Igaunija: klusām uz digitalizāciju

Vārds «digitālais» Igaunijā vairs nešķiet svešs. Igaunijas pilsoņi vēlēšanās balso internetā, nu jau mēnesi vietējie ārsti, taupot papīru, izraksta digitālās receptes, bet iekšlietu ministrs tagad piedāvā arī reģistrēt laulības internetā. Tajā pašā laikā reti kurš Igaunijas iedzīvotājs var paskaidrot, kas ir digitālā televīzija un ko realitātē nozīmē pāreja uz šo formātu. Analogā televīzija Igaunijā pilnībā beigs pastāvēt jau 1.jūlijā. 

Saistītie raksti Maldīšanās labirintā Inta Brikše Mums ienāk mazāk politiskās naudas [4] Intervija ar Baibu Zūzenu Tas nav manos spēkos [23] Intervija ar Ābramu Kleckinu Medijs skatītājam un pilsonim [4] Rita Ruduša

Medijos ik pa laikam parādās kādi materiāli par šo tēmu, taču nekādas mērķtiecīgas informatīvas kampaņas joprojām nav bijis.

Iemesli tādai neziņai ir vairāki. Pirmkārt — vāja komunikācija starp valsts iestādēm, kas ir atbildīgas par digitālās televīzijas ieviešanu, un sabiedrību. Medijos ik pa laikam parādās kādi materiāli par šo tēmu, taču nekādas mērķtiecīgas informatīvas kampaņas joprojām nav bijis. Iespējams, to var skaidrot arī ar to, ka lielākā sabiedrības daļa pārēju uz digitālo televīziju vienkārši nepamanīs — runa ir par kabeļoperatoru klientiem, kam nemainīsies itin nekas.  

Laukos bez TV

Problēmas skars pārsvarā nelielas pilsētas, kā arī ciemus, kas atrodas tālāk no lielām pilsētām. Kabeļoperatoriem nav izdevīgi būvēt tīklus, kur klientu nav daudz. Tāpēc laukos joprojām bieži vien cilvēki redz televīziju, tikai pateicoties antenām. Procentuāli šī sabiedrības grupa ir pārāk maza, taču tā ir arī sociāli vismazāk aizsargāta. Tieši viņi, visticamāk, nevarēs atļauties nopirkt jauno tehniku, kas ir nepieciešama digitālā signāla uztveršanai.  

Ekonomikas un komunikāciju ministrs aicināja vietējās pašvaldības parūpēties par pensionāriem un maznodrošinātajiem, lai tie no 1.jūlija nepaliktu bez televīzijas.

Šī iemesla vadīts, ekonomikas un komunikāciju ministrs Juhans Parts janvāra sākumā aicināja vietējās pašvaldības parūpēties par pensionāriem un maznodrošinātajiem, lai tie no 1.jūlija nepaliktu bez televīzijas. Pēc ministra domām, pašvaldības un pagasti var nopirkt trūcīgajiem tā saucamos “digiboksus” — dekoderus, kas uztver signālu ciparu formātā. Uz šādu aicinājumu vairākas pašvaldības atbildējušas ar vārdiem “mēs būtu priecīgi palīdzēt, taču...” Naudas pavisam mazajiem pagastiem, arī par tādiem, kur dzīvo nedaudz vairāk par simts cilvēkiem, nekad nav bijis, un krīzes laikā situācija ir vēl sliktāka.  

Cenas kož

Vairākās valstīs pārēja uz digitālo televīziju notiek ar rūpīgu finanšu plānošanu, lai nepieciešamo tehniku varētu atļauties jebkurš.

Pati par sevi Juhana Parta ideja par materiālo palīdzību nav jauna — vairākās valstīs, piemērām, Francijā, pārēja uz digitālo televīziju notiek ar rūpīgu finanšu plānošanu, lai nepieciešamo tehniku varētu atļauties jebkurš. Atšķirība vien tāda, ka francūži šiem mērķiem izmantojuši valsts budžeta naudu — ap 15 miljoniem eir), savukārt Igaunijas ministrs mēģina pāradresēt problēmu pašvaldībām.  

Pašlaik “digiboks” Igaunijā maksā ap 90 latiem. Televizors, kur digitālais dekoderis jau ir iebūvēts, — sākot no 600 latiem. Taču, arī pērkot televizoru, ir jābūt uzmanīgam: daudzie pārdēvēji vēl nav tikuši skaidrībā ar visām digitalizācijas niansēm, līdz ar to vēlāk var izrādīties, ka dārgais pirkums ir tikai bezvērtīga rotaļlieta. Tā, piemēram, daudziem televizoriem ir dekoderis MPEG4 formātam un uztvērējs DVB-T digitāla virszemes signāla uztveršanai. Tajā pašā laikā pircējs var nezināt, ka vadošās kabeļtelevīzijas firmas Igaunijā translē digitālo signālu kabelī DVB-C formātā un ar kodēšanu MPEG2. Tādējādi, pērkot izreklamēto televizoru ar iebūvēto dekoderu, klientam nāksies maksāt vēlreiz par papildus “digiboksu”. Tāpēc profesionāļi iesaka pakonsultēties ar speciālistiem, pirms veikt dārgo pirkumu.   

Cipars ar plusiem

Šobrīd jau piecas Eiropas Savienības valstis — Vācija, Nīderlande, Zviedrija, Somija un Luksemburga — pilnībā ir atteikušās no analogās raidīšanas. Šogad tām pievienosies vēl sešas valstis, kuru skaitā ir arī Igaunija, kas vēl pirms kāda laika plānoja digitālo apraidi ieviest tikai 2012.gadā.  

Visas frekvences analogajā apraidē Igaunijā bija sadalītas — tātad šīs tehnoloģijas iespējas bija pilnībā izsmeltas.

Par lielāko digitālas televīzijas plusu var uzskatīt to, ka vienā frekvencē varēs uztvert astoņus un vairāk kanālus, kas skatītājiem palielina izvēles iespējas. Visas frekvences analogajā apraidē Igaunijā bija sadalītas — tātad šīs tehnoloģijas iespējas bija pilnībā izsmeltas. Turklāt tagad skatītāji varēs izvēlēties titrus, valodu, kā arī redzēt televīzijas programmu elektroniskā veidā. Arī digitālā attēla kvalitāte parasti ir labāka nekā analogajā sistēmā.

2009.gada novembrī Igaunijas valdība arī atbalstīja īpašu “digitālo dividenžu” izmantošanas programmu. Tā paredz, ka pēc televīzijas digitalizācijas atbrīvojušās frekvences 790-862 MHz tiks izmantotas radio apraidei. Pēc 1.jūlija valsts pasludinās konkursu šo frekvenču izmantošanai.

Bez uztraukuma

Par spīti acīmredzamajām problēmām, šķiet, pāreja uz digitālo televīziju Igaunijā notiek mierīgi. Šis process atgādina radio apraides pāreju uz FM diapazonu pirms 12 gadiem. 1998.gada 1.jūlijā visas komercradiostacijas jau darbojās FM viļņos, un tikai Igaunijas Radio (Eesti Radio), kas ir sabiedriskais medijs, raidīja īsajos un vidējos viļņos. Taču tas ir medijs ar četrām stacijām un lielu kopējo klausītāju skaistu — vairāk nekā puse valsts iedzīvotāju. Attālāko reģionu klausītājiem nebija iespējas uztvert nevienu citu radiostaciju, savukārt sabiedriskais medijs raidīja visā valstī.

Toreiz tika uzsākta plaša informatīvā kampaņa: cilvēkus aicināja pirkt jaunus radioaparātus, meklēja iespējas tos bez maksas sagādāt maznodrošinātajiem. Taču beigās nekādu skandālu par to, ka kāds būtu palicis bez iemīļotā raidījuma, nebija.

Kā izveidot mobilly kontu

Šodien Igaunijas iedzīvotāji, gaidot 1.jūliju, nesēž, rokas klēpī salikuši. Socioloģiskās firmas TNS Emor pētījuma dati liecina, ka digitālajai televīzijai būs gatavs absolūtais vairākums Igaunijas iedzīvotāju. Valdības komisija, kas ir atbildīga par pāreju uz ciparu formātu, ir apmierināta ar šiem datiem un ziņo, ka digitālā apraide ir kļuvusi populāra arī laukos. Iespējams, ka tomēr mazajām valstīm pāriet uz digitālo apraidi ir daudz vienkāršāk nekā, piemēram, lielākām valstīm kā ASV, kur digitalizācija vairakkārt tika atlikta.

Creative Commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu politika.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt politika.lv ar ziedojumu!