, turp dodas, vairojot šo skolu labo slavu. Lauri tiek tiem, kuriem ir resursi un iespējas tos uzturēt un pavairot.

Cīņa par skolēnu, kas dos iespēju uzturēt skolas vietu rangā, ir viens no izglītības iestādes galvenajiem uzdevumiem šobrīd.

Tajā pašā laikā es neizslēdzu varbūtību, ka lielajās skolās un lielajās klasēs arī strādā labākie skolotāji. Galu galā skolēniem bagātajās skolās skolotāju atalgojums, pateicoties naudai, kas seko skolēniem, ir salīdzinoši lielāks, kāpēc gan lai tās nepiesaistītu tos labākos? Bet tikpat iespējams, ka tā nav, jo strādāt ar skolēniem, kuru ģimenes nav motivētas atbalstīt bērnu mācīšanos ir daudz reizes sarežģītāk, nekā ar tiem, kas jau ir sagatavoti pakļauties skolas izvirzītajiem noteikumiem un prasībām. Šie skolotāji apzinās arī citus – pieminētos izglītības morālos un sociālos mērķus[ 6 ], kuri, starp citu, ir būtiski arī tad, ja runājam par darbu ar bērniem, kuri nonāk vidē, kas veiksmīgi sagatavo eksāmeniem, bet tas jau ir cits stāsts.

Bieži skolās ar mazajām klasēm salīdzinoši daudz jārisina sociāli jautājumi, jāpalīdz tikt galā ar mācīšanās traucējumiem, kas (iespējams) nav savlaicīgi identificēti jau pirmsskolas posmā. Būtu loģiski, ka tajās vajadzētu plaši izmantot papildus resursus, lai kompensētu šos trūkumus, mēģinot radīt kaut cik vienlīdzīgas mācīšanās iespējas. Skolās ar lielo skolēnu skaitu (ja tās ir vidusskolas) šāda personāla pieejamība ir salīdzinoši plaša, nauda seko skolēniem un dod iespējas to nodrošināt. Citās līdzekļi pietiek skolotāju atalgošanai, speciālo pedagogu atļauties nevar, jo skolotāju algas jau tā ir salīdzinoši mazākas. Iespējams, ka kāds mēģinās iebilst – parasti speciālais pedagogs strādā ar bērnu jaunākajā skolas vecumā, kad vēl nav eksāmenu. Jā, dažiem ir paveicies, viņiem nav radīts priekšstats, ka viņi ir nekam nederīgi, piemēram, matemātikā, jo pirmajās klasēs saņemtais atbalsts devis iespēju šādu attīstības scenāriju novērst. Vai šādos apstākļos ir godīgi īstenot salīdzināšanu?
Putni lido uz dienvidiem tādēļ, ka ir rudens. Bērni ir dažādi, viņu mācību sasniegumi arī ir dažādi, un šo dažādību pastiprina atšķirīgi pieejamie resursi, kas ir vecāku, skolotāju un skolu rīcībā. Jo lielāka klase, jo, iespējams, vairāk resursu tiek apvienoti, lai skolēni apgūtu paredzēto mācību saturu, kas tiek novērtēts eksāmenā. Tāda varētu būt sakarība. Ierēdņa koncentrēšanās uz eksāmenu rezultātu salīdzināšanu, tikai pastiprina nevienlīdzību, dodot signālu aktīvajiem vecākiem – meklējiet lielās labās skolas. Tāpēc aizvien nozīmīgs kļūst jautājums -vai tiešam drīkst vainot mazās skolas un klases par to, ka tāda tā politika ir?

Tikpat būtiski ir diskutēt par to, vai tiešām eksāmenu rezultātus var saukt par izglītības kvalitāti raksturojošiem, ja dažādajiem bērniem nav vienlīdzīgi pieejami resursi, kas tos nodrošina? Manuprāt, kvalitāti jāvērtē, skatoties, cik lielā mērā skolā iespējams veicināt visu (ne tikai labāko) skolēnu vēlēšanos mācīties un aktīvu līdzdalību. Un tā nav tikai skolas vai skolotāju atbildība, bet arī izglītības sistēmas noteiktā virzība.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!