Loading
Atslēgvārdi:

Valsts valoda. Nepabeigtās domas pēc Dišlera 11.konferences 35

UZMANĪBU! MILZĪGS BLOGA IERAKSTS. NAV DOMĀTS CILVĒKIEM AR VĀJIEM NERVIEM. DIDZI, VARI “APSAUKĀTIES”, CIK GRIBI, MAN NEBIJA CITAS IESPĒJAS! :)

Aksioma. Nav cita vārda, kura izmantošana jurisprudencē/politikā man nepatīk vēl vairāk. Atbildi par aksiomu savos sešos jurisprudences studiju gados esmu saņēmusi, piemēram, uz jautājumiem par: (1) to, kādēļ valsts varas atzari būtu obligāti konceptualizējami tikai trīs dalījumos (likumdevējs, izpildvara, tiesu vara), lai gan daudzas mūsdienu valsts iestādes nodarbojas ar jautājumiem, kas šajās kategorijās ir ietilpināmi tikai “piespiedu kārtā”; (2) to, kādēļ uz valsts varu būtu obligāti jāskatās kā uz organismu (“valsts varas orgāni”; “iekšējie un ārējie orgāni”); (3) to, kādēļ valsts un pašvaldības būtu obligāti saliekamas vienotā regulēšanas sistēmā (atbilde: pretējā gadījumā “sistēma” [kāda sistēma?] nedarbošoties)?

Nosaukt par aksiomu kādu jautājumu, kas vēsturiski ir bijis diskutabls, manuprāt, nozīmē izvairīties no atbildes. Tas var būt (pat neapzināti!) manipulatīvs retorisks paņēmiens, jo izraisa otrajā diskusijas dalībniekā tikai ar aksiomas pieteicēja autoritāti pamatotas šaubas par savu kompetenci (sak, ja jau šī lieta ir tiešām tik pašsaprotama – varbūt tiešām ir tā, ka es kaut ko nesaprotu, tādēļ jāpārstāj blamēties un labāk paklusēt). Šīs šaubas, savukārt, iekonservē status quo (pastāvošo lietu stāvokli), neļaujot apšaubīt idejas vai represīvas varas attiecības, kuras, iespējams, pastāv nemainīgas tikai tādēļ, ka neviens nav uzdrīkstējies apšaubīt to pamatā esošo “aksiomu”.

Kādēļ es par to rakstu? Tādēļ, ka vakar piedalījos Dišlera biedrības tiesībpolitikas konferencē par valsts valodu, kurā izskanēja daudzas “aksiomas” (gan ne vienmēr tieši tā nosauktas). Pasākums bija ļoti interesants – dalībnieku vidū bija redzami Latvijas juristi un valodnieki. Piekritu piedalīties, jo man bija bažas (kas gan īstenojās tikai daļēji), ka šāds dalībnieku sastāvs gandrīz neizbēgami rezultēsies ar diskusiju “vienos vārtos” par labu nacionāli konservatīvam skatījumam uz šiem jautājumiem. Tādēļ apzināti vēlējos sarunu "atdzīvināt", tajā ienesot citu perspektīvu, taču vienlaicīgi arī riskējot kļūt par konferences lielāko radikāli. Tas arī izdevās, vismaz līdz pēdējām replikām. :)

Diskusija noritēja par un ap Satversmes 4.pantu, kas nosaka, ka Latvijas valsts valoda ir latviešu valoda. Egils Levits raksturoja to, kā viņš saskata šī panta jēgu un no tās izrietošās tiesiskās konsekvences. Lielākā konferences runātāju daļa koncentrējās uz jautājumu par latviešu valodas pozīciju stiprināšanu. Manas replikas lielākoties bija saistītas ar to, ka es apšaubīju lietas, kuras konferences dalībnieki bez tuvāka paskaidrojuma raksturoja kā pašsaprotamas. Sev atvēlētajā laikā diemžēl visu nepaspēju. Šajā blogā es fiksēju tās savas konferences laikā radušās pārdomas/šaubas, ko nevēlos vienkārši aizmirst.



Kas pieder pie latviešu tautas?

Egils Levits izskaidroja 4.panta jēgu apmēram šādi (ļoti vispārināts pārstāsts): Latvija ir nacionāla valsts, jo tā ir bijusi latviešu tautas pašnoteikšanās produkts. Šo uzskatu (par Latviju kā nacionālu valsti) ir nostiprinājusi arī Satversmes tiesa savā “robežlīguma spriedumā”. Latviešu tauta tiek definēta uz valodas bāzes, tādēļ arī latviešu kā valsts valodai ir tik īpašs statuss (šo statusu var atcelt tikai tauta referendumā).

Tātad latviešu valodas kā valsts valodas statuss ir pamatojams ar to, ka tie bija latvieši, kas pašnoteicās kā Latvijas Republika.

Manuprāt, šis uzstādījums tomēr ir diskutabls. Iemesls - tās pašas problēmas, ko es jau iepriekš aprakstīju blogā par robežlīgumu. Piemēram:


  1. kas īsti ir “latvieši”, kas veido “latviešu tautu” un kas pašnoteicās? (šobrīd un 20.gadsimta sākumā). Kur ir kritērijs, lai nošķirtu “latviešus” no “nelatviešiem”? Man šķiet, ka šis kritērijs ir svarīgs, jo pretējā gadījumā nav īsti saprotams, ko ĪSTI 4.pants (un nacionālas valsts ideja, kas to pamato) aizsargā. Piemēram, vai tas aizsargā latviešu valodu pašu par sevi vai tomēr latviešu kā pamatnācijas intereses. Ja otrais variants, tad būtu vismaz jāsaprot, kas pie šīs pamatnācijas pieder – vai tā šobrīd būtu jāizprot, teiksim, kultūras vai valstiskā nozīmē. Un, protams, ka nodalījums jau kā tāds automātiski rada otru Latvijas pilsoņu kategoriju – tos pilsoņus, kuru valoda vai dialekts nebauda priviliģēto valsts valodas statusu. Domāju, ka viņi būtu pelnījuši uz MŪSDIENU filozofiskas/politiskās domas koncepcijām (nevis 20.gadsimta otrās/trešās desmitgades koncepcijām) balstītu skaidrojumu, kādēļ tas tā ir.

    Gan konferencē, gan ārpus tās ir piedāvāti šādi kritēriji “latviešu” izdalīšanai no “pārējiem”:

    1) “Asinis”. Latvietis – persona, kura vecāki ir latvieši. Problēmas: 1) daudz neizskaidro pamatnācijas robežas (cik vecākiem/vecvecākiem jābūt latviešiem, lai personu uzskatītu par latvieti?); 2) absolūti “necaurlaidīgs” kritērijs, proti, ja nepilsoņi var kļūt par pilsoņiem, lai iegūtu pilsoņiem paredzētās privilēģijas, tad nelatvietis par latvieti (tās tautas daļu, kas šajā teritorijā “pašnoteicās”) nekļūs nekad – kas simboliski uztur gandrīz nepārvaramās “mēs, latvieši” un “viņi, nelatvieši” kategorijas.

    2) Runā latviski. Problēma: šis nav kritērijs, kas parādās, piemēram, Latvijas pilsonības likumā, kur noteikts, ka latviešiem un līviem, ja vien viņi pastāvīgi dzīvo Latvijā, automātiski pienākas Latvijas pilsonība. Tas nav arī tipisks veids, kā latvieši identificē paši sevi un citas tautas.

    3) Uzskata sevi par latvieti. Problēma: skat.iepriekšējā punktā.

    4) Dzimtā valoda – latviešu. Problēma: skat.iepriekšējā punktā.

    5) Kādu konkrētu vērtību akceptēšana (analogi, piemēram, Jirgena Habermasa “konstitucionālajam patriotismam”). Problēma: šobrīd gandrīz pilnīgi sveša doma Latvijā un, ņemot vērā vēlmi turēties pie 20.gadsimta sākuma izpratnēm, diez vai tuvākajā laikā kļūs aktuāla.


  2. Vai 2007.gadā, skaidrojot 4.panta pamatā esošās “aksiomas”, būtu jābalstās uz 1918-1922.gadu izpratni par nacionālu valsti vai uz 2007.gada izpratni (manuprāt, starplaikā nacionālas valsts ideja tomēr ir lēnām modificējusies no “etnokultūras’ paradigmas uz “pilsonības” kā nācijas kodola izpratni)? Proti – vai var attaisnot nelatvieša valodas lietošanas brīvības ierobežojumu 2007.gadā, pamatojoties uz argumentu ķēdi, kas sākas ar 1918.-1922.gada izpratni par nacionālu valsti un neņemot vērā visus vēstures pavērsienus, kas notikuši starplaikā?


  3. Man vēl aizvien nav skaidrs, kas īsti 1918.-1922.gadā Latvijas teritorijā pašnoteicās. Vai tie bija (a) etniskie latvieši (kas tobrīd bija etniskie latvieši, piemēram, vai latgaļi arī?) vai arī (b) visu šeit dzīvojošās tautu pārstāvji, kas piedalījās Satversmes sapulces vēlēšanās, bet ar latviešiem kā titulnāciju un latviešu valodu kā oficiālu valsts valodu? Ja b variants, tad, manuprāt, 4.panta argumentācija sabrūk (jo tad Latvijas valsts nav TIKAI latviešu tautas pašnoteikšanās produkts – vai arī latviešu tauta jāsaprot plaši, tajā iekļaujot arī vismaz Latvijas tradicionālās nacionālās minoritātes).



Izpratnei par 2007.gada Latviju kā nacionālu valsti (20.gadsimta sākuma izpratnē) ir nozīmīgas politiskas/morālas konsekvences. Uzsverot, ka Latvija ir latviešu tautas pašnoteikšanās produkts un kā tāda būtu izprotama arī 21.gadsimtā, vienlaicīgi tiek simboliski paustas divas tēzes: “Latvija – tā ir latviešu valsts” un “Latvija – tā nav nelatviešu valsts”. Ņemot vērā to, cik daudz Latvijā dzīvo “citu” tautību pārstāvju, pamatojumam viņu otršķirīgajam simboliskajam statusam (kuru viņi turklāt nevar mainīt, ja pieņemam, ka cilvēka tautība ir atkarīga no viņa vecāku tautības!), būtu jābūt ļoti pārliecinošam.



Bez latviešu valodas maksimāli daudz jomās nav demokrātijas?

Konferences materiāliem bija pievienota kāda Satversmes tiesas 2001.gada sprieduma tēze, ko joprojām uzskatu par vienu no dīvainākajām tiesas līdzšinējā vēsturē. Proti: “globalizācijas apstākļos Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur var tikt garantēta latviešu valodas un līdz ar to arī pamatnācijas pastāvēšana un attīstība, latviešu valodas kā valsts valodas lietošanas jomas sašaurinājums valsts teritorijā uzskatāms arī par valsts demokrātiskās iekārtas apdraudējumu.” Šis konstatējums ir dīvains, jo cēloņsakarība starp valodu un demokrātiju nebūt nav acīmredzama, turklāt, cik atceros, spriedumā arī nebija argumentācijas par to, kā ST līdz tai nonāca. Varu iedomāties kādus četrus argumentus, kuri katrs, manuprāt, ir vismaz strīdīgi:


  • tādēļ, ka globalizācijas apstākļos demokrātija ir iespējama tikai nacionālas valsts ietvaros, kuras pilsoņi runā vienā valodā. Problēma: pārāk daudz “pretpiemēru”, kur senas demokrātijas veiksmīgi funkcionē savādāk – piemēram, Šveice, Beļģija.


  • tādēļ, ka globalizācijas apstākļos demokrātija ir vieglāk īstenojama tikai nacionālas valsts ietvaros, kuras pilsoņi vienā valodā. Problēma: pierādījumi?


  • tādēļ, ka pretējā gadījumā konkrēti Latvijā izcelsies sociālie nemieri, kas sagraus vēl trauslo demokrātiju. Problēma: tā pati.


  • tādēļ, ka pretējā gadījumā konkrēti Latvijā palielināsies krieviski runājošo skaits, Latvija nonāks lielākā atkarībā no Krievijas, Krievija nav demokrātiska valsts un rezultātā arī “nospiedīs” demokrātiju Latvijā. Problēma: tā pati.



Konferencē Egils Levits izvirzīja interesantāku tēzi par valsts valodas integrējošo funkciju: proti, demokrātiju jāizprot kā piedalīšanās valsts procesos. Tam ir vajadzīga pilsoņus vienojoša komunikatīva bāze. Ja nav vienotas (latviešu) valodas, nav iespējams komunikatīvs process. Līdz ar to plašs latviešu valodas lietojums ir priekšnoteikums tam, lai rastos dēmoss, kas pēc tam veido demokrātisko procesu.

Lai gan šī tēze ir interesanta un to daļēji apstiprina arī mana šīs vasaras viesošanās Šveicē (kur katra valodas kopiena turas savrup – tai ir savi mediji, savi politiķi), tomēr man šķiet, ka šim uzstādījumam ir divas problēmas:

1) vienotas komunikatīvas bāzes trūkums automātiski nenozīmē, ka šīs komunikācijas nav vispār vai tās nepietiek demokrātijas uzturēšanai (vai kāds šaubās, ka Šveice ir demokrātiska valsts?);

2) Latvijas gadījumā, manuprāt, gan normatīvajai, gan simboliskajai prasībai pēc lieliskām latviešu valodas zināšanām (pretējā gadījumā riskējot tikt apsmietam, līdzīgi kā tas ik pa laikam notiek Saeimas plenārsēdēs) ir bijusi drīzāk dēmosu dezintegrējoša loma. Piemēram, vēl aizvien augstākajos valsts pārvaldes amatos ir nesamērīgi maz personu, kuru dzimtā valoda ir krievu un/vai kuri latviski runā ar akcentu. Turklāt ne tādēļ, ka Latvijas krievi nesaprastu latviešu valodu – aizvien vairāk krievu latviešu valodu pārzina labāk, nekā latvieši krievu valodu. Valdībā nekad nav bijusi kāda “nelatviešus” pārstāvoša partija, lai gan katrās vēlēšanās vismaz 20% Latvijas pilsoņi par tām balso.

Lielā mērā tieši dēļ valodas prasībām (likumos formalizētajām un arī simboliskajām) vēl 17 gadus pēc neatkarības atgūšanas Latvijas dēmoss nevieno visus pilsoņus. Iespējams, ka šajā gadījumā mērķis attaisno līdzekļus (piemēram, labāk asimilēts dēmoss 50 gadu laikā, nekā katra līdzvērtīgas iespējas piedalīties demokrātijas procesos jau šodien), bet jautājums ir arī par retoriku: ļoti šaubos, vai var nosaukt par “integrējošu” kaut ko tādu, kam praksē šobrīd ir pilnīgi pretējs efekts.


Citu valodu iespējas Latvijas nacionālajā valstī?

Konferencē daudzi jautājumi tika uzdoti par profesores I.Druvietes pieminētajām lingvistiskajām cilvēktiesībām uz latviešu valodas lietošanu. Lai gan joprojām ne līdz galam izprotu šo “trešās paaudzes kolektīvo kultūras cilvēktiesību individualizēto formu”, tomēr pati ideja konceptualizēt valodu par tiesībām ir interesanta. Kādēļ? Tādēļ, ka tā pieļauj par valsts valodas jautājumiem domāt savādāk, nekā tas līdz šim pieņemts (es pat teiktu: pieļauj liberālāku skatījumu uz valsts valodas jautājumiem). Pašā konferencē dominēja cits skatījums, ko nosaukšu par “uzvarējušās nācijas valodas koncepciju”. Atšķirības starp abām ir iezīmētas zemāk:

1) Uzvarējušās nācijas valodas koncepcija. Šī koncepcija pamatos balstās uz 1918-1922.gada notikumiem, ka latviešu tauta pašnoteicās Latvijas teritorijā. Latvija ir pirmām kārtām titulnācijas (latviešu) valsts. Bez latviešu valodas plaša lietojuma Latvija vairs nebūtu nacionāla valsts. Lai uzturētu nacionālas valsts statusu, jāprezumē, ka tiesības Latvijas teritorijā lietot citas valodas ir tikai izņēmumi, kas īpaši jāattaisno. Citiem vārdiem sakot – jums ir tiesības runāt krieviski, poliski vai angliski tikai tiktāl, cik jums to ļauj latviešu valodas lietošanu regulējošā likumdošana.

Man šķiet, ka šī koncepcija mūsdienās ir ļoti sarežģīti “aizstāvama”. Tieši tādēļ konferencē klātesošajiem tiesnešiem tās piemērošanas iespējas šķita tik nesaprotamas. Jo tiesas zālē viņi saskaras nevis ar “zaudējušās nācijas” pārstāvi, kas nemāk pietiekami labā latviešu valodā uzrakstīt pieteikumu tiesā, bet gan ar Cilvēku. Nezinu, cik daudz tiesnešu spēj uz Cilvēka lūgumu pēc palīdzības atbildēt apmēram šādi: 1918.gadā šajā teritorijā pašnoteicās latviešu etnoss, līdz ar to šī valsts vairs nav politiski neitrāla pret dažādu valodu lietojumiem. Jūsu lūgums pēc palīdzības diemžēl nav noformulēts valsts valodā, to izpildīt es nevaru, jo tas nozīmētu vēršanos pret nacionālu valsti. Tādēļ ejiet mājās un mācieties latviešu valodu, un tikai pēc tam vērsieties tiesā. Tas, protams, ir pārspīlējums, bet tiesnešiem būs jādomā līdzīgas argumentatīvas ķēdes, lai izskaidrotu, kādēļ valsts valodas regulējums tiek a priori uzskatīts par būtiskāku, vairāk aizsargājamu, nekā cilvēka tiesības, teiksim, uz taisnīgu tiesas procesu (t.i.cilvēka tiesības var realizēt tikai tiktāl, cik tas neapdraud latviešu valodas plašu lietojumu).

2) Valsts valoda kā lingvistiskās cilvēktiesības.Tas nozīmē, ka tiesības uz valodas lietojumu ir nostatītas līdzās citām cilvēktiesībām. Proti, valsts valoda nav nekas tāds, kas ir pielīdzināms valsts “virsmērķim”, kas pārtrumpo cilvēktiesības, bet gan pati ir konceptualizējama kā daļa no cilvēktiesību kataloga. Atšķirībā no pirmās pieejas, šeit ir līdzvērtīga dažādu argumentu cīņa. Tad tiesnesis var vērtēt katru konkrēto gadījumu, izejot no neitrālām pozīcijām (hipotētisks piemērs): vai kādas personas vēršanās tiesā krievu valodā tik ļoti apdraud latviešu lingvistiskās cilvēktiesības, lai to liegtu? Notiek dažādu par līdzvērtīgiem uzskatītu argumentu “svēršana un līdzsvarošana”, nevis tiek postulēta aksioma (Latvijā pašnoteicās latvieši), no tās atvasināts valsts virsmērķis(latviešu valoda īpaši aizsargājama), kas prezumptīvi “pārtrumpo” cilvēka tiesības, piemēram, uz izteiksmes brīvību, nodarbošanās brīvību, taisnīgu tiesas procesu, pēc tam konkrētā cilvēka tiesības interpretējot tikai kā izņēmumus no šī virsmērķa.


Cīņa par latviešu valodas maksimāli plašu lietojumu: par kādu cenu?

Konferencē daži no valodniekiem uzstāja uz aizvien plašāku valsts valodas ieviešanu dažādās ārpus valsts dzīves jomās ar likuma palīdzību. Augstskolās, pakalpojumu sektorā, piemēram, pie friziera, taksometrā. Iemesls: “jebkuras valodas nāve sākas ar jomu zudumu”. Mērķis: latviešu valodas monopols.

Manuprāt, šis mērķis ir utopisks, jo pārāk atgādina cīņu ar vējdzirnavām. Vairāku iemeslu dēļ:

1) citu valodu lietotāju tiesības. Ne tikai nacionālajām minoritātēm ir tiesības sadzīvē un noteiktās publiskās jomās lietot savu valodu, bet arī mūsdienu demokrātiskās valstis tomēr nemēdz absolutizēt valsts valodas prasības, ja to ietekme uz cilvēku tiesībām ir pārāk liela (palīdzot, piemēram, imigrantiem saziņā ar valsts iestādēm; rodot tulka pakalpojumus tām personām, kas nonākušas tiesā, bet valsts valodu nesaprot, u.tml.);

2) globālā tirgus integrācijas procesi, kas nozīmē, ka aizvien vairāk cilvēku apgūst un sazinās tajās valodās, kas dominē starptautiskajos tirgos, un līdz ar precēm un pakalpojumiem, tās iefiltrējas arī “nacionālajās valstīs” ;

3) migrācija – piemēram, Latvijas gadījumā drīz varētu rasties problēma ar ukraiņu un moldāvu viesstrādnieku apmācību;

4) tehnoloģiju attīstība – it sevišķi Internets, kas arī rada pieprasījumu pēc maksimāli neliela valodu skaita, kas ļautu sazināties ar maksimāli daudziem tā lietotājiem.

Šādos apstākļos māģināt vēl vairāk paplašināt latviešu valodas lietošanas jomas nozīmē palielināt valsts represivitāti attiecībā pret tās iedzīvotājiem. Globalizācijas procesu rezultātā valsts valodas prasības aizvien grūtāk būs izpildīt “dabiski” (ja, teiksim, taksometru parka direktors būs nostādīts neapskaužamas izvēles priekšā: izšķirties starp darbinieku, kas nerunā pietiekami labi latviski, un viena taksometra dīkstāvi), tādēļ vienīgais veids, kā šīs prasības ieviest, būs aizvien bargāki sodi. Man ir sajūta, ka jau šobrīd tik daudz uzņēmēju un iestāžu sūdzās par valsts valodu kontrolējošo iestāžu darbu, ka mērķis JAU ir pārstājis attaisnot līdzekļus un vēl vairāk palielināt represivitāti nozīmētu valstij pārmērīgi iejaukties ekonomikā un cilvēku privātajā sfērā.


Valsts valodas monopols komunikācijā ar savas valsts iedzīvotājiem?


Konferencē vairākkārt izskanēja doma, ka valsts sektoram (it sevišķi deputātiem, ministriem, bet arī iestāžu darbiniekiem) būtu jāatsakās no atbilžu sniegšanas citās valodās. Tas izrietot no latviešu valodas kā valsts valodas statusa.

Manuprāt, tomēr ir jānodala dažādas valsts valodas statusa iespējamas izpratnes:

1) valsts valodas statuss nozīmē, ka katra persona, kas latviski vēršas pie valsts iestādēm, atbildi uz savu jautājumu saņem latviski. Proti – garantētas tiesības Latvijā ar valsti sazināties latviski.

2) valsts valodas statuss nozīmē, ka valstij ir pienākums atbildēt personai tikai latviski, citās valodās tai šo personu nav pat jāuzklausa (pat ja amatpersona šo valodu saprot). Man šķiet, ka šī izpratne ir pretrunā ne tikai ar elementāriem cilvēka tiesību standartiem, bet arī ar cilvēcību.


Latviešu tautas vēstures konstruēšana?

Gan ST “robežlīguma spriedumā”, gan vakardienas konferencē mani mulsināja tas, cik likumsakarīgi un neizbēgami šķiet juridiskie naratīvi par latviešu tautas ceļu no kultūrtautas uz Latvijas valsts titulnāciju. Tā, it kā tas patiešām būtu bijis vienots, bezpārrāvumu process un tā, it kā jautājums par “latviešu” robežām nebūtu iekšēji problemātisks.

Katra nācija veidojas uz mazāku grupu vietējās identitātes rēķina. Piemēram, tie paši latgaļi – citos vēsturiskos apstākļos viņi varēja arī nekļūt par Latvijas sastāvdaļu. Jau vēlāku laiku diskursos šis grubuļainais ceļš uz nācijas veidošanos, ar to saistītās manipulācijas un pat fantāzijas, tiek nolīdzināts, radot iespaidu par to, ka nācijas izveidošanās tieši tās pašreizējā sastāvā un robežās ir bijusi vēsturiski neizbēgams, likumsakarīgs process. Specifika reģionālajos valodas lietojumos tiek nodēvēta par dialektu, lai gan vismaz man latgaļu runa nav daudz vieglāk saprotama, nekā lietuviešu valoda. Šādā veidā tiek “aizslaucītas” seno ideoloģisko cīņu pēdas un reificētas vēsturiskas nejaušības.


Lepošanās ar krievu valodas neprasmi?

Konferencē tika izteikta kāda atziņa, kas mani šokēja. Proti - latviešiem dotajos vēsturiskajos apstākļos, ir labāk neprast krievu valodu, jo tikai tā var novērst padomju laika pārkrievošanās sekas. Nespēja saziņā lietot krievu valodu ir kaut kas, ar ko būtu jālepojas. Šis uzskats, manuprāt, balstās uz koncepciju, kas man ir ideoloģiski nepieņemama: proti, cilvēks ir vērtīgs tikai kā bandinieks lielākā spēlē. Cilvēka autonomija/personīgais liktenis ir svarīgs tikai tiktāl, cik tas ļauj uzvarēt spēlē. Krievu valodas prasme, protams, bagātinot cilvēku, taču šobrīd labāk krievu valodu būtu jauniešiem nemācīt un pārējiem aizmirst, jo tas palīdzētu sasniegt svarīgāku mērķi – novērst padomju okupācijas sekas.

Man šķiet, ka šādai koncepcijai ir jābūt diviem priekšnoteikumiem: 1) Mērķim ir jābūt savai autonomai jēgai (es to neapšaubu attiecībā uz latviešu valodas prasmi); 2) Šai jēgai jābūt svarīgākai, nekā tā cilvēka brīvības/iespēju ierobežojumiem, kas no kaut kā atsakās, lai mērķi īstenotu. Arī šis ir ideoloģisks jautājums – kas vienam šķitīs adekvāts “upuris” “lielāka labuma” vārdā, tam cits nepiekritīs. Personīgi man šķiet, ka prasība pašai sev aizmirst krievu valodu no manis prasītu stipri par daudz.

Jo ko tas nozīmētu?


  • Izsviest vismaz 70% no mana grāmatplaukta – jo vēl nesen interesantākās grāmatas tika vispirms tulkotas krieviski un tad latviski (ja vispār tika iztulkotas latviski). Tulkojumi bija kvalitatīvāki, cena – zemāka.


  • Nelasīt oriģinālvalodā 3 no 10 autoriem, kuru literārie darbi visvairāk ir mainījuši manu domāšanu: Fjodoru Dostojevski, Semenu Franku un Viktoru Peļēvinu;


  • Neskatīties oriģinālvalodā Andreja Tarkovska filmas, kuram līdzvērtīgi poētiskus/eksistenciālus režisorus es joprojām nezinu.


  • Atsaukt abonomentu vienīgajam ikmēneša žurnālam, kuru es cenšos izlasīt: Inostrannaja literatura;


  • Spiest ausis ciet, dzirdot grupas Splin, padomju laika barda Galicha un Annas Germanas dziesmas krievu valodā
  • .




Asimilācija kā integrācijas gala mērķis?

Vēl kāda doma, kas man bija negaidīta konferencē, – integrācijas gala mērķim būtu jābūt nelatviešu asimilācijai. Problēma, ir tāda, ka to var saprast dažādās nozīmēs:

1) Latvijā turpinās dzīvot dažādas tautības, arī krievi, bet (izņemot migrantus) sevi uzskatīs par vienotas valsts pilsoņiem un dzimtā valoda visiem būs latviešu valoda;

2) Latvijā dzīvojošās citas tautības palēnām sevi sāks uzskatīt par latviešiem.

Iespējams, ka ir arī kādas citas izpratnes, taču tās būtu vēlams precizēt, pirms izvirzīt asimilāciju par integrācijas galamērķi.



Aizsargāt valodu, ne cilvēkus?

Man šķiet, ka lielā mērā asā diskusija (piemēram, par to, vai latvietim būtu jāatbild krieviski personai, kas latviešu valodu nav pietiekami apguvusi) ir skaidrojama ar dažādiem skatpunktiem uz valodas jautājumiem – proti, vai “izejas punkts” ir cilvēks vai latviešu valodas aizsardzība. Man šķiet, ka šis jautājums var rasties tikai tad, kad mēs konkrētā dzīves situācijā pārstājam redzēt Cilvēku, bet saskatām tikai Padomju Okupācijas Seku Izpausmi, Kas Ir Kaitīga Nacionālās Valsts Idejai. Manuprāt, komunikācijai ar Cilvēku ir jābūt tik labai, cik iespējams. Valoda ir tikai līdzeklis saziņai starp dzīvām būtnēm. Brīdī, kad mēs hipertrofējam valodas nozīmi, kaut kur pazūd ne tikai komunikācija, bet arī cilvēciskums.


Aksiomas latviešu valodas jomā labāk neapšaubīt?

Es apzinos, ka gan ar savām replikām Dišlera konferencē, gan šo gigantierakstu savā blogā es riskēju. Līdz šim Latvijā nav bijis iespējams diskutēt par šķietami aksiomātiskiem vai, tieši otrādi, neskaidriem nacionālas valsts jautājumiem emocionāli nesakāpinātā formā. Pietiek atcerēties kaut vai reakciju uz K.Kariņa izteikumu Saeimas plenārsēdē par grūtībām uzņēmējiem ievērot visas Valsts valodas likuma prasības vai reakciju uz I.Druvietes pieminēto iespēju kaut kad nākotnē krievu valodai Latvijā piešķirt minoritātes valodas statusu. Taču normālu diskusiju neiespējamība par kādu sabiedrībā svarīgu tēmu mani kaitina pat vēl vairāk nekā nepamatota aksiomu piesaukšana sociālajās zinātnēs. Neticu demokrātijai, kas pati sevi definē kā vērstu uz komunikāciju, taču kuras ietvaros dažiem ir tiesības diktēt aksiomas, kas tiek pasniegtas kā tik pašsaprotamas, ka turpmāka strīdēšanās tiks uztvera kā muļķības izpausme. Tādēļ šoreiz, pēc bijušā Francijas prezidenta vārdiem, apzināti palaidu garām lielisko iespēju paklusēt.

Creative_commons Creative Commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu politika.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt politika.lv ar ziedojumu!

Komentāri (35) secība: augoša / dilstoša

Tmp_author
  • Politika.lv iestājas par kvalitatīvu un iecietīgu diskusiju vidi internetā. Politika.lv aicina portāla lasītājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājības normas, nekurināt un neaicināt uz rasu naidu, iztikt bez rupjībām. Politika.lv patur tiesības dzēst aizskarošus komentārus un liegt rakstu komentēšanas iespēju. Deklarācija par cieņu, iecietību un sadarbību interneta telpā
    5278633172_71b63f7fe4
    Komentētājs

    Alvis 22.11.2008 12:08
    Un tad jau vēl ir Tilde ar savu LAT val versiju http://officexp.times.lv/ www.lv-index.com

    Atbildēt
    5278633172_71b63f7fe4
    Komentētājs

    Aivars 11.01.2008 16:48
    "Bet nekas labs jau krievu valodas nākotnei Latvijā nav gaidāms - ikviens talantīgs jaunietis, kurš iemācījies angļu/vācu/franču valodu tūdaļ tiek aicināts uz dažādām izdevīgām stipendiju programmām, ir kopuzņēmumi, sadarbība, utm."
    Ideāls piemērs tipiskajam latviešu "ko gribu, to redzu". Firmas gluži otrādi pieprasa iepriekšminētās valodas UN krievu valodas zināšanas kā milzīgu bonusu, jo Latvijā esošie ārzemju uzņēmumi šeit ir taini tāpēc, ka tas ir placdarms uz Krievijas tirgu.("gandrīz Krievija tomēr drusku drošāk..." :-) )
    Tas ir viens no galvenajiem iemesliem nelatviešu uzvaras gājienam banku sistēmā - pa telefonu sarunāties vieglāk, līgumus tulko atrāk... dzimtā valoda taču... :-)
    Tā kā "talantīgajiem jauniešiem" bez krievu valodas nākas bieži zaudēt Rīgas darba tirgū.. diemžēl...
    Un latviešu valodai vislielākais drauds šobrīd ir paši latvieši.. :-(

    Atbildēt
    5278633172_71b63f7fe4
    Komentētājs

    sic 11.12.2007 17:12
    valsts veicināta asimilācija (vispārpieņemtā nozīmē) ir pretrunā ar Satversmi.

    Atbildēt
    5278633172_71b63f7fe4
    Komentētājs

    stalins 11.12.2007 16:14
    Nelaime ir ka jeedzienu 'latvietis' ir gruuti korekti identificeet.Un ja cilveeks ir dzimis jauktaa gimenee?Un ir polju izcelsmes ljaudis,kam dzimtaa ir latvieshu,bet ir latvieshi,kas prot tikai krieviski.Vaardu sakot jebkuraa gadijumaa -sapratiis dazhaadi.Putra.

    Atbildēt
    5278633172_71b63f7fe4
    Komentētājs

    Iveta Kažoka 11.12.2007 15:17
    AK:

    Manuprāt, nenovirzījos. Ja valsts mērķtiecīgas valodas politikas (padarot latviešu valodas prasmi cienījamu un izdevīgu) rezultāts ir tāds, ka 90% no vecākiem izvēlas ar saviem bērniem ģimenē runāt arī latviski (līdzās viena vai abu vecāku etniskajai valodai), tad man pret šādu asimilācijas modeli nav nekas iebilstams. Galu galā es arī izaugu divvalodīgā ģimenē.

    Atbildēt
    5278633172_71b63f7fe4
    Komentētājs

    AK 11.12.2007 15:06
    ja valsts politika ir vērsta, piemēram, uz to, lai katram Latvijas iedzīvotājam prast latviešu valodu BŪTU IZDEVĪGI (piemēram, tādēļ, ka latviski ir pieejams plašs literatūras klāsts) un CIENĪJAMI (sabiedrībā latviešu valodas zināšanas tiek augsti novērtētas)
    ------
    Jūs novirzījāties no jautājuma par asimilāciju uz vairākuma valodas prasmi. Neviens it kā tās vērtību arī neapšauba.

    Atbildēt
    5278633172_71b63f7fe4
    Komentētājs

    Iveta Kažoka 11.12.2007 13:43
    AK:

    "Tātad jūs atzīstat valstij tiesības ar mērķtiecīgu politiku (īsumā - ar pātagu un burkānu) mainīt tik būtisku ģimenes dzīves daļu kā ģimenes valoda?"

    Atkarīgs no metodēm. Ja tas notiek, pakāpeniski izslēdzot iespējas komunicēt citās valodās (ar likumu, sodu palīdzību) - tad drīzāk nē. Taču, ja valsts politika ir vērsta, piemēram, uz to, lai katram Latvijas iedzīvotājam prast latviešu valodu BŪTU IZDEVĪGI (piemēram, tādēļ, ka latviski ir pieejams plašs literatūras klāsts) un CIENĪJAMI (sabiedrībā latviešu valodas zināšanas tiek augsti novērtētas), tad kādēļ ne?

    "Tātad jūs vēlaties, lai amatpersonas nevarētu krievu laikraksta lasītājam skaidrot savas/valsts domas tā, lai tās netiktu kropļotas ar tulkojumu?"

    Te man laikam jāatvainojas Andrim, jo nebiju pietiekami rūpīgi izlasījusi viņa tekstu. Man šķiet, ka šeit ir nodalāmas divas lietas:
    1) Latvijā cilvēkam, kas vēršas pie amatpersonas latviski, ir jāsaņem atbilde latviski. Tas ir neapšaubāmi.
    2) Ko darīt amatpersonai/politiķim, kuru kāds uzrunā citā valodā? Man nav par šo jautājumu izveidojies skaidrs viedoklis. Konferencē tika pieminēti divi gadījumi. Pirmais - kad, šķiet, Francijas prezidents bija aizgājis prom no pasākuma, kur cits francūzis runāja angliski. Otrais - kad Vaira Vīķe Freiberga ar augstām citu valstu amatpersonām komunicēja viņu dzimtajās valodās, nevis latviski ar tulka starpniecību.
    Mans šobrīdējā attieksme: neredzu neko nosodāmu ne VVF, ne tā francūža (kurš runāja angliski) rīcībā. Lai gan patiešām pieļauju, ka par šo jautājumu var būt dažādi viedokļi.

    Māra,
    Vai Jūs varētu paskaidrot savu domu? Kāds citāts un ko rāda?

    Atbildēt
    5278633172_71b63f7fe4
    Komentētājs

    Māra 11.12.2007 11:37
    "Konferencē Egils Levits izvirzīja interesantāku tēzi par valsts valodas integrējošo funkciju: proti, demokrātiju jāizprot kā piedalīšanās valsts procesos. Tam ir vajadzīga pilsoņus vienojoša komunikatīva bāze. Ja nav vienotas (latviešu) valodas, nav iespējams komunikatīvs process. Līdz ar to plašs latviešu valodas lietojums ir priekšnoteikums tam, lai rastos dēmoss, kas pēc tam veido demokrātisko procesu."
    ***
    Nu veltīgi tērēts papīrs un laikam arī valsts resursi jaunkundzes izglītošanai. Jo citāts rāda, ka rezultātā Levita"interesantākā tēze" ir tieši tā pati integrējošā funkcija.

    Atbildēt
    5278633172_71b63f7fe4
    Komentētājs

    AK 11.12.2007 09:24
    Nevienam nav iespējams mainīt ģimenes valodu, kā vien pašiem ģimenes locekļiem
    ------------
    Var uz viņiem izdarīt spiedienu - vai aizsargāt viņu brīvo izvēli

    vajag mazāk baidīt citus ar "Russkije idut", bet vairāk skatīties uz to, kas vieno dažādu tautību elektorāta pamatmasu
    ---------
    PCTVL un SC arī necenšas prasīt krieiviem vai latgaliešiem kādas priekšrocības, kas varētu pamatoti iebaidīt citus - tikai līdztiesību. Bet... LR AP atteicās atzīt daļu sava elektorāta par pilsoņiem.

    ja to dara regulāri [amatpersona - krieviskas publikācijas], tas ir diezgan slikts stils - necieņa pret saviem vēlētājiem
    -------------
    Tā ir cieņa pret tiem vēlētājiem, kas runā krieviski. Vai jūs uzskatāt, ka cienās vērti ir tikai latviešu valodas nesēji?

    Atbildēt
    5278633172_71b63f7fe4
    Komentētājs

    KA 11.12.2007 02:07
    >>> Tātad jūs atzīstat valstij tiesības ar mērķtiecīgu politiku (īsumā - ar pātagu un burkānu) mainīt tik būtisku ģimenes dzīves daļu kā ģimenes valoda?
    ====
    Nevienam nav iespējams mainīt ģimenes valodu, kā vien pašiem ģimenes locekļiem. Teiksim, latgaliešu valoda (izņemot īsu laika posmu 1920-1934.g.) nav ne tuvu bijusi oficiāla vai valsts atzīta; to atsevišķos vēstures posmos pat aktīvi centušies likvidēt un vēl joprojām nemāca pat kā priekšmetu. Toties cilvēki savās ģimenēs latgaliski runā joprojām. Tas pats attiecas arī uz Latvijā lietoto čigānu/romu valodas variantu. Protams, abas šīs valodas darbojas g.k. ikdienas saziņā - grūti iedomāties apjomīgus juridiskus tekstus latgaliešu vai čigānu valodā - daudzās jomās var pietrūkt terminoloģijas un tulku.

    Savukārt krievu valodai situācija ir nesalīdzināmi labāka - to sekmīgi pēta un attīsta cilvēki gan Latvijā (mums ir izdevniecības, teātris, skolu mācību grāmatas, austrumslāvu filoloģijas katedras vairākās augstskolās); nemaz nerunājot par kaimiņzemēm - Krieviju un Baltkrieviju, kur krievu valoda darbojas itin visos valsts pārvaldes utml. līmeņos.

    Par asimilāciju var saukt pavisam ko citu - ja pirms 150 vai 100 gadiem varēja runāt par Elzasas vāciešiem kā par politiski īpatnēju kopienu, tad šobrīd tie ir francūži - Francijas pilsoņi, no kuriem daļa turpina mājās runāties vāciski. Visumā viņi balso par tādām pašām partijām kā citi francūži. Vienīgais, kas viņu vēlēšanu statistiku atšķir no citiem Francijas reģioniem ir nedaudz lielāks entuziasms attiecībā uz ES - sal. - sk. http://en.wikipedia.org/wiki/Alsace#Politics .

    Protams, Latvijas krievus pārstāvošie politiķi var izvēlēties piekopt kaut kādu no pārējiem atšķirīgu politiku (un PCTVL un reizēm arī SC tā arī dara; viņu programmas būtiski atšķiras no citu partiju programmām ne vien acīmredzami strīdīgajos izglītības un valodas jautājumos, bet arī daudzkur citur). Bet, manuprāt, tam ir zems lietderības koeficients. Ja tik kompetenti un čakli cilvēki kā V.Buzajevs vai J.Pliners, arī, teiksim, S.Dolgopolovs, darbotos valdošajā koalīcijā, viņi varētu panākt daudz vairāk. Bet tad vajag mazāk baidīt citus ar "Russkije idut", bet vairāk skatīties uz to, kas vieno dažādu tautību elektorāta pamatmasu.

    >>> Tātad jūs vēlaties, lai amatpersonas nevarētu krievu laikraksta lasītājam skaidrot savas/valsts domas tā, lai tās netiktu kropļotas ar tulkojumu?
    ====
    Daudzas lietas, ko Latvijas politiķi izsaka, viņi izsaka tikai vienreiz. Arī krievu laikrakstu ("Čas", "Vesti", "Telegraf", "B&B") materiāli parasti netiek pilnībā un pietiekami autoritatīvi iztulkoti latviski. Tad sanāk, ka lai sekotu līdzi Latvijas valdošās politikas visiem līkločiem, man būtu jālieto krievu valoda. Konkrēti es šo valodu protu un pat regulāri lasu avīzes krieviski. Bet tāpat ir arī cilvēki, kuri regulāri lasa, teiksim, portālu Polonia.lv. Protams, nevienai Latvijas amatpersonai nevar aizliegt publicēt savas pārdomas par savu darbību krieviski, poliski, franciski vai kaut vai ivritā. Bet, ja to dara regulāri, tas ir diezgan slikts stils - necieņa pret saviem vēlētājiem. Jo valsts/pašvaldību amatpersona pārstāv visu Latvijas tautu. Tad arī jācenšas runāt tā, lai visi varētu saprast.

    Atbildēt
    5278633172_71b63f7fe4
    Komentētājs

    AK 10.12.2007 21:11
    a priori neko kaitīgu idejā par asimilāciju kā integrācijas gala mērķi neredzu
    ----------
    Tātad jūs atzīstat valstij tiesības ar mērķtiecīgu politiku (īsumā - ar pātagu un burkānu) mainīt tik būtisku ģimenes dzīves daļu kā ģimenes valoda? Man šķita, ka jums ir liberālāka pieeja.

    Man, teiksim, nav vajadzīgas tādas valsts un pašvaldību amatpersonas, kas par jautājumiem, kuri attiecas arī uz mani, sniedz paskaidrojumus krieviski, piemēram vietējiem krievu žurnālistiem.'
    ---------
    Bet, protams!
    ------------
    Tātad jūs vēlaties, lai amatpersonas nevarētu krievu laikraksta lasītājam skaidrot savas/valsts domas tā, lai tās netiktu kropļotas ar tulkojumu?

    Atbildēt
    5278633172_71b63f7fe4
    Komentētājs

    Jandžs 10.12.2007 19:21
    Kad melnie ASV cīnījās par savām civīltiesībām, daudz melnādainie jaunieši sāka valkāt t-krekliņus uz kuriem bija rakstīts: "It's a black thing," (to zin tikai melnie... tas tikai melno zināšanā...) citiem vārdiem, tikai melnādainais saprot saprot melnā cilvēka situāciju. Bez šaubām, pirms melnie puslīdz atguva savas civīltiesības, teikumam bija sava subjektīvā patiesība. Bet šodien tādus kreklus reti kāds vairs valkā, ja nu kā suvenīrs pie sienas karājas.

    Kas Modrim tas ""Dievs" ir īsti nezinu. Mans Dievs ir Visums kurā dzīvo dažādi mazāki Dievi--kā jau latvietim tas pierasts pieņemt: Saule, Laima, Velns (ne jau sātans), Jānis, kad Pērkons rūc arī viņu atceros.

    Atbildēt
    5278633172_71b63f7fe4
    Komentētājs

    Modris 10.12.2007 18:46
    Jandžam: tiekšanās uz apvienošanos ir no Dieva, bet tieksme uz šķelšanos - no velna. Ceru, ka Tavi pravietojumi nepiepildīsies! Latgaļi pagaidām paši vairs tā īsti nespēj uzturēt sava dialekta pastāvēšanu, toties vēl spēj (kopā ar pārējiem latviešiem) saglabāt savu latvisko identitāti. Dažiem ir nostāja, ka labāk ir zaudēt abas identitātes par labu kādai trešajai, nekā zaudēt savu latgalisko savdabību. Tas nav pareizi, jo labāk tomēr ir "zīle rokā nekā mednis kokā".

    Atbildēt
    5278633172_71b63f7fe4
    Komentētājs

    Jandžs 10.12.2007 18:33
    Latgaļi, tāpat kā kosovieši, viendien sev pieprasīs neatkarību, ja ne cita iemesla dēļ, tad lai Rīga nesaņemtu viņiem domāto ES finansiālo atbalstu. Dalīšanās divās daļas jau šobrīd notiek Belģijā. Tā to drīz darīs skoti Anglijā, lombardi Itālijā, švābi Vācijā, u.c. sekos. Šī saskaldināšanās vienos Eiropu, jo minētiem sekos turpat visi citi, pa piemēram kurzemnieki, un kāpēc arī ne vidzemnieki? Līdz ar aiziešanu, rajoni/apgabali jutīsies brīvāki, jo nebūs jāuztraucas par soverenitāti, nacionālpolitiku, bet tikai atbildīgu rajona administrāciju, ko šodien valsts nespēj veikt. Valoda? Tā būs kāda ir ierasta, un kādu apstākļi spiež cilvēkiem laika gaitā iemācīties. Latvijā latviešu valoda ir mantojums no pagātnes, kas ar visiem citiem garīgiem mantojumiem ievērojami izgaist.

    Lai arī Putins šodien tiek piesaukts kā Veckrievijas varonis, Veckrievija arī sadalīsies administratīvos rajonos vai apgabalos.

    Tepas šodien veikālā skatījos, ka kāds latvietis uzrunāja otro latvieti latviešu valodā, bet skatijās viņam cauri. Abi no mazas 1.5 miljonu cilvēku grupas, bet neskatoties uz kopējo valodu viens no otra tālāk kā Ķīna no Dienvidpola.

    Atbildēt
    5278633172_71b63f7fe4
    Komentētājs

    Modris 10.12.2007 18:09
    Vēl viens elements latviskuma sakarā, un tas vairs nav racionāls: pašos savos pamatos latviskums ir noteikts garīgo enerģiju musturs un tam atbilstošs reaģēšanas un izturēšanās veids, kuru konstatē intuitīvi, nosakot, kas ir latvisks un kas nav. Šādu latviskuma uztveri ir ļoti grūti ietvert racionālā vai juridiskā formulā (kaut arī tas principā ir iespējams, bet tad ir jābūt kompetentam ezoterikā).

    Atbildēt
    5278633172_71b63f7fe4
    Komentētājs

    Modris 10.12.2007 17:58
    Var būt tāds gadījums, ka Krievijas latvietis, tātad dzimis Krievijā latviešu vecāku ģimenē, bet bērnībā atrauts no vecāku ietekmes un tādēļ aizmirsis vai pat nepaspējis apgūt latviešu valodu, tagad atgriežas vecāku dzimtenē. Viņš uzskata sevi par latvieti un, jāatzīst, ka zināms pamats tā uzskatīt viņam ir.
    Cits piemērs: kāds krievs ir ieradies Latvijā un izjūt latviešu mentalitāti kā tuvāku savai personīgajai mentalitātei nekā savu dzimto krievisko mentalitāti. Tas ir iespējams, bet tad viņš darīs visu iespējamo, tai skaitā cītīgi mācīsies latviešu valodu un kultūras ieradumus, gribēs pēc iespējas vairāk par latviešiem uzzināt, lai "pārietu" latviešu tautā. Kad pārējie latvieši saskatīs viņā latvieti, tad viņš arī būs latvietis.
    Pilsonības jautājums ir mazliet citāds nekā jautājums par piederību latviešu tautai. Te svarīgākā prasība ir lojalite latviešu valstij - Latvijai. Un nelojāls var būt arī tīrasiņu (pēc visām pazīmēm) latvietis. Vai viņš ir pelnījis Latvijas pilsonību pat tad, ja ir nodevis šo valsti? Protams, ka nē, un viņam pilsonība ir jāatņem. Toties tāds bijušais svešinieks, kuram ir tikai latviešu valodas zināšanas un nekādu citu piederības pazīmju latviešu tautai (izņemot sevis atzīšanu par latvieti), un kurš godīgi cenšas kalpot Latvijai(un līdz ar to arī latviešu tautai) ir pelnījis būt Latvijas pilsonis.

    Atbildēt
    5278633172_71b63f7fe4
    Komentētājs

    Aleksis 10.12.2007 14:59
    >> ieslodzītajam, kas atrodas cietumā, neviens nepalīdz uzrakstīt pieteikumu latviešu valodā un nokārtot visu latvisko dokumentāciju.
    =====
    Tas, protams, jārisina, bet nav jēgas to darīt "panākot pretī" cietumniekam un turpinot ar viņu komunicēt krieviski. Ieslodzījumu vietās mītošajiem integrācija (arī valodiskā) ir vajadzīga vairāk nekā citiem - ja viņi ir LR pilsoņi.

    >> Bet, intereses pēc, kāda būs šī asimilētā Latvijas pilsoņa tautība: krievs vai latvietis?
    ======
    Cilvēka pašidentifikācija ir viņam pašam risināms jautājums. Viņš/viņa varētu uzskatīt sevi par krievu, latvieti, Latvijas krievu, krievu izcelsmes latvieti, utml. Variācijas ir visvisādas.

    >> Konteksts ir tāds, kā to dzirdēju pasākumā: cik labi, ka krieviski šobrīd jau ir grūti izteikties :)
    ====
    Bet nekas labs jau krievu valodas nākotnei Latvijā nav gaidāms - ikviens talantīgs jaunietis, kurš iemācījies angļu/vācu/franču valodu tūdaļ tiek aicināts uz dažādām izdevīgām stipendiju programmām, ir kopuzņēmumi, sadarbība, utml. Savukārt ar Krieviju neko nevar zināt (kā šopavasar redzējām Krievijas-Igaunijas attiecībās) - varbūt pēc pusgada Krievijā pēkšņi izdomās vēl trakāku ārzemnieku dzīvesvietas deklarēšanas kārtību, bloķēs mūsu vēstniecību vai pārtrauks iepirkt no Latvijas kaut kādus produktus. Nekādas perfektas krievu valodas zināšanas mums tur nepalīdzēs.

    >>> Bet tas tomēr ir cits darbības virziens, nekā tas, kas tika piedāvāts konferencē: palielināt prasības un sodus attiecībā uz obligātu valsts valodas lietošanu privātajā sektorā.
    ====
    Par šo pilnīgi piekrītu I.Kažokai - sodi privātajā sektorā neko daudz neatrisina. Valsts var piespiest privātuzņēmējus ievērot patērētāju intereses (teiksim, saņemt info par nopirkto preču īpašībām), bet tas arī ir pamatos viss. Ir naivi iedomāties, ka latviešu kultūru mūsu vietā attīstīs cittautieši (turklāt darīs to piespiedu kārtā). Būs vien pašiem jāattīsta sava valoda un kultūra. Tādēļ nevajag pārāk paļauties uz spēju integrēt visvisādus imigrantus. Viņi nekļūs par Latvijas patriotiem, ja mēs paši tādi nebūsim.

    Kā esot teikts Talmuda komentāros - "Ja es pats nebūšu savā pusē, kurš tad būs manā pusē?" Būtu labi, ja latvieši to apzinātos.

    Atbildēt
    5278633172_71b63f7fe4
    Komentētājs

    IM 10.12.2007 13:51
    Nu es nezinu , manuprāt latvietis ir tāds indivīds kas vislabāk jūtas latviskā vidē vai latviskā kultūrvidē. Bez latviešu valodas jau ar no tās latviskās kultūvides nekas nesanāks. Tai pat laikā tā latviskā kultūrvide manuprāt ir arī vērtība pati par sevi visu pārējo kultūras vērtību kopumā. Un manuprāt ir pat kaut kāds uzdevums uzturēt to latvisko kultūrvidi kādā pasaules daļā pie dzīvības pēc iespējas ilgāk , kā tādu dzīvu kultūras vērtību , kas tikai bagātina visas pasaules kultūras vētību kuplumu.
    Tiem kas tajās laviskajā kultūrvidē varbūt nejūtas tik labi tomēr būtu jārēķinās ka tiem kas savukārt tajā latviskajā kultūrvidē jūtas vislābāk , ir tādas dabiskas tiesības kaut kur uz pasaules justies vislābāk.

    Atbildēt
    5278633172_71b63f7fe4
    Komentētājs

    Aleksejs Dimitrovs 10.12.2007 13:25
    Paldies par rakstu! Lielākoties piekrītu autores pozīcijai. Visu cieņu Levita kungam, bet jāatzīst, ka lielisks jurists ne vienmēr ir labs speciālists etnisko attiecību socioloģijā. Vismaz terminoloģijas līmenī ir skaidrs, ka asimilācija un integrācija ir dažādi koncepti (sk. kaut vai Hyroniemi O. Identity, Integration and Assimilation: Factors of Success and Failure of Migration. Refugee Survey Quarterly, Vol.24, No.4). Diez vai Levita kungam patiktu kāda apgalvojums, ka tiesības uz aizsardzību pret diskrimināciju ir tas pats, kā tiesības uz vienlīdzību - kaut arī cilvēks "no malas" var tā uzskatīt :)

    Atbildēt
    5278633172_71b63f7fe4
    Komentētājs

    Iveta Kažoka 10.12.2007 13:00
    Modrim,

    Kaut gan nav svarīgi - var vai nevar viņš peetendēt uz pilsonību. Pieņemsim, ka viņš patiesi sevi uzskata par latvieti un uzskata, ka viņam ir latviešu mentalitāte. Vai Tu šo cilvēku atzīsi par latvieti?

    Atbildēt
    5278633172_71b63f7fe4
    Komentētājs

    Iveta Kažoka 10.12.2007 12:57
    Modri,
    Vai kāda no 2-4 pazīmēm ir obligāta? Provokatīvs piemērs: Pilsonības likums pasaka, ka "Latvijas pilsoņi ir: [...] latvieši un līvi, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijā, kuri reģistrējušies likumā noteiktajā kārtībā un kuriem nav citas valsts pilsonības (pavalstniecības) vai kuri ir saņēmuši iepriekšējās pilsonības (pavalstniecības) valsts ekspatriācijas atļauju, ja tādu paredz šīs valsts likumi". Pieņemsim, ka kāds nepilsonis, kura vecāki ir krievi, vēlas iegūt Latvijas pilsonību, bet nevēlas iziet naturalizācijas procesu. Vai viņš var pretendēt uz Latvijas pilsonību, sakot, ka: 1) viņš uzskata sevi par latvieti; 2) viņš ir dzimis Latvijas teritorijā; 3) viņam ir latvieša mentalitāte?

    Aleksi,
    Liels paldies par interesantajiem linkiem!
    Daži komentāri:
    1) Par aksiomām, tradīcijām un aizspriedumiem: nešaubos, ka tām ir svarīga psiholoģiska funkcija (samazina pasaules nenoteiktību/sarežģītību). Jautājums ir drīzāk par to, vai tās vajadzētu uzturēt nemainīgas jurisprudencē/politikā, it sevišķi, ja tās nostiprina savādāk grūti pamatojamas varas attiecības. Par recenzijā minēto piemēru - ģimeņu dezintegrāciju 20.gadsimtā. Tas, ko autors nepierāda, - ka iepriekšējo gadsimtu ģimeņu veidošanas/uzturēšanas modelis bija kaut kādā ziņā labāks. Vienīgais, par ko viņš runā ir stabilitāte. Neesmu pārliecināta, ka stabilas ģimenes obligāti nozīmē labas ģimenes (ja, piemēram, laulība ir bijusi vecāku izvēle).

    2. Par latviešiem. Jā, redzu, ka bijusi diskusija (lai gan raksti ir vairāk par pilsonību). Taču tā, cik saprotu, beigusies ne ar ko?

    3. Valoda un demokrātija. Vai ir kaut kas, ko es neesmu pamanījusi?

    4. Citu valodu iespējas. Tas bija tas, ko stāstīja klātesošie tiesneši - piemēram, ieslodzītajam, kas atrodas cietumā, neviens nepalīdz uzrakstīt pieteikumu latviešu valodā un nokārtot visu latvisko dokumentāciju.

    5. Par maksimāli plašu lietojumu un cenu. Neapšaubu, ka visi rakstā norādītie pasākumi patiešām arī ir vajadzīgi. Bet tas tomēr ir cits darbības virziens, nekā tas, kas tika piedāvāts konferencē: palielināt prasības un sodus attiecībā uz obligātu valsts valodas lietošanu privātajā sektorā.

    6. Par asimilāciju. Ja asimilācija definējas kā "mītnes zemes valodas un kultūras pieņemšana līdz ar iespēju saglabāt savu un attīstīt savu etnisko kultūru", tad es esmu par asimilāciju (protams, precizējot dažus jēdzienus). Bet, intereses pēc, kāda būs šī asimilētā Latvijas pilsoņa tautība: krievs vai latvietis?

    7.Lepošanās ar krievu valodas neprasmi. Konteksts ir tāds, kā to dzirdēju pasākumā: cik labi, ka krieviski šobrīd jau ir grūti izteikties :)

    Atbildēt
    5278633172_71b63f7fe4
    Komentētājs

    Aleksis 10.12.2007 12:06
    >>> Lūdzu iedod man linkus uz kādām Interneta adresēm, kur es varētu saņemt atbildes uz tiem bloga jautājumiem, uz kuriem atbildes nezinu, bet kas jau ir ir "līdz apnikumam izdiskutētas".

    Sk. http://www.ante.lv/xwiki/bin/view/Events/LanguagePolicy .

    Atbildēt
    5278633172_71b63f7fe4
    Komentētājs

    Modris 10.12.2007 12:05
    Latvietis ir tas, kas
    1)sevi par tādu uzskata,
    2)pieder latviešu kultūras un vēstures tradīcijai (ar latvieša mentalitāti un latviešu valodu kā mātes valodu),
    3)ir dzimis Latvijā,
    4)pieder latviešu senču rindai.
    Tātad latvieši ir visi tie, kuriem bez 1. priekšnoteikuma ir vēl kādas citas iezīmes, kas daļēji vai pilnīgi viņus raksturotu.
    Cilvēks par latvieti nepiedzimst, bet gan top (bet pie tapšanas mēs pieskaitām arī to iespaidu kopumu, ko embrijs gūst vēl mātes miesās būdams). Nacionalitāte lielā mērā veido adaptācijas mehānismu dzīvē uz zemes (cilvēka personību).
    Latgaļiem ir dialekts, nevis valoda. Vismaz latgaļu valodas rakstu formu nevienam latvietim nav grūtību saprast.
    Latvija ir veidota kā nacionāla valsts, kurā bez traucējumiem varētu attīstīties latviešu tauta. Citu tautu grupas, kas Latvijā vēl nav integrējušās vai asimilējušās, šeit ir uzskatāmas tikai par viesiem, nevis par saimniekiem līdzvērtīgām grupām tiesību ziņā.
    Ivetai Kažokai pašai:
    Kādēļ, Ivet, Tu uztraucies par šīm problēmām, ja Tu esi latviete? Tu gribi būt objektīva, pacelties pāri katrām interesēm, "izcelt" sevi ārā no latviešu tautas un tās interesēm, kļūt atkal kā embrijs, kurš ir tikai Cilvēks un nekur vēl nav integrējies? Diez vai izdosies. Tev ir vienkāršā izvēle: vai nu tā vai citādi. Vai nu Tu esi latviešu vai krievu pusē, kuri jau vairākkārt ir mēģinājuši latviešus "nozūmēt" un mēģina to vēl joprojām. Ja Tu neesi vienā pusē, tad Tu esi otrā; ja mēģini izbēgt no kašķa, tad Tu nostājies vēl kādā trešā vai citā pusē, ārpus šīm divām iespējām. Man šķiet, ka Tu vienkārši vēlies drošību, un Tev šķiet, ka drošība būs lielāka, ja Tu nostāsies neitrālā pozīcijā, vai vismaz atklāti nenostāsies latviešu pusē. Tā ir ilūzija, Ivetiņ!

    Atbildēt
    5278633172_71b63f7fe4
    Komentētājs

    Iveta Kažoka 10.12.2007 11:10
    Fīreram:

    1) Piedāvājiet savu definīciju.
    2) Man šķiet, ka pārmetums ir nevietā vismaz attiecībā uz Egilu Levitu. Viņš konferencē iestājās par to, lai viss apkalpojošais sektors (pārdevēji, frizieri, taksisti) Latvijā runātu latviski.

    Par mani: piedodiet, bet es nezinu, ko jūs domājat ar "visi iespējamie salašņas"; manuprāt, par cilvēkiem tādus apzīmējumus vispār nevajadzētu lietot.

    Atbildēt
    5278633172_71b63f7fe4
    Komentētājs

    Iveta Kažoka 10.12.2007 11:05
    VV:

    "Starp citu, pati negrbot, Jūs šajā teikumā izteicāt gan savu, gan domubiedru patiesos uzskatus."

    Kādā ziņā? Es jūs neuzskatu par muļķi un Jūsu teikto - par muļķības izpausmi. Jūsu uzskatiem bieži nepiekrītu, bet tas ir tādēļ, ka mūsu ideoloģiskie uzskati ir atšķirīgi.

    Starp citu - Jūs tā arī neatbildējāt, kādēļ Krievijas 1998.gada defolta sekas nevar uzskatīt par ekonomikas sabrukumu. Iedodiet man, lūdzu, kādu finanšu krīzes un ekonomikas sabrukuma definīciju, lai es varu turpmāk šos terminos pienācīgi nošķirt.

    Atbildēt
    5278633172_71b63f7fe4
    Komentētājs

    Marija 10.12.2007 10:48
    Lielisks blogs. Kārtējo reizi pārliecinājos, ka Iveta ir viens no nedaudziem cilvēkiem Latvijā, kas konsekventi pielieto mūsdienu politiskās filozofijas kritērijus attiecībā uz demokrātijas izpratni un apšauba 20. gadsimta sākuma idejās iestrēgušo 'autoritāšu' tēzes.

    Atbildēt
    5278633172_71b63f7fe4
    Komentētājs

    Fīrers 10.12.2007 09:21
    Jā, patiešām rodas problēmas definēt, kas tad īsti ir latvietis. Ja ir tādi pēc asinīm un valodas latvieši kā Egils Levits un Iveta Kažoka, kas nedarbojas savas tautas interesēs, bet rūpējas lai šeit Latvijā pēc iespējas labāk justos visi iespējamie salašņas, pilnīgi ignorējot patriotiskus latviešus.

    Atbildēt
    5278633172_71b63f7fe4
    Komentētājs

    Vladimirs Vladimirovčs 10.12.2007 08:43
    Iveta Kažoka, šo izcilo citātu no Jūsu garbloga izmantošu ik reizi, kad jelkāds mani mēģinās piespiest "mīlēt Raini":

    "Neticu demokrātijai, kas pati sevi definē kā vērstu uz komunikāciju, taču kuras ietvaros dažiem ir tiesības diktēt aksiomas, kas tiek pasniegtas kā tik pašsaprotamas, ka turpmāka strīdēšanās tiks uztvera kā muļķības izpausme."

    Īpaši tas attiecas uz tēmām, kur politika.lv un tai pietuvināto cilvēku uzskati un rīcība neko daudz neatpaliek no radikālas pašiedomātas demokrātijas vadrarbīgas uzspiešanas.
    Starp citu, pati negrbot, Jūs šajā teikumā izteicāt gan savu, gan domubiedru patiesos uzskatus. Saki vēl, ka Freids nav bijis gudrs džeks...

    Atbildēt
    5278633172_71b63f7fe4
    Komentētājs

    Iveta Kažoka 10.12.2007 08:42
    xxs-
    Man šķita, ka teiktā konteksts bija nepārprotams. Bet varu pieļaut arī, ka kļūdos. Jebkurā gadījumā - a priori neko kaitīgu idejā par asimilāciju kā integrācijas gala mērķi neredzu (ja tas nozīmē, ka, teiksim, 90% Latvijas iedzīvotāju vismaz viena no valodām, kādā viņi runā ģimenē, ir latviešu). Kā jau savā blogā rakstīju, man tā šķiet negaidīta (taču interesanta) doma. Sāls ir vārda "asimilācija" izpratnē.

    Par viens otra nedzirdēšanu: pieļauju, man sava daļa vainas jāuzņemas. Taču kā Tu piedāvā sarunāties, ja nav skaidras "izejas pozīcijas"? Es vēlējos diskutēt konkrēti par šīm "izejas pozīcijām", kas man nešķiet tik pašsaprotamas kā, varbūt, valodniekiem. Bet pretīm saņēmu retoriku no tām pašām "vecajām" izejas pozīcijām. Kā tad ir iespējama diskusija? It sevišķi ņemot vērā, ka mūsu sabiedrībā par šiem jautājumiem ir daudz radikālākas/polarizējošākas nostājas (kas diskusijā vispār nebija pārstāvētas), kuru pārstāvji vairs ne par ko nešaubās, bet izejas pozīcijas definē pilnīgi savādāk.

    Aleksi,
    Lūdzu iedod man linkus uz kādām Interneta adresēm, kur es varētu saņemt atbildes uz tiem bloga jautājumiem, uz kuriem atbildes nezinu, bet kas jau ir ir "līdz apnikumam izdiskutētas".

    Andris,
    "Ja kāds vēlas bez vajadzības komunicēt krieviski un šīs tiesības neizmanto, tā ir viņa personīgā darīšana; bet no dažu kategoriju cilvēkiem jāprasa atbildība. Man, teiksim, nav vajadzīgas tādas valsts un pašvaldību amatpersonas, kas par jautājumiem, kuri attiecas arī uz mani, sniedz paskaidrojumus krieviski, piemēram vietējiem krievu žurnālistiem.'

    Bet, protams! Viens no diskusiju jautājumiem bija tieši šis: no kuru kategoriju cilvēkiem ir jāprasa labas latviešu valodas zināšanas? Par valsts pārvaldē strādājošajiem strīda nav, jautājums ir par to, cik daudz var prasīt no privātā sektora.

    Didzi,
    Tas bija joks! :) Es jau arī to uztvēru kā komplimentu!

    Atbildēt
    5278633172_71b63f7fe4
    Komentētājs

    didzis 10.12.2007 02:55
    Tas bija domāts kā kompliments. Goda vārds. Bez čurikiem. Bet ja tev tik ļoti nepatīk... kā būtu ar Augustu Deglavu?

    Atbildēt
    5278633172_71b63f7fe4
    Komentētājs

    Andris 10.12.2007 01:04
    Izlasīju autores piezīmes no konferences un dažādos iebildumus pret dažādajiem argumentiem. Manuprāt, problēma ir galvenokārt viena - noformulēšu to sadzīviskā (nevis juridiska formālisma) līmenī:

    Latviešiem ir jādod iespēja vispusīgi iekļauties globālajā pasaulē caur savu dzimto valodu; vajadzības gadījumā arī ar citu Eiropas Savienības valodu (angļu, vācu, franču, u.c.) starpniecību. Nevis justies kā Krievijas impērijas provincei un būt spiestiem runāt krieviski - pat nevis ar kādiem ārzemju klientiem, bet ar saviem līdzpilsoņiem. Ja kaut kur šis mūsu Krievijas provinces statuss vēl nav novērsts, tad ir pēdējais laiks to darīt.

    Ja kāds vēlas bez vajadzības komunicēt krieviski un šīs tiesības neizmanto, tā ir viņa personīgā darīšana; bet no dažu kategoriju cilvēkiem jāprasa atbildība. Man, teiksim, nav vajadzīgas tādas valsts un pašvaldību amatpersonas, kas par jautājumiem, kuri attiecas arī uz mani, sniedz paskaidrojumus krieviski, piemēram vietējiem krievu žurnālistiem.

    Atbildēt
    5278633172_71b63f7fe4
    Komentētājs

    Aleksis 09.12.2007 18:42
    Vai autores galvenais nolūks bija apliecināt "iespēju diskutēt", strīdēties ar "aksiomām"? Nu apliecināja; un ko tālāk? Var tās saukt par aksiomām vai kā savādāk, bet vēsturisku apstākļu rezultātā Latvijā ir viena valsts valoda - latviešu. Un tā ir jālieto valsts iestādēs un arī valsts iestāžu saziņā ar iedzīvotājiem un uzņēmumiem. Izņēmumus un precizējumus apraksta dažādi likumi.

    Konkrētas diskusijas ir iespējamas tikai par konkrētiem jautājumiem. Visā garajā autores "problēmu" pārskaitījumā neatradu neko tādu, kas nebūtu jau līdz apnikumam izdiskutēts.

    Atbildēt
    5278633172_71b63f7fe4
    Komentētājs

    xxs 09.12.2007 18:03
    ups - pēdējais teikums paslīdēja :) "ne viena ne otra puse neklausās", vai "abas dzird tikai to, ko vēlas"

    Atbildēt
    5278633172_71b63f7fe4
    Komentētājs

    xxs 09.12.2007 18:01
    p.s. risks tomēr šķiet nav neklusēšanā. bet gan dažādu politisko(vai emocionālo?) mērķu īstenošanai veidotu argumentu pretnostatīšanā. un te nu gan bloga autores, gan valodnieces ir vienlīdzīgas. varēja lieliski novērot, kā ne viena ne otra puse patiesībā jau dzird tikai to, ko vēlas.

    Atbildēt
    5278633172_71b63f7fe4
    Komentētājs

    xxs 09.12.2007 17:51
    Jāatzīst, ka šis pārskats ir visai tendenciozs. Diemžēl.
    Piemēram, par integrācijas "gala mēķi - asimilāciju". Dzirdēju to pašus Levita vārdus, ko Iveta. Un manuprāt viņš sacīja, ka integrācijas AUGSTĀKĀ PAKĀPE (nevis gala mērķis) ir asimilācija. Kādreiz par šo tēmu runājot ar Izraēlas kultūras atašeji, dzirdēju, ka tas ir ebreju valsts "integrācijas galējais mērķis". Bet tas pavisam noteikti nav tas ko sacija Levits.

    Atbildēt
    Citi autora darbi