Raksts

Valdības veidošana: provizoriskie rezultāti īsi pirms finiša


Datums:
20. janvāris, 2014


Autori

Iveta Kažoka


Foto: Mylor

Kas ir ieguvēji un kas – zaudētāji jaunās valdības veidošanas procesā?

Šķiet, ka valdības veidošanas process nupat ir apmetis pēdējo apli un jau trešdien sasniegs finišu. Vēl tikai pienāktos sabiedrībai oficiāli prezentēt jauno valdības deklarāciju, bet tas, šķiet, arī viss.

Īsi pēc Zolitūdes traģēdijas un Valda Dombrovska atkāpšanās, decembra sākumā, šajā blogā rakstīju par iespēju brīdi Latvijas politikā. Tad, kad būs prezentēti valdības darāmie darbi, mēģināšu izanalizēt, kas ir un kas nav īstenojies. Bet jau tagad, rezumējot galvenās atziņas par to, kas bija publiski redzams, proti, valdības veidošanas PROCESU, jāsecina, ka iespēju brīdis ir palaists garām. Tā pati domāšana par ministrijām partiju lēņu muižu kategorijās, tā pati darāmo darbu “kopā ķeksēšana”, tā pati nevēlēšanās kaut pamēģināt nodefinēt principiāli jaunu pieeju valdības veidošanai. Jā, dažas nelielas pārmaiņas varēja pamanīt (par tām citreiz), bet kopumā business as usual ar Zolitūdes traģēdiju un iepriekšējās valdības demisiju fonā.

Labi, par to tad vēlāk, kad būs redzama deklarācija un pilnā bilde! Kas zin, varbūt redzot, kā vārdā tā ir noticis, kopējais priekšstats būs jāpārskata.

Šoreiz blogā vēlos pievērsties pragmatikai – proti, kā valdības veidošanas rezultāts izskatās tad, ja uz to paraugās tikai un vienīgi uz iesaistīto partiju interesēm un izvietojuma kontekstā ar nākamajām vēlēšanām.

Kas ir uzvarētāji un zaudētāji?

Vienotība

Var jau būt, ka valdības veidotājiem Vienotības pusē ir kāds smalks aprēķins, kura elegantais atrisinājums būs aplūkojams kaut kad vēlāk, bet šobrīd izskatās, ka Vienotība ir uzņēmusies pamatīgu, varbūt neattaisnojamu risku. Tās politiskā nākotne un vēlēšanu izredzes ir atkarīgas no tā, vai Straujuma valdībai izdosies uzrādīt par pakāpi labāku rezultātu nekā Dombrovska valdībai. Tas nenāksies viegli, jo apstākļi un konteksts šīs valdības darbam ir nelabvēlīgs – pirmkārt, vēlēšanu laikam ir sava īpaša loģika un blaknes, kas ir pārvarāmas tikai ar dzelžainu visas koalīcijas apņēmību nevis “izrādīties”, bet kopīgi risināt problēmas (šāda apņēmība Zolitūdes ietekmē varēja izveidoties, ja valdība būtu tikusi veidota atbilstoši citiem, principiālākiem uzstādījumiem); otrkārt, žurnālisti un citi viedokļu līderi vēl atcerēsies to argumentācijas/jauno iniciatīvu standartu, ko bija ieraduši gaidīt no iepriekšējas valdības ministriem. Ja standarts izrādīsies zemāks, – jaunās valdības ministriem viegli neklāsies. Tā ir cilvēka psiholoģijas īpatnība: pie augstākas klases ātri pierod, bet pēc tam, kad izveidojies pieradums pie skaistā un ērtā, atgriešanās uz zemāku “servisu” ir grūta, ilga un neapmierinātības pilna, piekasoties arī tādiem elementiem, kurus bez iepriekšējās, labākās pieredzes nebūtu pat pamanījuši.

Individuālā līmenī valdības ministri “kā komplekts” pagaidām izskatās par pakāpi vājāki nekā pie iepriekšējā MK sastāva, kas nozīmē, ka vienīgais veids, kā šai valdībai būt labākai par iepriekšējo: parādīt, ka tā KĀ KOMANDA funkcionē ievērojami labāk nekā iepriekšējā, konstruktīvi, bez ķildām risinot Latvijas sasāpējušās problēmas. Redzēsim, vai tas izdosies. Ja izdosies, tad Laimdota Straujuma kļūs par ilgtermiņa nozīmīgu politisku spēlētāju, kas var ļaut Vienotībai nākamajās vēlēšanās pretendēt “paplašināties” uz ZZS vēlētāju rēķina.

Kas notiks, ja neizdosies? Tad par katastrofu var pārvērsties jebkura no trim Vienotības sarunu vedēju valdības veidošanas laikā pieļautām kļūdām:

1) saārdītās attiecības ar spilgtiem partijas biedriem un zem vilciena pagrūstā potenciālā kadru rezerve. Šeit es, protams, domāju gan Pabriku, gan Vilku, gan potenciālos Reformu partijas sabiedrotos, gan visus tos dažādiem amatiem (tai skaitā premjera) uzrunātos cilvēkus, kas bija šiem amatiem piekrituši, lai nedaudz vēlāk uzzinātu, ka jau ir “norakstīti”. Sabeigtu uzticēšanos ir grūti atjaunot – kāda dziļāka politiskā krīze, kāds ticams exit-variants citas partijas sastāvā un šie nebūs Vienotībai lojāli cilvēki. Politika drīkst būt nežēlīga, politika nedrīkst būt dumja. Vienotības sarunu vedēju attieksme pret cilvēkiem, ar kuriem vēl var nākties politikā saskarties, no ilgtermiņa attiecību veidošanas viedokļa raksturojama GAN kā nežēlīga, GAN kā dumja.Kā redzējām valdības veidošanas procesā, Vienotība to nevar atļauties: rezervistu soliņš izrādījās lielāks nekā citām partijām, bet absolūtos skaitļos žēlīgi īss.

2) Cīnoties pati ar saviem un RP kadriem, kā arī cenšoties ieņemt ZZS nišu, Vienotība nepamanīja, kas notiek nacionālajā flangā. Lai gan tur notika PRECĪZI tas pats, kas RD vēlēšanās. Proti, nacionālisti izvirzīja ministrus, kas kā kopums izskatās sakarīgāki, enerģijas ziņā svaigāki un dinamiskāki nekā Vienotības piedāvājums. Viņi izskatīsies īpaši labi tādēļ, ka Vienotība, veidojot valdību, pieļāva, ka valdībā vairs nav 3-5 cilvēki, kuriem ir spēcīgas politiskās līderības iezīmes (apvienojumā ar harizmu), bet gan tikai viens – NA Baiba Broka, kas, pēc visa spriežot, krās punktus uz kopumā salīdzinoši neizteiksmīgas valdības fona. Lai deja vu būtu absolūts, Vienotības kongress deva zīmi, ka partija ar apņēmības pilnu sejas izteiksmi dodas grābekļa virzienā, piesavinoties arī NA tēmas: skolas latviešu valodā (c’mon, vai kāds atceras, kā mēs nonācām līdz divvalodu referendumam?!) un preambulu. Atjautības uzdevums: kādēļ lai divas reizes pieļaujot vienu un to pašu kļūdu, otro reizi rezultāts būtu atšķirīgs?

3) Mēģinot iestūķēties jau tā pārblīvētajā ZZS un NA vēlētāju nišā, Vienotība ir atstājusi brīvu pašas reiz aizņemtās politiskās telpas daļu: izbrīvējas vieta partijai, kura būtu orientēta uz vairāk liberāliem vēlētājiem nekā tiem, kas līdz šim balsojuši par ZZS vai NA. Ja šī vēlētāju kategorija pārstās redzēt jūtamu atšķirību starp NA, V un ZZS, palielināsies jebkuras partijas izredzes, kas būtu gatava piedāvāt ko dinamiskāku, idejiskāku un pārliecinošāku. Vienotība ar savu attieksmi (skat. pirmā kļūda) ir parūpējusies, lai šādai iecerei šobrīd būtu pieejami gan pieredzējuši cilvēkresursi, gan arī labvēlīgs fons: konservatīva valdība, kas (kā šobrīd, neredzot deklarāciju, izskatās) nākotnes jautājumos būs vājāka nekā iepriekšējā, un kur Vienotības ministri nebūs paši pozitīvi pamanāmākie. Uz šāda kontrasta nav grūti spīdēt un pārvarēt 5%, ja vien piedāvājums un cilvēki ir pietiekami pārliecinoši, kā arī aiz muguras klaji nespīd lielā politbiznesa intereses. Atkal: ja šāds scenārijs realizējas, sekas Vienotībai kā partijai var izrādīties skumjas – jo, kas teicis, ka NA un ZZS nišā tieši Vienotība ir labākais piedāvājums?

Reformu Partija

Reformu partija ir lielākais jaunā MK zaudētājs. Un, nē, ne tādēļ, ka matemātiski RP zaudējusi amatus.

1) No sabiedrisko attiecību viedokļa šis ir Reformu partijas kā idejas gals. 2011.gadā Reformu partija nāca ar divām publiski īpaši redzamām idejām: cīņa ar oligarhiem un izglītības reformu, kas abas kopā veidoja šīs partijas idejisko kodolu. Šis kodols ir atmests, kas pats par sevi nebūtu katastrofāli, ja vien vietā būtu likts kas cits. Bet nav! Kas ir šī partija, ko tā dara koalīcijā – kāds zina atbildes uz šiem jautājumiem?

2) Arī nogrimt jāprot ar cieņu un skaisti. Spriežot pēc valdības veidošanas procesa, Reformu partija ir Vienotības ienīstais klēpja sunītis – kas nikni vaukšķ, reaģējot uz spērieniem, taču vienmēr samierināms piebarojot, turklāt katru reizi ar mazāku pārtikas devu. Tas viss pēc dažiem mēnešiem beigsies. Nezinu, uz kādiem Vienotības solījumiem cer Reformu partijas lēmumu pieņēmēji, bet šī, iespējams, bija pēdējā reize, kad partija varēja pamēģināt pārdzimt jaunā veidolā un pati noteikt politiku. Daniela Pavļuta, principā vienīgā no RP “kadriem”, kam piemīt pietiekamas līderības iezīmes, lai pārdefinētu partijas ideju un organizāciju, oficiāla pievienošanās RP bija izdevība. Komplektā ar principiāliem uzstādījumiem jaunās valdības veidošanas procesam, kā arī, ja nepieciešams, palikšana opozīcijā, ja principi netiktu ievēroti. Skaisti un ar iespēju pārdzimt. Palaists garām. Kā vārdā? Daži amati uz dažiem mēnešiem?

3) Reformu partija ne tikai neuzstādīja jebkādus principus valdības veidošanai, bet iesaistījās vairākās īpaši neglītās kaujās par amatu sadalījumu, turklāt pa ceļam atsakoties no “smagā” veselības ministra amata. Tas atkārtoti uzrādīja RP pastāvēšanas laika lielāko problēmu: neizpratni par to, ka svarīgi uzvarēt nevis cīņas, bet gan karā. RP diemžēl tā arī nav tikusi skaidrībā par karu, kurā piedalās, partijas ilgtermiņa interesēm šajā karā un taktiskajiem līdzekļiem to sasniegšanai. Iespējams, tādēļ tik daudz enerģijas paliek tam, lai nelaistu garām nevienu no kautiņiem, ja vien tas, nedod dies, apdraud RP īstermiņa intereses (amatus! amatus! amatus!) Rezultāts ir likumsakarīgs: visas pazīmes rāda, ka oktobrī šī vairs nebūs relevanta partija. Pašu vainas dēļ. Ļoti ceru, ka spējīgākie šīs partijas cilvēki pēc iespējas drīz sevi atradīs citās jaunās un esošās partijās.

Nacionālā Apvienība

Jaunās valdības veidošanas lielie uzvarētāji. Pirmkārt, atšķirībā no visām pārējām partijām, publiski maz skandalējās ar amatiem uz Zolitūdes traģēdijas fona. Otrkārt, koalīcijas sastāvs ir plašāks, bet ministru amatu vairāk – turklāt, kā jau rakstīju, ministri izskatās svaigāk un sakarīgāk nekā pārējo partiju piedāvājums. Koalīcijas partneri papildus uz paplātes piegādājuši vienkāršu un NA nesāpīgu risinājumu “Bordāna problēmai”, turklāt vēl kā: ļaujot šo amatu pirms vēlēšanām ieņemt Baibai Brokai, kuras kā politiķes potenciāls labi parādījās RD vēlēšanās.

No stratēģiskā viedokļa paraugs kā jaunas valdības veidošanas procesā eleganti nostiprināt savas pozīcijas īsi pirms vēlēšanām.

Vienīgais, kas glābj koalīcijas partnerus: NA neatņemamie un rosīgie dibenplāna kreizīši, kas jau ir kaujas gatavībā cīnīties par savu vietu sarakstos visās spilgtajās šīs cīņas izpausmēs: tradicionāli ietver i abortu tēmu, i Latvijas krievu kacināšanu un kas traucē šai partijai paplašināt savu atbalsta bāzi. Tāpat arī maksātnespējas administratoru darba regulēšanas jautājums jau nekur nav pazudis – jautājums, vai pirms vēlēšanām kāds no politiskajiem konkurentiem būs tik tīrs, lai to īpaši atgādinātu. Visbeidzot, ja analizē tikai partiju pozicionējumu un potenciālu, NA ilgtermiņā (Latvijas politikā: laiks pēc vēlēšanām) izrādīsies kaitīga arī pašu pieļautā taktiskā kļūda, pašrocīgi noņemot veto no sadarbības ar SC (skat.sadaļu par SC).

ZZS

Partija, kurai, kā izrādās, lielos vilcienos ne silts, ne auksts no atrašanās vai neatrašanās valdībā. Reitingi pēdējos Saeimas sasaukumos sevišķi nemainās. Izskatās, ka ZZS varētu arī turpmāk šādi veģetēt te valdībā, te ārpus tā, ja vien nebūtu trīs riska faktoru:

1) Vēlētājs var kādu dienu tomēr pamanīt, ka ZZS īsti nav ne programmas, ne kadru. Atteikšanās nominēt pārstāvi izglītības ministram tam bija tikai viens spožs piemērs. Arī citiem amatiem jaunajam MK ZZS neko principiāli jaunu nepiedāvāja – varētu iedomāties, ka joprojām rit 2011.gads. Ja Straujuma valdība neizskatīsies labi uz iepriekšējā MK fona (sastrādāšanās, spēja risināt problēmas), tieši kadru un programmatiskais aspekts tiks īpaši pieminēts priekšvēlēšanu laikā: var izrādīties, ka 2014.gadā tas beidzot kļuvis nozīmīgs. Pagaidām ZZS tam nav gatava. Interesanti, arī kā ZZS ministri izskatīsies uz iepriekšējo šo amatu ieņēmēju fona – pagaidām šķiet, ka kontrasts nebūs šai partijai labvēlīgs.

2) Uzņemot savās rindās lauku aprindās iemīļoto Laimdotu Straujumu, Vienotība visai skaidri ir izteikusi pretenzijas uz ZZS vēlētājiem. Līdz ar to ZZS nav sevišķi izdevīgi arī tas, ja valdības kopdarbs būs sekmīgs. Tad, ja Straujuma būs sekmīga premjerministre un ZZS sāks izskatīties pēc “vājākas” Vienotības,- Vienotībai var arī izdoties pārņemt daļu ZZS vēlētāju un atbalstītāju pašvaldībās.

3) Lemberga faktors. Sabiedriskās domas aptaujas skaidri liecina, ka viņa popularitāte šobrīd ir izteikta galvenokārt Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju daļā, kas minimāli gatava balsot par ZZS. Citos segmentos – tā ne tuvu nav tāda, kāda reiz bija. Lembergs ar savām klaunādēm drīz var kļūt (ja vēl nav kļuvis) par ZZS gremdējošo, nevis ceļošo faktoru.

Saskaņas Centrs

Saskaņas Centrs ir pārziemojis valdības veidošanas procesu opozīcijā. Partijas interesēm atbilda tas, ka koalīcijas veidošanas process bija tik kašķīgs un savstarpējiem apvainojumiem pilns – tas cilvēku prātos ļāva pamazām piemirsties, ka RD politiskā vadība ir tie, kam politiski ir visciešākā saikne ar atbildību par Zolitūdes traģēdiju un kur neviens no politiķiem atbildību nav uzņēmies.

Šobrīd skaidrāk saskatāms SC ilgtermiņa plāns – pēdējo dažu gadu publiskā retorika liek domāt, ka partija uzņēmusi kursu uz lielāku samiernieciskumu teju visos agrāk tai principiālajos jautājumos (sevišķi etniski krāsotajos) tā, lai palielinātu savas izredzes reiz nonākt valdošajā koalīcijā. Šīs izredzes nav lielas, bet tās būtiski vairo Nacionālās Apvienības pašrocīgi noņemtais tabū no separātām vienošanām ar SC, kas paver iespējas jebkurai partijai nepieciešamības gadījumā izveidot līdzīgas vienošanās, tai skaitā kopīgu koalīciju (piemēram, atrunājot īpašu lēmumu pieņemšanas mehānismu attiecībā uz jūtīgajiem etniskajiem/vēstures jautājumiem). Ja jau NA to var atļauties, tad kādēļ šo ceļu nevarētu atļauties jebkurš cits? Paradoksāli, bet NA būtu pirmie, kas ietekmes ziņā no šīm pašrocīgi paplašinātajām politiskās konkurences iespējām visvairāk zaudētu, pat tīri matemātiski samazinot savas izredzes kļūt par nozīmīgu spēlētāju turpmākās valdības veidošanās.

SC bija iespēja piedāvāt savu modeli un principus jaunās valdības veidošanai – tās reālais piedāvājums liecina, ka partija sevišķi nopietni šo vingrinājumu nav uztvērusi, kas arī vērtējams kā neizmantota iespēja.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!