Raksti

Laikraksta Diena jaunās vadības personāliju izvēle liek domāt, ka jautājums par žurnālistikas un sabiedrisko attiecību jomu savstarpēju mainīšanu acīmredzot vairs nav modē un nav nepieciešams vismaz formāli izvairīties no šaubu ēnas par slēptām ietekmēm.  

Laikrakstā Diena atkal notikušas pārmaiņas. Dienas pārpircējs Aleksandrs Tralmaks, kas pirms nepilna gada portālam politika.lv solījās nomirt ar avīzi padusē, mediju koncernu atstājis pavisam. Nomainījusies arī redakcijas vadība un nu pie saturiskās stūres vēl bez Gunta Bojāra ķērušies Sergejs Ancupovs un Dzintars Zaļūksnis. Mediju ekspertiem un politikas analītiķiem prasām:

1) Kā viņi vērtē kārtējās pārmaiņas Dienā?
2) Kāda varētu izvērsties laikraksta nākotne?
3) Kā pārmaiņas Dienā varētu ietekmēt Latvijas mediju vidi ilgtermiņā un kā tās ietekmēs partiju priekšvēlēšanu cīņas?

Izmaiņas Dienas vadībā

Vairāk par tukšo kasi LTV ir iegāzusi nespēja apjēgt sabiedriskā medija lomu pirmsvēlēšanu periodā. Ja politiskās vides uzraudzība tiešām būtu LTV prioritāte, naudas jautājums būtu otršķirīgs.  

Arī pirms tam, kad cilvēki sāka plaši izmantot interneta medijus, lielākais šķērslis, kas atturēja no citu uzrunāšanas un pašorganizēšanās, bija nevis tehnisku iespēju neesamība, bet gan sakāmā trūkums.

Ja pastāv iespēja bez jebkādām papildus ierīcēm piekļūt informācijai, kurai ir jābūt aizsargātai, nav problēmu, ja žurnālists pats pārbauda, vai tā var. Bet, ja, ejot garām dzīvoklim, žurnālists attaisa logu, iekāpj un paņem ābolu, tad tiek izdarīts likumpārkāpums.  

Ja pieņemam, ka redakcija ir viensēta, tad LŽS — kultūras nams, kur organizē pieticīgas, lai neteiktu — nožēlojamas, svinības. To nenosauksi pat par godkāres gadatirgu. Tas ir kaut kas tāds, kam vispār nav nozīmes.

Ja nemainīsies izpratne par žurnālistu profesionālās darbības un informācijas avotu aizsardzības nozīmi demokrātiskā sabiedrībā, kādam nākotnē var rasties vēlme demonstrēt represīvo varu pret neērtas informācijas publiskošanu.

Arvien vairāk  sabiedrībai nozīmīgas informācijas pazūd zem slepenības, ierobežotas pieejamības un komercnoslēpumu grifa. Žurnālistiem regulāri jāsaskaras ar dažādu iestāžu prasībām atklāt informācijas avotus.

Šobrīd ir ļoti piemērots laiks, lai Žurnālistu savienība piedāvātu mediju organizācijām līgumus un noteikumus, kas liktu saglabāt tādus darba apstākļus un nosacījumus, kas neturpinātu žurnālistikas kvalitātes degradāciju.

Topošais elektronisko mediju likumprojekts kvalitatīvi nerisina gadiem ilgi uzkrātās problēmas LTV un LR satura, finansējuma modeļa un uzraudzības mehānisma jautājumos, kā arī nesekmē sabiedrisko mediju attīstību.

Pirms seksa skandāli no ASV pārsviedās uz Eiropu, Vatikānam bija daudz gadu, lai uzkoptu saimniecību, tomēr tas ir vien gaidījis, kad sprāgs kārtējās bumbas ar laika degli.

Sajūta tāda, ka mediji kaut ko gaidīja. Tikai pret vakaru, kad dūmi no sprādzieniem jau gaisa, televīzijas ziņās parādījās vairāk vai mazāk skaidra informācija.

Ja tev ir glābšanas riņķītis, kurš tevi kaut kā tā aiznesīs, tad tava vēlme un motivācija meklēt visus ceļus ir nedaudz mazāka. Un šis mazais riņķītis tomēr ir valsts dotācija, jo, ja ies galīgi slikti, kaut kā mēs varēsim izvilkties.

 Klausīties

Diez vai sabiedrība ilgstoši varēs iztikt bez patiesas izpratnes par notiekošo, bet tā pavisam noteikti varēs iztikt bez medijiem, kas atkārto cits citu. 

Lielo portālu uzturētāju optimismu balsta ideja, ka, savācot vienā vietnē miljoniem cilvēku, kaut kā jau naudu no viņiem izdosies nopelnīt. Tomēr par to, kā to darīt, pašlaik īstas skaidrības nav.