Foto: Gwenaël Piaser

Ne viss ir atļauts vārda brīvības vārdā

Trīs domas par skandālu ap prezidenta Andra Bērziņa izteikumiem:

[1]

Protams, ka prezidenta Andra Bērziņa vārdi TV3 operatoram bija nepieļaujami. Lai arī cik esi nikns, mēdz būt lietas, ko cilvēkiem nesaka – vienalga, esi amatpersona vai neesi. It sevišķi tad, ja ieņem valsts prezidenta amatu.

Bet vai “pa galvu vajag, ja? ilgi neesat sisti” ir uztverami kā reāli draudi? Domāju, ka katrs, noskatoties notikušā sižetu, saprot, ka nē. Tā ir nesavaldīga, bet cilvēciski saprotama spontāna reakcija uz konkrētu situāciju, kurā iesaistīts Andra Bērziņa bērns.

Stāsta pirmā morāle prezidentam un visai mūsu sabiedrībai: lūdzu centīsimies būt savaldīgi un labāk kontrolēt savus dusmu izvirdumus, lai arī cik grūti tas nebūtu!

Pieklājība un savaldība vispār ir labāks ceļš uz labāku sabiedrību nekā agresija un naids- par to šajā blogā reiz uzrakstīšu sīkāk.

[2]

Vai pēc tik nesavaldīgas rīcības būtu jāprasa Bērziņa demisija?

Mana pārliecība: protams, ka nē. Divu iemeslu dēļ: 1) šis objektīvi ir sīkums – esmu droša, ka katram cilvēkam ir kaut kādi apzināti vai neapzināti sāpju punkti, kurus aizskarot, var izlauzties kas līdzīgs; 2) tādēļ pat svarīgs nekā sākotnējais impulss ir attiecīgā cilvēka tālāka reakcija. Cik saprotu, Bērziņš pats, brīvprātīgi, bez mediju un sabiedrības spiediena, operatoram atvainojās. Tas ir vairāk, nekā Latvijas sabiedrībā ir ierasts gaidīt pat pēc ļoti apzinātiem, rupjiem vai bezgaumīgiem aizvainojumiem.

Jautājums par to, ir vai nav Bērziņš labs prezidents, ir kas cits. Šaubos, ka viņu var vērtēt kā piemērotu prezidenta amatam par spīti tam, ka viņš ir neatkarīgāks nekā man šķita viņa ievēlēšanas brīdī: bijuši labi darbi, bet arī ļoti daudz problēmu. Viņa darba izvērtēšanai ir daudz nopietnāki iemesli nekā viena nesavaldīga frāze uz ielas.

Tādēļ nevajag diskreditēt visu diskusiju par Bērziņa piemērotību amatam, par ieganstu izmantojot tik niecīgu ieganstu kā viens nesavaldīgs izteikums, par kuru viņš, turklāt, ir atvainojies. Izņemot ja esam gatavi aizstāvēt nu ļoti augstu standartu, ka šādi būtu jārīkojas visām amatpersonām līdzīgās situācijās – sak, pasprūk kaut kas neuzmanīgs? Viss, neko nevar labot, esi brīvs! Domāju, ka šis ir neiespējams standarts – gan katram atsevišķam cilvēkam, gan sabiedrībai kopumā.

Tātad stāsta otrā morāle: nevajag pārspīlēt sīkumus! Savādāk viendien tie var atgriezties kā bumerangs.

[3]

Vai demokrātiskā sabiedrībā medijiem “viss ir atļauts” attiecībā uz amatpersonu un viņu radinieku privāto dzīvi?

Piedāvāju nedaudz abstrahēties no konkrētā gadījuma ar TV3, jo šī bija ne tik daudz medija, cik prezidenta kancelejas neveiksme. Ja prezidents nevēlējās žurnālistu klātbūtni, nevajadzēja viņa publiskajā darba kārtībā likt paziņojumu, ka “sakarā ar dēla skolas gaitu sākumu dienas pirmajā pusē Valsts prezidents ar ģimeni piedalīsies šim notikumam veltītajos svinīgajos pasākumos.“

Bet mani mulsina Latvijas publiskajā telpā redzētie apgalvojumi, ka medijiem attiecībā uz redzamu politiķu privāto dzīvi viss ir atļauts. Piemēram, ka prezidenta dēlu vai citus ģimenes locekļus arī privātos brīžos varētu filmēt/fotogrāfēt tad, ja prezidents to tieši būtu aizliedzis.

Tā nav.

Man šķiet, ka Latvijā vispār līdz šim ir par maz diskutēts par preses brīvības robežām 2012.gada Eiropas valstī. Šogad februārī Eiropas Cilvēktiesību tiesa pieņēma gala spriedumu Monako karaļnama lietā (VON HANNOVER v. GERMANY)- Vācijas prese vēlējās publicēt trīs viņu atvaļinājuma laikā uzņemtas fotogrāfijas, kur karaliskā ģimene pastaigājās kalnos. Katrai fotogrāfijai bija to pavadošs raksts.

Gan Vācijas konstitucionālā tiesa, gan ECT pēc rūpīgas attiecīgo rakstu analīzes secināja, ka karaliskās ģimenes tiesības uz privātumu būtu pārkāptas divās fotogrāfijās un to pavadošajos rakstos, kas vienkārši informēja par karaliskās ģimenes pastaigām (to publicēšana tika aizliegta); bet nebija pārkāptas rakstā, kas fotogrāfiju bija ielicis raksta par prinča (Monako suverēna) veselības stāvokļa kontekstā.

ECT arī izveidoja vadlīnijas šādas un līdzīgu situāciju vērtēšanai. Domāju, ka par šīm vadlīnijām ir vērts zināt arī Latvijas žurnālistiem un publiskajām personām, jo arī Latvijā var būt neskaitāmas situācijas, kur saduras vārda un preses brīvības apsvērumi ar nepieciešamību aizsargāt cilvēku privāto dzīvi:

1) Vai tas ir pienesums sabiedriski nozīmīgai diskusijai (debate of general interest)?

Vai attiecīgais raksts, fotogrāfija ir svarīga kādas sabiedriski nozīmīgas diskusijas kontekstā? Protams, katrā sabiedrībā un katrā laikaposmā tas būs individuāli. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka sabiedriski nozīmīga diskusija var būt ne tikai par politiku vai noziedzību, bet arī, piemēram, par sporta jautājumiem vai izklaides biznesa zvaigznēm. Taču citos savos spriedumos ECT neatrada sabiedrības interesi tikt informētai, piemēram, par baumām par kādas valsts prezidenta ģimenes problēmām vai par kāda populāra dziedātāja finanšu grūtībām.

Vācijas tiesa uzskatīja, ka bija pamatoti privātuma apsvērumu dēļ neļaut publicēt rakstu vai fotogrāfijas, kur Monako karaliskās ģimene tika parādīta viņu atvaļinājuma laikā – ne attiecīgais raksts, ne pašas fotogrāfijas deva kādu ieguldījumu sabiedriskā diskusijā par svarīgiem jautājumiem.

Vienlaikus trešais raksts un fotogrāfija – par prinča, Monako suverēna, veselības stāvokli un viņa ģimenes locekļu rīcību šīs slimības laikā – bija atšķirīgi. Šis bija notikums, kuru presei ir tiesības atspoguļot, pievienojot arī fotogrāfijas. Starp raksta tekstu un fotogrāfijā attēloto notikumu bija pietiekami cieša saikne.

2) Cik populāra un labi pazīstama ir attiecīgā persona, kāda ir ziņojuma tēma?

ECT savos spriedumos uzstāj un atšķirību starp privātām personām un publiskajām personām – kas nav tikai politiķi, bet jebkurš populārs cilvēks. Privāto personu privātā dzīve ir vairāk aizsargājama – medijs nevar aizbildināties ar savu “sabiedrības sargsuņa” misiju, lai izķidātu viņu privātās dzīves detaļas.

Taču arī attiecībā uz publiskām personām ne viss ir atļauts. Vārda brīvībai ir striktāki ierobežojumi tad, kad publicētās fotogrāfijas un tām pievienotie komentāri attiecas tikai uz šīs publiskās personas privātās dzīves niansēm un kad to vienīgais mērķis ir apmierināt sabiedrības ziņkārību.

3) Kā attiecīgā publiskā persona ir līdz šim izturējusies?

Piemēram, vai iepriekš attiecīgā persona bija piekritusi līdzīgu fotogrāfiju publicēšanai? Vai līdzīgu informāciju jau kāds cits medijs bija iepriekš publicējis? Vienlaikus, “pats par sevi tas fakts, ka persona ir iepriekš sadarbojusies ar presi, nevar būt arguments, lai šai personai laupītu jebkādu aizsardzību attiecībā uz konkrētas fotogrāfijas publicēšanu.”

4) Kāds ir attiecīgās publikācijas saturs, forma un sekas?

ECT uzsver, ka šie arī ir apsverami faktori, lai novērtētu, vai konkrētajā gadījumā vārda brīvības apsvērumi ir svarīgāki nekā privātuma aizsardzība. Var būt gadījumi, kad ir svarīgi, cik plaša ir laikraksta auditorija.

5) apstākļi, kuros fotogrāfija ir tikusi uzņemta

It sevišķi – vai attiecīgā persona ir piekritusi to uzņemšanai un publicēšanai, vai arī tas darīts, viņai par to nezinot – izmantojot slepenu tehniku vai nelegāli. Tāpat ir jādomā par to, cik liels kaitējums attiecīgajai personai var rasties no attiecīgā foto uzņemšanas. Attiecīgajā spriedumā vērts izlasīt gan Vācijas tiesu, gan ECT domu gaitu attiecībā uz Monako karaliskās ģimenes gadījumu – pats fakts vien, ka fotogrāfijas uzņemtas, tajās redzamajām personām to nezinot, vēl automātiski nenozīmē privātuma nepieļaujamu aizskārumu, jābūt vēl papildus faktoriem.

Kā var redzēt – brīvā valstī brīvai presei ne viss ir atļauts. It sevišķi ja mērķis ir ne tik daudz caur vārda brīvību sniegt ieguldījumu kādā svarīgā diskusijā, bet vienkārši apmierināt sabiedrības ziņkāri. Piemēram, par to, kā izskatās prezidenta bērns vai citi ģimenes locekļi.

Es nesaku, ka tas ir tas, kas notika TV3 komandas un Andra Bērziņa “saskriešanās” kontekstā, jo, kā jau rakstīju, problemātisks moments bija prezidenta kancelejas paziņojums par prezidenta darba kārtību.

Bet šim konkrētajam gadījumam ir universālāka morāle, proti – vārda brīvībai ir robežas. Ne viss ir atļauts arī attiecībā uz amatpersonām un sabiedrībā ļoti pazīstamiem cilvēkiem.